1969

1969. gada 10. janvāris „Komunists”
Vai tramvajs brauks ātrāk? 
Trīs jautājumi komunālas saimniecības pārvaldes priekšniekam Žanim Baumgartam 
(rubrika: mūsu intervijas)

(...)
– Vai tramvajs brauks ātrāk un labāk?
– Jautājums, kas skar vi­su liepājnieku intereses. Un tomēr ļoti kutelīgs. Tramvaju un tā darbiniekus cilvēki ļoti bieži rāj. Un dibināti. Kaut līdz pasažieru pārvadājuma arī pērn pārvadāti vairāk ne­ kā 12 miljoni pasažieru, tomēr gada plāna izpildei pietrūka 5,3 procenti. Tas izskaidro­jams ar tramvaja slikto darbu pērnā gada pirmajā ceturksnī. Nesen nomainīja tramvaja parka vadītājus. Tagad par­ku vada inženieris J. Ozo­liņš. Ļoti bieži tramvaji stāv mainīšanās vietās un gai­da viens otru. Vairākos iecir­kņos paredzēts iekārtot signa­lizāciju.
Tramvaju parka kolektīvam jāgādā par satiksmes uzla­bošanu, par pasažieru pār­vadāšanas uzlabošanu. To­mēr jāņem vērā arī tram­vajnieku ikdienas vajadzības. Trūkst speciālu mašīnu, cel­tņu un pārējās tehnikas. Nak­tī pēc darba beigām vadī­tājus un konduktorus iz­vadā pa mājām vecā avārijas mašīnā. Republikas Komunā­lās saimniecības ministrija slikti un nepietiekami palīdz.
Dienvidrietumu rajona ie­dzīvotājus droši vien interesē tramvaja līnijas izbūves jautā­jums. Neko šajā ziņā apsolīt nevaru. Radušās nopietnas grūtības. Ir līdzekļi, gulšņi, sliedes, bet nav kam būvēt. Jautājums paliek atklāts.
(...)

Intervēja V. Cečotkins

 

1969. gada 30. janvāris „Komunists”
Uzvarētāji zināmi

Vakar partijas pilsētas komitejas biroja un pilsētas izpildu komitejas kopējā sēdē tika apzināti sociālistiskā sacensības starp Liepājas uzņēmumiem un organizācijām rezultātus pagājušā gada IV ceturksnī. 
(…)
Transporta organizāciju vidū pirmo vietu un ceļojošo Sarkano karogu ieguva Liepājas stacijas dzelzceļnieki. Arī otrajā vietā ir dzelzceļnieki — vagonu depo. Pirmo reizi ilgākā laikā trešo godalgoto vietu izcīnīja tramva­ju parka kolektīvs. Labi cetur­tajā ceturksnī strādājuši arī jūras zvejas ostas un 4. ATU darbaļaudis
(...)

P. Silis

 

1969. gada 21. februāris „Komunists”
Eksperimenti turpinās
(rubrika: ventilators)

Ieviest  pilsētas transportā piecu dienu darba nedēļu tramva­ju pārvaldes vadītāji mēģināja jau pērn.
Sestdienās un svētdie­nās viņi līdz minimu­mam samazināja tramvaju skaitu uz līnijas, padomā tiem bija samazinot to līdz nullei. Taču iejaucās plašās pasažieru ap­rindas, un šis pasā­kums neizdevās. Ar «Ventilatora» starp­niecību viņi liepājnie­kiem apliecināja dziju cieņu un apsolīja, ka tramvaji, neraugoties ne uz kādu tur modi, brauks kā pienākas. 
Izrādās tomēr, ka eksperimenti turpinās, un diezgan sekmīgi. Sevišķi to jūt Sarkan­armijas ielas iedzīvo­tāji: ātrāk kājām tik­si no viena ielas gala līdz otram, nekā tram­vaju ieraudzīsi. Lietas būtība īsumā būtu tā­da: jauna slota slauka pa vecam. Un, lai ne­apvainojas jaunais tramvaju pārvaldes priekšnieks J. Ozoliņš.

K. Pīlīte

– Apsveicu, apsveicu!
– Bet ...
– Neesi nu lepns! Mēs tak zinām, ka tu va­kar pieturā sagaidīji tramvaju!

P. Lieģa zīm.

 

1969. gada 27. maijs „Komunists”
Deputāti domā, spriež un lemj

Cilvēki steidzas, gaida, nervo­zē. Viņi brauc uz darbu, skolu, teātri, satikšanos vai vienkārši, lai apskatītu pilsētu. Un bieži vien no tā, kā darbojas sabied­riskais transports, ir atkarīga mūsu pašsajūta, darba prieks. 
Godīgi sakot, pilsētas trans­ports – mūsu sāpju bērns. Par to runāja kārtējā pilsētas darba­ļaužu  deputātu padomes sesijā.

