1979

1979. gada 4. janvāris „Komunists”
Ko aizstāv?
(rubrika no redakcijas pasta)

Pie «Kurzemes» iekāpu tramvajā. Ieklausījos dialogā, kas notika starp stipri iedzēru­šu vīrieti un biļešu kontrolie­ri. Pasažieris nebija kompostrējis talonu, un kontroliere pieprasīja soda naudu. Vīrietis uz kontrolieres pieprasījumu nereaģēja. Tad viņa sacīja: «Labi, brauksim līdz gala pie­turai, tad nodošu jūs milicijas darbiniekam.» 
Un tad sākās! Vairākas sie­vietes un viens vīrietis sāka nosodīt kontrolieri. Un to da­rīja varen enerģiski – kājās piecēlušies, kliedza par kon­trolieres nekaunību, ka, lūk, liela lieta – nekompostrēts talons! Lai liekot cilvēkam mieru, lai nekļūstot nekau­ņa...
Kontroliere iebilda, ka viņai grūti saprast, kā šādas inteli­ģentas sievietes var viņu ap­vainot un nesaprot, ka viņa izpilda savu pienākumu. Bet šīs «inteliģentās» sievietes nebija pārkliedzamas, ne pār­liecināmas. Strīda laikā kāda vecāka sieviete izkompostrēja taloniņu un iespieda nekaunīgajam pasažierim rokā. Kontroliere piebilda, ka soda nau­da tomēr būs jāmaksā, bet iedzērušais pasažieris, šādas aizstāvības iedrošināts, pavici­nāja kontrolierei gar seju nau­das zīmi un, nosmējies: «Gri­bēji gan!», iebāza naudu at­pakaļ kabatā. 
Drīz es izkāpu un tāpēc ne­zinu šī starpgadījuma noslē­gumu. Redzēto atminoties, nudien kļuva slikts garastā­voklis. Ar laikraksta starpnie­cību gribētos pajautāt šiem ļaudīm, vai viņi tiešām sapra­ta, ko aizstāvējuši? Un vēl – vai viņi tiešām nesaprata, ka apvainoja cilvēku viņa darba vietā, sabojāja visu darba die­nu, un varbūt ne tikai šo? Kāpēc šādi ļaudis neiedomājamus. Un, ja nu uz viņiem tiktu tā kliegts?

A. Snēberga

 

1979. gada 7. marts „Komunists”
Pilsētas pulss

(...)
– Vai būs tramvaja satiksme ar Ziemeļu priekšpilsētu?
– Saskaņā ar pilsētas transporta shēmu, ko tagad izstrādā, jāuzceļ trīs ceļu pārvadi stacijas rajonā, pie rūpnīcas «Sarkanais metalurgs» un Krustojumā. Vienā no ceļu pārvadiem paredzēts Ierīkot tramvaja līniju Meža ielas virzienā. Bet tas būs vēlāk, nākotnē...
(...)

(No izpildkomitejas pārskata Liepājas dzelzceļnieku sapulcē)
A. Kleins

 

