1967. gada 4. janvāris „Komunists”
Kur iekāpa, tur apstājās 
(rubrika: Lasītājs turpina sarunu)

Laikraksta «Komunists» 1966. gada 16. decembra numurā ie­vietots komunālās saimniecības pārvaldes ziņojums, ka tramva­ju satiksme otrajā un ceturtajā maršrutā uzlabojusies. Skaidrs ir viens, ka darbinieki, kas to pa­ziņojuši, nekad nebrauc ar šo lī­niju tramvajiem. 
Nesen «Ventilatorā» bija ie­vietots jautājums: kad Raiņa ie­la ir īsāka un kad garāka. Tur dota arī atbilde: kad tramvajs brauc no pārbrauktuves uz pilsē­tu – iela ir īsāka, bet kad no pilsētas – tā kļūst garāka, jo jāsagaida pretimbraucošais va­gons. 
Tramvaju pārvaldes darbinie­ki tūdaļ reaģēja uz šo joku, un tagad ir otrādi: Raiņa iela kļu­vusi «īsāka» pa ceļam uz pilsētu un daudz «garāka» atpakaļceļā. Tagad 2. tramvajs desmit minū­tes nostāv ar pasažieriem aplī pie pārbrauktuves, gaidot otru vagonu, kaut gan šajā laikā tas varētu divas reizes aizbraukt līdz Parādes laukumam. 
Dzīvoju Dedajeva ielā. 12. de­cembrī plkst. 6.45, kā vienmēr, atnācu uz tramvaja pieturas vie­tu. Pagāja 15 minūtes, bet tram­vaja nebija. Daži to jau gaidī­ja 20 minūtes. Bija jāiet kājām. Izrādās, tramvajs sabojājies ap­lī pie tilta. No depo izlaiž tādus vagonus, kas nav kārtībā, bet jācieš ļaudīm, kas steidzas uz darbu.
Atnācām līdz pārbrauktuvei – nav 2. tramvaja. Pulkstenis rā­da 7.10, cilvēki nervozē, visiem skaidrs, ka darba sākumu plkst. 7.30 nokavējuši. Beidzot plkst. 7.15 no depo izbrauca vagons. Arī no pilsētas centra tūdaļ pa­rādījās cits aiz cita vēl divi. 
Vēl viens gadījums: 16. de­cembrī plkst. 7 pasažieri iekāpa 2. tramvajā, taču – kur iekāpa, tur apstājās. Pagāja 10 minūtes – tramvajs stāv. Kad visi pa­sažieri protestēja, beidzot sākām braukt, taču tālu netikām. Iz­braukusi no apļa, vagona vadī­tāja ieraudzīja pretimbraucošo vagonu, devās atpakaļ, un mēs atkal stāvējām... 
4. maršruta tramvaji nebrau­ca arī 19. un 24. decembra rītā. Bet mums stāsta, ka satiksme uzlabojusies...

S. Slavjane

1967. gada 14. janvāris „Komunists”
Liepāja, 1967. gads

Kas jauns notiks Liepājā 1967. gadā? Ar tādu jautājumu esmu griezies pie pilsētas izpildu komitejas priekšsēdētājs vietnieka J. Retzoba. Lūk, ko viņš pastāstīja.
(...)
Daži ierosina jautājumu par trolejbusu satiksmi Liepājā. Te nu jāsaka, ka trolejbusu satik­smi var ierīkot pilsētā ar 100.000 lielu iedzīvotāju skaitu un ar labu ielu segumu. Ne vie­nā, ne otrā ziņā Liepāja šīm prasībām neatbilst. Bez tam vēl autobuss līdz šim tiek uzska­tīts par manevrējošāku trans­porta veidu, bet par lētāko un ekonomiskāko – tramvajs.
(...)

N. Rostislavskis

1967. gada 3. februāris „Komunists”
Sniga sniegi...
(rubrika: Par aktuālam tēmām)

Nu ir iznācis, ka šoziem sniega sasnieg atliku likām. Neparastas izskatās Liepājas ielas. Tieši uz ietvēm kupe­nas. Autobusu, tramvaju, tak­sometru satiksme apgrūtināta. 
Aizvakar, piemēram, augu dienu nedarbojās tramvaja 4. līnija, kaut gan līdz plkst. 15 sliežu ceļi jau bija attīrīti. Ar lieliem pārtraukumiem kursēja autobusi, bet vakar varēja redzēt, kā vienā no pil­sētas galvenajām maģistrālēm – Uzvaras ielā – divas pretim braucošas automašīnas, lai tik­tu viena otrai garām, iebrauca kupenās, no kurām nebija viegli tikt ārā. 
Ko lai saka par citām ie­lām? Tās tā piesnigušas, ka burtiski nevar ne pabraukt, ne paiet. 
(...)

