2009. gada 20. maijs "liepajniekiem.lv"
"Liepājas tramvajs" – sociāli atbildīgs uzņēmums

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība pasniegusi balvas 16 uzņēmumiem, kas atsaucās aicinājumam dalīties savā labajā praksē darba tiesību un darba drošības jomās un kas ir apliecinājuši rūpes par saviem darbiniekiem.
Konkursa izpratnē labās prakses piemēri bija jau ieviesti risinājumi ar mērķi veicināt darba drošību, darba tiesiskās attiecības un sociālo dialogu darba vietā, kā arī pasākumi nelaimes gadījumu darbā un arodslimību novēršanai, jaunu darbinieku piesaistei un esošo darba vietu saglabāšanai. Uzņēmumus vērtēja LBAS, Labklājības ministrijas, Valsts darba inspekcijas, Latvijas Darba devēju konfederācijas un Darba drošības un vides veselības institūta vērtēja speciālisti. Starp tiem, kas saņēma "Sociāli atbildīga uzņēmuma" titulu un LBAS atzinību par 2009. gada ieguldījumu darba tiesību un darba drošības uzlabošanā, ir arī SIA "Liepājas tramvajs". Simboliskā lietussarga balva tika pasniegta uzņēmuma direktoram Aigaram Pukam un arodorganizācijas priekšsēdētājai Dacei Lūkai par kolektīva saliedēšanu.

"Kurzemes Vārds"
http://www.liepajniekiem.lv/lat/zinas/bizness/2009/05/20/-liepajas-tramvajs----sociali-atbildigs-uznemums/

2009. gada augusts. „Darbinieku avīze” Nr. 2 
Liepājas tramvajs strādā mierīgi un droši
Rubrika „Darba attiecības un darba drošība”

Uzņēmumā „Liepājas tramvajs” izveidojies stabils kolektīvs. Kas te atnācis strādāt, tas pēc cita darba nelūkojas – strādājošie šajā uzņēmumā jūtas droši un labi.

No „Liepājas tram­vajā” strādājoša­jiem 80 darbinie­kiem apmēram 90 % ir arodbiedrības biedri.
– Arodbiedrībā labprāt stājas arī jaunie darbinieki. Neatceros nevie­nu gadījumu, kad kāds no mūsē­jiem būtu izstājies no arodbiedrības. Mūsu organizācijā cilvēki turpina darboties arī pēc aiziešanas pensi­jā. Kolektīva saliedētību lielā mērā nosaka arī direktora Aigara Puka atsaucība un darbiniekiem sniegtās sociālās garantijas,- stāsta uzņēmu­ma arodorganizācijas priekšsēdētāja Dace Lūka.
Uzņēmumā izveidota laba prē­mēšanas sistēma, bet tie, kas no „Liepājas tramvaja" aizgājuši pen­sijā, saņem pabalstus. Materiālu at­balstu uzņēmums sniedz tiem, kas gatavojas kāzām, bet vecāki saņem pabalstu bērnu skolas mācību grā­matu iegādei. Atbalsts tiek sniegts arī skumjos brīžos, palīdzot segt bēru izdevumus. Dace Lūka nav vienisprātis ar tiem, kas saka, ka cilvēkam darbs būtu jāmaina ik pēc septiņiem gadiem:
– Es šajā uzņēmumā dažādos amatos esmu nostrādājusi jau sep­tiņpadsmit gadus, bet man ne reizi nav radusies vēlme mainīt darba-vietu. Mūsu cilvēki viens otru labi iepazinuši darba ikdienā, tāpēc arī svētki mums ir īpaši. Un arī bēdās ir vieglāk, ja līdzās uzticami kolēģi.
Aigars Puks ir gandarīts, ka viņa vadītā uzņēmuma darbinieki jūtas droši:
– Nav jau gluži tā, ka krīze mums ietu apkārt ar līkumu. Taču iespē­jams, ka tieši tagad īpaši atmaksājas mūsu līdzšinējā apdomība. Uzņēmums nekad nav šķiedies ar naudu, bet centies visu racionāli plānot, tērēt pārdomāti un arī tau­pīt. Pagaidām mums nav nācies sa­mazināt algas saviem darbiniekiem. Tiesa, arī agrāk tās nebija pārlieku lielas. Mūsu stiprā arodbiedrība ir viens no iemesliem, kāpēc man nav iemesla runāt par kadru mainību- par jauniņajiem savā kolektīvā uzskatām pat tos, kuri pie mums jau nostrādājuši gadus piecus. Gadās jau, ka kāds no darba aiziet, kāds aizbrauc pastrādāt uz ārzemēm, bet lielākoties arī šie cilvēki pēc kāda laika pie mums atgriežas. Manuprāt, labvēlīgo atmosfēru kolektīvā rada arī abpusēja sapratne starp adminis­trāciju un darbiniekiem. Mēs neva-ram atļauties visu, ko vēlētos, bet tās sociālās garantijas, kuras esam uz­ņēmušies, mēs pildām. Tāpēc cilvēki jūtas droši. Protams, neskaidrība par nākotni mums visiem ir mulsinoša. Ja nekļūs sliktāk, mēs izdzīvosim. Bet, ja finansējums samazināsies, arī mums, protams, klāsies grūtāk.

