1998
1998. gada 3 februāris „Kursas laiks”
Redz, kur tie riebīgie tramvaju kontrolieri!
Tamlīdzīgus izsaucienus un šņācienus aiz muguras nākas dzirdēt tā amata pārstāvjiem, kuru parādīšanos sabiedriskajā transportā pasažieri Uzņem ar dalītām jutām. Dažs bezbiļetnieks kontrolierim uzreiz nomaksa likumā paredzēto naudas sodu, cits, uzrādot pirms mēneša kompostrētu talonu, dievojas, ka to izsitīs minūti atpakaļ, bet vēl kāds labprāt cenšas noskaidrot, cik liela ir kontrolieru cīņas mākslas prasme. Liepājas tramvaja pakalpojumus ļoti bieži izmanto arī rajona iedzīvotāji, jo reģiona lielākās pilsētas apmeklēšana ir kļuvusi par ikdienišķu parādību. Protams, arī viņiem bieži jāpiedzīvo kompostrētā taloniņa ieplēšanas rituāls, tāpēc pastāstīt par rajona iedzīvotāju uzvedību Liepājas tramvajos Kursas Laiks lūdza tramvaju kontrolierus Veltu Kristapsoni un Laimoni Treimani.
L. T.: – Uzreiz jāsaka, ka jūtamākā rajona iedzīvotāju atšķirība no liepājniekiem tramvajos ir tā, ka viņi nemēdz provocēt kontrolierus uz kautiņu un eksistē kaut neliels respekts pret mums kā amatpersonām. Tomēr to nevar teikt par mānīšanos, jo izdomas un aktiera talanta ziņā rajona iedzīvotāji no liepājniekiem neatpaliek. Iespējams, ka kādreiz ir vainojama nezināšana, bet tā neatbrīvo no atbildības. Naivi skanēja nesen kādas Aizputes iedzīvotājas aizbildināšanās ar nezināšanu, kad viņa tramvajā uzrādīja vecā parauga nederīgu talonu. Jāpiebilst, ka pēdējā talonu maiņa notika pirms trijiem gadiem, bet aizputniece centās iestāstīt, ka pirms mēneša to iegādājusies kādā kioskā.
Bieži tiek pielietots sen zināmais paņēmiens, kad kompostrētājā ievieto talona stūrīti, lai izsistais caurumiņš būtu pēc iespējas nemanāmāks. Tā tiek mēģināts nošaut divus zaķus – talons skaitās kompostrēts un pasažiera sirdsapziņa ir tīra, bet ar to pašu talonu būs iespējams izbraukt vēl kādu reizi. Diemžēl tramvaja noteikumos šāds gadījums ir paredzēts. Tā skaitās talona nepareiza kompostrēšana, par kuru mēs varam iekasēt naudas sodu. Un ļoti daudzi pasažieri ar šādām biļetēm aizbildinās, ka, dzīvojot rajonā, tāpēc nemaz nezinot, kā pareizi talons kompostrējams. Bet pie katra tramvaja vadītāja kabīnes ir plāksne ar tramvaja lietošanas noteikumiem, kurus atliek izlasīt, lai uzzinātu, ka, piemēram, mantu maiss arī skaitās bagāža, par kuru jākompostrē talons.
V. K.: – Vienu dienu konstatējām, ka kāda solīdi ģērbusies kundzīte no Pāvilostas brauca tramvajā ar jau otro reizi kompostrētu talonu. Kā jau pierasts, arī šī kundzīte atteicās maksāt sodu, jo vainīga nejutās, tāpēc lai stādot protokolu un vispār, darot, ko gribot. Labi. Braucam uz stacijas ēkā esošo Transporta policijas nodaļu. Pa ceļam iekāpa kāds stipri piedzēries vīrietis, un kolēģis sāka ņemties ar to. Vienu brīdi devos viņam palīgā, un to izmantoja minētā pāvilostniece, lai aizbēgtu prom. Kolēģis dzērušo vīrieti nogādāja policijā, bet es devos uz staciju, cerībā atrast bēgli. Veru durvis – kā tad! Aizbēgusi bezbiļetniece nikni skatās uz mani. Ko jūs gribat no manis, zagļi, laupītāji? Jūs taču esat piedzērušies! Un tikai manot, ka mani neietekmē lamu plūdi, viņa samaksāja divus latus, sakot – še tev! Aizrijies! Kaut tu nosprāgtu!