E. Bergs

1967. gada 10. februāris „Komunists”
Noteikumi rakstīti visiem

Milicijas orgāni veic pialu darbu, lai panāktu pēc iespē­jās lielāku transporta un gājē­ju satiksmes drošību. Diemžēl, vēl līdz Šim daudzi nelaimes gadījumi ar cilvēkiem notiek ne vien šoferu vainas, bet arī pašu cietušo neuzmanības dēļ.
Katram jāatceras, ka ietve domāta gājējiem, turpretim ceļš, un ielās vidus – tikai transportam. Tādēļ gājēju uz­turēšanās ielas braucamajā da­ļā saistīta. ar briesmām. Un nav nekāda nejaušība, ka visi nelaimes gadījumi ar cilvē­kiem notiek tieši braucamajā daļā. Ielu drīkst pāriet vienī­gi krustojumā, nedrīkst to šķērsot tuvu priekšā ejošam transportam.
Stingri jāiegaumē, ka starp krustojumiem transports brauc ar maksimālo atļauto ātrumu un ka šoferis, kad pēkšņi pa­rādās gājēji, nespēj mašīnu uzreiz apturēt. Piemēram, ja uz sausa asfaltēta ceļa auto­mobilis kustas ar 30 kilometru ātrumu stundā un uz ceļa pēk­šņi parādās cilvēks, šoferi spēj apturēt mašīnu, nobraucot vēl 8 – 10 metrus, bet tramvaju – 30 – 40 metrus. It sevišķi bīs­tami ir, ja asfalts vai bruģis ir slapjš. Ja to klāj ledus vai sniegs. Tad transporta bremzē­šanas ceļš ievērojami pagari­nās un, spēji bremzējot, neiz­bēgama automobiļa slīdēšana. No tā izriet, ka, ja gājējs ne­kļūs pats par savas neuzmanī­bas upuri, tad automobiļa slī­dēšana var kļūt par citu gājē­ju sakropļošanas iemeslu.
1966. gadā Liepājā no kopē­ja ceļu negadījumu skaita 48 procentus sastāda transporta uzbraukšana gājējiem, bet no visiem gadījumiem, kad trans­ports uzbraucis gājējiem, ne­laimes gadījumi pašu cietu­šo vainas dēļ sastāda 53 pro­centus. Lūk, daži piemēri. Ar­vīds Grava, kurš dzīvo Kom­jaunatnes ielā 6 – 1 un strādā tramvaju parkā, iereibis gri­bēja pāriet ielu tuvu priekšā ejošai automašīnai un pakļuva zem tās. Aleksandrs Kondrašovs (dzīvo Ļeņina ielā 6 – 2) iereibis mēģināja pāriet ielu, kad jau nāca tramvajs. Ielas braucamā daļa bija slapja, Kondrašovs paslīdēja un pa­ kļuva zem ejoša tramvaja. Ar­turs Lūķis (dzīvo Pumpura ie­lā 5 – 5), kurš strādā lauk­saimniecības mašīnu rūpnīcā, mēģināja pārskriet pāri ielai, kaut gan tuvojās automašīna, un tika sabraukts.
Vel smagāk ir, kad cieš bēr­ni, kad viņus sakropļo.
1. vidusskolas 1. klases au­dzēknis Normunds Goldšteins skrēja pāri ielai, nepiegriez­dams vērību tam, ka tuvojas automašīna, pakļuva zem tās.
Varētu minēt vēl daudz lī­dzīgu piemēru, bet jau no mi­nētajiem redzams, ka pieaugu­šie un bērni, pārkāpjot ele­mentāros ielu pāriešanas no­teikumus bieži vien riskē ar savu dzīvību un veselību,
Visiem gājējiem jāatceras ka ielu satiksmes noteikumu stingra un, precīza ievērošana paglābs viņus no iespējamiem nelaimes gadījumiem un no­drošinās pienācīgo kārtību transporta un gājēju satiksmē mūsu pilsētas ielās.

