1959. gada 7. janvāris „Komunists”
Tramvaju kustībai jākļūst ātrākai 
(Saruna ar Liepājas Tramvaju parka direktoru b. V. Minsterjāni)

Nav noslēpums, ka šobrīd mūsu tramvaju kustība ir pagausa. Lai to paātrinātu, līdz 1962. gadam paredzēts izbūvēt no dzelzceļa stacijas līdz Ļeņina ielai otru sliežu līniju. 
Stājoties ierindā jaunajam tiltam, tramvaja līnija arī iztaisnosies. 
Iekārtosim automātisku pārmiju otrās līnijas nozaro­jumā, kas atvieglos konduk­toru darbu. 
Pa pirmo līniju jau kur­sē jaunie tramvaja vagoni. Šogad saņemsim no Vācijas Demokrātiskās Republikas vēl piecus sastāvus un varēsim nomainīt vecos vagonus arī uz otrās līnijas. 
Pašreizējie tramvaju slieču ceļi ir stipri nolietojusies. Paredzēts, ka šogad saņem­sim pāri par 150 tonnām sliežu. Tiklīdz sliežu būs pietiekošā daudzumā, uzsāk­sim paralēlās līnijas būvi. 
Būtu labi stieņu kontaktu nomainīt ar slīdkontaktu, jo stienis ar skritulīti bieži vien «izlec» no elektriskā vada. Pārkārtošanai vajadzīgs daudz līdzekļu un Šis pasākums pie­der tālākai nākotnei.
Grūtības sagādā vagonu ārējā aptīrīšana. Maskavā redzēju, kā vagonu aptīrī­šanu veic mehanizēti ar du­šām un sukām. Šāda ierīce būtu nepieciešama arī mums, jo tagad šo darbu veic ar ro­kām. Sevišķi grūti ir ziemā, jo telpas nav apsildāmas. Jau divus gadus ir plānots, ka Remontu un celtniecības trests iekārtos apsildīšanas ierīces, bet līdz šim tas nav izdarīts. 
Atrisinot telpu jautājumu, arī mēs varēsim sākt meha­nizēt vagonu tīrīšanu.

1959. gada 26. aprīlis „Komunists”
Tramvajnieku panākumi

Vakar pilsētas Tramvaju parka kolektīvs piecas dienas pirms termiņa izpildīja četru mēnešu pasažieru pārvadāša­nas plānu. Šinī laikā pārva­dāti 2 miljoni 725 tūkstoš pasažieru. Pirmsmaija sacen­sībā labākos panākumus gu­vusi konduktores Erna Zande un Elza Plīte, vagonu vadī­tāji Jānis Lieģis un Elma Feldmane, ceļa strādnieks Žanis Šmits, virpotājs Ansis Knēve, depo meistars Os­valds Gertsons.

1959. gada 20. jūnijs „Komunists”
Par mūsu pilsētas transportu 
(rubrika: pārrunu kārtībā)