Lolita Lūse

2009. gada 4. septembris. „Kursas Laiks”
Liepājas centra sadeg tramvajs

Ar dzirksteļošanu vadītāja kabīnē aizsākās ugunsgrēks, kurš izpostīja visu tramvaju. Vadītājai – pirmās pakāpes muguras apdegumi un šoks. 
Nelaime notika pieturā pie Svētā Jāzepa katedrāles ceturtdien pēc pulksten 13. Ugunsdzēsēji izsaukumu saņēmuši 13. 36. Lai varētu uzsākt dzēšanas darbus, vispirms tika atslēgta elektrības padeve. 
„Nācu no skolas, viss tramvajs vienās liesmās, dūmi baigie. Vispirms viena ugunsdzēsēju mašīna atbrauca, tad otra – lauza durvis augšā, lai tiktu iekšā. Cilvēku iekšā nebija,” stāsta J. Čakstes 10. vidusskolas 7. klases skolnieks Valts. 
Tramvaja vadītājai mediķi konstatējuši šoku un pirmās pakāpes muguras apdegumus. Saņēmusi pirmo palīdzību, ārstēšanos viņa turpinās mājās. SIA „Liepājas tramvajs” direktors Aigars Puks apliecina, ka vadītājiem ir civiltiesiskā un veselības apdrošināšana. Ugunsgrēka izcelšanās iemesls visticamāk ir īssavienojums. Konkrētā tramvaja tehniskos parametrus un cenu viņš „uz sitiena” nevarēja pateikt, bet esot ap 10 tūkstošiem latu. 
„Šāds ugunsgrēks izplatās ļoti strauji – zibenīgi deg plastmasa, vadi, apšuvums. Tas ir tāpat kā automašīnai – nemaz nevajag mēģināt dzēst, labāk uzreiz glābties,” teic Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Kurzemes reģiona brigādes priekšnieks Andrejs Beļakovs. Vadītāja paspējusi izglābt kastīti ar naudu, ko atdevusi ugunsdzēsējiem. Kastīte nodota Valsts policijai, kas veic negadījuma izmeklēšanu.

Ilze Vainovska

2009. gada 30. septembris „Kursas Laiks”
Rubrika: Fakts.