N. Alhimovičs, VAI nodaļas vadītājs

1967. gada 10. marts „Komunists”
Negadījums nenotika... 
(rubrika: vēstule redakcijai)

Tas notika 138. numura mo­torvagonā 23. februāri, vago­niem braucot virzienā uz lauk­saimniecības mašīnu rūpnīcu plkst. 17.15 pie dzelzceļa staci­jas. 
Vagons bija pārpildīts, pie pieturas daudzi pasažieri izkāpa, apmēram puse no tiem pa vago­na pakaļējām durvīm. Pilsone Rimoviča, kas ar savu dēlu at­griezās no bērnudārza un pacie­tīgi gaidīja, kamēr pasažieri iz­kāpj, iecēla puisēnu vagonā. Satvērusi rokturi, kas atrodas vagona iekšpusē, viņa gatavojās iekāpt. Pēkšņi durvis aizcirtās, iespiežot abas sievietes rokas. Vagons sāka braukt. Sieviete, kuras rokas bija iespiestas dur­vis, skrēja vagonam līdzi. 
Tikai operatīva pasažieru ie­jaukšanās (viens nospieda zva­na pogu, cits palīdzēja atvērt durvis) novērsa nelaimes gadī­jumu. Vagonam braucot pagrieziena, sieviete uz nelīdzenās, ap­ledojušās ielas varēja klupt un pakļūt zem piekabes riteņiem. Vagonā nebija arī konduktores. Uz pasažieru jautājumu vagona vadītāja atbildēja, ka viņa aiz­gājusi uz pārvaldi pēc biļetēm. Vai konduktorei divas stundas pēc maiņas sākuma drīkst pie­trūkt biļešu? 
Negadījums šoreiz nenotika, taču varēja notikt. Liela loma tā novēršanā bija pasažieriem. Bet vainīgie šajā lietā jāsoda – un jāsoda tikpat bargi, kā sodītu tad, ja nelaime būtu notikusi.

Z. Peipars

1967. gada 14. maijs „Komunists”
Bez konduktoriem

Tramvaji bez konduktoriem Liepājā būs jaunums. Tramvaju pārvalde uzsāk pāreju uz darbu bez konduktoriem ar 15. maiju. Kā jau katram jaunam pasāku­mam, ari šim radīsies gan daudzi piekritēji, arī pretinieki. Tā­pēc šajā darbā jāiesaistās visu pilsētas uzņēmumu, iestāžu un skolu sabiedriskajām organizācijām, jāpalīdz izskaidrot mūsu sadzīves jaunās formas. 
Liela atbildība būs pašiem pa­sažieriem, lai kases normāli strādātu un lai visi iegādātos biļetes. Trīs kapeikas pusauto­mātiskajā kasē var iemest jeb­kurās naudas vienībās, lēni no­spiežot rokturi līdz galam. Vagona vadītājs samainīs sīkākas vienībās tikai 15 kapeiku monē­tas un tikai pieturas vietās. Bet naudas mainīšana vagona vadī­tājam apgrūtina grafika izpildi, tāpēc ļoti liels lūgums pasažie­riem aizvien jau laikus sagādāt sīknaudu. 
Bagāžas pārvadāšanai pasa­žieriem jāiegādājas 3 biļetes.

V. Minsterjānis

1967. gada 30. maijs „Komunists”
Vajadzīgs darbs
(rubrika: Arodbiedrību darba aktīvisti)

