1962. gada 11. februāris „Komunists”
Kapeikas un morāle 
(rubrika: mums raksta)

Strādājot par kontrolieri, gadās uz dažām stun­dām nomainīt kādu saslimušu tramvaja konduk­tori. Šinīs stundās pieredzēto gribu nodot apsprie­šanai sabiedrībai. Tas skar jautājumu par pasažie­ru rīcību. 
Par konduktoru tiesībām un pienākumiem biju instruēta. Taču jau pirmajās darba minūtēs mani pārsteidza dažu neapzinīgu pasažieru rīcība. Strā­dāju 30. janvārī divas stundas par konduktori. Šinī īsajā laikā man nācās sastapties ar 17 tā­diem pasažieriem, kas, pasniedzot man 3 kapeikas, atsacījās saņemt biļeti. Pieci jūrnieki, 7 muzikan­ti, kuri atgriezās no bērēm, 3 sievietes ar mīkstām sirdīm un 2 solīda izskata vīrieši ar portfeļiem bi­ja tie, kas paskubināja mani pieņemt 3 kapeiku gabalu. Kad protestēju, divi solīdie pilsoņi pat apveltīja mani ar pārmetumu: redz kur muļķe! 
Rodas jautājums, ko domā šādi cilvēki un ko viņi apkrāpj? Taču paši savu valsti un līdz ar to pastumj uz slidena ceļa vienu otru jaunu kon­duktori, kura, uzsākot savas darba gaitas, sākumā ir pārsteigta par šo paņēmienu, bet vēlāk jau pierod pie līdzīgām ubaga dāvanām. 
Šāda parādība būtu apkarojama ar pašu pasa­žieru līdzdalību. Katram, kurš to redz, nevajag vienaldzīgi novērsties, bet gan aktīvi iejaukties. Konduktores saņem par savu darbu algu, un uba­gu dāvanas viņām nevajag.

E. Grīnberga, Liepājas tramvaju parka darbiniece

1962. gada 7. jūnijs „Komunists”
Tramvajs ies tālāk

Patīkami glītā, ērtā tram­vaja vagonā braukt pa Liepā­jas ielām, vērot pa lielajiem un gaišajiem logiem garām skrejošos jaunos namus, lau­kumus, redzēt kā mūsu pilsē­ta kļūst jaunāka, skaistāka. 
Tramvajnieki mīl savu jau­no tehniku, cenšas to uzlabot un attīstīt. Centīgais kolektīvs jau paveicis lielu darbu ceļu pārkārtošanā, izpilda kustības grafiku. 
Parka ritošais sastāvs pēdē­jos gados gandrīz pilnīgi aiz vietots ar jaunu. Pieaugusi motorvagonu jauda. Ja 1940. gadā tā uz līnijas bija 264 kw, tad šogad – 1440. No gada gadā pieaug pasažieru pārvadājumi. Piemēram, šā gada pirmajā ceturksnī vien, salīdzinot ar to pašu 1961. gada laika posmu, ielu dzelz­ceļš pārvadājis turpat 140 tūkstoš pasažieru vairāk. Un šis pieaugums turpinās. 
Pašreiz tramvaja kustība pilsētas dienvidu daļā beidzas Līvas laukumā. Bet pēdējos gados šī rajona iedzīvotāju skaits ievērojami pieaudzis. Tuvojas nobeigumam lielas pirts un veļas mazgātavas būve, nākamgad sāks celt jaunu vidusskolu, paplašinās ģime­nes mājiņu celtniecību. 
Visu to ņēma vērā nesen notikušajā pilsētas Darbaļau­žu deputātu padomes izpilde komitejas sēdē. Nolūkā tālāk uzlabot pilsētas iedzīvotāju apkalpošanu ar elektrotrans­portu, apstiprināja Liepājas tramvaju saimniecības attīstī­bas plānu 1962. – 1965. ga­dam. 1964, gadā paredzēts izbūvēt jaunas divsliežu tram­vaja līnijas Vidusceļa un Pļa­vu ielā līdz krustojumam ar Rucavas ielu un 1965. gadā – turpināt to līdz Vaiņodes ielai. 
1964. – 1965. gg. paredzēts rekonstruēt tramvaju depo un uzcelt jaunu transformatoru apakšstaciju. 1963. gadā pa­beigs izbūvēt otrās sliedes tramvaja līnijas pirmajā marš­rutā – rūpnīca «Sarkanais metalurgs» – Līvas laukums 
Tuvākajā nākotnē jauni tūkstoši liepājnieku gūs iespēju ērti un labi pārvietoties pa pilsētu.