Liepāja – 15 kilometrus gara strēmele starp ezeru un jūru. Tā aug, attīstās un kļūst garāka. Sabiedriskais transports savā attīstībā atpaliek. 4. ATU, iespiests pilsētas centrā starp jaunajiem namiem, nespēj izpildīt savus pienākumus. Tramvaju pārvaldei, it īpaši tās remonta bāzei, drīz būs vēsturiska pieminekļa vēr­tība. Neskatoties uz to, tas pārvada 60 procentus no visiem pilsētas pasažieriem. 
Braucam pa pilsētu mēs lē­nām, jo ielas sliktā stāvokli Taču daudzas no tām kapitāli remontēt Šogad vēl nav ekono­miski lietderīgi. Mēs saņemam Dašavas gāzi, izbūvējam ūdens­vadu, termofikācju un kanalizāciju. Rakšanas darbi ielās tur­pināsies. 
Labierīcības kombināts nespēj pilnībā aptvert pilsētas saimnie­cību Trūkst darba roku. Ja lie­lās rūpnīcas un iestādes nesniegs palīdzību, mums ari turpmāk komunālajā saimniecībā būs no­pietni trūkumi. Augšanas grūtības? Jā. Taču daudz arī neizdarību un nolai­dību. Tās, protams, var novērst jau šodien. 
Referēja izpildu komitejas priekšsēdētāja vietnieks Z. Tau­renis.
Šķiet, ka, gatavojoties sesijai, dažos jautājumos vajadzēja vai­rāk ņemt vērā pasažieru, nevis transporta organizāciju vadītāju viedokli. Uzskati par vienu un to pašu problēmu var būt dažādi. 
Par transporta jautājumiem deputāti saņem daudz sūdzību, ierosinājumu, priekšlikumu, Vai­rums no tiem ir pamatoti. Un, kā jau sagaidāms, viņi aktīvi piedalījās debates. Kritika, dažkārt ari paškritika, atbildes un pārdomas, daudz interesantu do­mu. Lūk, daži izraksti no sesijas protokola:

Mūsu republikas vadība vēl nav pieņēmusi galīgo lēmumu par tramvajā turpmāko attīstību Liepājā. Tas ir viens no iemes­liem, kāpēc pēdējos gados nesa­ņemam pieprasītos līdzekļus eso­šā tramvaja rekonstrukcijai. 
Nomainīt ielas dzelzceļu ar autobusiem tuvāko divu triju gadu laikā nav praktiski iespē­jams. Jautājums par trolejbusa ieviešanu pie mums nav aktuāls tā neekonomiskuma dēļ. 
Pašreizējā 4. ATU bāze ir tā­da, ka esam spiesti atteikties no jaunu autobusu saņemšanas, jo nav kur tos novietot un remon­tēt. 
Pašlaik nevaram apmierināt «Sarkanā metalurga», mašīnbū­ves un lauksaimniecības mašīnu rūpnīcas kolektīvu lūgumu pa­garināt autobusu līnijas līdz jau­najam dienvidrietumu mikrora­jonam. Jāiekārto autobusu pie­tura tuvāk slimnīcai. Tas ļoti nepieciešams slimniekiem, invalī­diem un vecākiem cilvēkiem. 
Bēdīgi, ka mūsu pilsētas ielās vērojama zema gājēju disciplīna. Viņu vainas dēļ šogad notikušas deviņas ļoti smagas avārijas. Šogad 104 šoferiem atņemtas tiesības par braukšanu iereibušā stāvoklī. 
Interesanti, ka 16. ATU priekš­nieks Rasskazovs sastādījis sa­vai iestādei darba uzlabošanas plānu, pēc kura visi punkti jāizpilda pilsētas partijas un izpildu komitejām. 
Kāpēc ielās kursē netīras au­tomašīnas? Tāpēc, ka mums ne­darbojas neviena automašīnu mazgātava. 
Neticami, bet fakts, ka ātrāk var aizlidot līdz Rīgai nekā no centra nokļūt lidostā. 
Sākumā Dedajeva un Krūmu ietu stūrī asfalta bija neliels caurums. Labot to sāka tika tad, kad iela bija sabojāta milzīgā apmērā. Ikdienišķa parādība. Labierīcības kombināts slikti saimnieko galvenajās transporta maģistrālēs. 
Gadu no gada izpildu komiteja sola labiekārtot Sarkanarmijas ielu. Taču nekā nedara, lai pildītu savu solījumu. 
Ievērojot pilsētas darbaļaužu lūgumu, Baltijas dzelzceļu pārvalde no 1. jūnija izmainījusi ātrā pasažieru vilciena Liepāja – Rīga satiksmes grafiku. No rīta vilciens no mums aties plkst. 6.13, bet vakarā atgriezīsies 23.35.

