1967
1967. gada 4. janvāris „Komunists”
Kur iekāpa, tur apstājās
(rubrika: Lasītājs turpina sarunu)
Laikraksta «Komunists» 1966. gada 16. decembra numurā ievietots komunālās saimniecības pārvaldes ziņojums, ka tramvaju satiksme otrajā un ceturtajā maršrutā uzlabojusies. Skaidrs ir viens, ka darbinieki, kas to paziņojuši, nekad nebrauc ar šo līniju tramvajiem.
Nesen «Ventilatorā» bija ievietots jautājums: kad Raiņa iela ir īsāka un kad garāka. Tur dota arī atbilde: kad tramvajs brauc no pārbrauktuves uz pilsētu – iela ir īsāka, bet kad no pilsētas – tā kļūst garāka, jo jāsagaida pretimbraucošais vagons.
Tramvaju pārvaldes darbinieki tūdaļ reaģēja uz šo joku, un tagad ir otrādi: Raiņa iela kļuvusi «īsāka» pa ceļam uz pilsētu un daudz «garāka» atpakaļceļā. Tagad 2. tramvajs desmit minūtes nostāv ar pasažieriem aplī pie pārbrauktuves, gaidot otru vagonu, kaut gan šajā laikā tas varētu divas reizes aizbraukt līdz Parādes laukumam.
Dzīvoju Dedajeva ielā. 12. decembrī plkst. 6.45, kā vienmēr, atnācu uz tramvaja pieturas vietu. Pagāja 15 minūtes, bet tramvaja nebija. Daži to jau gaidīja 20 minūtes. Bija jāiet kājām. Izrādās, tramvajs sabojājies aplī pie tilta. No depo izlaiž tādus vagonus, kas nav kārtībā, bet jācieš ļaudīm, kas steidzas uz darbu.
Atnācām līdz pārbrauktuvei – nav 2. tramvaja. Pulkstenis rāda 7.10, cilvēki nervozē, visiem skaidrs, ka darba sākumu plkst. 7.30 nokavējuši. Beidzot plkst. 7.15 no depo izbrauca vagons. Arī no pilsētas centra tūdaļ parādījās cits aiz cita vēl divi.
Vēl viens gadījums: 16. decembrī plkst. 7 pasažieri iekāpa 2. tramvajā, taču – kur iekāpa, tur apstājās. Pagāja 10 minūtes – tramvajs stāv. Kad visi pasažieri protestēja, beidzot sākām braukt, taču tālu netikām. Izbraukusi no apļa, vagona vadītāja ieraudzīja pretimbraucošo vagonu, devās atpakaļ, un mēs atkal stāvējām...
4. maršruta tramvaji nebrauca arī 19. un 24. decembra rītā. Bet mums stāsta, ka satiksme uzlabojusies...
S. Slavjane
1967. gada 14. janvāris „Komunists”
Liepāja, 1967. gads
Kas jauns notiks Liepājā 1967. gadā? Ar tādu jautājumu esmu griezies pie pilsētas izpildu komitejas priekšsēdētājs vietnieka J. Retzoba. Lūk, ko viņš pastāstīja.
(...)
Daži ierosina jautājumu par trolejbusu satiksmi Liepājā. Te nu jāsaka, ka trolejbusu satiksmi var ierīkot pilsētā ar 100.000 lielu iedzīvotāju skaitu un ar labu ielu segumu. Ne vienā, ne otrā ziņā Liepāja šīm prasībām neatbilst. Bez tam vēl autobuss līdz šim tiek uzskatīts par manevrējošāku transporta veidu, bet par lētāko un ekonomiskāko – tramvajs.
(...)
N. Rostislavskis
1967. gada 3. februāris „Komunists”
Sniga sniegi...
(rubrika: Par aktuālam tēmām)
Nu ir iznācis, ka šoziem sniega sasnieg atliku likām. Neparastas izskatās Liepājas ielas. Tieši uz ietvēm kupenas. Autobusu, tramvaju, taksometru satiksme apgrūtināta.
