1959
1959. gada 7. janvāris „Komunists”
Tramvaju kustībai jākļūst ātrākai
(Saruna ar Liepājas Tramvaju parka direktoru b. V. Minsterjāni)
Nav noslēpums, ka šobrīd mūsu tramvaju kustība ir pagausa. Lai to paātrinātu, līdz 1962. gadam paredzēts izbūvēt no dzelzceļa stacijas līdz Ļeņina ielai otru sliežu līniju.
Stājoties ierindā jaunajam tiltam, tramvaja līnija arī iztaisnosies.
Iekārtosim automātisku pārmiju otrās līnijas nozarojumā, kas atvieglos konduktoru darbu.
Pa pirmo līniju jau kursē jaunie tramvaja vagoni. Šogad saņemsim no Vācijas Demokrātiskās Republikas vēl piecus sastāvus un varēsim nomainīt vecos vagonus arī uz otrās līnijas.
Pašreizējie tramvaju slieču ceļi ir stipri nolietojusies. Paredzēts, ka šogad saņemsim pāri par 150 tonnām sliežu. Tiklīdz sliežu būs pietiekošā daudzumā, uzsāksim paralēlās līnijas būvi.
Būtu labi stieņu kontaktu nomainīt ar slīdkontaktu, jo stienis ar skritulīti bieži vien «izlec» no elektriskā vada. Pārkārtošanai vajadzīgs daudz līdzekļu un Šis pasākums pieder tālākai nākotnei.
Grūtības sagādā vagonu ārējā aptīrīšana. Maskavā redzēju, kā vagonu aptīrīšanu veic mehanizēti ar dušām un sukām. Šāda ierīce būtu nepieciešama arī mums, jo tagad šo darbu veic ar rokām. Sevišķi grūti ir ziemā, jo telpas nav apsildāmas. Jau divus gadus ir plānots, ka Remontu un celtniecības trests iekārtos apsildīšanas ierīces, bet līdz šim tas nav izdarīts.
Atrisinot telpu jautājumu, arī mēs varēsim sākt mehanizēt vagonu tīrīšanu.
1959. gada 26. aprīlis „Komunists”
Tramvajnieku panākumi
Vakar pilsētas Tramvaju parka kolektīvs piecas dienas pirms termiņa izpildīja četru mēnešu pasažieru pārvadāšanas plānu. Šinī laikā pārvadāti 2 miljoni 725 tūkstoš pasažieru. Pirmsmaija sacensībā labākos panākumus guvusi konduktores Erna Zande un Elza Plīte, vagonu vadītāji Jānis Lieģis un Elma Feldmane, ceļa strādnieks Žanis Šmits, virpotājs Ansis Knēve, depo meistars Osvalds Gertsons.
1959. gada 20. jūnijs „Komunists”
Par mūsu pilsētas transportu
(rubrika: pārrunu kārtībā)
Rītos dodoties darbā un pēc tam atgriežoties mājup, Liepājas darbaļaudis ik dienas izjūt ērta un ātra ielu transporta trūkumu.
Pagājušas jau vairākas pēckara piecgades, sācies komunisma celtniecības periods, tomēr transporta attīstība pilsētā uz priekšu virzās neapmierinoši. Arī jaunajā septiņgadu plānā tai nav paredzēta jūtama augsme. Tas, ka ar jaunā tilta uzcelšanu būs divsliežu tramvaja ceļš no Uzvaras laukuma līdz stacijai, ir pārāk maz, ar to grūti samierināties.
Galvenā tramvaja līnija no Līvas laukuma gar staciju līdz Brīvības ielas dzelzceļa pārbrauktuvei bez sevišķām pārmaiņām pastāv jau desmitiem gadu. Fakts, ka cariskajā Krievijā pirmā elektriskā tramvaja līnija uzbūvēta Liepājā, ir varbūt ievērojams no vēsturiskā viedokļa, taču liepājniekiem ar šo godu vien par maz.
Padomju ļaudis vēlas taupīt savu dārgo laiku, bet viensliežu ceļš ar daudzajiem samainās punktiem nenodrošina regulāru satiksmi. Bieži vien tramvaja pasažieri vairāk laika pavada, gaidot pretī braucošo tramvaju, nekā braucot. Tādēļ arī nav jābrīnās, ka daudzi, kājām ejot, no «Sarkanā metalurga» ātrāk nonāk Vecliepājā nekā tramvajs. Tiesa, tagad pilsētā daudz jaunu tramvaju vagonu, ērtu, glītu un, ātru, bet maz ar to līdzēts, ja trūkst laba sliežu ceļa.
