1986. gads 6. janvāris „Komunists”
(Paziņojums)

No 5 janvāra tiek pārceltas tramvaja pieturas: „Rakstvežu iela” – 100 m uz priekšu uz 25. oktobra ielas pusi, „P. Stučkas iela” – 150 m uz priekšu uz 25 oktobra ielas pusi.

1986. gads 18. marts „Komunists”
Iepazīstieties: pirmrindas strādnieks
(portrets pirmajā lappusē)

Arvīds Grava ir viens no Tramvaju pārvaldes ilggadējiem darbiniekiem. Viņš šeit ieradās 1949. gadā, tieši atjaunošanas posmā. Toreiz strādāt bija grūti, bet ļoti interesanti, no mehānismiem, detaļām atjaunoja tramvaja vagonus.
Tagad tā jau ir vēsture. Fotogrāfijā fiksēti daži tās brīži: vagoni, kuri liepājniekus pārvadāja pirms kara, vagoni, kurus uzbūvējuši Arvīds Grava un viņa biedri. Viņam patīk apskatīt šīs fotogrāfijas, kas ievietotas speciālā stendā pa ceļam uz depo. Ar daudziem no šiem attēliem Arvīdam Gravam saistītas atmiņas.
Grūti, šķiet, atrast tramvaja vagonu remontētāju, kuram būtu bagātāka pieredze nekā Gravam. Nav tāda tramvaja mehānisma, kuru viņš nepārzinātu pilnībā, un ne jau velti viņam ir atslēdznieka sestā, augstākā kategorija, un izstrādes normu viņš vienmēr pārsniedz gandrīz pusotras reizes. Ilgāku laiku Arvīds Grava vadīja brigādi, bija viens no labākajiem brigadieriem, un arī tagad, ja vien nepieciešams, spēj izpildīt šos pienākumus. Kolektīvā viņu ciena par strādnieka sirdsapziņu. Viņš pats vienmēr apzinīgi strādā un prasa to arī no citiem. Netērējot daudz vārdu, neuzbāzīgi Grava organizē darbu tā, ka katrs cenšas visu padarīt labi.
No sava darba gaitu sākuma viņš ir aktīvs racionalizators, arī tagad ir vairāku lielu racionalizācijas priekšlikumu autors. Pēdējais – sliežu bremzes magnēta spoļu atjaunošana – ietaupījis vairāk nekā 7 tūkstošus rubļu. Bet tos priekšlikumus, kurus viņš iesniedzis darba apstākļu uzlabošanai, nemaz nevar saskaitīt. Tādēļ, ka Grava tos nenoformē kā racionalizācijas priekšlikumus; viņš ir pārliecināts, ka katram, kas redz darba apstākļu uzlabošanas iespēju, tā jāizmanto praksē, negaidot atlīdzību. Arvīds Grava augsti vērtē arī citos cilvēkos novatora dzirksti. Viņš allaž palīdzēs, ieteiks, kas darāms, viņa padomus augsti vērtē, jo tie palīdz saskaitīt problēmas būtību.
Atpūšoties viņš mīl klausīties labu mūziku, it īpaši ciena PSRS Tautas skatuves mākslinieka Raimonda Paula skaņdarbus. 
– Paula mūzika iedveš optimismu, ticību sev, – Arvīds Grava saka.
Par apzinīgu darbu Arvīdam Gravam ir vairāki apbalvojumi. Bet galvenais droši vien ir tas, ka viņu Tramvaju pārvaldē pazīst ikviens kā vienu no labākajiem strādniekiem.

T. Kopilova

1986. gads 29. aprīlis „Komunists”
VAI ziņo

(...)
9 aprīlī Rīgas ielā 9. astoņgadīgās skolas 2. klases audzēknis Artūrs Neimanis pēkšņi izskrēja uz ielas tuvu braucošam tramvajam, kura vadītājs darīja visu, lai nobremzētu, taču no sadursmes neizdevās izvairīties, un Neimanis guva dažādus miesas bojājumus.
(...)