1979. gada 13. marts „Komunists”
Pilsētas Izpildkomitejā

Desmitās piecgades laikā uzlabots Tramvaju parka tehniskais stāvoklis. Saņemti Čehoslovakijā ražoti 10 vagoni un universāls iekrāvējs ceļu remonta mehanizēšanai, iekārtots tehniskās apkalpes postenis. Turpinās VDR ražoto vagonu, kā arī tramvaju ceļu kapitālais remonts.
Neraugoties uz paveikto, pasažieru pārvadājumu organizācija ne­atbilst mūsdienu prasībām. Pārvadājumu apjoms paliek 1976. gada līmenī (apmēram 10.126.000 pasažieru). Nereti tramvajs apstājas uz līnijas, tiek izjaukts, satiksmes grafiks.
Kādi ir tā galvenie iemesli? Kontakttīkla neapmierinošais stāvoklis, speciālistu elektriķu trūkums, ritošā sastāva, sliežu ceļu un kontakttīkla remontdarbu slikta organizācija, vecā parauga vagonu rezerves daļu trūkums.
Par trūkumiem tramvaja satiksmē un to iemesliem vairākkārt rakstīts laikrakstā «Komunists», pasažieru sūdzībās.
Sajās dienās pilsētas Izpildkomiteja pieņēma lēmumu par pasākumiem, kas veicami, lai uzlabotu pasažieru pārvadājumus ar tramva­ju. Izpildkomiteja pievērsa uzmanību trūkumiem Komunālās saimniecības pārvaldes un Tramvaju pārvaldes darbā. Dzīvokļu saimniecības ražošanas pārvaldei uzdots piešķirt Tramvaju pārvaldei sešu dzīvokļu namu kopmītnei un 1979. – 80. gadā izremontēt to, bet Izpildkomitejas Dzīvokļu nodaļai – piešķirt četrus dzīvokļus no atbrīvotā fonda. Rūpnīcai «Sarkanais metalurgs» jārestaurē Tramvaju pārvaldes vajadzībām pārmijas. Lauksaimniecības mašīnu rūpnīcai uzdots 1979. gadā izgatavot palīgierīces riteņu pāru apstrādei.
1979. – 80. gados Komunālās saimniecības pārvaldei, Izpildkomitejas Kapitālās celtniecības nodaļai, Dzīvokļu saimniecības ražo­šanas pārvaldei, Labiekārtošanas kombinātam un 426. CP jārekonstruē K. Valdemāra iela tā, lai 1981. gadā nodrošinātu tramvaja sa­tiksmi pa divsliežu. līniju.
TEC un tīkli 1989. gada 1. pusgadā pārņems uz bilanci Tramvaju pārvaldes apakšstacijas augstsprieguma daļu. Paredzēts izstudēt jautājumu par jauna Tramvaju depo celtniecību Baseina ielā.
Izpildkomiteja sastiprinājusi plānu par pasākumiem Tramvaju pārvaldes darba uzlabošanai. Noorganizēs vagonu profilaktisko re­montu nakts laikā ieviesīs elektrificētus un pneimatiskus darba rī­kus remontdarbu :mazai mehanizācijai, šim pašam nolūkam iegādājies divus pārvietojamus kompresorus. Pilsētas rūpnīcās paredzēts izprojektēt un izgatavot divus virsbūves pacēlējus.
Kapitāli izremontēs depo, sadzīves telpas, 6 kilometrus ceļu, 6 km kontakttīklu, apakšstacijas transformatoru, signalizācijas līdzekļus.
Darbā pastāvīgi jābūt 8 vagoniem. 1979. gada otrajā ceturksnī pabeigs apmācīt Jaunos vagonu vadītājus, izstrādās un ieviesīs pre­miālo sistēmu, lai. apmaksātu vagona vadītāju darbu par tramvaju nepārtrauktu satiksmi, .

 

1979. gada 31. maijs „Komunists”
Lēnāk brauksi... Nekompetenta pilsoņa pārdomas par pasažieru transportu
(rubrika: no redakcijas pasta)

(...)
Tomēr lielākā daļa «appludinājusi» tramvaju pieturu. Te nav ne­kādas rindas, stāv visi barā un gaida Šeit iepriekš nekā nevar no­teikt, viss atkarīgs no tā, kā tramvajam patrāpījies. Dažreiz tas vēl tikai nāk no piķētas centra .un olimpiskā mierā pabrauc visiem ga­rām uz gala punktu. Manīgākie gan stacijas pieturā ielec un vizi­nās uz otru pusi, vairums paliek gaidot. Pēc krietnas pusstundas tas nāk atpakaļ un nu notiek lielāka sturmēšana nekā iekāpjot va­gonos Rīgas stacijā. Tomēr gadās, ka visi nevar saspraukties, seviš­ķi, ja viens vagons. 
Palikušajiem tad nu jāapbruņojas ar pacietību un jāgaida, pro­tams, laiku īsinot, var arī domāt. Teiksim, vai nevarētu (atkal, vai nevarētu!) kādi pāri tramvaju vienreiz diennaktī jau laikus no­braukt uz «Sarkanā metalurgam gala punktu, un, vilcienam pienā­kot, tie būtu jau pie stacijas? Vilciens taču pienāk noteiktā laikā, uz minūti. Cik nav redzēts, ka dienā tramvaji iet cits aiz cita, dažreiz pat trīs. Vai to nevarētu pamēģināt arī naktī? Acīmredzot, šo problēmu nevar tik vienkārši atrisināt, kā gaidītājiem liekas.
(...)