Agrā rīta stundā, kad pilsē­tas ielās vēl valda klusums, aizdārd pirmie tramvaji. Tur jaunu darba dienu sāk tramva­ju parka ļaudis. Tāds jau ir viņu pienākums – būt pir­majiem. Daudzi no viņiem šeit strādā ilgus gadus, ir iemīļo­juši savu darbu, un darba vie­ta kļuvusi par viņu otrajām mājām.
Tramvajnieku vietējo komi­teju jau vairākus gadus pēc kārtas vada Lūcija Moiseja. Viņa šo sabiedrisko pienāku­mu velc ar lielu enerģiju un izdomu, tādēļ sekmes neizpa­liek.
– Nē, nē, tas nav tikai mans nopelns vien! Par panā­kumiem paldies jāsaka visiem vietējās komitejas locekļiem – apgalvo Lūcija.
Viņa slavē savus čaklos pa­līgus, runā par darbu un nā­kotnes iecerēm.
Viena no darbīgākajām ir kultūras komisija, kuras vadī­ba uzticēta Elzai Līdumai. Viņa pati mīl pašdarbību un cenšas tajā iesaistīt arī citus. Un entuziastu netrūkst.
– Bijušas tikai mums pie­ mērotas telpas, tad jūs redzē­ tu, ko spēj mūsu pašdarbnieki.
Sevišķi čakli darbojas dra­matiskais pulciņš. To vada aktieris K. Locenieks. 
– Par godu Lielā Oktobra jubilejai gatavojam plašu koncertu. Tajā piedalās visi pašdarbnieki. Bet maija bei­gās ar koncerta programmu dosimies pie lauku ļaudīm uz šefības kolhozu Gaviezē. Pēc tam uz Rīgu ... – stāsta vie­tējās komitejas priekšsēdētāja. Lielu darbu veic masu ra­žošanas komisija. Līdz šim sociālistiskā sacensība bija diezgan formāla. Kā saka, ti­kai uz papīra. Tagad komisi­jas priekšsēdētāja b. Riškina izstrādājusi ne tikai sacensī­bas noteikumus, bet arī rau­gās, lai saistības pildītu visi. Sacensības galvenie noteiku­mi – cīņa par bezbrāķa dar­bu, par elektroenerģijas eko­nomiju, pret darba kavējumiem. Tikpat svarīgs notei­kums ir cilvēka uzvedība.
«Strādā teicami, esi pieklā­jīgs pret darba biedriem!» — tiek prasīts no ikviena. Te daudz palīdz uzskatāmā aģitā­cija, sienas avīze, kuras re­daktore ir A. Krilova.
Labākajiem strādniekiem visos uzņēmumos un iestādēs piešķir komunistiskā darba trieciennieka nosaukumu.
Bet tramvaju parkā vērtēša­nas komisija ir ļoti stingra. Būs mazākā nepilnība tavā darbā un sadzīvē, noteikti pa­lūgs vēl pacensties. Tā, pie­mēram, uz 1. Maija svētkiem no 36 kandidātiem komunistiskā darba trieciennieka no­saukumu ieguva tikai 6 cilvē­ki. Tie tad arī ir labākie no labākajiem.
Neatlaidīgi un principiāli komisija cīnās ar darba dis­ciplīnas neievērotājiem. Tā, piemēram, bija ar strādnieku
A. Aleksandrovu un vēl citiem. Un tādi nenoturīgi cilvēki, lūk, jāpatur redzeslokā jāpalīdz viņiem.
Par labu darbinieku nevar kļūt cilvēks bez krietna zināšanu pūra. To saprot ari tramvajnieki, tādēļ daudzi no viņiem mācās. Dzīve ir tik daudzveidīga, darba un pienā­kumu arī daudz, bet laika ne vienmēr var atlicināt pietie­koši. Tādēļ dažreiz gadās ari robi zināšanās, un tam seka nesekmīgas atzīmes. Tas nepa­liek nepamanīts vietējai ko­mitejai, kas ne bez iemesla ie­mantojusi nejauko «tantu» un «onkuļu» slavu. Bērnu un pusaudžu komisijas vadītāja b. Rieksta nodibinājusi ciešus sakarus ar skolām, kurās mācās tramvaju parka ļaudis un viņu atvases. Nedod die's, at­skaitīties vietējai komitejai par katru neattaisnoti nokavēs tu stundu, nesekmīgu atzīmi... – Kā cilvēks var nemācīties, ja dotas visas iespējas?, – jautā L. Moiseja un atce­ras savu grūto jaunību, vēlēšanos mācīties.
Tā ir tikai daļa no lielā dar­ba, ko diendienā veic tramva­ju parka vietējā komiteja. Bet tas ir vajadzīgs.
– Katra gada beigās vērtē­jam padarīto. Kritizējam pie­ļautās kļūdas, lai nākošajā gadā no tām izvairītos, – stāsta vietējās komitejas priekšsēdētāja.