L. X.: – Visbiežāk mums veltītais pārmetums ir atrašanās alkohola reibumā. Uzreiz varu teikt, ja kāds vēlas pārbaudīt mūsu dzēruma pakāpi, mēs vienmēr piedāvājam kopīgi doties uz ekspertīzi. Tikai gadījumā, ja viņa aizdomas neapstiprināsies, ekspertīzes izdevumus nāksies segt pašam no savas kabatas. Vēl līdz šim neviens it kā šņabja smaku sajutušais šo mūsu laipno piedāvājumu izmantot gan nav vēlējies.
Ar kādām vecuma grupām jums visbiežāk iznāk konfliktsituācijas?
L. T.: – No liepājniekiem vislielākās problēmas mums rada tieši agresīvi, sadzērušies jaunieši, kuri gandrīz vienmēr izprovocē fiziskas sadursmes. Bet no rajona iedzīvotājiem tramvajos šmaukties mēdz cilvēki tā saucamajos labākajos gados: no 30 līdz 40 gadīgi. Un, protams, konfliktos tiek uzsvērtas viņu tiesības, citēti likuma panti, bet to, ka paši ir vainīgi, atzīst retais.
V. K.: – Ļoti bieži konfliktu laikā no pasažieru vidus bezbiļetniekiem suktakas īpašības, Kādas vien var būt. Bet konflikta būtība, t. i. zaķis brauc ar nekompostrētu talonu, jau nevienu neinteresē. Galvenais ir pār mums izgāzt savas dusmas.
Vai pašiem darba laikā arī gadās kļūdīties, un kā jūs tad rīkojaties?
L. T.: – Visi esam cilvēki, tāpēc gadās kļūdīties arī mums. Piemēram, steigā pārbaudot talonus, iespējams pārskatīties, tāpēc arī normālam pasažierim ir nācies dzirdēt, ka viņa talonam ir cita tramvaja šifrs, un likts maksāt naudas sodu. Bet šādus pārpratumus viegli noskaidrot, tāpēc, saņemot mūsu atvainošanos, nevienam iebildumu vairs pret mums nav bijis.
V. K.: – Nav jau tā, ka vienmēr cenšamies tikai izspiest naudu. Ja kāds tantuks bez tielēšanās atzīstas, ka mēģinājis braukt par velti, un asarām acīs velk ārā maciņu, tiešām paliek viņas žēl, tāpēc naudu nepaņemu. Bet tie ir tikai atsevišķi gadījumi, jo nejauša nokļūšana bezbiļetnieka statusā notiek ļoti reti. Bet no viltniekiem, ar kuriem stundām jākaro, naudu iekasēju bez sirdsapziņas pārmetumiem.
Kādi būtu ieteikumi tiem rajona iedzīvotājiem, kuri izmanto Liepājas tramvaja pakalpojumus?
L. T.: – Pirmkārt, nevajag paļauties uz taloniem, kas jūsu kabatā vai dzīvokļa skapī glabājušies vairākus gadus. Nekāda atrunāšanās tad nebūs iespējama, jo noskaidrot talona derīgumu var ne tikai katrā kioskā, bet arī tramvajā. Tāpat talons tramvajā jākompostrē uzreiz pēc iekāpšanas vagonā, negaidot nākamo pieturu. Iebildumi, ka aizpļāpājāties ar sen nesatiktu paziņu, tāpat netiks pieņemti. Bet vislabāk būs, ja katrs tramvajā iepazīsies ar pie vadītāja kabīnes izliktajiem tramvaja lietošanas noteikumiem. Tādējādi nebūs konfliktu ar mums un brauciens uz lielpilsētu nepaliks atmiņā kā nepatīkams notikums.