P. Avens, personālais pensionārs

 

1979. gada 18. jūlijs „Komunists”
Pilsētas izpildkomiteja

Māsu pilsētā nemitīgi pieaug pasažieru pārvadājumi ar auto­transportu Tā, piemēram, 1976. gadā pārvadāti 17,6 miljoni cil­vēku, bet 1978. gadā –19,7 mil­joni. Pilsētas maršrutos ieviesti jauni ietilpīgi autobusi «Ikarus-260», radioficēts 21 vieglais tak­sometrs, samazināti satiksmes intervāli 
Tomēr vēl joprojām pasažieru transportā ir nopietni trūkumi. Nav jaunas ražošanas tehniskās bāzes, un tādēļ nav iespējams palielināt autobusu skaitu, ari noteikt ļaunas līnijas pilsētas dažādu rajonu apkalpošanai un vēl jūtamāk samazināt satik­smes intervālus pašreizējos mar­šrutos.
Autobusu parkā laikus neveic profilakses pasākumus, joprojām zema ir pasažieru apkalpošanas kultūra.
Mazliet uzlabojies Tramvaja parka tehniskais stāvoklis. Saņemti 10 jauni vagoni, ceļu re­monta mašīnas un mehānismi, iekārtots tehniskās apkalpes postenis, turpinās kapitālais re­monts. Tomēr pasažieru pārva­dājumu organizācija neatbilst mūsdienu prasībām, apjoms pa­liek 1976. gada līmenī (aptuveni 11 miljoni cilvēku). Gadās gra­fiku kavējumi un tramvaju dīkstāvēs uz līnijas.
Jautājums par papildu pasā­kumiem pasažieru transporta uzlabošanai apspriests pilsētas Izpildkomitejas sēdē. Apstipri­nāts 1979. – 1980. gada pasāku­mu plāns, kurā paredzēts uzla­bot pasažieru pārvadāšanu ar autotransportu. 1979. gada no­galē paredzēts atklāt jaunu mar­šrutu Ezerkrasta iedzīvotāju ap­kalpošanai. Vispārējās celtniecī­bas trestam uzdots pilnībā ap­gūt tos kapitālieguldījumus, kā­di 1979. – 1980. gadā paredzēti Autobusu parka ražošanas tehniskās bāzes būvei. Noteikti arī pasākumi Autobusu parka šoferu un remontstrādnieku dzīvokļu uzlabošanai.
(...)

 

1979. gada 20. jūlijs „Komunists”
Būt derīgai...

Saruna notika Tramvaja pārvaldes nelielajā dispečeru istabā: 
– Aleksandra Gailīte?...Nu, kā tad, tā ir mūsu Saņečka! Kā mēs to uzreiz neiedomājāmies!–Uzrakstiet par Saņečku, katrā ziņā uzrakstiet, viņa taču Ir malacis ...
– Kad uz līnijas man līdzās ir Saņa, esmu allaž mierīga. Ja kas notiks, Saņa nelaimē nepametīs.
– Varbūt, ka tas ir sīkums, tomēr uzskatu, ka cilvēks sevi apliecina pat sīku­mos. Kad man vajag steidzami ar maiņām apmainīties (bērns saslimis vai kas cits atgadījies), kam pirmām kārtām lū­dzu palīdzību? Protams, Saņai, Jo labi zinu: viņa .nekad un nekādā gadījumā neatteiks sies.
Dispečere A. Zariņa pie­bilst – Saņa ir arī teicama va­gonu vadītāja, viņa Tramvaja pārvaldē strādā jau piecpadsmito gadu, bet viņai vēl nav bijusi neviena avārija. Darbagrāmatiņā ir vienīgi pateicības un apbalvojumi... Bet, lūk, tur jau viņa pati . . .
– Saņa, pieņem pirmo pasažieri!
Braucam tukšā un pagaidām klusā tramvajā '
– Visvairāk mīlu rīta maiņas. Tās sākas pulksten 4 un beidzas ap pusdienas laiku. Viss apkārt kluss, mierīgs. Bet mans vientuļais tramvajiņš, -jautri zvanot, it kā burvju modinātājs ceļ guļošo pilsētu jau­nai darba dienai. Tiesa, kad rītos sākas maksimālais pasažieru pieplūdums, kad visi steidz uz darbu, tad vairs nevar fantazēt. Pasažieri ir prasīgi un untumaini. Vienam patīk ātra braukšana, citi, gluži otrādi, sūdzas, ka galva reibstot. Protams, ir arī kuriozi gadījumi. Vienreiz radioaparātu pieslēdzu mikrofonam,. lai pasažieriem nebūtu garlaicīgi. Pēc brīža mikrofonu atslēdzu. Pēkšņi pieskrien divi sadusmoti pasažieri: «Kādēļ jūs pārstājāt dziedāt, jums taču tik labi skanēja! Turpiniet!» 
Ilgi viņiem skaidroju, ka dziedāju nevis es. bet radio. Un tomēr šķiet, ka viņus nepārliecināju... 
Pretimnākošais tramvajs pēkšņi sāka signalizēt, cenzdamies piesaistīt uzmanību. 
– Mana mācekle, – pasmaidīja Aleksandra Gallīte. 
– Visu savu mūžu būšu pateicību parādā Sašai Gailītei. Pilnīgi dibināti varu teikt, ka viņa paglāba mani, manu ģimeni un bērnus no posta. Biedru tiesa laikus apturēja mana vīra morālo grimšanu, un tas ir neapstrīdami tiesas priekšsēdētājas A, Gailītes nopelns, – ar dziļu pārliecību skaidro­ja man viena sarunu biedrene.
– Biedru tiesa ir mans sabiedriskais darbs. Nevaru teikt, ka tā ir izprieca. Būt nepieciešamai, derīgai cilvēkiem – tanī apstāklī es saskatu dzīves jēgu.