Sesijas nobeigumā kā parasti pieņēma lēmumu. Publicējam dažus tā punktus. 
1. Uzlikt par pienākumu Lie­pājas pilsētas transporta organi­zācijām: 
a) pasažiera pieplūduma laikā palielināt transporta līdzekļu skaitu uz satiksmes līnijām; 
b) kontrolēt satiksmes līdzek­ļu vadītāju darbu, nodrošinot pilsētā satiksmi atbilstoši grafikam. Censties palielināt autobu­su un it īpaši tramvaju pārvieto­šanās ātrumu, protams, ievēro­jot satiksmes drošību; 
e) uzlabot pasažieru apkalpo­šanas kultūru; 
2. Lai atslogotu pilsētas transportu, uzdot pilsētas uzņēmumu un organizāciju vadītājiem divu mēnešu laikā izstrādāt jaunu grafiku par darba dienas sāku­mu rūpnīcās un iestādēs. 
3. Uzlikt par pienākumu pil­sētas izpildu komitejai:

  • 1969. gadā pabeigt pilsētas centra rekonstrukciju un uzcelt ceļu uz lidostu;
  • 1970. gadā pilsētas transporta centrālo maģistrālo ielu – Ļeņina, Brīvības, Sarkanarmijas un stacijas laukuma lab­iekārtošanu;
  • līdz šā gada 1. jūlijam izskatīt jautājumu par jaunu takso­metru stāvvietu iekārtošanu jau­najos dienvidrietumu un Dedajeva ielas mikrorajonos.

4. Lūgt Latvijas PSR Ministru Padomei: 
a) izlemt jautājumu par tram­vaja līnijas izbūvi no Līvas lau­kuma līdz jaunajam dienvidrie­tumu mikrorajonam; 
b) atļaut 1970. gadā sākt auto­ transporta uzņēmuma jaunās bāzes celtniecību; 
c) izlemt jautājumu par trīs viaduktu celtniecību Liepājā: Raiņa un Brīvības ielās, kā arī Grobiņas šosejā pāri Rīgas – Liepājas dzelzceļam.

R. Rasa

Pilsētas transports skaitļos

  • Caurmērā katrs liepājnieks dienā izmanto sabiedrisko trans­portu.
  • Pilsētas tramvajs apkalpo trīs līnijas 13,3 kilometru kopga­rumā, diendienā pārvadājot ap 40 tūkstošus pasažieru.
  • 4. ATU 34 autobusi ap­kalpo 10 maršrutus 60 kilo­metru garumā, diennaktī pārvadā ap 20 tūkstošus cilvēku.
  • Taksometri diendienā apkal­po 5000 liepājnieku.
  • Mūsu dzelzceļa transporta pakalpojumus diennaktī izmanto ap 1100 pasažieru.
  • 16. ATU 470 automobiļi pārvada gadā 1,5 miljoni tonnu kravas.
  • Liepājas «Latautostrojtrans» 170 automašīnas gadā pārvadā ap 1 miljonu tonnu celtniecības kravu.
  • 1968. gadā 67 tūkstoši lie­pājnieku izmantoja lidostas pa­kalpojumus. Šogad plānots pasažieru  skaitu palielināt līdz 75 tūkstošiem.

 

V. Evaldsona foto 
Attēlā: Mūsu transporta organizāciju vadītāji (no kreisās) G. Ivanovs, K. Kuzņecovs, A. Lipsnis,
I. Rasskazovs un A. Kulakovs.

 

1969. gada 19. jūlijs „Komunists”
(Centra rekonstrukcijas shēma)

1. Vieta Ļeņina piemineklim. 
2. Projektējamais kultūras nams (pēc konkursa materiā­liem). 
3. Saglabājamā laukuma vēs­turiskā daļa. 
4 Kiosku un reklāmu pavil­jons (priekšpusē 3 brīvstāvošas reklāmu vitrīnas). 
5. Viesnīca «Līva». 
6. Flotes virsnieku nams. 
7. Lombards. 
8. Viesnīca «Liepāja» ar pro­jektējamo septiņstāvu piebūvi. 
9. Tirdzniecības nams «Kurze­me» ar projektējamo piebūvi.

  • Kafejnīca «Kaija».
  • Taksometru pietura.
  • Piecstāvu dzīvojamā ēka.
  • Pedagoģiskais institūts.
  • Projektējamā divpadsmitstāvu administratīvā ēka ar pas­tu.
  • Tramvaju pietura.

H. Krama zīmējums.

 