Atzīmējot elektriskā tramvaja 110. jubileju Liepājā, SIA „Liepājas tramvajs” valdes loceklis Aigars Puks īpašā svētku reisa viesiem piedāvāja dažādus dzērienus – glāzēs lēja gan tēju, gan šķidrumu ar nosaukumu „Prostaja vodka”, radot vagonā atmosfēru, līdzīgu tai, kāda valdīja Krievijas impērijas laikā, kad līnija tika atklāta. Iespējams, tas bija kā sava veida izmēģinājums – varbūt klientu pievilināšanai tramvajos arī turpmāk varēs iegādāties stiprākus dzērienus? Visticamāk uzņēmējus iedvesmo valstsvīri, kas gatavojas pagarināt alkohola tirdzniecības laiku vakara stundās, tā uzticot ekonomiku glābt dzērājiem, ja reiz paši valsts stūrmaņi to nespēj. 
Viļņa Bulava zīmējums

2009. gada 30. septembrī. „Kursas Laiks”. 
Liepājā svin tramvaja 110. jubileju

Šogad tramvajam – 110 gadu. 1899. gada septembrī Liepājā sāka kursēt pirmais elektris­kais tramvajs Baltijā. Lai atzīmētu jubileju, SIA "Liepājas tramvajs" darbinieki pasažieriem vienā no braucieniem bija sarīkojuši ekskur­su vēsturē.

Dodas jautrā braucienā

Tramvaja vagonā svētku reizē val­dīja savdabīga "laika mašīnas" at­mosfēra. Kopīgā braucienā ar mūs­dienu pilsoņiem devās tēli no ca­riskās Krievijas, pirmās Latvijas brīvvalsts un Padomju Savienības laikiem. 
Tramvaja atklāšana notikusi Krievijas impērijas pastāvēšanas laikā, tāpēc brauciens bija ar "krie­visku piesitienu". Lai iekāptu vago­nā, konduktore pieprasīja trīs ka­peikas. Pasažierus cienāja ar saldu tēju un tīru šņabi no "graņonkām", varēja baudīt arī siltus "penkokus" ar ikriem. 
Pieturās iekāpa daudz pasažieru – akordeoniste, vecmāmiņa ar mazdēlu, Pirmā pasaules kara in­valīdu, students ar pauniņu, meite­ne no laukiem ar pamatīgu maisu. Kāds pasažieris, par spīti konduk­tores brīdinājumiem, ka dzīvnie­kus tramvaja vagonā pārvadāt aiz­liegts, veda vistu būrī, putns gan brauciena laikā uzvedās rāmi. Ne­tālu no Līvas laukuma iekāpa un dziesmu uzdziedāja Dienvidrietu­mu rajona jaunieši. 
īpaša pietura bija Rožu ielā, kur iekāpa Liepājas mērs Uldis Sesks. Ari viņam bija iespēja izbaudīt trokšņaino atmosfēru, drūzmēša­nos un spiešanos šaurajā vagona ejā. Atpakaļceļā uzradās kontro­lieris, kurš svētku reizē pret bezbi­ļetniekiem gan īpaši bargi neiztu­rējās, toties labprāt parunājās ar pasažieriem.

Visgrūtākais – rudens

Pasažieri atzina, ka jautrais brau­ciens pagājis nemanot. Tramvaja vadītāja Galina Masa teic, ka līdzīgi pasažieri gadoties bieži, svētku brauciena laikā nekas ārkārtējs ne­esot pieredzēts. 
Vispirms Galina sākusi darbu kā kontroliere, pēc tam kļuvusi par tramvaja vadītāju. Viņas ne­pārtrauktais darba stāžs nu jau ir astoņpadsmit gadu - pieredze uz­krāta liela. Tramvaja vadītājas darbs sievietei patīkot, tikai ar ga­diem varot just, ka tas atstāj ie­spaidu uz veselību – visjutīgākā esot mugura, kam jāiztur liela vib­rāciju slodze. 
Darbs ir maiņās, grūtākais rei­zēm esot agrā celšanās - ja jāstrādā rīta maiņā, jāceļas pusčetros, bet puspiecos jau jābūt darbā. Vēlās maiņas beidzoties ap divpadsmi­tiem, pusvieniem naktī. 
Grūtākais laiks visiem tramva­ju vadītājiem esot rudens, kad sliedes klāj nobirušās lapas. "Kas autovadītājiem ziema un sniegs, tas tramvaja vadītājiem rudens un nobirušās lapas," secina Gali­na. Tad esot grūti gan nobremzēt, gan uzsākt braukt, jo tramvajs slīd. Taču Galina priecājas, ka va­goni kļūst arvien modernāki un ērtāki. Mūsdienu braucamos jau vairs nevarot salīdzināt ar tiem, kas pa Liepājas ielām braukuši agrāk.

