1939. gada 26. martā „Kurzemes Vārds”
Vecākais ielu dzelzceļš Baltijas valstīs

Darbdienā vai svētdienā, vasarā vai ziemā, augu dienu jau 40 gadus Lie­pājas ielās skanējuši tramvaja spal­gie zvani un sliežu dārdēšana. Ik rītu darbdienās tramvajs aizved uz staciju un darba vietām strādniekus, katru pēcpusdienu viņš tos atkal uzticīgi ir aizvedis līdz strādnieka dzīves vietas tuvākai piestātnei. Vakaros atkal Tosmares iedzīvotājus tramvajs aizve­dis uz pilsētas drāmu un operu, Filharmoniju vai citām vietām. Ziemā, kad mums jānoiet kāds lielāks ceļa ga­bals pa pilsētu, bet laukā puteņo un vējš auro, mēs varam ērti iekāpt tram­vajā un aizbraukt kādu gabalu, ja vien mums kabatā ir 12 vai 15 santīmu.

Pirmais tramvajs Liepājas ielās pa­rādījies 1899. gadā, un līdz ar to Lie­pājā ir vecākais elektriskais ielu dzelz­ceļi bijušajā Krievijā. Dienu dienā pildot savu pienākumu, tramvaja līnija un pašas „mašīnās” ar laiku nolietojas. Tagad, kad jau pagājuši 40 gadu no tramvaja „dzimšanas” Liepājā, tram­vajs ir novecojies.  Kaut gan uz līni­jām izdara arī plašākus remonta dar­bus, tomēr pēc neilga laika jau tram­vajam būs jāaiziet „pensijā” un tā vie­ta, domājams, nāks autobusi.

Kā izskatās tramvaja darbnīcās? Ar mūsu nolietotiem tramvaja vāģiem loti biezi notiek kāda klizma, un ja tā ir nopietnāka rakstura, nekas cits ne­atliek, ka „slimo” piekabināt kādam veselam vāģim un nogādāt depo.

Tramvaju darbnīcās skan veseru si­tienu un mazinu troksnis. Uz „paaug­stinājuma” pacelts kāds vāģis, kam pašlaik izdara kapitālremontu. Kā­dam citam vāģim labo elektrības  pie­vadi. Tālāk, zem kāda cita vāģa stai­gā kāds no strādniekiem un ieeļļo vā­ģa dvēseli – motoru. Tā ir depo pa­rastā darba diena. Naktīs depo saro­das visi apgrozībā esošie vāģi un tad tos iztīra un ieeļļo motorus. Un lūk, nav vēl pilnas в stundas pagājušas, kad depo telpās sāk lasīties vīri zaļi aplokotām cepurēm galvās un sāk vienu pēc otra vāģus izbraukt uz līni­jas karstajā dienas darbā.

No pirmajiem tramvaja vadītājiem vēl tagad uz līnijas jau veselus 40 gadus brauc Eņģelis un Lazda, savā darbā tie piedzīvojusi daudz raibu brīžu, bet laikam viņi brauks vel tik ilgi, līdz Liepājas ielās beigs skanēt tramvaja zvani.

1939. gada 4. maija „Kurzemes Vārds”
Likvidēs Peldu ielas – Gaisa ostas līnijas tramvaju

Ņemot vērā tramvaja ceļu un pašu vagonu lielo nolietošanos, Liepājas pilsētas valde nolēma ar oktobra mē­nesi likvidēt tramvaju posmā Peldu iela – Rožu laukums – Gaisa osta. Likvidētās tramvaja līnijas vietā at­klās autobusu satiksmi. Satiksmi uzturēs divi autobusi posmā: Rožu laukums – Raiņa iela – Kalpaka tilts – Garnizona virsnieku klubs – Artilērijas pulka. Autobusi aties ik pēc 20 minūtēm. Tanī pašā sēdē ar domes tiesībām pilsētas valde pieņē­ma tramvaja un autobusu tarifu pār­kārtojumus un apstiprināja pilsētas pašvaldības 1938. gada budžeta iz­pildījuma pārskatu. Jaunos tarifus piemēros pēc to apstiprināšanas.

1939. gada 14. jūlijā „Kurzemes Vārds”
Modernizē Liepājas satiksmi
Tramvaja līnijas izbeigs pakāpeniski. Autobusi tramvaja vieta.