Rītos dodoties darbā un pēc tam atgriežoties mājup, Liepājas darbaļaudis ik die­nas izjūt ērta un ātra ielu transporta trūkumu. 
Pagājušas jau vairākas pēckara piecgades, sācies ko­munisma celtniecības periods, tomēr transporta attīstība pil­sētā uz priekšu virzās neap­mierinoši. Arī jaunajā sep­tiņgadu plānā tai nav pare­dzēta jūtama augsme. Tas, ka ar jaunā tilta uzcelšanu būs divsliežu tramvaja ceļš no Uzvaras laukuma līdz stacijai, ir pārāk maz, ar to grūti samierināties. 
Galvenā tramvaja līnija no Līvas laukuma gar staci­ju līdz Brīvības ielas dzelz­ceļa pārbrauktuvei bez se­višķām pārmaiņām pastāv jau desmitiem gadu. Fakts, ka cariskajā Krievijā pirmā elektriskā tramvaja līnija uz­būvēta Liepājā, ir varbūt ie­vērojams no vēsturiskā vie­dokļa, taču liepājniekiem ar šo godu vien par maz. 
Padomju ļaudis vēlas taupīt savu dārgo laiku, bet viensliežu ceļš ar daudza­jiem samainās punktiem ne­nodrošina regulāru satiksmi. Bieži vien tramvaja pasažie­ri vairāk laika pavada, gaidot pretī braucošo tramvaju, nekā braucot. Tādēļ arī nav jābrīnās, ka daudzi, kājām ejot, no «Sarkanā metalurga» ātrāk nonāk Vecliepājā nekā tramvajs. Tiesa, tagad pilsē­tā daudz jaunu tramvaju va­gonu, ērtu, glītu un, ātru, bet maz ar to līdzēts, ja trūkst laba sliežu ceļa. 
Runā, ka Liepājā tādēļ nevarot ieviest īsti labu sa­tiksmi, ka daudz šauru ielu. Patiesībā jāsaka, \ka laikam gan neviens šai lietā nav centies iedziļināties un rast izeju. Jaunliepājā ielu platums pilnīgi atļauj div­sliežu ceļu izveidot līdz lī­nijas galam, arī trolejbusiem vietas pieliktu. Vecliepājā iespējams tas pats, šauro vie­tu Ļeņina ielas galā pie Komjaunatnes ielas krustoju­ma var pārbūvēt, uzbūvējot otro sliežu ceļu pa kādu no blakus ielām, piemēram, pāri Ugunsdzēsēju laukumam un Brīvzemnieka ielai. Rīgā arī ir šauras ielas, kā: Avotu, Fr. Engelsa u. c., tomēr visur ir divsliežu ceļš, turklāt vēl platāks nekā pie mums. Ari trolejbusi brauc pa Šaurāka­jām ieliņām, un satiksme no­rit ātri, regulāri, bez seviš­ķiem starpgadījumiem. 
Būtu vēlams Liepājā cen­trālo satiksmes maģistrāli ra­dīt ar trolejbusiem, tramva­jus atvedot vairāk uz noma­lēm. Nepieciešams būtu iz­veidot satiksmes līnijas plud­males apkalpošanai pa Uz­varas ielu, kā arī ezermalas rajonā pa Suvorova ielu. 
Ļoti vēlams būtu arī uz­labot autobusu satiksmi. Ne­normāls stāvoklis uz dažām autobusu līnijām, piemēram, Siena tirgus – Gaisa tilts un Siena tirgus – Tosmares ciemats izveidojas rīta un va­kara stundās, kad autobusi līdz pēdējai iespējai pārpil­dīti, un tādēļ šoferi daudzās piestātnēs nepietur. Desmi­tiem cilvēku atliek tikai no­skatīties, bet arī tiem, kuriem laimējas aizbraukt gala punk­tā, jākāpj ārā ar izrautām pogām, nomīdītiem apaviem. Autobusus nepieciešams arī labāk uzkopt un nepieļaut tādu pārslogošanu.
Gribas izteikt pārmetu­mu tramvaju parkam (direk­tors b. Minsterjānis) par to, ka tramvajus pienācīgi neuz­kopj un netur kārtībā, jau­nie, nesen no VDR saņemtie vagoni no ārpuses stipri ne­tīri, sodrēju un putekļu kār­tu pārklāti. 
Kādēļ gan tos nemazgā un nekopj? 
Pilsētas transportā nepie­ciešami pārkārtojumi atbil­stoši mūsdienu tehnikas lī­menim, iedzīvotāju aizvien pieaugošajām prasībām un vajadzībām.