Tehnika mainās, cilvēki – ne

To, ka tehniski viss ir attīstījies, apliecina arī SIA "Liepājas tram­vajs" darbiniece ar lielāko darba stāžu Anna Zariņa. Viņa darba­vietā nostrādājusi 52 gaiļus, 1957. gadā sākusi kā konduktore ar so­mu un biļešu rullīti uz pleca. 1964, gadā kļuvusi par dispečeri, 80. gados nedaudz pastrādājusi par maiņas meistari. Kopš 1988. gada līdz šai dienai viņa atkal ir dispečere – vienu diennakti strā­dā, trīs brīvas, stāsta pieredzējusī darbiniece. 
Annas kundze secina, ka teh­niku grūti salīdzināt, progress ir nenoliedzams. Taču pasažieri gan visos laikos bijuši līdzīgi. Gan ag­rāk, gan tagad ir laipni un atsau­cīgi cilvēki, tomēr vienmēr brau­kuši arī kašķīgie un neap­mierinātie.

Iluta Dreimane

UZZIŅAI
– Liepājā elektriskais tramvajs sāka kursēt 1899. gada septem­brī. 
– Liepājā kursē ātrākais tram­vajs Latvijā – vidējais braukša­nas ātrums ir 17,25 kilometri stundā. 
– Pašlaik maršruta līnijas garums ir 6,9 kilometri, ko tramvajs veic vidēji 24 minūtēs. 
– Tramvaja līnija savieno Jaunliepāju un Dienvidrietumu mikrorajonu. 
– Drīzumā maršruts tiks pagari­nāts līdz Ezerkrasta mikrorajo­nam.

Foto: Atzīmējot vecākā Baltijas elektriskā tramvaja jubileju, daudzi no īpaša svētku reisa pasažieriem bija cirka studijas „Beztemata” dalībnieki.

Foto: Tramvaja vadītāja Gaļina Masa secina, ka tehnika mainās, bet tramvaja pasažieri vienmēr bijuši gan laipni, gan piekasīgi.

Foto: Jaunieši no Dienvidrietumu mikrorajona labprāt svētkos uzdziedāja dziesmu par Liepājas tramvaju.

Foto: SIA „Liepājas tramvajs” valdes loceklis Aigars Puks gatavs palīdzēt darbiniekiem ikvienā situācijā.

2009. gada 9. oktobris “Kursas Laiks”
Katrā situācija meklē labo

Pa dispečera kambarīša logu Anna Zariņa redz ikvienu tramvaju, kas pabrauc garām. Viņas darba pienākums „Liepājas tramvajā” ir gādāt par operatīvu palīdzību, ja reisā gadījies kaut kas neparedzēts. „Ir dienas, kad viss paiet rāmi un mierīgi, bet citreiz atkal gadās viena ķibele pēc otras,” stāsta dispečere. 
Visu savu darba mūžu A. Zariņa aizvadījusi, strādājot vienā uzņēmumā. Tiesa, vairāk nekā pusgadsimta laikā tā nosaukumi gan mainījušies. Arī tramvaji tagad kursē nedaudz citādos maršrutos un ir daudz modernāk aprīkoti.