1969. gada 19. augusts „Komunists”
Pirms tramvaja jubilejas

Tramvaja pārvaldes darbi­nieki gatavojas godam sagai­dīt V. I. Ļeņina 100. gadadie­nu. Līdz tam uzņēmuma kolek­tīvs atzīmēs vēl vienu svarīgu notikumu – šogad septembri paliks 70 gadi. kopš Liepājā sāka darboties pirmais tram­vajs. Turklāt tas bija pirmais visā Baltijā.
Tādēļ tramvajnieku ko­lektīvs strādā rosīgi, lai abām Jubilejām par go­du pieņemtās saistības izpil­dītu pirms termiņa. Pirmā ce­turkšņa plāns izpildīts par 101 procentu, otrā – par 103,8 procentiem. Aizvadītajā pusga­dā gūta ievērojama peļņa. Ja 1968. gadā pasažieru pārvadā­jumu plāns bija 12 miljoni cil­vēku, tad šā gada plāns Ir 12,8 miljoni cilvēku, un to sekmīgi
Izpilda. Pēc otrā ceturkšņa re­zultātiem pilsētas transporta uzņēmumu vidū tramvaja pār­valdei piešķirta trešā vieta.
– Pašreiz kolektīva galve­nais uzdevums, – stāsta pār­valdes priekšnieks J. Ozoliņš, – ir ievērojami paaugstināt parka ekspluatācijas rādītājus, uzlabot pasažieru apkalpošanu. Šajā nolūkā paplašina un re­konstruē vagonu depo, ceļ Jau­nu apakšstaciju. Rekonstruē vairākus tramvaja ceļa pos­mus, izliekot pagarinātas meti­nātas sliedes. Pozitīvi risina jautājumu par tramvaja līni­jas izbūvi tuvākajā laikā uz dienvidrietumu mikrorajonu. Šī līnija būs apmēram trīs ki­lometrus gara.
Jādomā, ka ar visiem šiem uzdevumiem tramvaja pārval­de sekmīgi tiks galā. Tās kolektīvā ir daudz labu darba da­rītāju. Viņu vidū ilggadējie darbinieki – vagonu vadītājs K. Valters, līniju montieris A. Ozoliņš, atslēdznieks J. Freija, kuri parkā nostrādāju­ši vairāk nekā 30 gadus. 29 gadus šeit strādā apakšstacijas brigadieris K. Jaunbrūns, no 1941. – A. Grante. No kon­duktora līdz satiksmes priekš­niecei – tāds ir komunistes Grantes darba ceļš.
Katrs tramvajnieks atsevišķi un viss kolektīvs šodien iet uz vienu mērķi – sagaidīt sava uzņēmuma 70. gadadienu ar augstiem darba rādītājiem, bet nākamā gada sākumā kopā ar visiem pilsētas darbaļaudīm svinīgi atzīmēt V. I. Ļeņina 100. dzimšanas dienu.

F. Cvetkovs, ārštata korespondents

 

1969. gada 3. septembris „Komunists”
Ceļa maize

30. augustā tramvaju pār­valdes kolektīvs rīkoja skolas pirmā zvana dienu. Rudens ziediem rotātās telpās pulcējās darbinieki ar bērniem. Mūzikai skanot, vecāko skolēnu pavadī­bā nāca tie, kam skolas gaitas sāksies pirmo gadu. 
– Mācieties tā, kā mācījās Ļeņins, – savā uzrunā teica kolektīva pārstāve Rasma Riekste. Ceļa maizei katrs pirmklasnieks saņēma rakstām­lietu komplektu un grāmatu.

A. Līdums

 

1969. gada 6. septembris „Komunists”
Kādēļ koki maina adresi?
(rubrika: dienas tēmai veltīta intervija)

(…) 
– Kādēļ koki maina adresi? Kādēļ novāc kaltos bruģa akmeņus? – šos jautājumus uzdevu arī komunā­lās saimniecības pārvaldes priekšniekam Žanim Baum­gartam. 
– Padomju ļaudis, visa progresīvā cilvēce gatavojas atzīmēt V. I. Ļeņina 100. dzimšanas dienas jubileju. Arī liepājnieki. Līdz jubilejai pilsētā uzstādīs vadoņa pieminekli, ko pašlaik atlej bronzā Ļeņingradā.
(…)
– Un tagad pastāstiet, kādēļ jāpārbūvē Ļeņina iela?
– Pēc plāna, kuru mums iz­ strādā komunālās saimniecības uzņēmumu projektēšanas institūts, paredzēta tiklab laukuma, kā ari Ļeņina ielas rekonstrukcija. Daļēji to dara cilvēku dro­šības dēļ. Visiem zināms, cik bīstamas ir pārejas pāri tramvaja līnijai pie «Kurzemes». Šim nolūkam visu ielu no deviņstāvu nama kanāla krastmalā līdz Imanta Sudmaļa ielai paplašina. Tādēļ ari šeit bija jānovāc daļa koku. Tramvaja sliedes pārcels tuvāk Pedagoģiskajam institū­tam, šeit būs divsliežu ceļš. Šo ielas daļu ietērps asfaltā. Dažas vietas starp sliedēm nobruģēs, citas pārklās ar asfaltu. Domāju, ka šādu pārbūvi prasa pati dzī­ve. Būs skaistāk un nebūs tik daudz putekļu. Ar laiku cilvēki sapratīs to un pieradīs pie jaunajiem apstākļiem.
(…)

Intervēja V. Cečotkins

 

1969. gada 17. septembris „Komunists”
Kā noris rekonstrukcija?