1986. gads 16. maijs „Komunists”
Apzinības piemērs

Materiālu taupīga, sapratīga izlietošana, saudzība ražošanas iekārtas ekspluatācijā lielā mērā ir atkārīgi no materiālu uzskaites grāmatveža kompetentuma un pieredzes. Inta Leimane jau vairāk nekā divus gadu desmitus strādā Tramvaju pārvaldē. Viņa teicami izpilda savus pienākumus. Pateicoties viņas centībai, materiālo vērtību uzskaite pārvaldē ir pienācīgā līmenī. Ilggadējās prakses laikā iegūtas zināšanas dod Intai Leimanei iespēju, ja vien vajadzīgs, veikt noliktavas pārziņa un pat vecākā grāmatveža darbu. I. Leimanes akurātību, atbildīgumu un apzinīgumu uzskata par priekšzīmīgu. Nav bijis neviena gadījuma, kad viņa pavirši veiktu savus uzdevumus.
Jau vairākus gadus pēc kārtas darba kolektīvs Intu Leimani ievēl uzņēmuma arodbiedrības komitejā. Tas liecina par viņas darbabiedru lielo uzticību. Viņi arī ieteica Leimani Tramvaju pārvaldes Goda plāksnei.
Aktīvi piedaloties sociālistiskajā sacensībā, I. Leimane vairākkārt uzvarējusi, un par pērnajā gadā gūtajiem rezultātiem viņa apbalvota ar pilsētas Izpildkomitejas Komunālās saimniecības pārvaldes Goda rakstu. Par panākumiem darbā un uzņēmuma sabiedriskajā dzīvē I. Leimanei piešķirts Goda nosaukums „Komunistiskā darba triecienniece”.
Inta Leimane ļoti mīl ceļot, viņa jau pabijusi daudzās mūsu valsts vietās, un pēc iespējas visur cenšas iegaumēt progresīvās metodes pilsētas tramvaja darbā. Kā darbaudzinātāja I. Leimane uzskata par savu pienākumu mācīt jaunos pēc labākajiem piemēriem.

L. Ušakova

1986. gads 14. jūnijs „Komunists”
Iniciatīva plus jaunrade

Spriežot pēc redakcijas pasta, Tramvaja pārvaldes darbs šajā gadā ievērojami uzlabojies. Par to liecina arī kolektīva darba rezultāti šī gada piecos mēnešos. Kopš gada sākuma pasažieru pārvadāts krietni vairāk nekā tāda pašā laika posmā iepriekšējā gadā. Ievērojami samazinājies arī kustības grafika traucējumu skaits, bojāto vagonu atgriešanās skaits no līnijas. Ka tas panākts? Kādi tehniskie pasākumi veikti šajā gadā? Uz mūsu korespondentes jautājumiem atbild Tramvaja pārvaldes priekšnieks J. Mackēvičs:
– Galvenais ir tas, ka mums izdevās uzlabot ceļu saimniecības dienesta darbu. Šeit liels ir mūsu racionalizatoru devums, kuri ir iniciatīvas bagāti un radoši risina problēmas. Piemēram, ilgāku laiku liela problēma mums bija ar tramvaju ceļu šķērsošanas krusteņiem. Jaunus mēs nesaņēmām, bet veco sīkais remonts nedeva vēlamo rezultātu. Ceļu saimniecības dienesta meistars E. Leinbocs un strādnieks A. Pogo izstrādāja krusteņu izgatavošanas tehnoloģiju, pēc kuras mēs tagad ražojam tos pašu spēkiem. Šis novatoru priekšlikums ļāva ietaupīt 3,6 tūkstošus rubļu.
Tāpat saviem spēkiem mēģinām atrisināt vēl vienu problēmu – sliežu ceļu pārmiju izgatavošanu. Izpētot vecās, bet darbībā drošās ierīces, novatori pēc to paraugiem izstrādāja jaunas konstrukcijas. To pielietošana izbeigs tramvaju dīkstāves tajos posos, kur notiek sliežu ceļu remonts.
Vēl viena svarīga izmaiņa šajā gadā – pirmajā ceturksnī ieviesti tipveida tehnoloģiskie procesi tramvaja tehniskajā apkopē. Tagad kontroles profilaktiskais remonts tiek veikts stingri pēc tehnoloģijas un grafika. Tas ļāva trīs reizes saīsināt vagonu dīkstāves tehnisku iemeslu dēļ. Reizi divās nedēļās ritošais sastāvs obligāti iziet kontroles profilaktisko apskati.
Mūsu racionalizatori iesniegusi priekšlikumu, kurš ļauj uzlabot transporta darbu. Viņi modernizējuši tramvaja elektrodzinēju, līdz ar to novēršot tā biežo bojāšanos.
Šeit minēti lielāki tehniskie pasākumi, kuru īstenošana dod ieguldījumu kustības ritmiskā darbā.
Labi rādītāji ir mūsu darbinieku pūļu rezultāts. Gribas atzīmēt mūsu kolektīva labākos darbiniekus. Tie ir šoferis I. Pirtnieks, elektriķis G. Puķe, tramvaja vadītāja A. Ķestere un vairāki citi.
Protams, mums ir arī ne mazums problēmu. Daudz vēl jādara darba disciplīnas uzlabošanā – tā ir viena no mūsu darba organizācijas uzlabošanas rezervēm. Šajā virzienā savu darbību aktivizē partijas organizācija un arodbiedrības komiteja.