Kontrolierus iztaujāja Viktors Ulberts
Daiņa Ģelža foto
1998. gada 21. augusts „Diena”
Tajā diena Liepāja apstājas tramvaji
Septiņi gadi vienā gadījumā ir ļoti īss laiks, bet citā no septiņu gadu distances aplūkoti notikumi jau šķiet neticami. Ziņu par valsts apvērsumu Maskavā 1991. gada 19. augustā vairs nepavadīja tā gada janvāra barikāžu romantiskā noskaņa – šis paziņojums bija draudošāks un atstāja pilnīgu neziņu par to, kas būs. Daudz mazāk nekā janvāra dienās, kad valstisko neatkarību devās aizstāvēt tauta, arī bija to cilvēku, kas pa īstam izjuta 19., 20. augusta notikumus, kas beidzās 21. augustā ar puča izgāšanos Maskavā un Latvijas Augstākās Padomes konstitucionālā tikuma «Par Latvijas Republikas valstisko statusu» pieņemšanu, kas nozīmēja neatkarības atgūšanu de facto.
Toreiz augustā bija vairākas lietas, kas tā notika tikai Liepājā – pilsētā, kur trešā daļa iedzīvotāju bija padomju armija. Liepājā 20. augustā pārstāja kursēt tramvaji un autobusi, vietējā vara sagatavojās darbam nelegālā režīmā, pirmā Latvijā pārņemot kompartijas ēku, līdzko Augstākā Padome bija atzinusi par antikonstitucionālu šīs organizācijas darbību. Pilsētas galva Imants Vismins kopā ar šoferi naktī pēc VDK īpašumu pārņemšanas un tajos atrastajām dzīvesvietu adresēm apbraukājis bijušos VDK darbiniekus, konfiscējot viņiem ieročus, ar kuriem pēc tam apbruņoja municipālo policiju, kas tikai veidojās. Tāpat kā citviet, arī Liepājā notika dīvainas lietas, piemēram, uz VDK ēkas pārņemšanas bridi pazuda kāds no tiem, kam bija uzticēts šis uzdevums.
(...)
Apvērsuma dienās nebija iesaistītas lielas cilvēku masas kā barikādēs, bet ierobežots cilvēku loks – visi pasākumi veikti ar Tautas frontes un pilsētas padomes un valdes spēkiem. Galvenais paveikts naktī no 19. uz 20. augustu, kad kādā vidusskolā strādājusi Tautas frontes, kuru toreiz vadīja Olafs Gūtmanis, izveidotā streika komiteja. Naktī tipogrāfijā arī iespiesti uzsaukumi par streiku sākšanu, kuru veiksmīgākai īstenošanai 20.augustā pilsētā tika apturēta tramvaju un autobusu satiksme. Tas militāristos izraisīja dusmas. Jāatgādina, ka 19.augustā omonieši ieņēma televīziju un pēc tam arī radio, kas pārtrauca raidīt.
(...)
Ināra Egle
1998. gada 5. septembris „Latvija Amerikā” (Toronto)
Kad Liepāja apstājās tramvaji
Atmiņas par 21. augusta notikumiem
Septiņi gadi viena gadījuma ir ļoti īss laiks, bet citā no septiņu gadu distances aplūkoti notikumi jau šķiet neticami. Ziņu par valsts apvērsumu Maskavā 1991. gada 18. augustā vairs nepavadīja tā gada janvāra barikāžu romantiskā noskaņa – šis paziņojums bija draudošāks un atstāja pilnīgu neziņu par to, kas būs. Daudz mazāk nekā janvāra dienās, kad valstisko neatkarību devās aizstāvēt tauta, kas pa īstam izjuta 19., 20. augusta notikumus, kas beidzās 21. augustā ar puča izgāšanos Maskavā un Latvijas Augstākās Padomes konstitucionālā likuma ,,Par Latvijas Republikas valstisko statusu pieņemšanu, kas nozīmēja neatkarības atgūšanu de facto.”