Aizvakar, piemēram, augu dienu nedarbojās tramvaja 4. līnija, kaut gan līdz plkst. 15 sliežu ceļi jau bija attīrīti. Ar lieliem pārtraukumiem kursēja autobusi, bet vakar varēja redzēt, kā vienā no pilsētas galvenajām maģistrālēm – Uzvaras ielā – divas pretim braucošas automašīnas, lai tiktu viena otrai garām, iebrauca kupenās, no kurām nebija viegli tikt ārā.
Ko lai saka par citām ielām? Tās tā piesnigušas, ka burtiski nevar ne pabraukt, ne paiet.
(...)
E. Bergs
1967. gada 10. februāris „Komunists”
Noteikumi rakstīti visiem
Milicijas orgāni veic pialu darbu, lai panāktu pēc iespējās lielāku transporta un gājēju satiksmes drošību. Diemžēl, vēl līdz Šim daudzi nelaimes gadījumi ar cilvēkiem notiek ne vien šoferu vainas, bet arī pašu cietušo neuzmanības dēļ.
Katram jāatceras, ka ietve domāta gājējiem, turpretim ceļš, un ielās vidus – tikai transportam. Tādēļ gājēju uzturēšanās ielas braucamajā daļā saistīta. ar briesmām. Un nav nekāda nejaušība, ka visi nelaimes gadījumi ar cilvēkiem notiek tieši braucamajā daļā. Ielu drīkst pāriet vienīgi krustojumā, nedrīkst to šķērsot tuvu priekšā ejošam transportam.
Stingri jāiegaumē, ka starp krustojumiem transports brauc ar maksimālo atļauto ātrumu un ka šoferis, kad pēkšņi parādās gājēji, nespēj mašīnu uzreiz apturēt. Piemēram, ja uz sausa asfaltēta ceļa automobilis kustas ar 30 kilometru ātrumu stundā un uz ceļa pēkšņi parādās cilvēks, šoferi spēj apturēt mašīnu, nobraucot vēl 8 – 10 metrus, bet tramvaju – 30 – 40 metrus. It sevišķi bīstami ir, ja asfalts vai bruģis ir slapjš. Ja to klāj ledus vai sniegs. Tad transporta bremzēšanas ceļš ievērojami pagarinās un, spēji bremzējot, neizbēgama automobiļa slīdēšana. No tā izriet, ka, ja gājējs nekļūs pats par savas neuzmanības upuri, tad automobiļa slīdēšana var kļūt par citu gājēju sakropļošanas iemeslu.
1966. gadā Liepājā no kopēja ceļu negadījumu skaita 48 procentus sastāda transporta uzbraukšana gājējiem, bet no visiem gadījumiem, kad transports uzbraucis gājējiem, nelaimes gadījumi pašu cietušo vainas dēļ sastāda 53 procentus. Lūk, daži piemēri. Arvīds Grava, kurš dzīvo Komjaunatnes ielā 6 – 1 un strādā tramvaju parkā, iereibis gribēja pāriet ielu tuvu priekšā ejošai automašīnai un pakļuva zem tās. Aleksandrs Kondrašovs (dzīvo Ļeņina ielā 6 – 2) iereibis mēģināja pāriet ielu, kad jau nāca tramvajs. Ielas braucamā daļa bija slapja, Kondrašovs paslīdēja un pa kļuva zem ejoša tramvaja. Arturs Lūķis (dzīvo Pumpura ielā 5 – 5), kurš strādā lauksaimniecības mašīnu rūpnīcā, mēģināja pārskriet pāri ielai, kaut gan tuvojās automašīna, un tika sabraukts.
Vel smagāk ir, kad cieš bērni, kad viņus sakropļo.
1. vidusskolas 1. klases audzēknis Normunds Goldšteins skrēja pāri ielai, nepiegriezdams vērību tam, ka tuvojas automašīna, pakļuva zem tās.
Varētu minēt vēl daudz līdzīgu piemēru, bet jau no minētajiem redzams, ka pieaugušie un bērni, pārkāpjot elementāros ielu pāriešanas noteikumus bieži vien riskē ar savu dzīvību un veselību,
Visiem gājējiem jāatceras ka ielu satiksmes noteikumu stingra un, precīza ievērošana paglābs viņus no iespējamiem nelaimes gadījumiem un nodrošinās pienācīgo kārtību transporta un gājēju satiksmē mūsu pilsētas ielās.