No skolas sola uz darbu

Anna Zariņa liepājniece ir kopš 1953. gada. Kad Anna bijusi maza meitene, vecāki no Grobiņas pagasta pārgājuši dzīvot uz Grobiņas pilsētu. „Tēvs strādāja gadījuma darbus, mamma bija apkopēja pamatskolā. Es līdz sestajai klasei arī mācījos Grobiņas pamatskolā. Septītajā pārnācu uz Liepāju. Sāku iet 5. vidusskolā,” atceras Anna. Četrus gadus mācījusies vidusskolā, bet pirms abitūrijas klases sapratusi, ka gala eksāmeni būs pārāk grūts pārbaudījums, tāpēc izlēmusi, ka jāmeklē darbs. 1957. gada augustā viņai vēl nebija pilni 18 gadi, kad Tramvaju pārvaldē sākusi strādāt par konduktori. Šajā darbā Anna nostrādājusi septiņus gadus. 
„Tolaik vēl bija trīs tramvaju līnijas. Visas ar apļiem galos. Kopā sanāca vairāk sastāvu nekā tagad. Vēl bija tādi vaļēji vagoni ar ķēdēm apkārt un motorvagoni ar vaļējām durvīm. Ziemas laikā vadītājs sēdēja uz tāda koka ķeblīša, vairāk gan stāvēja kājās. Sliktos laika apstākļos – vatētas bikses kājās, vaļinki, ausaines un biezi cimdi. ” Tādas satuntuļojušās konduktores arī spraukušās cauri vagonam, lai katram pasažierim pārdotu biļeti.

Pārzina pusi uzņēmuma vēstures

Pirmie tramvaji sākuši kursēt pulksten 4. 30 no rīta, un konduktori, tāpat kā tramvaju vadītāji, strādājuši divās maiņās. Vakara maiņa darbu beigusi ap pusnakti. Arī tagad darbs tiek organizēts tāpat. 
50. gadu beigās Liepāja saņēmusī jaunus, Vācijā ražotus tramvajus. Tiem bijušas vadītāju vietas abos vagonu galos, un maršruta galapunktos vadītājs izgājis cauri sastāvam, lai dotos atpakaļceļā. Šiem vagoniem bijusi arī apsildīta konduktora vieta. „Mainījāmies pa visām līnijām, katru pieturu zinājām no galvas. Toreiz vēl nebija paralēlo sliežu nevienā no līnijām, un bija izveidotas tādas „kabatas” ar dubultiem sliežu posmiem, kur sagaidīt pretimbraucošo tramvaju. Dažreiz bija labs brītiņš jāpagaida, līdz tas pagāja garām,” atceras Anna. Šādas vietas bijušas gan bijušajā Parādes laukumā, kur tagad uzcelta ledus halle, gan pie Siena tirgus un vēl citur. Galvenajā līnijā braucēji reizēm smējušies, ka kājām aiziet varot gandrīz tikpat ātri, cik aizbraukt. Tolaik braucieni maksājuši vien trīs kapeikas, tāpēc nevienā no līnijām neesot trūcis pasažieru ne agrās rīta stundās, ne vēlu vakaros.

„Cilvēku daba nemainās”

Strādājot par konduktori, Anna vērojusi dažādos cilvēku raksturus un tagad var atzīties: laiki mainās, bet cilvēki – nē. „Agrāk bija tādi, kas tavu darbu cienīja un novērtēja, un arī tādi, kas atļāvās būt rupji un bravūrīgi. Ir bijis tā, ka vēlās vakara stundās iekāpj iereibušie un jau izturas agresīvi, lamājas, tu nemaz nedrīksti iet klāt un prasīt, lai pērk biļeti,” viņa atceras. „Reizēm ļāvu, lai tādi brauc, kur vien viņiem vajag. ”
Viņai šķiet, ka agrāk mazāk bijis to, kuri lauž un pleš visu, kas ceļa. 
„Arī tagad ir īgnie un neapmierinātie, kuri nāk ar visādām pretenzijām pie dispečera,” viņa secina. „Gadās jau, ka neuzmanīgāks vadītājs kādu pasažieri iever durvīs, – tad vēl ir pamats. Bet, ja paši nepamana, ka tramvaja logā ielikta zīme "Uz depo", tad gan nav ko žēloties, ka tramvajs tālāk neiet,” spriež Anna.