Toreiz augustā bija vairākas lietas, kas tā notika tikai Liepājā – pilsētā, kur trešā daļa iedzīvotāju bija padomju armija. Liepājā 20. augustā pārstāja braukt tramvaji un autobusi. Vietējā vara sagatavojās darbam nelegālā režīmā, pirmā Latvijā pārņemot kompartijas ēku. Līdzko Augstākā padome bija atzinusi par antikonstitucionālu šīs organizācijas darbību. Pilsētas galva Imants Vismans kopā ar šoferi naktī pēc VDK īpašumu pārņemšanas un tajos atrastajām dzīvesvietu adresēm apbraukājis bijušos VDK darbiniekus, konfiscējot viņiem ieročus, ar kuriem pēc tam apbruņoja municipālo policiju, kas tikai veidojās. Tāpat kā citur, arī Liepājā notika dīvainas lietas, piemēram, uz VDK ēkas pārņemšanas brīdi pazuda kāds no tiem, kam bija uzticēts šis uzdevums.
(...)
Apvērsuma dienas nebija iesaistītas lielas cilvēku masas kā barikādēs Rīgā, bet ierobežots cilvēku loks – visi pasākumi veikti ar Tautas frontes un pilsētas padomes un valdes spēkiem. Galvenais paveikts naktī no 19. uz 20. augustu, kad kādā vidusskolā strādājusi Tautas frontes, kuru toreiz vadīja Olafs Gūtmanis, izveidotā streika komiteja. Naktī arī apturēta tramvaju un autobusu satiksme. Tas militāristos izraisīja dusmas. Jāatgādina, ka 19. augustā omonieši ieņēma televīziju un pēc tam arī radio, kas pārtrauca raidīt.
(...)
Ināra Egle (,,Diena”)
1998. gada 23. oktobrī „Kursas laiks”
«Liepājas tramvaja» attīstībai trūkst naudas
valdības uzņēmums «Liepājas tramvajs» (LT) dzīvo «no rokas mutē» un tas nevar attīstīties. Lielākā daļa pilsētas tramvaju jau nokalpojuši tik ilgi, ka jāsāk domāt par to restaurēšanu vai jaunu vagonu iegādi, uzskata nu jau bijušais šā uzņēmuma direktors Juris Konstantinovs. Tagadējais šā amata izpildītājs Valdis Bībers domā, ka domei būtu jāatceļ savulaik pieņemtie lēmumi, kas uzņēmumam rada zaudējumus. Bez papildu naudas dotācijām neesot iespējama LT attīstība. Savukārt Liepājas dome papildu finansējuma saņemšanai pieprasa nopietna biznesa plāna izstrādi.
Vajag papildu līdzekļus
«Paši jaunākie tramvaju vagoni pilsētā kalpo no 1990. gada. Pārējie ir vismaz četrus, piecus gadus vecāki,» stāsta J. Konstantinovs, kurš šo saimniecību vadīja sešus gadus. Naudas, lai iegādātos jaunus vagonus, neesot. Viena tramvaja «darba mūžs» esot aptuveni 15 gadi, tas atkarīgs no tehniskās apkopes, rezervju daļu apgādes un no tā, cik saudzīgi ar šo transportu braucis vadītājs.