N. Alhimovičs, VAI nodaļas vadītājs
1967. gada 10. marts „Komunists”
Negadījums nenotika...
(rubrika: vēstule redakcijai)
Tas notika 138. numura motorvagonā 23. februāri, vagoniem braucot virzienā uz lauksaimniecības mašīnu rūpnīcu plkst. 17.15 pie dzelzceļa stacijas.
Vagons bija pārpildīts, pie pieturas daudzi pasažieri izkāpa, apmēram puse no tiem pa vagona pakaļējām durvīm. Pilsone Rimoviča, kas ar savu dēlu atgriezās no bērnudārza un pacietīgi gaidīja, kamēr pasažieri izkāpj, iecēla puisēnu vagonā. Satvērusi rokturi, kas atrodas vagona iekšpusē, viņa gatavojās iekāpt. Pēkšņi durvis aizcirtās, iespiežot abas sievietes rokas. Vagons sāka braukt. Sieviete, kuras rokas bija iespiestas durvis, skrēja vagonam līdzi.
Tikai operatīva pasažieru iejaukšanās (viens nospieda zvana pogu, cits palīdzēja atvērt durvis) novērsa nelaimes gadījumu. Vagonam braucot pagrieziena, sieviete uz nelīdzenās, apledojušās ielas varēja klupt un pakļūt zem piekabes riteņiem. Vagonā nebija arī konduktores. Uz pasažieru jautājumu vagona vadītāja atbildēja, ka viņa aizgājusi uz pārvaldi pēc biļetēm. Vai konduktorei divas stundas pēc maiņas sākuma drīkst pietrūkt biļešu?
Negadījums šoreiz nenotika, taču varēja notikt. Liela loma tā novēršanā bija pasažieriem. Bet vainīgie šajā lietā jāsoda – un jāsoda tikpat bargi, kā sodītu tad, ja nelaime būtu notikusi.
Z. Peipars
1967. gada 14. maijs „Komunists”
Bez konduktoriem
Tramvaji bez konduktoriem Liepājā būs jaunums. Tramvaju pārvalde uzsāk pāreju uz darbu bez konduktoriem ar 15. maiju. Kā jau katram jaunam pasākumam, ari šim radīsies gan daudzi piekritēji, arī pretinieki. Tāpēc šajā darbā jāiesaistās visu pilsētas uzņēmumu, iestāžu un skolu sabiedriskajām organizācijām, jāpalīdz izskaidrot mūsu sadzīves jaunās formas.
Liela atbildība būs pašiem pasažieriem, lai kases normāli strādātu un lai visi iegādātos biļetes. Trīs kapeikas pusautomātiskajā kasē var iemest jebkurās naudas vienībās, lēni nospiežot rokturi līdz galam. Vagona vadītājs samainīs sīkākas vienībās tikai 15 kapeiku monētas un tikai pieturas vietās. Bet naudas mainīšana vagona vadītājam apgrūtina grafika izpildi, tāpēc ļoti liels lūgums pasažieriem aizvien jau laikus sagādāt sīknaudu.
Bagāžas pārvadāšanai pasažieriem jāiegādājas 3 biļetes.
V. Minsterjānis
1967. gada 30. maijs „Komunists”
Vajadzīgs darbs
(rubrika: Arodbiedrību darba aktīvisti)
Agrā rīta stundā, kad pilsētas ielās vēl valda klusums, aizdārd pirmie tramvaji. Tur jaunu darba dienu sāk tramvaju parka ļaudis. Tāds jau ir viņu pienākums – būt pirmajiem. Daudzi no viņiem šeit strādā ilgus gadus, ir iemīļojuši savu darbu, un darba vieta kļuvusi par viņu otrajām mājām.
Tramvajnieku vietējo komiteju jau vairākus gadus pēc kārtas vada Lūcija Moiseja. Viņa šo sabiedrisko pienākumu velc ar lielu enerģiju un izdomu, tādēļ sekmes neizpaliek.
– Nē, nē, tas nav tikai mans nopelns vien! Par panākumiem paldies jāsaka visiem vietējās komitejas locekļiem – apgalvo Lūcija.