Liepājas pilsētas valdes tehniskās nodaļas vadītājs V. Cepļēvičs mūsu līdzstrādniekam izteicās:

„Vecie pilsētas tramvaji vairs neatbilst tagadnes prasībām, bet re­montēt un pārbūvēt tos neatmaksājas, kamdēļ pilsētas valde nelēmusi pa­kāpeniski likvidēt tramvaju kustību Liepājā.

Ar šā gada 1. oktobri satiksmi pār­trauks uz līnijas, kas no Rožu lauku­ma iet uz Tosmari. Tramvaju vietā satiksmi uzturēs ar autobusiem. Tramvaja sliedes izjauks un par de­rīgām atzītās izlietos pārējo līniju remontam, bet nolietojušās pārkausēs.

Ziemā satiksmi pārtrauks uz Ro­žu laukuma – Peldu ielas līnijas un to atjaunos tikai vasarā, peldsezonas laikā. Nākotnē paredzēts likvidēt arī Klaipēdas – Brīvības ielas līniju, jo pilsētas valde atzinusi, ka tram­vaja ekspluatācija izmaksā dārgāk kā autobusi. Visos līdzšinējos gados Liepājas tramvaja satiksme darbojās ar lielām pašvaldības piemaksām”.

1939. gada 1. un 2. augustā „Kurzemes Vārds”
Elektrības 40 gadi Liepājā
Kā būvēja Liepājas tramvaju un elektrības spēkstaciju.

Šogad paiet 40 gadu kopā uzbūvēts un atklāts Liepājas elektriskais ielu dzelzceļš un uzbūvēta pirmā elektrī­bas spēkstacija – gaismas devēja dzīvokļos un ielās, dzinējspēks rūp­niecībā.

Deviņdesmitos gados un gadsimtu maiņā Liepāja pārdzīvoja savu pēdē­jo celtniecisko uzplaukumu pirms pasaules kara. To visvairāk veicināja grandioziem līdzekļiem celtā kara osta, kā ari lieliski izbūvētā tirdznie­cības osta, kas savukārt sekmējа rūpniecības konpentrēšanu, resp. fabriku celšanu šajā augošā Baltijas jūras pilsētā. Kara ostas lielais atstatums no pilsētas centra pirmā kārtā izsauca vajadzību pēc ērtas vietējās satiksmes. Liepājnieki izšķīrās par toreiz vismodernāko satiksmes līdzekli — elek­trisko ielu dzelzceļu.

Tolaik Eiropā elektrisko tramvaju vel nebija daudz un Krievijā tikpat ka nemaz. Statistika rada, ka uz 1898. g. 1. janvāri visā Eiropa bija ti­kai 204 elektriskie Ielu dzelzceļi (vis­vairāk Vācijā) ar sliežu kopgarumu 2289 kilometri un 4514 vāģiem, no ku­riem visa plašā Krievija varēja uz­rādīt tikai 30,7 kilometri un 65 vāģus. Liepājas elektriskais ielu dzelzceļš bija viens no pirmajiem Austrumeiropā un tikai pēc Liepājas tā pati sabiedrība, kas būvēja Liepājas tramvaju, uzbūvēja elektriskos ielu dzelzceļus arī abās Krievijas galvaspilsētas – Pēterpilī un Maskavā.

1897. gada 21. (9.) jūlijā Liepā­jas pilsētas valde noslēdza ar «Konti­nentālo elektrisko uzņēmumu sabied­rību Nīrnbergā» un В.V. Manaševiču līgumu par elektriskā ielu dzelzceļa un elektrības spēkstacijas būvi un iz­mantošanu Liepājā. Sabiedrība ap­ņēmās pilsētas valdei maksāt no dzelzceļa, kā arī spēkstacijas bruto ieņēmumiem: ekspluatācijas pirma­jos desmit gados – l,5 procenti, nāko­šos desmit gados – 4 procenti, no 21. līdz 30. gadam – 5 procenti, un pēdējos desmitgados – 7 procenti. Pēc 40 gadiem dzelzceļā un spēkstacija ar visām ēkām un ierīcēm, kam jāatrodas labā kārtībā, pāriet pilsētas īpašumā bez atlīdzības. Ātrāk Izpērkot (kas ari tiešām notika), pilsētai jāmaksā līgumā noteikts atlīdzība. Līgumu noslēdzot, uzņēmēji iemaksāja 20.000 rubļu, kurus pilsētas valde apņēmās ieguldīt Liepājas-Aizputes dzelzceļā, kura būve, kā līgumā bija teikts, ir «abu kontrahentu intereses». Līgums noteica, ka dzelzceļa ierīces jāpiegādā «Elektrības akciju sabiedrībai agr. Šukkert un Со Nīrnbergā».