Intervijā «Kādēļ koki maina adresi?» jau pastāstīts, kā re­konstruēs pilsētas centrālo daļu – Ļeņina ielu un Uzvaras lau­kumu. Tiešais darbu izpildītājs ir pilsētas labierīcības kombi­nāts. Mūsu korespondents lūdza tā priekšnieku b. Gončaru pa­stāstīt, kā pašreiz veic pilsētas centra rekonstrukcijas darbus. 
– Vispirms gribu atgā­dināt, ka rekonstrukcija sākās ar lielu nokavēšanos. Šie darbi kombinātam bija jāsāk jau ap­rīlī. Vilcināšanās izskaidroja­ma ar to, ka projektu insti­tūta «Latvkomunprojekt» dar­binieki aizkavēja tehnisko do­kumentāciju. Īstenībā tā ari tagad vēl nav pilnīgi pabeig­ta. Tomēr vel vairāk kavēties ar darbu sākumu nedrīkstē­jām, jo tuvojas slavenā jubile­ja – V. I. Ļeņina 100. dzim­šanas diena. Un mēs sākām re­konstrukciju, daļēji izmantojot veco dokumentāciju. 
Kas jau padarīts? Uz jaunu vietu pārvietoti vairāki desmi­ti koku no skvēra starp Flotes virsnieku namu un viesnīcu «Līva», kā arī daļa zaļo stādī­jumu no vietām, kur paplaši­nās Ļeņina ielu. Lielu palīdzī­bu šajā darbā sniedza tresta «Būvmehanizācija» kolektīvs, kas mūsu rīcībā nodeva celt­ņus un smagas automašīnas. 
Jāatzīmē arī jūrskolas kursanti, kuri lieliski pastrādāja bruģakmeņu novākšanā. Atse­višķās dienās darbā izgāja līdz simts kursantu. Puiši strā­dāja tiešām ar degsmi. Izpildī­ja pa pusotrai normai. Tuvāka­jā laikā gribam atsevišķi pa­stāstīt laikrakstā par viņu dar­bu, sirsnīgi pateikties nāka­majiem jūras braucējiem, sko­las vadītājiem. Zināmu darbu paveica ari komjaunatnes pilsē­tas komiteja. Mums palīdzēja «Sarkanā metalurga», cukur­fabrikas un citu uzņēmumu komjaunieši un jaunieši. Ce­ram, ka atsauksies arī citu uz­ņēmumu, skolu un iestāžu kom­jaunieši un jaunieši. To es sa­ku tādēļ, ka darba roku mums tomēr joprojām trūkst. Darba apjoms ir liels, un centra re­konstrukciju mēs esam nolē­muši pabeigt līdz Oktobra svētkiem. 
Labi mums palīdz igauņi. Jā, tieši viņi mums piegādā granti. Paredzētajai rekons­trukcijai būs vajadzīgi turpat trīs tūkstoši kubikmetru šķem­bu. To klājumi jau izlietoti. Nesen pienāca pirmā partija — pāri par 200 kubikmetru. Baltijas dzelzceļa priekšnieks ar speciālu rīkojumu uzdeva ārpus kārtas padot ritošo sastā­vu grants pārvadāšanai. 
Ceru, ka neaizkavēsies arī asfaltēšana. Divarpus tūkstoš tonnu asfalta piegādās 7. ceļu celtniecības rajons. Tas pie­šķirs arī asfalta klājēju un tehniku. Sagatavošanās at­klāšanai drīz būs pabeigta. Tomēr ir kas cits, kas mūs uz­trauc. Ļeņina ielā un laukumā parasto apgaismojumu aizvieto ar dienas gaismas spuldzēm. Daudzi ievērojuši, ka gar ielas malām rok dziļus grāvjus. Tanīs ieguldīs speciālu kabeli. Bet pasūtītājs — pilsētas iz­pildu komitejas kapitālās celt­niecības daļa — nav apgādā­jusi mūs ar kabeli. Tas var aizkavēt darbus ietvju Izbūvē. 
Līdz šim nav viss kārtībā arī ar transportu. 16. ATU neaizvien izpildījis mūsu pietei­kumus pēc autotransporta. Tie­sa, pēdējā laika šis trūkums novērsts. Cerams, ka auto­transportnieki arī turpmāk strādās pienācīgi. 
Gatavojas dzelzsbetona pa­liktņu likšanai jaunajam tram­vaja ceļam. Arī šos darbus paveiks laikā. Pēc tam tram­vajā parka meistari jau pašu spēkiem liks gultņus un slie­des. 
Tagad pilsētas centrs dau­dzus samulsina. Pa daļai tas izskaidrojams ar to, ka nav vairs agrākā mājīguma, ir ma­zāk zaļumu. Bet ar laiku cen­tram būs pilnīgi moderns iz­skats, un es esmu pārliecināts, ka tas visiem patiks.

V. Cečotkins

 

1969. gada 28. septembris „Komunists”
Rīt Liepājas tramvajam – 70

VIETĒJIE NOTIKUMI 
ELEKTRISKAIS IELU DZELZCEĻŠ. 
Vakar pulksten astoņos vakarā posmā starp spēkstaciju un Eļļas ielas krustojumu nolika pirmais izmēģinājuma brau­ciens, un, kā mēs dzirdējām, tas pilnīgi apmierinājis uz­ ņēmēju. Šodien notiks otrs izmēģinājuma           brauciens.