«Viens jauns tramvaja vagons maksā 200 tūkstošus ASV dolāru,» turpina J. Konstantinovs. «Štatus es samazināju līdz minimumam. Maksa par braucienu ir sasniegusi «griestus». Turklāt nepārtraukti aug elektroenerģijas cena». Šie apstākļi padarot neiespējamu uzņēmuma turpmāko attīstību bez papildu naudas «injekcijām», un šobrīd tas dzīvojot «no rokas mutē». J. Konstantinovs uzskata, ka jārīkojas līdzīgi kā Rīgas Tramvaju un trolejbusu pārvalde (RTTP) vai «Daugavpils tramvajs». RTTP esot ņēmusi Pasaules bankas kredītu, lai iegādātos jaunus transporta līdzekļus. Par šo naudu arī restaurējot vecos vagonus. Piemēram, lietotajiem tramvajiem uzstādot ierīces, kas ļaujot ietaupīt 30 procentus elektroenerģijas. Daugavpilī tramvaju parkam pašvaldība piešķīrusi 30 tūkstošu latu jaunu sliežu iegādei, un tuvākajā laikā «Daugavpils tramvajs» saņemšot vēl tikpat lielu summu.
Strādā ar zaudējumiem
J. Konstantinovs kopš augusta pametis uzņēmuma direktora posteni. Aiziešanas iemeslus viņš «Kursas Laikam» izpaust nevēlējās. Jau otro mēnesi LT direktora vietas izpildītājs ir galvenais inženieris Valdis Bībers.
«Šobrīd galvenais ir pelnīt naudu,» savu viedokli «Kursas Laikam» klāstīja V. Bībers. «Mūsu peļņas avots ir tikai pasažieru pārvadāšana.» Viņš uzskata, ka uzņēmuma darbu bremzējot pirms trim gadiem pieņemtais iepriekšējās domes lēmums, kurš ļauj pasažieriem pēc 70 gadu vecuma sasniegšanas braukt tramvajā bez maksas.
«Pašvaldība ir tiesīga pieņemt kādu lēmumu vien vēlas, taču tā radītie zaudējumi arī jākompensē,» skaidro V. Bībers. Minētais lēmums radot 12 tūkstošus latu zaudējumus mēnesī. Savukārt pašvaldība kompensējot tikai sesto daļu no vajadzīgās summas.
«Tajā paša laikā saņemam pārmetumus, ka strādājam mīnusos. Ja LT saņemtu visu summu, kas tam pienākas par pasažieru pārvadāšanu, tad mēs katru gadu pabeigtu ar 100 tūkstošiem latu plusā,» skaidro V. Bībers.
«Atlaides un kompensācija pienāktos maznodrošinātajiem, nevis visiem, kuriem pašlaik tiek dotas atlaides. Maznodrošināta var būt arī jauna māmiņa, kura viena audzina bērnus. Savukārt ir pensionāri, kuri saņem pāri par simts latiem mēnesī,» apgalvo V. Bībers. Piemēram, Rīgas dome piešķīrusi pusmiljonu latu Sociālās apdrošināšanas pārvaldei, kas tos izsniegšot maznodrošināto ģimenēm transporta izdevumu segšanai. Savukārt LT no pašvaldības dotācijas neesot saņēmusi trīs gadus. Uzņēmums šobrīd knapi sedzot izdevumus. Bez papildu investīcijām LT nevarēšot modernizēt transporta līdzekļus, līdz ar to pasažieri nesaņemšot augstāka līmeņa apkalpošanu.
Pieprasa biznesa plānu
«LT vadības nosauktie skaitļi neatbilst patiesībai,» pašvaldības nostāju pauž Liepājas domes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Aivars Jurkovskis. Tie sarēķināti, ņemot vērā pilnas mēnešbiļetes cenu, kurā iekļauti četri braucieni dienā.
«Vecie cilvēki brauc ievērojami retāk, tāpēc deputāti noraidīja 12 tūkstošus pieprasījumu un nobalsoja par divu tūkstošu latu ikmēneša kompensāciju LT,» domes lēmumu pamato A. Jurkovskis.
Arī dotāciju pašvaldība piešķirtu, ja tikai LT vadība izstrādātu biznesa plānu attīstībai un iesniegtu priekšlikumus izdevumu samazināšanai un ienākumu palielināšanai. LT vēl arvien strādājot pārāk daudz darbinieku.