Viņa slavē savus čaklos palīgus, runā par darbu un nākotnes iecerēm.
Viena no darbīgākajām ir kultūras komisija, kuras vadība uzticēta Elzai Līdumai. Viņa pati mīl pašdarbību un cenšas tajā iesaistīt arī citus. Un entuziastu netrūkst.
– Bijušas tikai mums pie mērotas telpas, tad jūs redzē tu, ko spēj mūsu pašdarbnieki.
Sevišķi čakli darbojas dramatiskais pulciņš. To vada aktieris K. Locenieks.
– Par godu Lielā Oktobra jubilejai gatavojam plašu koncertu. Tajā piedalās visi pašdarbnieki. Bet maija beigās ar koncerta programmu dosimies pie lauku ļaudīm uz šefības kolhozu Gaviezē. Pēc tam uz Rīgu ... – stāsta vietējās komitejas priekšsēdētāja. Lielu darbu veic masu ražošanas komisija. Līdz šim sociālistiskā sacensība bija diezgan formāla. Kā saka, tikai uz papīra. Tagad komisijas priekšsēdētāja b. Riškina izstrādājusi ne tikai sacensības noteikumus, bet arī raugās, lai saistības pildītu visi. Sacensības galvenie noteikumi – cīņa par bezbrāķa darbu, par elektroenerģijas ekonomiju, pret darba kavējumiem. Tikpat svarīgs noteikums ir cilvēka uzvedība.
«Strādā teicami, esi pieklājīgs pret darba biedriem!» — tiek prasīts no ikviena. Te daudz palīdz uzskatāmā aģitācija, sienas avīze, kuras redaktore ir A. Krilova.
Labākajiem strādniekiem visos uzņēmumos un iestādēs piešķir komunistiskā darba trieciennieka nosaukumu.
Bet tramvaju parkā vērtēšanas komisija ir ļoti stingra. Būs mazākā nepilnība tavā darbā un sadzīvē, noteikti palūgs vēl pacensties. Tā, piemēram, uz 1. Maija svētkiem no 36 kandidātiem komunistiskā darba trieciennieka nosaukumu ieguva tikai 6 cilvēki. Tie tad arī ir labākie no labākajiem.
Neatlaidīgi un principiāli komisija cīnās ar darba disciplīnas neievērotājiem. Tā, piemēram, bija ar strādnieku
A. Aleksandrovu un vēl citiem. Un tādi nenoturīgi cilvēki, lūk, jāpatur redzeslokā jāpalīdz viņiem.
Par labu darbinieku nevar kļūt cilvēks bez krietna zināšanu pūra. To saprot ari tramvajnieki, tādēļ daudzi no viņiem mācās. Dzīve ir tik daudzveidīga, darba un pienākumu arī daudz, bet laika ne vienmēr var atlicināt pietiekoši. Tādēļ dažreiz gadās ari robi zināšanās, un tam seka nesekmīgas atzīmes. Tas nepaliek nepamanīts vietējai komitejai, kas ne bez iemesla iemantojusi nejauko «tantu» un «onkuļu» slavu. Bērnu un pusaudžu komisijas vadītāja b. Rieksta nodibinājusi ciešus sakarus ar skolām, kurās mācās tramvaju parka ļaudis un viņu atvases. Nedod die's, atskaitīties vietējai komitejai par katru neattaisnoti nokavēs tu stundu, nesekmīgu atzīmi... – Kā cilvēks var nemācīties, ja dotas visas iespējas?, – jautā L. Moiseja un atceras savu grūto jaunību, vēlēšanos mācīties.
Tā ir tikai daļa no lielā darba, ko diendienā veic tramvaju parka vietējā komiteja. Bet tas ir vajadzīgs.
– Katra gada beigās vērtējam padarīto. Kritizējam pieļautās kļūdas, lai nākošajā gadā no tām izvairītos, – stāsta vietējās komitejas priekšsēdētāja.