Protams, kā arī bija sagai­dāms, šis Liepājas pilsētai sensacionālais notikums – iespēja redzēt tramvaju braucienā – pievilka lielu ļaužu pūli, bet mīļajiem Lie­pājas ielu puikām, kuru dzī­vē pat suņu ķērāja ratu pa­rādīšanās ir liels nolikums, sagādāja milzīgu prieku ... («Libausche Zeitung») 1899. gada 8. (20.) sep­tembrī. 
Jā, beidzot tas bija noticis – pirmais izmēģināju­ma brauciens. Bet pirms tam? Jau 80 gadu beigās pilsētas valde sāka do­māt par zirgu tramvaja ierī­košanu Liepājā. Rīgā šāds satiksmes līdzeklis sāka kursēt jau 1882. gadā. «Konka» Lie­pājā tomēr neparādās. 90. ga­du vidū no «Nirnbergas kon­tinentālās biedrības priekš elektriskiem uzņēmumiem» 
pienāk priekšlikums par elek­triskā tramvaja būvi Liepājā. Aiz Krievijas robežām pir­mais elektriskais tramvajs sā­ka kursēt 1881. gada 16. jū­nijā. Lihterfeldā pie Berlīnes. Cariskajā Krievijā regulāri tramvajs sāka kursēt 1892. gadā Kijevā, tad Ņižņijnovgorodā (Gorkijā) un citur. 
1896. gada 14. decembrī līgumu par tramvaja būvi Lie­pājā paraksta pilsētas galva Adolfijs un Nirnbergas konti­nentālās biedrības pārstāvis Manasevičs Bernhards Benja­minovičs. Līgumā paredz, ka būvētājiem ir tiesības eksplua­tēt tramvaju 40 gadus, bet pēc tam tas pāries pilsētas īpašumā bez kaut kādas at­maksas. 
Kā vēstī to laiku avīzes 1899. gada 23. augustā, «elektriskā līnija būs gatava pēc 2 – 3 nedēļām». Tramvaju kustības periodi paredzēti ik pa 10 minūtēm, nepieciešamī­bas gadījumos – līdz 5 mi­nūtēm. 
Tramvaja oficiālās atklāša­nas dienā pirmajās stundās publiku pārvadāja bez mak­sas. Taču ne visi bija droši braucēji. Cits skeptiski noska­tījās, sak, lai nu brauc, lai. Vēlāk, ja ar šiem nekas neno­tiks, tad es arī pamēģināšu. Pavisam dīvaina lieta tāds elektriskais dzelzceļš šķita lauciniekiem. Pametuši savus bērīšus pie slitām, viņi bai­līgi vēroja bezzirga ratus. Sūta bāni stacijā un uz dzelzce­ļa stigas arī vēl ne visiem bi­ja nācies sastapt. 
– Ir nu gan dūša tam kučierim! Un varen spēcīgs tēvainis – prot to bezzirga skrējēju it veikli vadīt un ap­ turēt. Varbūt iekāpsim?
– Vai traks! Ko mana vecā teiks? Mani tajos ratos ar vilkšanu neievilksi!
Šis droši vien vēl ilgi vai­rījās kāpt dīvainajā bezzirga vāģī. Droši vien. Bet pirmais laikam tomēr nolēma pabrauk­ties. Un kas zina, varbūt tieši viņš bija tas, par kuru 1899. gada 4. (16 ) oktobra numu­rā rakstīja «Libausche Zei­tung»: 
«Sestdienas vakarā kāds zemnieks, kas bija sācis strīdu, izsita vienu vagona logu, bet vakar pēcpusdienā cits ar elkoni izspieda otrs vagona loga stiklu durvju tuvumā. Vainīgos aizturēja dežurējošais policists un no­gādāja uz tuvāko policijas iecirkni, kur sastādīja attie­cīgu protokolu.» 