Trešā aiz direktora

Kādu laiku Anna pastrādājusi par maiņas meistari, bet lielākais stāžs viņai ir dispečeres amatā. „Dispečers uzņēmumā ir trešais cilvēks pēc direktora,” amata svarīgumu novērtē uzņēmuma arodbiedrības vadītāja Dace Lūka. Viņa min, ka Anna jebkuru darbu izpildot „uz to labāko”. „Tagad jau ir vienkārši. Agrāk, ja kas notika uz līnijas, vadītāji cits citam nodeva ziņu. Tad labs laiks pagāja, līdz tā nonāca līdz dispečeram. Vēlāk, sešdesmito gadu beigās, ieviesa rācijas, tad jau visas lietas kārtojās ātrāk. Tagad katram vadītājam maiņas sākumā izsniedz mobilo telefonu, kam pieejami dispečera, kustības meistara un glābēju numuri,” skaidro Anna. Darbdienās līdz pulksten četriem pēcpusdienā remontbrigāde un elektriķi esot atrodami depo. Tad dispečeram darba mazāk, lai nosūtītu palīdzību kļūmes novēršanai maršrutā. „Brīvdienās un svētku dienās, tāpat nakts stundās, jāmeklē pa mājām, tad ātri par visu jāizšķiras pašam,” pienākumus raksturo Anna. 
„Arīmanā maiņā ir gadījies, ka aizdegas vagons, tas gan bija ļoti sen, bija liels uztraukums,” stāsta dispečere, atceroties neseno tramvaja degšanu pie tirgus. Biežāki esot gadījumi, ko ātri var novērst atslēdznieks vai elektriķis. „Re, te plauktā stāv divi rezerves biļešu kompostieri. Ja kāds sabojājas, meistars aizved uz maršrutu un nomaina,” viņa rāda.

Raizējas par nākotni

Ar savu dzīvesbiedru A. Zariņa iepazinusies, braucot tramvajā. 
Par privātās dzīves gaitām viņa izsakās visai skopi. Vien izteic atziņu, ka nevienai meitenei neieteiktu precēties ar puisi, pirms tas nav izgājis armiju. „Meitu audzināju viena, vēlāk gan satiku labu cilvēku. Vairāk nekā divdesmit gadus nodzīvojām. Nežēlīga slimība viņu paņēma. ”
Meitai Otaņķos ir lauku saimniecība. "Kad man brīvdienas, braucu un šo to palīdzu. ” Abi mazbērni jau izauguši un pabeiguši augstskolas. Mazdēls Jelgavā pabeidzis Mežzinātņu fakultāti un strādā Kalvenē. Sagaidīts Arīmazmazdēliņš. Bet mazmeita Ventspilī mācījusies datorzinības, tagad atradusi darbu kādā uzņēmumā Polijā. Līgums esot noslēgts uz vienu gadu. "Redzēs, kā mums te ar visām lietām ies, bet ceru, ka tur nepaliks,” spriež vecmāmiņa. 
Pirmoreiz ilggadējās darbinieces mūžā uzņēmuma jubileja atzīmēta bez prēmijām darbiniekiem. „Var just, ka darba vietu skaits pilsētā samazinās. Tas, protams, atsaucas uz pasažieru skaitu. Ja paskatās, cik pilni bija vagoni vēl pirms dažiem gadiem, tad tagad vien retu reizi kādam iznāk stāvēt kājās. Tolaik tādas mazas prēmijas, ne jau simtos, bet desmit, divdesmit rubļu vai latu apmērā, bija samērā bieži. Tagad jau skatāmies, ko no rezerves daļām pasūtīt jaunu, ko sataisīt no vecajām. ”