Ar Kurzemes gubernatora 1892. g. 31. janvāra paziņojumu līguma guva Iekšlietu ministra apstiprinājumu, pēc kam sabiedrība nekavējoši stājās pie dzelzceļa un spēkstacijas būves. Pilsētas valde sabiedrībai nodeva zemes gabalu pie stacijas Krišjāņa Barona (agrāk Vakzāles) iela. Maija sākumā spēk­stacija jau atradās zem jumta, bet augusta sākumā no ārzemēm bija pie­nākušas un uzmontētas arī mazinās. Tanī pat laikā sāka sliežu likšanas darbus un elektrisko gaisa vadu būvi. Tramvaja ceļu pirmā kārtā iz­būvēja Jaunliepājā, sliežu likšanu sakot pie stacijas un Drāšu fabrikas. Augusta vidū sliežu ceļa un elektrisko vadu būve jau bija nobeigta uz divām līnijām: no stacijas līdz tirdzniecības tiltam un no tilta pa Raiņa ielu līdz kara ostai

19. septembrī plkst. 8 vakara notika pirmais izmēģinājuma brauciens no spēkstacijas līdz tiltam un no tilta līdz kara ostai. Šis sensacionālais noti­kums bija pulcinājis lielus ļaužu barus, kas pirmā vāģa braucienus pavadīja skaļiem saucieniem. Un 26. septembrī jau atklāja kārtēju satiksmi uz abām līnijām. Vecliepājā tramvaja līniju izbūvēja un satiksmi pār tiltu atklāja tikai nākošā gadā.

Pagāja zināms laiks, kamēr ļaudis pierada pie jaunā tālaika modernā satiksmes līdzekļa, kādēļ sākumā no­tika dažādi starpgadījumi. Pilsētas valde Izdeva saistošus noteikumus par Ielu dzelzceļa izmantošanu un lieto­šanu. Tanīs bija noteikts, ka riteņ­braucējiem aizliegts braukt pa slie­dēm, ka visiem braucējiem, Izņemot ugunsdzēsējus, tramvajam jādod ceļš, ka nedrīkst mest sniegu un atkritu­mus uz sliedēm, ka publikai tramvajā jāievēro stingri noteiktā iekšējā kār­tība u.t.t.

Drīz vien notika arī pirmās nelielas satiksmes klizmas. Tā, jau 22. septembrī Liepājas laikraksti ziņoja, ka tramvajs prasīja pirmo upuri – sabraucis kādu peļu mednieku. Tad atkal lasām ziņojumu par kādu neuzmanīgu laucinieku, kurš policijas iecirknī gan saņēmis stingru rājienu, bet tomēr palaists bez soda. Sākumā apgrozībā laida tikai nedaudzus vāģus un pie tam ne vi­sai regulāri. Tādēļ kāds liepājnieks presē sūdzas par tādu «negadījumu»: viņš ar divām dāmām gribējis iz­baudīt jauno satiksmes ērtību un aizbraucis līdz kara ostai, bet – at­pakaļ nācies iet ar paša dzinējspēku. Atpakaļejošā vāģī, kas bijis pārpil­dīts virsniekiem, viņi nav uzņemti, cits vāģis vairs nav nācis un tā vi­ņiem nācies iet kājām lieku gabalu līdz pilsētai lietū un vētrā.

