2003. gada 31. janvāris „Liepājas Acis”
Pasažieri un kontrolieri iemācījušies sadzīvot

Ir attaisnojies pašvaldības uzņēmu­ma «Liepājas tramvajs» pirms trim gadiem uzsāktais eksperiments, biļešu kontroli un kārtības uzraudzīšanu tramvajos uzticot privātfirmai «Liepā­jas Apsargs». Palielinājies pārdoto biļešu skaits, uzlabojusies saskarsmes kultūra un par kontrolieriem sūdzības saņem ļoti reti.
Paši kontrolieri sarunā ar «Acīm» gan atzīst, ka bez konfliktiem, vienalga, neiztiek, tāpat noķerto zaķu skaits nemazinās. Tomēr savstarpējā attieksme patiešām kļuvusi kulturālāka un saprotošāka.
«Liepājas tramvaja» direktors Aigars Puks stāsta, ka pirms trim gadiem uzņēmu­mam bija nopietni jādomā, kā gūt maksimālu atdevi no pasažieru pārvadājumiem, jo prāva ienākumu daļa gāja secen. Par to rūpējās gan bezbiļetnieki, gan viltotāji. Tāpēc vien­laikus tika veikti vairāki pasākumi, lai situāciju uzlabotu.

Pirmais un vienīgais sadarbības piemērs

Pirmkārt, tika pārtraukta mēnešbiļešu pārdošana pilsētas tirdzniecības vietās. Kopš tā laika mēnešbiļetes var iegādāties tikai «Liepājas tramvaja» telpās. «Es saprotu, ka tas cilvēkiem sagādāja zināmas neērtības, ta­ču biļešu viltošana notika diezgan nopietnos apmēros. Tas bija jāaptur,» skaidro A. Puks. Tagad ir skaidrs, ka šis solīs ir sevi attaisnojis. Tāpat, loģiski domājot, cilvēkiem, kas iz­manto tramvaju, nav īpaši sarežģīti reizi mēnesī aizbraukt līdz «Liepājas tramvaja» pārvaldei un iegādāties nepieciešamo do­kumentu.
Otrs jauninājums bija kompostrēšanas ie­kārtas, kas uzrāda iekāpšanai laiku. Tādējādi tika likvidēta sen ierastā metode, kad pa­sažieri pieturā sagaidīja to pašu tramvaju, ar ko braukts iepriekš, un mierīgi vizinājās ar veco biļeti.
Tāpat tika pilnībā reorganizēta biļešu kontrolēšanas sistēma. «Tie cilvēki, kas nāca strādāt par kontrolieriem, īsti neatbilda šim amatam. Valdīja uzskats, ka jāstrādā tikai ar represī­vām metodēm un jākasē soda nauda. Taču tas, pirmkārt, ir darbs ar cilvēkiem, jāprot ar viņiem kontaktēties, plus vēl kontrolieriem jārūpējas par kārtību un drošību transportā,» uzskata «Liepājas tramvaja» direktors. Tad arī radusies ideja par sadarbību ar «Liepājas Apsargu». «Tagad jau droši varu teikt, ka šī sadarbība ir attaisnojusies,» piebilst A. Puks. Turklāt Liepāja ir vienīgā pilsēta valstī, kur tramvaja biļešu kontroli veic apsardzes firma.

Regulāri trenējas tuvcīņā

SIA «Liepājas Apsargs» Apsardzes de­partamenta vadītājs Kaspars Dzērve «Acīm» pastāsta, ka pašā sākumā biļešu kontrolē­šana tramvajos tika uzticēta jaunajiem apsardzes darbiniekiem, tā teikt, uz pārbau­des laiku. Taču vēlāk kontrolieru kodols nostiprinājās un tika pieņemts lēmums vi­ņiem šos pienākumus uzticēt veikt regulāri. «Viņi arī paši šo darbu izvēlējās,» skaidro K. Dzērve.
Pašlaik tramvajos strādā seši cilvēki, katrā maiņā pa diviem. Viena maiņa uz līnijas dien­naktī nostrādā aptuveni 15 stundas. Kontro­lieru pienākumos ietilpst sabiedriskās kārtī­bas nodrošināšana vagonos un, protams, bi­ļešu kontrole. Par braukšanu bez biļetes viņi ir tiesīgi uz vietas iekasēt divus latus vai arī nogādāt Pašvaldības policijā, kur sastāda ad­ministratīvā pārkāpuma protokolu.
Visiem kontrolieriem ir apsardzes sertifi­kāti, tāpat katru nedēļu tiek apmeklēti tuvcīņas treniņi. Vēl kontrolieriem tiek mācīts, kas drīkst braukt bez maksas, kam pienākas atlaides utt. «Tas viņiem noteikti ir jāpārzi­na,» uzsver K. Dzērve.