N. Ivanovs, pilsētas izpildu komitejas Komunālās saimniecības da­ļas vadītājs

1962. gada 29. jūlijs „Komunists”
Tramvajs bez konduktora

Pie tramvaja pieturas stāv pulciņš cilvēku. Dārdēdams pie­ripo tramvajs. Jūs virzāties uz pakaļējām durvīm un gatavoja­ties iekāpt. Tikko durvis atveras apkārt skatīdamies un dungo­dams kādu melodiju, izkāpj švītīgs jauneklis. Un viņš ne­būt nav vienīgais, kam nav atlicis laika un nav bijis patikas aiziet līdz priekšējām durvīm. Pasažieri jau izkāpuši, tramvajs varētu braukt, bet jūs vel jopro­jām esat uz ielas. Beidzot! Ie­kāpjat, pieejat kasierei, saņemat biļeti. Kopā ar jums iekāpuši vai­rāki jauni cilvēki. Bezbēdīgi triekdami, viņi steidzas uz priek­šu uz brīvajām vietām. Kasie­rei jāiet pie viņiem. Bet vai ne­varēja būt citādi? Vai biļeti ne­vajadzēja nopirkt vispirms? Brī­vās sēdvietas jau nekur nepalik­tu, bet kasierei būtu aiztaupīts lieks solis. 
Loti apsveicami ir pasākumi, kādus organizē Liepājas tramva­ju parka pārvalde. Turpmāk ļoti stingri vērsīsies pret tiem, kas neievēros tramvaja lietošanas noteikumus. Pārkāpēju (cilvēku, kas nepērk biļeti, izkāpj pa pa­kaļējām durvīm utt.) fotogrāfijas būs visos vagonos, un jāšaubās, vai šāda veida «popularitāte» viņiem patiks. Iekāpjot vagonā, pasažieris pats pieies pie kasie­res un saņems biļeti. Tie vēl nebūt nav visi pasākumi, ko veiks Tramvaju parka darbinie­ki, gatavojoties pāriet uz pašap­kalpošanos. 
Nākotnes aina ir apmēram šā­da. Pasažieris iekāpi vagonā, ie­met automātiskajā kasē 3 kapei­ku monētu un paņem biļeti. Vagons radioficēts. Vadītājs nosauc pieturas. Iekāpj un izkāpi cilvē­ki. Visi apmierināti. 
Kad tas būs? Apmēram pēc pāris mēnešiem. Sākumā bez konduktora kursēs tikai kādi 5 vagoni, vēlāk to skaits pakāpe­niski palielināsies. Nākošgad 1. līnijai viscaur būs divsliežu ceļš. Pieaugs kustības ātrums. Maskavā bez konduktoriem kursē 97 procenti transporta, liela pieredze šai jomā ir arī rī­dziniekiem. Mūsu pilsētas tram­vajnieki pašlaik cītīgi studē sa­vu kolēģu darba metodes. Pār­kārtošanas darbam jārit bez kļūdām.