Runā, ka Liepājā tādēļ nevarot ieviest īsti labu satiksmi, ka daudz šauru ielu. Patiesībā jāsaka, \ka laikam gan neviens šai lietā nav centies iedziļināties un rast izeju. Jaunliepājā ielu platums pilnīgi atļauj divsliežu ceļu izveidot līdz līnijas galam, arī trolejbusiem vietas pieliktu. Vecliepājā iespējams tas pats, šauro vietu Ļeņina ielas galā pie Komjaunatnes ielas krustojuma var pārbūvēt, uzbūvējot otro sliežu ceļu pa kādu no blakus ielām, piemēram, pāri Ugunsdzēsēju laukumam un Brīvzemnieka ielai. Rīgā arī ir šauras ielas, kā: Avotu, Fr. Engelsa u. c., tomēr visur ir divsliežu ceļš, turklāt vēl platāks nekā pie mums. Ari trolejbusi brauc pa Šaurākajām ieliņām, un satiksme norit ātri, regulāri, bez sevišķiem starpgadījumiem.
Būtu vēlams Liepājā centrālo satiksmes maģistrāli radīt ar trolejbusiem, tramvajus atvedot vairāk uz nomalēm. Nepieciešams būtu izveidot satiksmes līnijas pludmales apkalpošanai pa Uzvaras ielu, kā arī ezermalas rajonā pa Suvorova ielu.
Ļoti vēlams būtu arī uzlabot autobusu satiksmi. Nenormāls stāvoklis uz dažām autobusu līnijām, piemēram, Siena tirgus – Gaisa tilts un Siena tirgus – Tosmares ciemats izveidojas rīta un vakara stundās, kad autobusi līdz pēdējai iespējai pārpildīti, un tādēļ šoferi daudzās piestātnēs nepietur. Desmitiem cilvēku atliek tikai noskatīties, bet arī tiem, kuriem laimējas aizbraukt gala punktā, jākāpj ārā ar izrautām pogām, nomīdītiem apaviem. Autobusus nepieciešams arī labāk uzkopt un nepieļaut tādu pārslogošanu.
Gribas izteikt pārmetumu tramvaju parkam (direktors b. Minsterjānis) par to, ka tramvajus pienācīgi neuzkopj un netur kārtībā, jaunie, nesen no VDR saņemtie vagoni no ārpuses stipri netīri, sodrēju un putekļu kārtu pārklāti.
Kādēļ gan tos nemazgā un nekopj?
Pilsētas transportā nepieciešami pārkārtojumi atbilstoši mūsdienu tehnikas līmenim, iedzīvotāju aizvien pieaugošajām prasībām un vajadzībām.
V. Bitenieks
1959. gada 19. septembris „Komunists”
Lai sliežu ceļi būtu kartība
Pulkstenis bez dažām minūtēm pus pieci. Dienas darbi Liepājas pilsētas Tramvaju parka pārvaldē beigušies. Strādnieki novieto savus rīkus un uzkopj darba vietu. Pa depo vārtiem iebrauc automašīna ar ceļu dienesta remonta brigādi, kura strādājuši Sarkanarmijas iela.
Dispečeru telpā ieskanas tālruņa zvans.
– Biedri dispečer, šeit runā 32. konduktore. Parādes laiskumā lūzusi sliede. Tramvaju kustība nav iespējama. Lūdzu izsūtīt strādniekus bojājuma likvidēšanai.
Par notikušo dežurējošais dispečers nekavējoties ziņo ceļu dienesta brigādes brigadierim b. Veltam. Uz avārijas vietu izbrauc automašīna, kuru vada ilggadīgais šoferis K. Kalējs. Pēc neilga laika labākie ceļu remonta dienesta, strādnieki Ž. Veits, Ž. Šmits, K. Ansons, metinātājs Ķeiris un bruģētājs Ž. Hūve avāriju likvidējuši un tramvaji var atkal kursēt.
Tiesa, tamlīdzīgi gadījumi pēdējos gados bijuši ļoti reti. Liepājnieki vēl atminas, ka kādreiz nevarēja uz tramvajiem paļauties, vai tie aizvedīs darbā laikā. Bija laiks, kad bojāto sliežu dēļ dienā no tām nobrauca 6 – 7 vagoni. Lielu darbu veikusi ceļu dienesta remontbrigāde ar bb. Vinogradovu un Veitu priekšgalā. Atjaunots kilometriem garš sliežu ceļš. Tā kā uzņēmumā pienāk jauni tramvaja vagoni no Vācijas Demokrātiskās Republikas, tad galvenā vērība turpmāk tiks pievērsta sliežu ceļu atjaunošanai. Jau šajā gadā plānoto remontdarbu veikšanai bija nepieciešamas 150 tonnas tramvaju sliedes, bet saņēmām tikai 57 tonnas. Tādēļ nebūs iespējams veikt visus paredzētos darbus un izlietot atvēlētos līdzekļus. Cerēsim, ka 1960. gadā Latvijas PSR Komunālās saimniecības ministrija uzņēmumu pilnīgi apgādās ar sliežu ceļu remontdarbiem nepieciešamajiem materiāliem.