Jaunais satiksmes līdzeklis tomēr ātri iemantoja iedzīvotāju piekrišanu un jau atklāšanas gadā pārvadāja 2000 – 3000 cilvēku dienā, bet svētdienās 6000 – 7000. Sākumā braucēju lielo daļu sa­stādīja kara ostā iedzīvojošie kara­vīri. Līdz 1900. gada aprīlim jau bija pārvadāts pusmiljons cilvēku. Vāģi bija dalīti pirmā un otrā klasē (pēc kara šo dalījumu likvidēja). Brauciens 1. klasē maksāja 5 кар., 2. klasē – 3 кар., skolēniem – 2 кар. Vēlāk tarifu paaugstināja. Kad uzbūvēja līnijas Vecliepājā, tramvaju plašos apmēros sāka izmantot strādnieki braukša­nai uz darba vietām – fabrikām, kas galvenokārt atradās Jaunliepājā. Va­sarā Peldu ielas līniju daudz izmantoja arī peldviesi. Šī līnija agrāk gāja cauri Peldu un Alejas ielām līdz apgabaltiesai Rožu ielā, bet šo nozarojumu pēc kara likvidēja. 1897. gadā slēgtā līgumā bija paredzēts, ka abas galvenās līnijas – kara ostas un Brīvības ielas – pagarinās tiktāl, lai tās savienotos kara ostā. Šis pro­jekts tomēr palika nerealizēts, un ti­kai atjaunotās Latvijas laikā Tosmare ar tagadējo moderno satiksmes līdzek­li – autobusu dabūja tiesu satiksmi ar pilsētas centru.

Līdz ar elektriskā ielu dzelzceļa un spēkstacijas ierīkošanu Liepāja tika pie elektriskās gaismas un dzi­nējspēka. Līdz tam pilsētas ielas, veikalus un daļu dzīvokļu apgaismoja ar gāzi. Kā sākumā iedzīvotājos vēl valdīja liela neuzticība topošā gadsimta lielākam spēkam – elektrības enerģijai, pierāda apstāklis, ka 1899. gadā Liepajas pilsētas valde attīstīja plašu propagandu par labu elektrības spēkam. Vietējos laikrakstos pilsētas valde sludinājumos un rakstos starp citu norādīja, ka elektriskā gaisma ir absolūti droša pret uguns­grēku un eksploziju izcelšanos, kā arī saindēšanos, kas var notikt pie gāzes lietošanas. Elektriskās spuldzes var novietot jebkurā vietā, tās nav jā­tīra kā petrolejas lampu cilindri, gais­ma vienkārši ieslēdzama, elektrība ne­uzsūc elpošanai nepieciešamo skābekli u.t.t. u.t.t. Tagad, kad elektrī­ba ikkatram bērnam ir pavisam ele­mentāra un pati par sevi saprotama lieta, mums šāda ieskaidrošana var likties dīvaina. Ja, bet vēl tikai pirms 40 gadiem arī lieliem un gudriem cil­vēkiem tā nebija tik vienkārši izpro­tama lieta...

Jau 1899. gada pavasarī pilsētas valde aicināja pieteikties elektriskās gaismas un dzinējspēka reflektantus, solot tiem, kas pieteiksies līdz 1. jūli­jam, zināmas priekšrocības, proti: iz­darīt par brīvu pieslēgšanu pie strā­vas tikla. Elektriskās strāvas maksa sākumā bija noteikta šāda: apgaismo­šanai – privātiem 4 карeikas par kilovat­stundu, sabiedriskām vajadzībām, valsts un pašvaldības iestādēm – 2 карeikas, rūpniecībai – 2 карeikas. Elektrības gaisma izplatījās tikai palēnām, un vēl līdz pat 1914. gadam daudzos dzīvok­ļos lietoja petroleju, bet Liepājas ielas sākumā apgaismoja tikai 10 lokspuldzes ar 10 ampēri.

Tagad mums ir uzcelta jauna liela spēkstacija, ar modernām daudzkārt spēcīgākām turbīnām, kas dod gaismu ne vien ikkatrā Liepājas dzīvoklī un spilgti apgaismo ielas pat visās noma­lēs, bet elektrības spēku pievada arī daudzām lauku saimniecībām un pil­sētām visā Kurzemē. Ir zīmīgi, kā tieši šovasar, pēc 40 gadiem, uz kā­du laiku pirmās spēkstacijas un tram­vaja būvētāji. bija slēguši izmantošanas līgumu, ka tieši šinīs dienās nojauca vecās centrāles skursteni. Tā krišana it kā simbolizē veco laiku palieku galī­gu nojaukšanu, tāpat kā Liepājas ielas drīz vairs nerībinās vecie, galīgi nolie­totie tramvaja vāģi, kurus, kā zināms, pilsētas valde pakāpeniski izņems no apgrozības, tos atvietojot ar moderno satiksmes līdzekli – autobusu līnijām.