I. Gončars

1962. gada 20. septembris „Komunists”
Rīta tramvajs 
Skice

Dimdot sliedēm un šķiļot zilas ugunis, atbrāžas tramvajs līdz manai piestātnei. 
Šajā vietā mēs abi tiekamies katru rītu. Abi pilni spara un možuma. Gadās, protams, ka man mazliet jāuzgaida, un tik­mēr, drebinādamies rīta dzestru­mā, latu afišas, kuras jau tur­pat piecu centimetru biezumā klāj betona stabu. 
Man bieži vien ir uznākusi dīvaina vēlēšanās redzēt pašas apakšējās – droši vien ar kriet­nu gadu stāžu. Interesanti būtu izlasīt, kāda filma rūdīta augus­tā vai septembrī un vai aiz­liegts nepilngadīgiem to apmek­lēt, vai ne. Redzēt, kāda boksa komanda atbraukusi pie mums. Apskatīt, kas tajā laikā bijis uz teātra skatuves: viesizrāde vai pilsētas talantu skate. 
Kad tramvajs rībēdams apstā­jas, es iekāpju, un šņākdamas, kā sadusmotas par manu nestei­dzību, aiz muguras aizcērtas durvis. 
Man patīk tramvajā vērot pa­sažierus. 
Pulciņš strādnieku, kas brauc mājās no naktsmaiņas — rāmas kustības un nogurušas sejas. Vīrs ar miegainiem vaibstiem, spožas acenes zibinot, katru rī­tu sēž uz viena un tā paša sē­dekļa, un, čaukstinādams avīzi, žāvājas. Jādomā, viņš paspēj laikrakstu nopirkt kioskā, jo stikla ietvarā ar uzrakstu «Laik­raksti un žurnāli» vientuļi stāv kasieres sviestmaize... 
Lūk, skolniece, sārta un izgu­lējusies, stāv maliņā, lai neaiz­ņemtu daudz vielas. Viņa katru reizi ievēro manu iekāpšanu va­gonā un man nez kāpēc jāsa­mulst no viņas skatiena. 
Pietura. Tramvajs dārdot un drebot novietojas uz blakus­sliedēm, jāpalaiž garām pretim­braucošais vagons. Dažreiz jā­gaida diezgan ilgi, un es dzirdu parasto frāzi. 
– Gliemezis atkal aizmidzis! 
Tātad briļļainais ir uzbīdījis acenes uz pieres un, skatīdamies pāri ielai uz nama fasādi, izsa­ka savu neapmierinātību. Viņa seja ir tik īgna, it kā tieši fasā­de būtu vainīga. Par spīti teik­tajam, tramvajs tūlīt nāk. 
Citā pieturā mēs skatāmies, kā sīka vecenīte pa istabas logu baro baložus. Tā ir viņas ikrītē­jā nodarbošanās. 
Tramvajs joņo pa garu, taisnu ielu. Liepas kā glāstīdamas stiepj zarus virs mūsu galvām. Jautri saules stari caur tiem ne­bēdīgi ieskrien vagonā un lēkā pa tramvaja sienām. Pavisam ātri, ātri. 
Līdzīgi lielai zemes bitei, kas dūc no zieda uz ziedu, tramvajs 
joņo no pieturas uz pieturu. Tad atkal apstājamies. Durvīs parādās divi lieli gro­zi ar tulpēm, un aiz tiem puk­stot ierāpjas pati īpašniece. Vi­ņa ir kareivīga, kaut arī tirgo­jas ar puķēm. Nekad negrib maksāt par bagāžu. Esot jā­brauc tikai divas pieturas, un kas tad tie par groziem?! Strī­da ilgums atkarīgs no kasieres temperamenta. 
Ir pavasaris, un tulpes tikko sāk parādīties. Skolniece bikli lūdz resnajai tantei trīs ziedus, jo viņas skolotājai šodien dzim­šanas diena... 
– Tās maksā naudu. Man ir liels nodoklis par siltumnīcu Naudu vajag, naudu! – tirgus­ sievas vārdi birst kā skanošas kapeikas. 
Sirms strādnieks pamāj skol­niecei: 
– Meit, nāc tuvāk! Ņem šo te, nekaunies. 
Un pastiepj piecdesmit kapeiku gabalu, kas viņa rokā izskatās pavisam sīks... 
Meitene pietvīkst, sastomās un nočukst: 
– Es jums rīt pat atdošu. Droši vien mēs atkal brauksim reizē. – Viņa mulsi pasmaida: – Ļoti pateicos! 
Resnā blenž strādniekā, it kā viņš būtu iekritis tramvajā caur jumtu. Vīrs acenēs vienaldzīgi skatās ārā pa logu ... 
Piestātne. Te man jākāpj ārā, un līdz darbam atliek piecu minūšu gājiens. 
Man nerūp, vai resnā iztir­gos puķes vai ne; vismaz di­viem cilvēkiem ziedi sagādās prieku. 
Tā pietiks visai garajai die­nai ... 
Savās gaitās aizbrauc tālāk mans rīta tramvajs. Tam daudz darba.

E. Kulis

1962. gada 3. novembris „Komunists”
Tramvajnieku devums

Kā visa mūsu plaša zeme, arī tramvaju pārvaldes kolektīvs gatavojas Oktobra revolūcijai 45. gadadienu sagaidīt ar jau­nām darba veltēm.
Pašlaik veicam pēdējos sīkos krāsošanas darbus 135. vagona sastāvam, lai to pēc pabeigtā vidējā remonta nodotu eksplua­tācija. Remonta darbos, strādā­jot ar sirdsdegsmi un lielu at­bildības sajūtu, sevišķi izcēlās atslēdznieks b. Grava, tāpēc sa­stāvu ekspluatācijā varēja nodot vairākas dienas pirms termiņa.
Šogad tramvaju parks atkal papildinājies ar 4 jauniem mo­torvagoniem un vienu piekabi. Jauno vagonu konstrukcijā at­bilstoši tehnikas attīstības līme­nim izdarīti vairāki konstruktīvi uzlabojumi. Tā, piemēram, sēdekļi iebūvēti tikai braukšanas virzienā un palielināts sēdvie­tu skaits, uzķeramie režģi apgā­dāti ar sviru to uzcelšanai no vadītāja kabīnes, iekārtota au­tomātiskā bremzēšanas sakabes ierīču pārtrūkšanas gadījumā, vagons apgādāts ar stūres tipa vadīšanas ierīci un pastiprinā­tājiekārtu pasažieru informēša­nai. Iekārtota arī ērta, paaug­stināta konduktora vieta.
Jaunās iekārtas prasa no ap­kalpojošā personāli daudz pa­matīgākas zināšanas, tāpēc no­tikušas depo remontstrādnieku un vagonu vadītāju apmācības.
Pirmais jaunais sastāvs do­sies pa Liepājas ielām Oktobra revolūcijas svētkos.

V. Sērmūkšs, LPTP galvenais inženieris