«Līdz šim viss bijis ideju un runu līmenī. Taču pašvaldības atbalstu saņems tikai reāli un ekonomiski pamatoti pieprasījumi,» apgalvo A. Jurkovskis.
Cer būvēt jaunu līniju
J. Konstantinovs «Kursas Laikam» sacīja, ka pastāvot vēl viena uzņēmuma attīstīšanas iespēja - uzbūvēt jaunu tramvaja līniju Ezerkrastā.
Šāds projekts izstrādāts jau 1988. gadā. Jaunais sliežu ceļš sāktos Vaiņodes ielā un turpinātos līdz Reiņu meža ielai. Tomēr projekts būtu jāpārstrādā, jo nav realizējušies plāni turpināt Ezerkrasta dzīvojamā masīva izbūvi uz jūras pusi.
«Viss ir atkarīgs no Liepājas pašvaldības atbalsta un ieinteresētības,» uzskata J. Konstantinovs. Šim nolūkam būtu jāņem 1,5 miljonu latu liels kredīts Pasaules bankā. Tramvajs ir ekoloģiski nekaitīgs transporta līdzeklis, tāpēc iespējami atvieglojumi kredīta saņemšanā. Būvniecības darbus būtu iespējams pabeigt gada laikā.
«Pagaidām par jaunas tramvaju līnijas izbūvi ir veikta aptauja, nevis ekonomiski aprēķini. Ir rūpīgi jāizpēta, vai šis projekts ir vajadzīgs, kā atdos Pasaules bankas kredītu, un tas jāsaskaņo ar pilsētas attīstības plānu kopumā. Ja tas tiks izdarīts un secinājumi būs pozitīvi, projekts saņems domes atbalstu,» apgalvo A. Jurkovskis.
Viktors Ulberts
Foto: Gatis Dieziņš
Attēlā:
«Liepājas tramvaja» depo. No šejienes ik rītu tramvaji dodas pilsētas ielas, lai apkalpotu liepājniekus. Šā transporta kustību nodrošina 90 darbinieki. Tomēr Liepājas pašvaldība uzskata, ka uzņēmumā ir pārāk lieli «štati».
1998. gada 13. novembris „Neatkarīgā Rīta Avīze”
Tramvaji Liepājā joprojām nekursē
Liepājā kanalizācijas cauruļvadu bojājuma dēļ visu nedēļu nekursē tramvaji un nopietni traucēta kustība vienā no dzīvākajiem Vecliepājas krustojumiem – pie Tramvaju tilta.
Pašvaldības uzņēmuma «Liepājas ūdens» darbinieki, labojot cauruļvadu, strādā dienu un nakti, tomēr, kad būs iespējams atjaunot tramvaju kustību pilsēta, vēl nav zināms, – «Neatkarīgo» informēja «Liepājas ūdens» direktora vietnieks tehniskos jautājumos Arnolds Leišmanis.
«Neatkarīgā» jau rakstīja, ka otrdien uzreiz pēc avārijas atklāšanas tika pārtraukta tramvaju kustība un uzsākti intensīvi remontdarbi.
Kanalizācijas cauruļvada avāriju esot bijis iespējams prognozēt, jo padomju laikā ieguldītās dzelzsbetona caurules nekalpo ilgāk par 25 gadiem. Plīsušie cauruļvadi pie tilta ielikti 1960. gadā, tāpēc avārija bijusi likumsakarīga. A. Leišmanis apgalvoja, ka līdzīgu kritisku cauruļvadu pilsētā netrūkstot.
Pēc rupjām aplēsēm šīs nedēļas avārijas novēršana un remonts uzņēmumam «Liepājas ūdens» izmaksās vairākus tūkstošus latu, jo nolemts nomainīt 40 metru garo cauruļvadu. Šā iemesla dēļ pārrakts viens no dzīvākajiem krustojumiem Vecliepājā pie Tramvaju tilta.
Jānis Goldbergs