Zaķu skaitu palielina ciemiņi

K Dzērve zina stāstīt, ka iepriekš kontrolieri policijā ik mēnesi nogādāja 10 – 20 zaķus. «Bet kopš strādā «Liepājas Apsargs», ik mēnesi tur nokļūst vīdēji 180 zaķu,» viņš norāda. Bijis arī rekordmēnesis, kad aizturēts 360 bezbiļetnieku. Pērn pa visu gadu policijā nogādāti 2265 zaķi, no 132 personām naudas sodos iekasēti 205 lati.
Taču ir daļa cilvēku, kuriem neviens ne­spēj neko izdarīt. "Šie cilvēki labi zina, ka viņus aizvedīs uz policiju. Taču viņiem ienā­kumu nekādu nav, tātad arī iekasēt neko nevar. Un viņi mierīgi bez biļetes brauc atkal. Vienīgais, ko kontrolieri var izdarīt, tas ir – izsēdināt,» skaidro K. Dzērve. Iespē­jams, tādēļ kopumā zaķu skaits nemazinās, kā bija plānojis «Liepājas Apsargs». Tāpat bezbiļetnieku skaits pieaug līdz ar pilsētas viesu daudzumu. Viņi lielākoties aizbildinās ar nezināšanu.

Bezbiļetnieki kļūst viltīgāki

Kontroliere Mārīte Nevjarovska stāsta, ka arī paši bezbiļetnieki kļūst arvien viltīgāki. Piemēram, viņi ievērojusī, ka ik dienas strādā tikai viena maiņa. Tātad, ja viņi atrodas viena maršruta galā, otrā jau var bez biļetes braukt gandrīz droši. Aizvien darbojoties jau pa­domju laikos izstrādātā metode, kad, iz­kāpjot no vagona, pasažieris savu biļeti, ja tā nav kontrolieru ieplēsta, atdod citam.
Izrādās, ka īpaša kategorija ir vecāka ga­dagājuma pasažieri. Viena tante stāstot: nav zinājusi, ka talons jāpērk, braucot tikai vienu pieturu.
Mārītes stāstīto papildina viņas kolēģis Mihails Martiņuks: «Bieži večiņas nepārpro­tami sāk tēlot smagu slimnieci. Kad viņai ko jautā, tā sāk spiegt, ka neko nedzird, viss sāpot, nevarot piecelties, aizver acis, noliec galvu, un viss.» Šādos gadījumos esot grūti izlemt, ko darīt. Bijis gadījums, kad kāda sirmgalve aizvesta uz policiju, taču tur nācies saukt viņai neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādi. Tāpēc reizēm iztiek tikai ar morāles nolasīšanu un brīdinājumu, savu­kārt vairākkārt pieķertās aktrises tiek izsē­dinātas.
Pasažieri gandrīz nekad nenostājoties kontrolieru puse. Ja pieķer kādu vecāku cilvēku, pārējie sāk kaunināt viņus, sak, ko jūs vecīšus trenkājat, ķeriet tos jaunos! Tāpat, kad pieķer jaunos, tad nu kontrolieriem pār­met, ka viņiem aiz gara laika nav, ko darīt, kā bērnus trenkāt.
Diezgan izplatīta esot kompostiera datu dzēšana no biļetes, gan izkasot, gan pielie­tojot ķīmiskus šķīdumus. Taču tas uzreiz ir redzams. «Vienā pusē biļete tīra, bet otrā rievas izplūdušas. Skaidrs, ka tā ir mānīša­nās,» skaidro Mārīte. Turklāt pasažieri bieži iekrīt, apgalvojot, ka šādu biļeti nopirkuši kioskā. Bet acīmredzot viņi nav ievērojusī, ka kioskos pārdot tikai dzeltenas, bet tram­vajā tikai zilas krāsas talonus. Un, ja tiek vicināts zilais talons, tad skaidrs, ka viņš to kioskā nopirkt nevarēja.

Vajadzības gadījumā sauc papildspēkus

Mārīte apgalvo, ka viņas darbs ir samērā mierīgs. Tikai vakaros mēdz gadīties ierei­buši pasažieri, kas mēdz bravūrīgi uzvesties. «Bet, ja es esmu laipna, tad tikpat laipni arī viņi kļūst pret mani,» saka Mārīte, kura šo darbu veic jau trešo gadu. Protams, saķer­šanas esot bijušas, taču tas notiekot ļoti reti. Turklāt šādiem gadījumiem kontrolieriem ir gan rācijas, gan mobilie telefoni, un nepie­ciešamības gadījumā tiek izsaukta «Liepājas Apsarga» operatīvā grupa. Ir gadījies, ka šo grupu izsauc, lai kādu plenci nogādātu atskurbtuvē, jo tas pats paiet nevar, savukārt kontrolieriem darba laikā ar svarcelšanu nav jānodarbojas.
Vēl pasažieri uzskata, ka brīžos, kad vagonā kontrolieru nav, var droši braukt bez biļetes. Taču šis uzskats ir maldinošs, jo pašas tramvaju vadītājas rūpīgi vēro pasažierus un redz, kuri nekompostrē biļeti, un par to informē kontrolierus.
«Es kopumā ar savu darbu esmu apmie­rināta,» piebilst Mārīte. Turklāt cilvēki ar katru gadu kļūstot kulturālāki. Viņai piekrīt arī kolēģis Mihails.