Daudz darba ceļu dienesta vīriem sakarā ar jaunā tilta nodošanu ekspluatācijā – jāpārbūvē sliežu ceļš Parādes laukumā un Ļeņina ielā.
1960. un 1961. gadā jāizbūvē jauns ceļš 4 km kopgarumā. Jāatjauno sliežu ceļu Sarkanarmijas ielā, lai arī pa šo ielu varētu kursēt jaunie tramvaja vagoni. Vienlaikus jāveic visi kārtējie remontdarbi, lai nodrošinātu tramvaju normālu kustību.
Tuvojas ziema, varbūt ar sniegu un puteņiem. Tramvajniekiem, bet it sevišķi ceļa vīriem, tas sagādās atkal daudz rūpju. Tiek sagatavotas sniega lāpstas, izremontēts sniega tīrāmais vagons. Lai labāk varētu veikt sliežu ceļu tīrīšanas darbus un arī nelabvēlīgos laika, apstākļos nodrošināt tramvaju normālu kustību, izgatavo otro sniega tīrāmo vagonu.
Ceļa dienesta strādnieku kolektīvs ir saliedēts. Tas ieguldījis lielu darbu lai pilsētā nodrošinātu tramvaju bezavārijas kustību Arī turpmāk brigāde apņēmusies strādāt tikpat labi.
R. Lūķis, Liepājas pilsētas tramvaju parka pārvaldes galvenais inženieris.
V. Blankenburga foto.
Attēlā: Ceļa brigāde darbā.
1959. gada 26. septembris „Komunists”
Liepājas tramvajam 60 gadu
Šinīs dienās izpildās 60 gadu kopš mūsu pilsētas ielās atklāta elektriskā tramvaja satiksme. Ievērojami panākumi gūti pēdējos desmit gados, kopš atzīmēja pusgadsimta darbību. Tie sasniegti visa Tramvaju parka kolektīva kopīga darba rezultātā. Līdz 1949 gadam tramvaja vagoni nebija pārbūvēti. Uz 50. gadadienu pārbūvēja pirmo motorvagonu, ierīkoja atsevišķu kabīni vagona vadītājam.
Gadu vēlāk ekspluatācijā nodeva pirmo četrasīgo motorvagonu. Tas bija liels sasniegums. Tā, gadu no gada, cīnoties par arvien labākiem radītājiem, mūsu kolektīvā izaugusi lieliski darba darītāji. No 1918 gada parkā strādā kalējs Aleksandrs Zariņš. Viņš tagad ir jau pensionārs, taču ilggadīgo darba vietu nevar aizmirst un divus mēnešus gadā nostrādā savā specialitātē. Apakšstacijas meistars Alberts Brīvnieks parka nostrādājis 37 gadus. Labi sava darba pratēji un ilggadīgi strādnieki ir dežūrmontieris Jaunbrūns, atslēdznieks Freija, vagonu vadītāji Valters un Baumanis, ka arī citi.
Lai varētu strādāt vēl labāk, tramvaju parka kolektīvs pēdējā laikā pieredzes apmaiņai apmeklējis vairākas citas pilsētas. Pagājušajā gadā bijām Rīgā un Tallinā, šogad iepazināmies ar Ļeņingradas tramvaju parku darbu. Pirmrindas metodes cenšamies ieviest arī mūsu parkā.
Līdz šim depo remonta telpas nebij ziemā apsildamas. Tas apgrūtināja darbu. Pašlaik šinīs telpās tiek iekārtota centrālā apkure. Radiatori jau uzstādīti un izbūvē katlu māju.
Perspektīvajā plānā līdz 1965. gadam Liepājas tramvaja līnijas garumu paredzēts pagarināt par 4 kilometriem. No Vācijas Demokrātiskās Republikas saņemti 11 jauni vagonu sastāvi, kas nomaina vecos. Līdz septiņgades beigām saņemsim vēl deviņus vagonu sastāvus. Tā arvien vairāk tiks uzlabota mūsu pilsētas satiksme un apmierinātas iedzīvotāju prasības.
V. Minsterjānis, Liepājas tramvaju parka direktors
Attēlā: tramvaju parka vecākie strādnieki: atslēdznieks J. Freija, kalējs A. Zariņš, dežūrmontieris A. Brīvnieks, vagonu vadītāji K. Valters un Ž. Baumanis.
No tramvaja vēstures
[pilns raksta variants avīzē nav nopublicēts, atrodams Jaunliepājas bibliotēkā]
Pagājušajā gadu simteņa 80-tajos un 90-tajos gados ar dzelzceļa atklāšanu, kas savienoja Liepāja ar plašo Krievijas dzelzceļa tīklu un labības bagātajiem dienvidu apgabaliem, pilsētā visstraujākos tempos attīstījās tirdzniecība un rūpniecība.