Pierakstīja V. Dmitrijeva

1986. gads 17. jūlijs „Komunists”
Aizliegums. Kam adresēts?

Nerunāšu šoreiz par tramvaja kus­tības regularitāti – to panākt lai­kam tik drīz neizdosies. Gribu pie­skarties citam jautājumam, kurš ari kaitina pasažierus un kuru atrisināt tomēr ir vieglāk. 
Tramvaja pasažieris esmu katru die­nu, reizēm pat četrreiz dienā. Apmē­ram katra tiešā brauciena laikā vadī­tājs sarunājas ar kādu no saviem pa­ziņām. Piemēram, 14. jūlijā no pulk­sten 13.15 līdz 13.25 vadītāja tērzēja ar savu draudzeni. Saruna sākās Dienvidrietumu mikrorajonā un bei­dzās Rakstvežu ielā. 
– Netraucējiet iekāpt un izkāpt, – iesaucās kāds pasažieris, taču viņa vārdi palika saucēja balss tuksnesī. 
Šoreiz uz vadītājas kabīnes durvīm nekāda uzraksta nebija. Parasti tur ir lasāms: «Ar vadītāju nesarunāties!». Par cik šī kategoriskā prasība netiek ievērota, ierosinu uzrakstu pārvietot uz 'kabīnes iekšpusi un mazliet izredi­ģēt. Proti: «Ar radiem, draugiem un pārējiem pasažieriem nesarunāties!» 
Manuprāt, šo ierosinājumu atbalstīs ne vien kuplā pasažieru saime, bet ari iestādes un amatpersonas, kam jārūpē­jas par satiksmes drošību. Un arī, protams, Tramvaja pārvaldes priekš­nieks. Starp citu, būtu vēlams, lai sa­vas domas šajā jautājumā viņš izteik­tu laikraksta slejās.

V. Aspers

1986. gads 27. augusts „Komunists”
VAI ziņo

(...)
Turpinās izmeklēšana sakarā ar avāriju, kas notika 21. jūlijā pulksten 13.30 Rīgas un Baseina ielu krustojumā. Tur tramvajs uzbrauca gājējam, kas zaudēja dzīvību.
(...)

1986. gads 4. septembris „Komunists”
Attieksme pret sacensību

Vai visas sviras sociālistiskajā sacensībā tramvaju pār­valdē darbojas efektīvi?

Sociālistiska sacensība tā ir ne tikai viens no sa­biedrību virzošiem spe­ķiem, bet arī strādājošo audzināšanas skola, tā kalpo padomju demokrāti­jas paplašināšanai. Sacen­sība dzimst augsts apzinīgums, pilnveidojas organi­zatoriskā prasme, savas zemes saimnieka apziņa, ra­doša attieksme pret darbu, izgaismojas patriotiska cenšanās dot lielāku ie­guldījumu kopējā veikumā.
Kā Šis varenās ekonomis­kās sviras nozīmi un sva­rīgumu novērtējis Liepā­jas tramvaju pārvaldes ko­lektīvs? Varbūt ne visiem zināms, ka tramvaju pār­valde ir uzņēmums, kas strādā ar plānotiem zau­dējumiem. Ja tie būtu jā­sedz nevis valstij, bet pa­sažieriem, tad braukšanas biļete trīs kapeikas vien nemaksātu...