E. Markevice, sabiedriskā korespondent

1967. gada 5. septembris „Komunists”
Bēgošie tramvaji
(rubrika: replika)

Tā tas jau vairākkārt rītos bijis: pienāk Rīgas – Liepājas vilciens, bet tramvaja nav. Pieturā pie stacijas salasās drūzma. Vairāki desmiti acu pāru ar cerībām noskatās, kā caur tramvaju parka zaļajiem vārtiem lēni izripo vagoni – viens, otrs... Izripo un... aizdārdina uz centra pusi. Pa­iet pusstunda, stunda. Un tikai tad, kad tramvajs no Līvas laukuma, apmetis loku līdz «Sarkanajam metalurgam», nāk garām stacijai, cilvēki ar čemodāniem un ceļa somām beidzot tiek pie braukšanas.
Bet – pa to laiku jau stunda aizritējusi. Vesela gara nervozēšanas stunda pie staci­jas.
Ko par to domā tramvaj­nieki?

1967. gada 20. septembrī „Komunists”
Tramvaji brauc pēc grafika

Sakara ar laikraksta 5. sep­tembra numurā publicēto repli­ku «Bēgošie tramvaji» jāatzīmē, ka tramvaju pārvaldei bieži ro­das grūtības ar tramvaju pado­šanu pie stacijas ēkas Rīgas – Liepājas vilciena atiešanas laikā. Padot vagonu sastāvu atpa­kaļgaitā nav nekādas iespējas, bet vagons bez piekabes neapmierina pasažierus. Šā gada pa­vasarī izbūvēja papildus ceļu «Sarkanā metalurga» virzienā, lai padotu pie stacijas ēkas vis­maz divus tramvaja vagonu sa­stāvus. Tomēr pagaidām šo no­zarojumu nav iespējams eks­pluatēt, jo trūkst pārmiju. 
Kopš 7. septembra tramvajs no rūpnīcas «Sarkanais metal­urgs» atiet pulksten 5.40, lai 5.45 būtu pie stacijas ēkas. Nākošais tramvajs atiet pīkst. 6, bet pēc tam satiksme pilnīgi at­bilst grafikam. Sakarā ar ceļu remonta kavējumiem Ļeņina ie­la un Uzvaras laukumā 12. au­gustā vagoni no depo patiešam izbrauca plkst. 7, bet 22. un 24. augustā – plkst. 5 45.

G. Ivanovs, Tramvaju pārvaldes galve­nais inženieris

1967. gada 30. septembris „Komunists”
Uz nepareizām sliedēm

«Ventilatoram» zi­ņoja, ka grupiņa tramvajnieki nokļuvu­si uz nepareizām slie­dēm. Parastā maršru­ta vietā viņi nogriezu­šies uz atskurbtuvi. Tie ir atslēdznieki I. Preiss, A. Kairēns, A. Dejus, ceļu strādnieki A. Aleksandrovs un O. Grunts-Gruntiņš.
Kā tas noticis, pa­rādīts zīmējumā.

1967. gada 14. novembris „Komunists”
Tramvajnieku veterāni un nākotne

Katrs, kas aizgājis pensijā, zina, cik pelēks liekas rīts, kad tev nekur vairs nav jāsteidzas, kad tevi vairs nesauc darba duna.
Taču Liepājas tramvaju pārvaldes kolektīvs, atzīmējot Oktobra 50. gadadienu, neaizmirsa savus kādreizējos darbiniekus.
Svētku rota tērptā telpa, priecīgās draugu sejas, kas ar ziedēm rokās sagaidīja darba veterānus, apliecināja, ka tavs darbs nav aizmirsts.
Kad pārvaldes priekšnieks b. Minsterjānis nolasīja pavēli par darbinieku premēšanu, darba veterāni līdztiesīgi ar darba darītājiem gāja saņemt svētku veltes.
Vietējās komitejas priekšsēdētājas b. Moisejas aicinājums neaizmirst daudzos gados iestaigāto taku uz darba vietu, kustības meistares b. Grantes rūpība par viesiem, pašdarbnieku koncerts liks vēl ilgi atcerēties šo dienu.
Prieka pilnas stundas bija sagādātas arī tramvajnieku bērniem. Ikkatram no viņiem tika pa krietnam saldumu sainim, krāsainam balonam un no pilnās laimes akas viņš varēja izvilkt vinnestu. Bērni viens pēc otra rādīja savas spējas deklamēšanā un dziedāšanā. Un, kad sākās rotaļas, mazo priekiem nebija gala.

D. Remesa