E. Markevice, sabiedriskā korespondent
1967. gada 5. septembris „Komunists”
Bēgošie tramvaji
(rubrika: replika)
Tā tas jau vairākkārt rītos bijis: pienāk Rīgas – Liepājas vilciens, bet tramvaja nav. Pieturā pie stacijas salasās drūzma. Vairāki desmiti acu pāru ar cerībām noskatās, kā caur tramvaju parka zaļajiem vārtiem lēni izripo vagoni – viens, otrs... Izripo un... aizdārdina uz centra pusi. Paiet pusstunda, stunda. Un tikai tad, kad tramvajs no Līvas laukuma, apmetis loku līdz «Sarkanajam metalurgam», nāk garām stacijai, cilvēki ar čemodāniem un ceļa somām beidzot tiek pie braukšanas.
Bet – pa to laiku jau stunda aizritējusi. Vesela gara nervozēšanas stunda pie stacijas.
Ko par to domā tramvajnieki?
1967. gada 20. septembrī „Komunists”
Tramvaji brauc pēc grafika
Sakara ar laikraksta 5. septembra numurā publicēto repliku «Bēgošie tramvaji» jāatzīmē, ka tramvaju pārvaldei bieži rodas grūtības ar tramvaju padošanu pie stacijas ēkas Rīgas – Liepājas vilciena atiešanas laikā. Padot vagonu sastāvu atpakaļgaitā nav nekādas iespējas, bet vagons bez piekabes neapmierina pasažierus. Šā gada pavasarī izbūvēja papildus ceļu «Sarkanā metalurga» virzienā, lai padotu pie stacijas ēkas vismaz divus tramvaja vagonu sastāvus. Tomēr pagaidām šo nozarojumu nav iespējams ekspluatēt, jo trūkst pārmiju.
Kopš 7. septembra tramvajs no rūpnīcas «Sarkanais metalurgs» atiet pulksten 5.40, lai 5.45 būtu pie stacijas ēkas. Nākošais tramvajs atiet pīkst. 6, bet pēc tam satiksme pilnīgi atbilst grafikam. Sakarā ar ceļu remonta kavējumiem Ļeņina iela un Uzvaras laukumā 12. augustā vagoni no depo patiešam izbrauca plkst. 7, bet 22. un 24. augustā – plkst. 5 45.
G. Ivanovs, Tramvaju pārvaldes galvenais inženieris
1967. gada 30. septembris „Komunists”
Uz nepareizām sliedēm
«Ventilatoram» ziņoja, ka grupiņa tramvajnieki nokļuvusi uz nepareizām sliedēm. Parastā maršruta vietā viņi nogriezušies uz atskurbtuvi. Tie ir atslēdznieki I. Preiss, A. Kairēns, A. Dejus, ceļu strādnieki A. Aleksandrovs un O. Grunts-Gruntiņš.
Kā tas noticis, parādīts zīmējumā.
1967. gada 14. novembris „Komunists”
Tramvajnieku veterāni un nākotne
Katrs, kas aizgājis pensijā, zina, cik pelēks liekas rīts, kad tev nekur vairs nav jāsteidzas, kad tevi vairs nesauc darba duna.
Taču Liepājas tramvaju pārvaldes kolektīvs, atzīmējot Oktobra 50. gadadienu, neaizmirsa savus kādreizējos darbiniekus.
Svētku rota tērptā telpa, priecīgās draugu sejas, kas ar ziedēm rokās sagaidīja darba veterānus, apliecināja, ka tavs darbs nav aizmirsts.
Kad pārvaldes priekšnieks b. Minsterjānis nolasīja pavēli par darbinieku premēšanu, darba veterāni līdztiesīgi ar darba darītājiem gāja saņemt svētku veltes.
Vietējās komitejas priekšsēdētājas b. Moisejas aicinājums neaizmirst daudzos gados iestaigāto taku uz darba vietu, kustības meistares b. Grantes rūpība par viesiem, pašdarbnieku koncerts liks vēl ilgi atcerēties šo dienu.
Prieka pilnas stundas bija sagādātas arī tramvajnieku bērniem. Ikkatram no viņiem tika pa krietnam saldumu sainim, krāsainam balonam un no pilnās laimes akas viņš varēja izvilkt vinnestu. Bērni viens pēc otra rādīja savas spējas deklamēšanā un dziedāšanā. Un, kad sākās rotaļas, mazo priekiem nebija gala.
D. Remesa