Varbūt zemnieks bija ie­kāpis I, vai kā toreiz teica, «kungu klases» vāģī? Vadī­tājs vēlēja braucējam izkāpt, bet šis – strīdas, nepadodas. Toreiz I un II klase – divas pasaules. Arī cenu starpība jūtama: uz maršruta «Pilsētas tilts – Kara osta» I klase – 5 kap., II klase – 4 kap., utt. 
Lai izvairītos no iespēja­miem nelaimes gadījumiem, direkcija publicē noteikumus kārtības uzturēšanai. Lūk, da­ži no tiem:
– Braukt pa sliedēm ar paškonstruētiem riteņiem kategoriski aizliegts. 
– Ormaņiem atļauts braukt pa to ielas pusi, kur nav sliežu. Arī tad tikai soļos. 
– Dzirdot ceļa signālus, publikai jāatbrīvo sliedes, jāaizdzen no tām arī ganām­ pulks.
– Aizliegts bojāt ceļa segumu, pieskarties elektriskajiem vadiem, tāpat aizliegts kāpt elektrisko vadu stabos.
Jaunais satiksmes līdzeklis – tramvajs guva piekrišanu. Un kā vēl! Strādnieki agrāk varēja nonākt darba vietā. Liepājā tramvaja kustības āt­rums bija tīri prāvs tam lai­kam – 15 km/st. Brauciens līdz Kara ostai ilga 30 minū­tes. Jau pirmajā dienā pārva­dāja 5000 pasažieru. 
Bet pilsētas ormaņi? Nu, protams, – tramvajs viņu spēcīgākais konkurents. Orma­ņi iesniedza kolektīvu prasību pilsētas valdei atlīdzināt zau­dējumus kas ceļas braucēju samazināšanās dēļ. Pieprasī­jums tika noraidīts. Bet ne tā bija Pēterburgā. Tur tramvajs sāka darboties jau 1880. ga­dā, bet ormaņi panāca, ka to likvidēja, un tikai 1907. gadā tas atjaunoja kustību. Liepājā jaunais uzvarēja. Aiz­vien vairāk liepājnieku sāka izmantot ērto satiksmes lī­dzeklī. 
2. oktobrī nodeva lietošanā jaunu līniju – pa Vakzāles un Suvorova ielām tramvajs kursēja līdz Eļļas ielas dzelz­ceļa krustojumam. Novembrī sliedes pagarina pāri tiltam un savieno ar Vecliepājā iz­būvētām līnijām, pa kurām sāk kursēt satiksmes vāģi. 
Līdz 1900. gada februārim izveidoja vēl vienu līniju no tilta pa Aleksandra ielu līdz Bekera drāšu fabrikai. 
1908. gadā tramvajs jau pārvadāja 3 miljonus cilvēku. 
Pienāca vācu okupācijas gadi. Smagi. Kad kara vētras pārbrāza, sliežu ceļi bija iz­postīti, tehnika izklaidēta, sa­lauzta. Vajadzēja sākt visu no gala. Un 1945. gada rude­nī vecais draugs — tramvajs sveic liepājniekus. Sāk darbo­ties pirmā līnija. Toreiz parka sastāvā bija tikai divi motorvāģi ar piekabēm. Galvenais strādnieku kodols – tie, ku­ri darba gadus tramvaja pār­valdē jau skaitīja vairākos desmitos. Osvalds Gertsons. Kārlis Valters, Jēkabs Freija, Ausma Grante, Felikss Behšte­ters, kurš tramvaja pārvaldē strādā jau no 1908. gada. un daudzi citi. Septiņiem no tramvaju parka kolektīva dar­ba stāžs sniedzas pāri 20 gadiem. Parka sastāvs – 52 vagoni, šogad pārva­dās līdz 13 miljoniem pasa­žieru.
Tā ir pašreiz. Bet jau nā­košgad sāks izbūvēt jauno tramvaja līniju no jaunā dien­vidrietumu rajona uz Līvas laukumu. Iedzīvotājiem būs ērta satiksme ar pilsētas cen­tru. 
Liepājas tramvajs – viens no vecākajiem Padomju Sa­vienībā – sāk savu astoto desmitgadi.