V. Bitenieks

1959. gada 19. septembris „Komunists”
Lai sliežu ceļi būtu kartība

Pulkstenis bez dažām minū­tēm pus pieci. Dienas darbi Liepājas pilsētas Tramvaju parka pārvaldē beigušies. Strādnieki novieto savus rī­kus un uzkopj darba vietu. Pa depo vārtiem iebrauc au­tomašīna ar ceļu dienesta re­monta brigādi, kura strādā­juši Sarkanarmijas iela. 
Dispečeru telpā ieskanas tālruņa zvans. 
– Biedri dispečer, šeit ru­nā 32. konduktore. Parādes laiskumā lūzusi sliede. Tram­vaju kustība nav iespējama. Lūdzu izsūtīt strādniekus bo­jājuma likvidēšanai. 
Par notikušo dežurējošais dispečers nekavējoties ziņo ceļu dienesta brigādes briga­dierim b. Veltam. Uz avārijas vietu izbrauc automašīna, ku­ru vada ilggadīgais šoferis K. Kalējs. Pēc neilga laika labākie ceļu remonta dienes­ta, strādnieki Ž. Veits, Ž. Šmits, K. Ansons, metinātājs Ķeiris un bruģētājs Ž. Hūve avāriju likvidējuši un tram­vaji var atkal kursēt. 
Tiesa, tamlīdzīgi gadījumi pēdējos gados bijuši ļoti reti. Liepājnieki vēl atminas, ka kādreiz nevarēja uz tramva­jiem paļauties, vai tie aizvedīs darbā laikā. Bija laiks, kad bojāto sliežu dēļ dienā no tām nobrauca 6 – 7 va­goni. Lielu darbu veikusi ceļu dienesta remontbrigāde ar bb. Vinogradovu un Veitu priekšgalā. Atjaunots kilo­metriem garš sliežu ceļš. Tā kā uzņēmumā pienāk jauni tramvaja vagoni no Vācijas Demokrātiskās Republikas, tad galvenā vērība turpmāk tiks pievērsta sliežu ceļu atjauno­šanai. Jau šajā gadā plānoto remontdarbu veikšanai bija nepieciešamas 150 tonnas tramva­ju sliedes, bet saņēmām tikai 57 tonnas. Tādēļ nebūs iespējams veikt visus paredzētos darbus un izlietot atvēlētos līdzek­ļus. Cerēsim, ka 1960. gadā Latvijas PSR Komunālās saimniecības ministrija uz­ņēmumu pilnīgi apgādās ar sliežu ceļu remontdarbiem nepieciešamajiem materiāliem. 
Daudz darba ceļu dienesta vīriem sakarā ar jaunā tilta nodošanu ekspluatācijā – jāpārbūvē sliežu ceļš Parādes laukumā un Ļeņina ielā. 
1960. un 1961. gadā jāizbūvē jauns ceļš 4 km kopgarumā. Jāatjauno sliežu ceļu Sarkanarmijas ielā, lai arī pa šo ielu varētu kursēt jau­nie tramvaja vagoni. Vienlai­kus jāveic visi kārtējie remontdarbi, lai nodrošinātu tramvaju normālu kustību. 
Tuvojas ziema, varbūt ar sniegu un puteņiem. Tram­vajniekiem, bet it sevišķi ce­ļa vīriem, tas sagādās atkal daudz rūpju. Tiek sagatavotas sniega lāpstas, izremontēts sniega tīrāmais vagons. Lai la­bāk varētu veikt sliežu ceļu tīrīšanas darbus un arī nelab­vēlīgos laika, apstākļos no­drošināt tramvaju normālu kustību, izgatavo otro sniega tīrāmo vagonu. 
Ceļa dienesta strādnieku kolektīvs ir saliedēts. Tas ie­guldījis lielu darbu lai pil­sētā nodrošinātu tramvaju bezavārijas kustību Arī turp­māk brigāde apņēmusies strā­dāt tikpat labi.

R. Lūķis, Liepājas pilsētas tramvaju parka pārvaldes galvenais inženieris.
V. Blankenburga foto.

Attēlā: Ceļa brigāde darbā.