Vai jūs apmierina tramvaja kontroliera darbs?

Salvis Pāvils, students: Nav gadījies ar viņiem konfliktēt. Un ir manāmas izmaiņas uz labo pusi, kopš strādā «Liepājas Apsargs». Zaķus arī vairāk izķer. Padomju laikos viena tantiņa – kontroliere – jau neko nespēja izdarīt.
 Arturs Pašēvics, VUGD darbinieks: Jā. Daudz labāk, nekā kādreiz bija. Agrāk privātpersonas strādāja pat piedzē­rušās. Bet tagad cilvēki strādā formas tērpos, ir pieklājīgi, konfliktu nav, jo cilvēkiem viņus arī vairāk.
Gunita Mikanova, modelētāja: Jā. Viņiem nav ne vainas. Pašai konflikti ar kontrolieriem nav bijuši, tikai esmu redzējusi ka ar citiem ir domstarpības un zaķus izsēdina ārā. Pareizi dara. Nav jāvizinās bez biļetēm.
Rita Bušeniece, 5. vidusskolas audzēkne: Kontrolieri strādā normāli, ir pieklājīgi. Man nekādu iebildumu nav. Arī lielāka drošības sajūta, rodas, kad viņi, ģērbti formastērpos, iekāpj tramvaja vagonā.

Attēlos:
Mihails Martiņuks, savus dienesta pienākumus pildot. Kontrolieri novērojuši, ka pasažieri ar katru gadu kļūst kulturālāki.
Aigars Kaspars Dzērve: «Zaķus ķeram vairāk, taču viņu skaits nemazinās.»
Puks: «Eksperiments ar savādāku biļešu kontroli ir izdevies.»
Mārīte Nevjarovska un Mihails Martiņuks, kas dienā strādā 15 stundas, ar savu darbu ir apmierināti.

Viktors Ulberts

2003. gada 25. jūnijs „Neatkarīga Rīta Avīze”
Liepāja paralizē tramvaja kustību

Liepājā kravas auto ar paceltu strēli pārrāva tramvaja vadus, sabojājot tos vairāku kilometru garumā, tāpēc bija vajadzīgas trīs dienas, lai līniju savestu kārtībā – tramvajs Liepājā atsāka kursēt tikai 23. jūnijā.
Līnija avārijā bija bojāta vairāku kilometru garumā – no Esperanto ielas līdz Trīsvienības baznīcai Lielajā ielā.
Kā informēja Liepājas policija, krītot tramvaja vadiem un to stiprinājumiem, uz tramvaja tilta bojātas astoņas automašīnas.
Uzņēmums «Liepājas tramvajs» avārijas nodarīto zaudējumu apjomu aprēķinās pēc svētkiem, paziņoja uzņēmuma direktors Aigars Puks. Pagaidām viņš nevarēja pateikt, cik lieli ir zaudējumi, tomēr izteicās, tie varētu sasniegt vairākus tūkstošus latu.

Ita Cērmane

2003. gada 25. jūnijs „Liepājas Acis”
Knauši kož pa vecam

Klausoties Robertu Grantu un lasot viņa rakstītu uzrunu Liepājai un liepājniekiem, laiku pa laikam izbrīna domas vēriens un virziens, drosme un pārliecība par savu taisnību. Arī tādi mēs, liepājnieki, esam.
(...)

Par tramvaju un satiksmi

«Es esmu jau sesto reizi Liepājā, un vēl joprojām man jāredz un jādzird tas tramvajs, kurš mums dod nepārtrauktus trokšņus un trīcošas zemes zem viņu sliedēm,» R. Grants ir neapmierināts. «Ir tramvaji un ir tramvaji. Tie, kas iet klusām, un tie vecie hlami, kad jāsalēšas, vai nav notikusi eksplozija.»
Dzīves gaitā R. Grantam vajadzējis strādāt «pie valdības daudzos svarīgos posteņos 32 gadus». Viņi iesaka pārdot tramvaja sliedes «Liepājas metalurgam» un tramvaju vieta iegādāties trolejbusus. Tie esot klusāki, mazāk patērējot elektrību, «Metalurgs būtu priecīgs, ar to uztaisītu miljons latu,» vērtē kanādietis.
Sašutumu viņš pauž arī par vienvirziena ielām – Rīgas un Brīvības: «Cik es novēroju satiksmi Liepājā, man mati ceļas stāvus. Es nesaprotu, kādi «speciālisti» ir iztaisījuši tādus muļķīgus ielas virzienus!» Satiksmi uz Rīgas ielas varot saprast tikai tie, kas lauž visus braukšanas likumus.
(…)

Ilze Vainovska