S. Guļaško, ārštata korespondente 
U. Brieža foto

 

1979. gada 11. augusts „Komunists”
VAI ziņo

l. augustā tramvaja vadītāja (uzvārds vēl nav noskaidrots), nenogaidījusi, kamēr izkāpj visi pasažieri, aizvēra durvis, tajās iespiežot vecāku sievieti – O. Rasu. Tad durvis atvēra, un viņa no tramvaja izkrita." Cietusi nogādāta slimnīcā.
(…)

 

1979. gada 18. augusts „Komunists”
Nostiprinās tramvaja «aizmugure»

Tramvaju pārvalde saņēmusi speciālu automašīnu kontaktu tikla remontam. Tuvākajā laikā Robežu ielā stāsies ierindā jauna apakšstacija, kura paredzēta kontaktu tīkla barošanas pastiprināšanai.
No gada sākuma pārvaldes darbinieki kapitāli izremontējuši 2,6 kilometrus tīklu. Turpinās tramvaju ceļu kapitālais remonts

B. Ruks

 

1979. gada 25. augusts „Komunists”
VAI ziņo
(...)
19 augustā Rīgas ielā tramvaja Nr. 206 – 207 vadītāja E. Dūne, aizbraucot no pieturas, aizvēra tramvaja durvis nepārliecinājusies, vai visi pasažieri izkāpuši. Pilsonei J. ievēra roku. Kad tramvajs sakustējās, sieviete krita un atsitās ar galvu pret akmeni. Slimnīcā viņai sniedza medicīnisko palīdzību.
(...)

 

1979. gada 15. septembris „Komunists”
VAI ziņo

5 septembri J. Janutis (strā­dā Nīcas sovhozā) stāvēja Klaipēdas ielā pie tramvaja pie­turas un atbalstījās pret barjeru. Barjera salūza, Janutis nokļuva zem tramvaja riteņiem, un viņu nogādāja slimnīcā ar augšstilba lūzumu.
(...)

 