Līdz ar to pieauga arī iedzīvotāju kustība pilsēta. Jau astoņdesmito gadu beigās pilsētas pārvalde pacēla jautājumu par zirgu dzelzceļa iekārtošanu, bet 1898 gadā ienāca priekšlikums no Nirnbergas kontinentālās elektrisko uzņēmumu sabiedrības par elektriskā ielas dzelzceļa ierīkošanu un pilsētas apgādi ar elektrisko strāvu. 1899. gadā pilsēta minētai firmai izsniedza koncesiju un noslēdza līgumu, pēc kura sabiedrībai tiesības izmantot šā pasākuma augļus 40 gadus. Pēc tam tas pāriet pilsētas bezmaksas īpašumā.
Septembra sākumā notiek pirmais izmēģinājuma brauciens no elektriskās centrāles līdz dzelzceļa krustojumam Eļļas ielā. Satiksmes kārtības uzturēšanai direkcija 13. septembrī laikrakstos publicē elektriskā dzelzceļa satiksmes noteikumus. Tanīs sevišķi uzsvērtas ielu dzelzceļa un ormaņu kustības, kā arī pasažieru un konduktoru attiecības. Noteikta arī braukšanas maksa. Attiecīgi augstāka tā bija pirmajā klasē, bet zemāka otrajā.
Ielas dzelzceļa oficiālā atklāšana notika 1899. gada 14. septembrī (pēc vecā stila) ar satiksmi no pilsētas tilta līdz kara ostai. Strādnieki apsveica jauno satiksmes līdzekli, bet pilsētas ormaņi to uzskatīja par konkurentu. Viņi iesniedza valdei pieprasījumu atlīdzināt zaudējumus, kas ceļas braucēju samazināšanās dēļ, ko, protams, noraidīja.
1914. gadā apritēja pirmie piecpadsmit gadi, kad līgumu vajadzēja atjaunot uz turpmākajiem piecpadsmit gadiem. Pilsētas valde, kurā bija arī lielāks skaits akcionāru no Liepājas – Aizputes dzelzceļa, līgumu pagarināja ar noteikumu, ka akciju sabiedrībai jāpiedalās paputējušā dzelzceļa uzturēšanā. Tā franču sabiedrība, kuras rīcībā ar 1901 gadu pārgāja agrākā Nirnbergas firma, turpināja ekspluatēt Liepājas iedzīvotājus, lai gan uzņēmuma līdzšinējie ieguldījumi bija jau līdz tam pilnīgi atmaksājušies, bet akcionāri bija saņēmuši lielas dividendes.
Vēl pēc piecpadsmit gadiem – 1929. gadā, kad līgums par elektrisko iekārtu bija jāpagarina vēl uz desmit gadiem, buržuāziskās Latvijas pilsētas varas vīriem negribējās laist garām šo «trekno kumosu». Tika izlemts ar 1928 gada 1. novembri elektrisko centrāli ar visu ielu dzelzceļa tīklu no franču sabiedrības nopirkt par vienu miljonu 600 tūkstoš latiem. Lai iegūtu līdzekļus, pilsētai nācās ieķīlāt Latvijas valsts un hipotēku bankās lielāku skaitu pilsētas īpašumu kā: peldu iestādi, muzeju, pilsētas dārzniecību, lopu kautuvi, policijas ēku un slimnīcu.
J. Sudmalis
Attēlā: Medaļa par godu tramvaja atklāšanai Liepājā
Attēlā: Pirmais tramvaja vagons Liepājā 1899. gadā (No Liepājas novadpētniecības muzeja materiāliem)
No konduktores līdz vecākajai dispečerei
Ausma Grante Tramvaju parkā sāka strādāt pirms astoņpadsmit gadiem. Konduktore, vagonu vadītāja, dispečere – tāds ir viņas darba ceļš. Arī tagad, strādājot par vecāko dispečeri, viņa neatsakās no jebkura cita darba un, ja vajadzīgs, sēžas tramvaja vadītāja krēslā vai ņem rokās biļešu rullīti, lai izpildītu konduktora pienākumus. It sevišķi viņa aktīva avāriju ātrākā likvidēšanā un, ja sliežu ceļš aizputināts, pati ņem rokās lāpstu, lai palīdzētu to ātrāk attīrīt.
Ausmu kolektīvā pazīst kā iejūtīgu, principiālu biedri, kas vienmēr palīdzēs, bet arī stingri prasīs izpildīt doto uzdevumu. Tādēļ arī, kad šinī gadā izvirzīja deputātu kandidatūras pilsētas Padomei, pirmo nosauca Grantes vārdu. Kā deputāte viņa darbojas pilsētas kultūras komisijā, ir aģitatore, arodbiedrības grupas organizatore.
Attēlā: Ausma Grante