Sagādā prieku būšana sabiedrībā

Nekādu īpašu vaļasprieku Annai neesot. „Kad brīvs laiks, palasu kādu grāmatu, pērku žurnālus un avīzes. Īpaši man patīk „Ieva” un citi tās sērijas žurnāli. Neko gan nepasūtu, jo citādi nebūtu iemesla brīvajās dienās iziet no mājas. Vienmēr nopērku gan „Kursas Laiku”, gan „Kurzemes Vārdu”, jo tur taču aprakstīti notikumi gan pilsētā, gan laukos. Tāpat gribas zināt, kā iet Grobiņā, kur vēl viens otrs pazīstams dzīvo, kas pie meitas Otaņķos notiek, kas pie mazdēla Kalvenē,” stāsta Anna. 
„Prese raksta gan labo, gan slikto, bet man vairāk patīk uzzināt, ka kaut kas labs notiek. Patīk zināt, ka cilvēki dzīvo uz priekšu un nežēlojas. No darba prom iet netaisos, kamēr vien nepiespiedīs veselība. Nekādu robežu gan šai ziņā neesmu novilkusi. Bet pati būšana šeit un vispār cilvēkos man sagādā prieku,” atzīstas Anna.

Sarmīte Strausa

2009. gada 29. oktobris "liepajasblogs.lv"
Tramvaja pieturvietās uzstāda kustību sarakstus

Kopš oktobra mēneša visās Liepājas tramvaja pieturas vietās tiek uzstādīti tramvaja kustību saraksti. Vienlaikus tam notiek pieturvietu tehniskā stāvokļa inventarizācija. Kustību sarakstu izvietošanu pieturvietās nosaka gan noslēgtais Sabiedriskā transporta pakalpojumu pasūtījuma līgums starp pašvaldību un” Liepājas tramvajs”, gan LR Ministru kabineta noteikumi nr. 673 “Sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēšanas kārtība maršrutu tīklā”. „Galvenais ieguvums ir pasažieru ērtība. Informācija par tramvaju kustību katrā pieturvietā ļaus pasažierim veiksmīgāk plānot savu pārvietošanos pilsētā ar sabiedrisko transportu”, informatīvo zīmju uzstādīšanu pamato SIA „Liepājas tramvajs” valdes loceklis Aigars Puks. „Pieturvietās uzstādītās informatīvās zīmes vizuāli ataino tramvaju maršrutu, pieturvietu nosaukumus, izceļot konkrēto atrašanās vietu, kā arī tramvaju kursēšanas laiku un tramvaju kustības dispečera kontakttelefonu.” Noslēgtais līgums paredz, ka tramvaju kustību sarakstu izvietošanu tramvaju pieturvietās jānodrošina līdz 2011.gada 1.janvārim. Liepājas tramvaja līnija stiepjas 6,9 kilometru garumā no pilsētas ziemeļaustrumiem līdz tās dienvidrietumu galam. Ceļš no viena gala līdz otram aizņem precīzi 24 minūtes. Tas ir piemērots maršruts pirmajam ceļojumam pa pilsētu – lai iepazītu Liepāju, izprastu tās ģeogrāfiju un ieraudzītu visas tās ievērojamākās vietas. Maršrutā ir 28 pieturas – 14 vienā virzienā un 14 pretējā. Ja ziemeļu gala piestātne atrodas 2,5 kilometru attālumā no jūras krasta, tad no dienvidu gala piestātnes līdz liedagam – vien piecu minūšu garš ceļš kājām.

Informāciju sagatavoja: Zane Ģirne, sabiedrisko attiecību un mārketinga daļas vadītāja
http://liepajasblogs.lv/tramvaja-pieturvietas-uzstada-kustibu-sarakstus/