1979. gada 18. septembris „Komunists”
Mūsu vecais ormanis

Mēs viņu pieminam itin bieži, ne vienmēr labestīgi, reizēm ar ironiskām vai pat sarkastiskām piezīmēm. Mums ir gadījies viņa dēļ rīta agrumā nosebot darbu, vakara mijkrēslī — teātra izrādi, kinoseansu, vilcienu ...
Un tomēr viņš ir neaizstājams, šis vecais, strādīgais ormanis, kas vizinājis mūsu vectētiņus un vecmāmiņas, tēvus un mātes, vizina mūs, mūsu bērnus un mazbērnus. Ormanim aprit astoņi gadu desmiti. Viņš vēl nebija piedzimis, bet avīzes jau rakstīja, pa kurām ielām viņš brauks un cik par braukšanu būs jāmaksā.
1899. gada 16. jūnijā «Mājas Viesis» informēja:
«Augstākā braucamā maksa būs: I klasē 5 kap. un II klasē. 3 kap. no pasažiera par visu gabalu, neizņemot arī līnijas, kur vagoni jāmaina ... Augstākā maksa par preču vešanu nolikta uz 1/2 kap. par pudu un versti.»
Izmēģinājuma brauciens notika 1899. gada 19. septembrī (pēc jaunā stila) pulksten 20, un nākamajā dienā «Libausche Zeitung» par to ziņoja informācijā ar virsrakstu «Elektriskais ielu dzelzceļš». Simtiem ļaužu bija sapulcējušies pie spēkstacijas (ta­gad – Rietumu elektrotīklu sporta zāle Rīgas ielā 56). No turie­nes neparastais vagons pa Baseina ielu aizbrauca līdz dzelzceļa pārbrauktuvei «Ormaņa» īpašniece – akciju sabiedrība «Companie Continentale Française» izjusti pateicās pilsētas valdei par izdevīgo koncesiju.
Pēc diviem mēnešiem savienoja Jaunliepājas un Vecliepājas sliežu ceļus. Vēl pēc pusgada tramvajs sāka iet arī pa Aleksan­dra (tagad – Brīvības) ielu līdz Drāšu fabrikai «Becker un Co».
Tramvaja lietošanas noteikumos bija divi interesanti punkti: a) «dzirdot signālus, publikai jāatbrīvo sliecies, jāaizdzen no tām arī ganāmpulks»; b) «katrā vagonā jābūt braucienu sarak­stam, lai pasažieri zinātu laiku, kad tramvajs pienāk attiecīgajā pieturā un kad no tās atiet». Pirmais punkts, protams, sen nove­cojis, toties otru varbūt der atkal godā celt...
Dzird runājam: Liepājas tramvajs ir pats vecākais Latvijā, Padomju Savienībā, Eiropā... Pārbaudīsim šos minējumus, ie­lūkosimies uz brīdi vēsturē.
1836. gads. Sīkpilsonis Elmanovs izstrādā projektu sliežu ce­ļam, pa kuru pārvietosies zirgi ar pajūgiem.
1838. gads. Elmanova projekts īstenots Carskoje Selo ielās.
1852. gads. Zirgu tramvajs ierīkots Ņujorkā pēc franču inže­niera Lubā projekta.
1876. gads. Krievu artilērijas virsnieks Fjodors Pirockis iero­sina uzbūvēt «sliežu karieti» ar elektrisko dzinēju.
1979. gads. Berlīnes rūpniecības izstādē Verners Sīmenss demonstrē tramvaju darbībā.
1880. gads. Sestroreckā pa sliedēm sāk kursēt F. Pirocka konstruētais vagons ar elektrisko dzinēju.
1881. gads. 2,5 kilometrus gara tramvaja līnija sāk darboties Lihtefeldē (pie Berlīnes). Vagona celtspēja – 20 pasažieru.
1892. gadā regulāru tramvaja satiksmi atklāj Kijevā, 1896. gadā – Ņižņijnovgorodā, 1899. gadā – Maskavā un Liepājā.
1935. gadā mūsu pilsētā bija divas tramvaja līnijas, kopga­rums – 10,5 kilometri.
