Luijs Rozenkrancs, valsts tiesību doktors
Nodaļa no pētījuma rokraksta
«Rakstu krājums par Liepājas rašanos un tirdzniecības attīstību», Liepāja 1935
(tulkojums no vācu valodas)

No Liepājas muzeja fondiem

43) Elektrības fabrika

Kauņas goda pilsonis Bernards Manasevičs 1899. gadā Liepājas pilsētas valdē centās iegūt koncesijas elektrības fabrikas celtniecībai, un tā kā toreizējais pilsētas galva Hermanis Adolfi daudz darīja pilsētas attīstības un modernizācijas labā, tad viņam drīz vien izdevās pilsētas domniekus pārliecināt par šīs fabrikas nepieciešamību. Šī plāna realizāciju un fabrikas celtniecību bija jāuzņemas firmai «Continentale Gesellschaft elektrischer Unternechmungen in Nürnberg», uz kuras vārda B. Manasēvičs saņēma koncesijas. Tur bija teikts, ka tas ir izsniegtas uz 40 gadiem, bet pēc tam visa fabrika un visi tās materiāli bez atlīdzības pāriet Liepājas pilsētas īpašumā. Šī uzņēmuma uzdevums bija apgādāt pilsētu un tās iedzīvotājus ar elektrisko gaismu un elektrisko enerģiju, turklāt vel uzbūvēt elektrisko tramvaja līniju. Uzņēmuma akciju kapitāls sastādīja 4 miljonus zelta franku vai aptuveni 1,5 miljonu rubļu, un tajā pašā gadā arī sākas fabrikas būvniecība.

Elektriska tramvaja līnija tika veidota divos patstāvīgos virzienos un proti, viens virziens savienoja Aleksandra ielas galu ar Rīgas (pie stacijas), Lielo, Tirgus, Pētera un Mēmeles ielu ar Vilhelmīnes laukumu, un aizbērto t.s. «Balasta dīķi», turklāt bija paredzēts to veidot tālāk līdz kapiem. Otrā, t.s «Kara ostas līnija», no Kara ostas pārvaldes saņēma atļauju tikt veidotai līdz kanālam pa Lazareva, Suvorova, vienu daļu Rīgas ielas, pāri pilsētas tiltam un tālāk pa Lielo, Graudu un Kūrmājas ielu, cauri parkam un Peldu, Alejas un Rožu ielu līdz apgabala tiesai. Protams, nevar teikt, ka līniju izveide bija sevišķi izdevusies, jo pat nelielā abu maršrutu sakritība nebija labi izvēlēta, turklāt strādnieku rajoni, ar to daudzajiem iedzīvotājiem, bija atstāti pilnīgi bez ievērības. Tāpat nav realizēta koncesijā noteiktā Kara ostas līnijas tālākā izveide caur parku un Kara ostas darbnīcu rajonam uz Aleksandra ielu, reizē ar ko būtu radīta loka līnija. Elektriskās tramvaja līnijas garums bija 10 km vai 9,5 vērstis, taču to saīsināja, izņemot sliedes posmā no Peldu un Ūliha ielu stūra līdz apgabala tiesai. Elektriskais tramvajs nav izpildījis savu uzdevumu, tas nav kļuvis par tautas satiksmes līdzekli, un fabrikai ir atnesis vairāk zaudējumu neka peļņas.

Lai intensificētu satiksmi, 1904. gadā daļu tramvaja līnijas no to abu pārmiju vietas posmā no Rīgas ielas līdz Rožu laukumam pārveidoja par abpusēju līniju, tādējādi radot iespēju tramvajam kursēt ar īsākiem intervāliem.

Sabiedrībai pilsēta piešķīra šim nolūkam lielu, ļoti piemērotu vietu Rīgas un Baseina ielas stūrī sub. Nr. 56 – 58/6, hip. Nr 1687, 3490 un 3491, kur tika uzbūvēta uzņēmuma mašīntelpa, katlu māja, administratīvā ēka, remontdarbnīca un šķūņi tramvaju vagoniem.

Elektriskā apgaismojuma tīklu bija ievērojami jāpaplašina, un tā kā liepājnieki ļoti saprotoši izturējās pret apgaismes un elektroenerģijas ietaisēm, tad tagad tam ir pieslēgta turpat vai visa pilsēta.

Uzņēmumam vairākkārt ir nomainījies īpašnieks, 1900. gadā B. Manasēvičs no sabiedrības izstājās, un visa akciju pakete pārgāja Nirnbergas administrācijas rokās. Nākamajā, 1901. gadā Liepājas fabrika tika pārdota kādai Francijas sabiedrībai ar nosaukumu «Societe' continentale de traction et d'eclairage par l'elektricitate' a' Paris», kurai tā piederēja līdz brīdim, kad to izpirka Liepājas pilsēta.

Cena par apgaismojumu krievu laikā bija no 20 līdz 30 kapeikām par kilovatstundu.

1928. gadā Liepājas pilsēta noslēdza vienošanos ar Francijas sabiedrību, ka elektrības fabrika ar visu tās inventāru pēc kontrakta noteiktā laika notecēšanas tiks izpirkta par 1,5 miljoniem latu.

Tāpēc Liepājas pilsētai nācās pilnīgi pārveidot šo rūpnīcu, ko no vienas puses noteica lēmums līdzstrāvu pārveidot maiņstrāvā, veicot attiecīgos darbus, no otrās puses vecās rūpnīcas slēgšana, neatstājot to par rezerves staciju, bet gan uzbūvējot pilnīgi jaunu, un šim nolūkam, diemžēl, tika izvēlēta vieta, kas vairāk noderīga tirdzniecībai, ziemeļrietumu ostas piekrastē sub. Nr. 20, hip. Nr. 625, jo visā pasaulē, visās pilsētās un vietās, kur notiek tirdzniecība, ostas laukumi tiek rezervēti tikai un vienīgi preču uzglabāšanai. Tomēr Liepājas dome savā suverenitātē šo visā pasaulē pieņemto principu neievēroja, bet gan pārveidoja šo teritoriju par rūpniecības uzņēmuma atrašanas vietu, kam tur būs jāatrodas gadu desmitiem. Par šo projektu izteiktie argumenti nav ņemami vērā, jo ūdens jautājums un ogļu transportēšanas attālums uz veco rūpnīcu nekādā gadījumā neattaisno nepieciešamību celt jaunu fabriku. Tuvākā nākotne noteikti pierādīs, cik tas ir nožēlojami izdot tik daudz pilsētas budžeta līdzekļu, izpērkot un no jauna būvējot tādu fabriku. Komunālie uzņēmumi reti kad ir rentabli, jo sevišķi tad, ja tajos ir ieguldīts tik liels kapitāls.