I. Kīns

Ilggadējie tramvajnieki J. Freija, A. Grante, K. Valters. 
V. Evaldsona foto

 

1969. gada 21. novembris „Komunists”
Pilsēta aug

(...)
Beidzot pieņemts lēmums par Liepājas tramvaja attīstību, un nākamajā gadā sāks izbūvēt jau­nu līniju uz dienvidrietumiem. 
(...)
Sakarā ar V. I. Ļeņina pieminekļa celšanu par godu viņa 100. dzimšanas dienai tiek veikti pla­ši centra rekonstrukcijas darbi Pamatdarbus pabeigs līdz jubi­lejai, bet visu kompleksu, ie­skaitot Ļeņina ielai tuvējos skvērus un ielas – līdz Padomju Latvijas 30. gadadienai Pulsētas centrs pilnīgi mainīs savu iz­skatu
(...)

?. ????????,
??????????? ???????????? ????????????

 

1969. gada 5. decembris „Komunists”
Tādas veiksmīgas dienas

Pilsēta vēl gulēja. No pelēcīgajām debe­sim krita sniegs. Pār­slas, dejojot laternu blāvajā gaismā kā sīki tauri­ņi, sākuma lidoja lēni, tad at­skrēja vējš, sagrieza tās straujā, mirdzošā dejā... Vi­sa pilsēta vēl gulēja, kad pa tramvaju parka vārtiem izlī­goja uz maršrutu pirmais rīta tramvajs. 
Vagona vadītāja Rasma Rieksta palūkojās rokas pulk­stenīti. Tikko četri. Agrs, vēl ļoti agrs. Pie pieturām brau­cēju pamaz – tie parādīsies vēlāk. Ap pulksten sešiem, septiņiem. Tad sākas darbdie­na rūpnīcās, fabrikās. Rasmai Riekstai tā jau sākusies. Tramvajs ripo uz Līvas lau­kumu. Pa jaunizbūvēto sliežu ceļu pilsētas centrā tam gluži mundrs skrējiens – šķiet, tē­rauda šautras tā vien aicina traukt ātrāk. Centrālais tir­gus... Kuršu iela... 
«Te jānoņem gaita – sliedēm ass liekums, tās izļo­dzītas. Tā. Vēl mazliet, vēl. Piebremzēt,» paņirb domas, bet roka jau tīri automātiski pārbīda gaitas regulētāja rok­turi. Tad tramvaja riteņi ie­kaucas Līvas laukuma pagriezienā, un pēc brīža vagoni sa­stingst pie pieturas. 
«Droši vien uz Rīgas vilcie­nu steidz, – pārlaižot skatie­nu iekāpējiem, nodomā vadī­tāja. – Tie aizvien pirmie braucēji.» 
Pamazām most darbam arī pilsēta. Ar katru reisu vairāk braucēju. Vagonā tarkšķ bi­ļešu automātu rokturi. 
«Bet kur tad «mans» pasa­žieris? – vaicājoši pārskata laukumu vadītāja. – A! Lūk, tur jau teciņus vien nāk! Bei­dzot!» 
– Labrīt, labrīt, vadītāji Paldies, ka pagaidījāt, – at­vilcis elpu, viņš nober vienā teikumā, tad vainīgi paskatās vadītājā. – Redziet, es atkal aizkavējos. 
Rasma Rieksta pasmaida. Tas viss tik pierasts – šī no­sebošanās, skrējiens pāri lau­kumam, mundrais «labrīt, labrīt un atvainošanās par aizkavēšanos. 
Tramvajs aizdimd pāri til­tam. Pie «Sarkanā metalurga» iekāpj arī «mans» pasažieris. Jā vadītāja viņu iesaukusi – vienmēr viņš mīl aizkavēties. Bet viendien viņa nebija. Un vadītāju visu rītu neatstāja loma: kur viņš? Kas noticis? Arī darbu laikam nokavēja? Citreiz viņš paskaidroja: – Pārcēla citā maiņā. Rīgas ielā vagonā iekāpj kāda vecāka māmiņa. Pienāk pie vagona vadītājas durvīm. 
– Paldies, meitiņ, ka vakar neizsēdināji mani. Redzi, šodien gan paņēmu sīknaudu biļetei.
– Pareizi, – atceras va­dītāja. – Vakar taču šī pati vecīte lūdza izmainīt rubli. Teica – sīknaudu aizmirsusi mājās, bet līdz tirgum kājām nespējot aiziet. Izmainīju to rubli – nedarīsi taču pāri vecam cilvēkam.
...Šodien atkal veiksmīga diena. Viss norit bez starpga­dījumiem. Tikai šodien? Jau visus sešus gadus, kopš Rasma Rieksta strādā par vagona va­dītāju, viena pie otras rindo­jas veiksmīgas dienas. Bet varbūt tās sākas jau toreiz, 1949. gada septembrī, kad vi­ņa sāka strādāt tramvaju pārvaldē par konduktori. Va­gonu vadītājs – tā toreiz bi­ja vīriešu privilēģija. Tikai viena sieviete bija starp vi­ņiem. Bet tagad gluži otrā­di – par vagonu vadītājiem strādā vairs tikai 4 vīrieši.
– Vai viegli kļūt par va­gona vadītāju? – daudzi jau­ tā.
– Vispirms – mācības, tad eksāmeni. Tad pirmie rei­si. Nē, ne jau uz 1. maršruta līnijas! 4. maršruts – šeit mums sākas vadītāji. Vadīt tikai motorvagonu bez piekabes ir daudz vieglāk. Bet izaugsme un amata prasme, ie­maņu apgūšana – tā jau atkarīga no paša cilvēka. Būs pacietība, mīlestība – kļūsi par vadītāju. Es domāju – labu vadītāju. Bet visgrūtāk ir tieši rudeni. Jā, rudenī, ne­vis ziemas laika. No kokiem krīt lapas, tās pārklāj sliedes. Lai nobrezmētu vagonu, jāliek lietā visa prasme – pa la­pām klāto ceļu vagoni slīd kā mašīna pa ledu. Te bez vēsa prāta un koncentrēšanās nekā nepanākt, – tā atbildētu Rasma.
...Aizritējis vēl viens dar­ba cēliens. Rasma Rieksta, 1. klases vagonu vadītāja, do­das mājup. Bet pievakarē – atkal darbs. Nē, ne jau uz lī­nijas – šovakar vietējā ko­mitejā sanāks komisija dar­bam ar nepilngadīgajiem. Ras­ma Rieksta ir tās priekšsēdē­tāja. Jādomā, kā palīdzēt pusaudžiem, kas nokļuvuši uz slidena ceļa. Te jāatdod daudz enerģijas, šai darbā arī Jāie­liek sirds siltums – savādāk jau panākumus nav ko gai­dīt.
Citvakar – mēģinājumi tramvaju pārvaldes vokālajā ansamblī. Arī tur paiet daža laba stunda. Tā dažbrīd ģime­nes lokā tu paspēj pabūt mazāk, kāda grāmata varbūt il­gi galda lasītāju.
– Bija tāda veiksmīga, ba­gāta diena.

I. Kīns

V. Evaldsona foto