Tramvaja pārvaldes meistare Ausma Grantē atceras, ka vecā «ormaņa» vēsturē bijis gadu ilgs pārtraukums. 1944. gadā hitle­riskajiem okupantiem ievajadzējās krāsaino metālu, un labāku par vara vadiem viņi nevarēja atrast... Satiksmi atjaunoja 1945. gada 7. novembrī, Lielā Oktobra 28. gadadienā. Tramvaju vadīja Ausma Grantē.
1945. gada 3. novembrī pilsētas Izpildkomiteja apstiprināja tramvaja lietošanas noteikumus. Kā tie novecojuši! Pasažieriem bija aizliegts brauciena laikā atrasties uz motorvagona priekšē­jās platformas, iedarbināt zvanus vai bremzes, braukt uz kāp­nēm, buferiem un citām vagonu ārējām daļām. 8 punktos uzskai­tīti konduktoru pienākumi. 
– Daži mūsu darbinieki strādā kopš pirmajiem pēckara ga­diem, – stāsta Tramvaja pārvaldes partijas pirmorganizācijas sekretāre Lūcija Moiseja. – Viņi ir mūsu zelta fonds.
Kārlis Valters ir bijis gan biļešu kontrolieris, gan dispečers, 23 gadus nostrādājis par vagonu vadītāju, tagad – atslēdz­nieks. Bijušajam atslēdzniekam, tagad tapsētajam Augustam Kuršinskim-Vītolam nepārtrauktais darba stāžs ir 30 gadi. Depo meistare Elvīra Riškina 1947. gadā pieņemta darbā par konduk­tori, vēlāk bija vagona vadītāja un kasiere.
Pati Lūcija Moiseja visus 25 darba gadus ir montiere, pašlaik viņa dežurē jaunajā vilkmes apakšstacijā. Dežūra ilgst visu diennakti, jo depo strādā arī naktī. Pulksten 3.45 ceļā dodas pir­mais tramvajs, bet pēdējais atgriežas pulksten 1 00, vairākkārt turp un atpakaļ šķērsojis pilsētu pa 12,9 kilometrus garo līniju. 
Nr. 143 – šo vagonu vadīja Lidija Petruševica. 1972. gada 23. jūnijā, kad ziediem un ozollapām rotātais tramvajs no Līvas laukuma devās pirmajā braucienā uz Dienvidrietumu mikrorajonu.
Vēl nav zināms, kam būs gods atklāt satiksmi posmā, ko paredzēts nodot ekspluatācijā 1981. gadā. No LTN «Kurzeme» līdz Līvas laukumam elektriskais «ormanis» kursēs pa diviem sliežu ceļiem K. Valdemāra ielā, un mums, pasažieriem, vairs nevaja­dzēs gaidīt, kad pabrauks garām pretimnākošais vagons. Prieks, ka 426. celtniecības pārvaldes ļaudis minētajā ielā jau rosīgi sākuši priekšdarbus. 
Bija laiks, kad daudzi speciālisti apgalvoja: tramvajs ir novecojis, savu laiku pārdzīvojis. Taču novecoja nevis tramvajs, bet gan šie spriedumi. Mūsu vecajam «ormanim» ir daudz labu īpa­šību un pat priekšrocību – tam ir viszemākā pasažieru pārvadā­šanas pašizmaksa, tas nepiesārņo gaisu. Un vēl ietilpība! Jaunais, Čehoslovakijā ražotais motorvagons «Tatra» uzņem 149 cilvēkus, bet nākamgad liepājnieki sāks saņemt vēl jaunākas «Tatras». Vagona garums būs 18 metri, četras durvis, ietilpība – 204 cilvēki- Ātrums maršrutā palielināsies pusotrkārt.
Jau šogad beigs modernizēt apakšstaciju Robežu ielā. Nākam­gad depo pievienos siltumtrasei, vienpadsmitajā piecgadē notiks depo rekonstrukcija. Ar katru gadu vagonu vadītāju saime papildināsies ar Rīgas 10. profesionāli tehniskās skolas absolven­tiem. 
... Mēs stāvam pieturā un pacietīgi (dažs arī nepacietīgi) gaidām. Nervozējam, šķendējamies, draudam rakstīt sūdzību. Un esam aizmirsuši, ka, spītējot visām likstām, Liepājas tramvajs – visvecākais Baltijas republikās – ik mēnesi pārvadā vienu miljonu pasažieru.
80. šūpuļsvētkos novēlēsim multimiljonāram labu veselību un ilgu, raženu mūžu!