1959. gada 26. septembris „Komunists”
Liepājas tramvajam 60 gadu

Šinīs dienās izpildās 60 gadu kopš mūsu pilsētas ielās atklāta elektriskā tramvaja satiksme. Ievērojami panākumi gūti pēdējos desmit gados, kopš atzīmēja pusgadsimta darbību. Tie sasniegti visa Tramvaju parka kolektīva kopīga darba rezultātā. Līdz 1949 gadam tramvaja vagoni nebija pārbūvēti. Uz 50. gadadienu pārbūvēja pirmo motorvagonu, ierīkoja atsevišķu kabīni vagona vadītājam.
Gadu vēlāk ekspluatācijā nodeva pirmo četrasīgo motorvagonu. Tas bija liels sasniegums. Tā, gadu no gada, cīnoties par arvien labākiem radītājiem, mūsu kolektīvā izaugusi lieliski darba darītāji. No 1918 gada parkā strādā kalējs Aleksandrs Zariņš. Viņš tagad ir jau pensionārs, taču ilggadīgo darba vietu nevar aizmirst un divus mēnešus gadā nostrādā savā specialitātē. Apakšstacijas meistars Alberts Brīvnieks parka nostrādājis 37 gadus. Labi sava darba pratēji un ilggadīgi strādnieki ir dežūrmontieris Jaunbrūns, atslēdznieks Freija, vagonu vadītāji Valters un Baumanis, ka arī citi.
Lai varētu strādāt vēl labāk, tramvaju parka kolektīvs pēdējā laikā pieredzes apmaiņai apmeklējis vairākas citas pilsētas. Pagājušajā gadā bijām Rīgā un Tallinā, šogad iepazināmies ar Ļeņingradas tramvaju parku darbu. Pirmrindas metodes cenšamies ieviest arī mūsu parkā.
Līdz šim depo remonta telpas nebij ziemā apsildamas. Tas apgrūtināja darbu. Pašlaik šinīs telpās tiek iekārtota centrālā apkure. Radiatori jau uzstādīti un izbūvē katlu māju. 
Perspektīvajā plānā līdz 1965. gadam Liepājas tramvaja līnijas garumu paredzēts pagarināt par 4 kilometriem. No Vācijas Demokrātiskās Republikas saņemti 11 jauni vagonu sastāvi, kas nomaina vecos. Līdz septiņgades beigām saņemsim vēl deviņus vagonu sastāvus. Tā arvien vairāk tiks uzlabota mūsu pilsētas satiksme un apmierinātas iedzīvotāju prasības.

V. Minsterjānis, Liepājas tramvaju parka direktors

Attēlā: tramvaju parka vecākie strādnieki: atslēdznieks J. Freija, kalējs A. Zariņš, dežūrmontieris A. Brīvnieks, vagonu vadītāji K. Valters un Ž. Baumanis.

No tramvaja vēstures 
[pilns raksta variants avīzē nav nopublicēts, atrodams Jaunliepājas bibliotēkā]

Pagājušajā gadu simteņa 80-tajos un 90-tajos gados ar dzelzceļa atklāšanu, kas savienoja Liepāja ar plašo Krievijas dzelzceļa tīklu un labības bagātajiem dienvidu apgabaliem, pilsētā visstraujākos tempos attīstījās tirdzniecība un rūpniecība. 
Līdz ar to pieauga arī iedzīvotāju kustība pilsēta. Jau astoņdesmito gadu beigās pilsētas pārvalde pacēla jautājumu par zirgu dzelzceļa iekārtošanu, bet 1898 gadā ienāca priekšlikums no Nirnbergas kontinentālās elektrisko uzņēmumu sabiedrības par elektriskā ielas dzelzceļa ierīkošanu un pilsētas apgādi ar elektrisko strāvu. 1899. gadā pilsēta minētai firmai izsniedza koncesiju un noslēdza līgumu, pēc kura sabiedrībai tiesības izmantot šā pasākuma augļus 40 gadus. Pēc tam tas pāriet pilsētas bezmaksas īpašumā.
Septembra sākumā notiek pirmais izmēģinājuma brauciens no elektriskās centrāles līdz dzelzceļa krustojumam Eļļas ielā. Satiksmes kārtības uzturēšanai direkcija 13. septembrī laikrakstos publicē elektriskā dzelzceļa satiksmes noteikumus. Tanīs sevišķi uzsvērtas ielu dzelzceļa un ormaņu kustības, kā arī pasažieru un konduktoru attiecības. Noteikta arī braukšanas maksa. Attiecīgi augstāka tā bija pirmajā klasē, bet zemāka otrajā.
Ielas dzelzceļa oficiālā atklāšana notika 1899. gada 14. septembrī (pēc vecā stila) ar satiksmi no pilsētas tilta līdz kara ostai. Strādnieki apsveica jauno satiksmes līdzekli, bet pilsētas ormaņi to uzskatīja par konkurentu. Viņi iesniedza valdei pieprasījumu atlīdzināt zaudējumus, kas ceļas braucēju samazināšanās dēļ, ko, protams, noraidīja.
1914. gadā apritēja pirmie piecpadsmit gadi, kad līgumu vajadzēja atjaunot uz turpmākajiem piecpadsmit gadiem. Pilsētas valde, kurā bija arī lielāks skaits akcionāru no Liepājas – Aizputes dzelzceļa, līgumu pagarināja ar noteikumu, ka akciju sabiedrībai jāpiedalās paputējušā dzelzceļa uzturēšanā. Tā franču sabiedrība, kuras rīcībā ar 1901 gadu pārgāja agrākā Nirnbergas firma, turpināja ekspluatēt Liepājas iedzīvotājus, lai gan uzņēmuma līdzšinējie ieguldījumi bija jau līdz tam pilnīgi atmaksājušies, bet akcionāri bija saņēmuši lielas dividendes.
Vēl pēc piecpadsmit gadiem – 1929. gadā, kad līgums par elektrisko iekārtu bija jāpagarina vēl uz desmit gadiem, buržuāziskās Latvijas pilsētas varas vīriem negribējās laist garām šo «trekno kumosu». Tika izlemts ar 1928 gada 1. novembri elektrisko centrāli ar visu ielu dzelzceļa tīklu no franču sabiedrības nopirkt par vienu miljonu 600 tūkstoš latiem. Lai iegūtu līdzekļus, pilsētai nācās ieķīlāt Latvijas valsts un hipotēku bankās lielāku skaitu pilsētas īpašumu kā: peldu iestādi, muzeju, pilsētas dārzniecību, lopu kautuvi, policijas ēku un slimnīcu.

J. Sudmalis

Attēlā: Medaļa par godu tramvaja atklāšanai Liepājā
Attēlā: Pirmais tramvaja vagons Liepājā 1899. gadā (No Liepājas novadpētniecības muzeja materiāliem)

No konduktores līdz vecākajai dispečerei

Ausma Grante Tramvaju parkā sāka strādāt pirms astoņpadsmit gadiem. Konduktore, vagonu vadītāja, dispečere – tāds ir viņas darba ceļš. Arī tagad, strādājot par vecāko dispečeri, viņa neatsakās no jebkura cita darba un, ja vajadzīgs, sēžas tramvaja vadītāja krēslā vai ņem rokās biļešu rullīti, lai izpildītu konduktora pienākumus. It sevišķi viņa aktīva avāriju ātrākā likvidēšanā un, ja sliežu ceļš aizputināts, pati ņem rokās lāpstu, lai palīdzētu to ātrāk attīrīt.
Ausmu kolektīvā pazīst kā iejūtīgu, principiālu biedri, kas vienmēr palīdzēs, bet arī stingri prasīs izpildīt doto uzdevumu. Tādēļ arī, kad šinī gadā izvirzīja deputātu kandidatūras pilsētas Padomei, pirmo nosauca Grantes vārdu. Kā deputāte viņa darbojas pilsētas kultūras komisijā, ir aģitatore, arodbiedrības grupas organizatore.

Attēlā: Ausma Grante