A. Kleins

Attēlos: 
* Tāds izskatījās Liepājas tramvajs pirms daudziem gadiem ... 
* Tramvaja pārvaldes veterāni: (no kreisās) A. Grantē, K. Valters un E. Riškina. 
H. Stankevica foto

 

1979. gada 20. septembris „Komunists”
Kad iedegsies spuldzes?
(rubrika no redakcijas pasta)

Ilgāku laiku K. Valdemāra ielu va­karos neapgaismo. Kas par iemeslu? Kad spuldzes atkal iedegsies?

B. Dambe

* * *

K. Valdemāra ielas ārējais apgais­mojums demontēts sakarā ar inženier­tīklu rekonstrukciju, kas savukārt nepie­ciešama tramvaja ceļa izbūvei. Pēc projekta jauno ārējo apgaismojumu paredzēts ierīkot uz tramvaja kontakttīkla dzelzsbetona balstiem. Balstus uzstādīs ne agrāk kā 1980. gadā. Vie­tām apgaismojumu šajā ielā atjaunos līdz š, g. 1. novembrim pēc kanalizāci­jas kolektora izbūves.

V. Bāns, pilsētas Izpildkomitejas Kapitā­lās celtniecības nodaļas vadītājs

 

1979. gada 3. novembris „Komunists”
Tramvajs Bernātu mežā?

– Vai nevēlaties kļūt par akcionāru? – man jau­tāja Liepājas novadpētnieks V. Siksna un, kā man šķita, šķelmīgi pasmaidīja. – Lūk, akcija!
Laikraksta «Ļibavskij Vestņik» tipogrāfijā uz zīmogpapīra iespiesta veidlapa ar virsrakstu «Akciju sabiedrības ieguldījuma karte». Lieli rozā burti norāda firmas nosaukumu: «Liepājas – Bernātu piepilsētas tramvajs». Dīvains, nedzirdēts nosaukums...
Sāku lasīt: «190__. gada _____ dienā mēs, apakšā parakstījušies, Liepājas pilso­nis Kārlis Jāņa dēls Burkēvics un __________, noslēdzām šo uzticības līgumu...» Tālāk seko līguma 20 panti. Izrādās, Kārlis Burkēvics apņēmās iekārtot tramvaja satiksmi starp Liepāju un Paurupi caur Bernātu kroņa mežu, lai šajā mežā Izveidotu vasarnīcu rajonu. Atšķirībā no pilsētas tramvaja «meža tramvajam» bija paredzēta nevis elektriskā, bet... tvaika vilce. Sliežu platums bija tikai 0,75 metri. Piepilsētas tramvajam vajadzēja palikt akciju sabiedrības īpašumā 85 gadus, pēc šī termiņa notecēšanas to pārņemtu valsts. Būvdarbiem bija paredzēts izlietot krietnu summu – 850 tūkstošus rubļu, turklāt ievē­rojot gan koncesijas noteikumus, gan papildu noteikumus, ko Izvirzīja satik­smes ceļu ministrija un kara ministrija.
– No visas šīs ieceres nekas neiznāca, – paskaidro V. Siksna. – Taču Burkēvics bija uzņēmīgs cilvēks, neveiksme ar Bernātu meža tramvaju nespēja viņu apbēdināt. Buržuāziskās varas laikā viņš Vērgalē uzcēla terpentīna fabriciņu, bet 1940. gadā, kad šo varu gāza, mēģināja nodibināt... kā jūs domājat?
– Dzelzceļu? 
– Nē. Viņš Ierosināja izveidot Vērgalē... kolhozu. Kā šis neveiksmīgais kapitālists iedomājās koiektīvu saimniecību, var tikai zīlēt.
Cik zināms, saglabājušies tikai divi «Liepājas – Bernātu piepilsētas tramvaja» akciju eksemplāri. Otrs atrodas unikālu doku­mentu kolekcijā, kurus savācis Liepājas rajona kolhoza «Ļeņina ceļš» dispečers A. Šnipkis.

A. Kleins

 

1979. gada 3. novembris „Komunists”
VAI ziņo

(...) 
29. oktobrī pulksten 23 Rīgas ielā ar tramvaju sadūrās automobilis «Žiguļi», ko vadīja Eduards Kačkāns (Okeāna zvejas flotes bāze) Būdams iereibis, viņš netika galā ar stūri un uzbrauca uz tramvaja sliedēm. Automobiļa pasažieris tika nāvīgi ievainots.
(...)

 

1979. gada 27. decembris “Komunists”
Uz 1980. gada sliekšņa 
(No XV sasaukuma pilsētas Tautas deputātu padomes XII sesijas)

(...)
Automobiļu transportam pasažieru pārvadājumu apjoms nākamajā gadā jāpalielina par 2 procentiem, pasažieru pārvadājumi ar tramvaju tiek plānoti šā gada līmenī. Sakaru produkciju pa­redzēts palielināt par 1,4 procentiem.
(...)