Pārvaldes kolektīvs izpildījis šā gada otrā ceturkšņa plānu pasažieru pārvadā­šanā par 102,4 procentiem, bet pirmā pusgada – par 101,4. Vagonu izmanto­šanas koeficients I pusgadā sasniedzis plānoto – 0,59, vagonu nobraukums – 100,5 procenti. Sociālistiskā sacensība kolektīvā notiek darba iecirkņos vienādu profesiju pārstāvju starpā par labākā nosaukumu profesijā. Sacenšas arī darbaudzinātāji un jaunie speciālisti. Sociā­listiskās sacenibas organizācija prasa rezultātu sistemātisku apkopošanu, la­bāko sasniegumu popularizēšanu, savlai­cīgu morālo un materiālo stimulēšanu. Diemžēl kolektīvā par to bija piemirsu­ši. Līdz augusta trešās dekādes sāku­mam vēl par 11 ceturksni nebija apkopo­ti sociālistiskās sacensības rezultāti. Vai tad tas, ka kārtējā atvaļinājumā atra­dās pārvaldes priekšnieks J. Mackēvičs un arodbiedrības komitejas priekšsēdētā­ja E. Riškina, deva tiesības viņas viet­niecei M. Rodionovai atstāt novārtā arodkomitejas darbu? Sacensību organi­zatoriem vienmēr jāatceras, – cik svarīgi ir pārņemt jau pārbaudītu pieredzi, uz­skatāmi atspoguļot sacensību rezultātus, nodrošināt iespēju tos atkārtot un pār­sniegt. Nevajadzētu aizmirst īstenot šos sacensības ļeņiniskos principus.
Uz savu laiku nokalpojušās Goda plāk­snes – labāko ļaužu fotogrāfijas. Sa­mērā bēdīgā stāvoklī ari ziņojumu dēlis.
Priekšniecība gan sola izgatavot jaunus. Ailē «Sociālistiskās saistības un to iz­pilde» neizdevās izlasīt arī sociālistiskās sacensības uzvarētāju vārdus, pat par šī gada I ceturkšņa rezultātiem. Pretim ailēm, kur profesijas – vien balti papīrīši. Un tomēr kopīgi ar Tramvaju pār­valdes arodbiedrības organizācijas masu un sabiedriskā , sektora organizatori R. Ģibieti, kas, kā izrādījās, pati ar sa­vu roku aizpildījusi šīs ailes, tik tikko izdevās saskatīt brūnas krāsas rakstāmā atstātās pēdas... Saule, izbalinot rak­stīto, bija pārvilkusi svītru ne visai pār­domātam cilvēku darbam.
Reālu attieksmi pret sacensību vien­mēr nosaka darbi. Kur gan vēl, ja ne sacensībā izpaužas nopietna attieksme pret darbu, veidojas tieksme meklēt la­bākos darba paņēmienus, paaugstināt efektivitāti, apstiprināt kolektīvismu, at­bildību un apzinīgumu? Taču Tramvaju pārvaldes kolektīvā darba un sadzīves disciplīna vēl zema. Par to liecina ari daudzās pavēles – iegrāmatotās un uz ziņojumu dēļa izliktās – par sodiem disciplīnas pārkāpējiem. Tā depo atslēdz­nieks O. Jakšis 12. augustā patvaļīgi atstājis darba vietu, piedzēries un no dzelzceļa stacijas perona nogādāts medi­cīniskajā atskurbtuvē. Maksa par to: ne­saņemtā prēmija un par vienu dienu sa­mazināts kārtējais atvaļinājums. Līdzī­gu uzskaitījumu varētu turpināt.
Tiek pieļauti ari disciplīnas pārkāpu­mi, strādājot uz līnijas. «Tramvaja vadī­tāja A. Petrova pieļauj nepiederošu atrašanos kabīnē, par ko izdotas vairākas pavēles, un tomēr nopietnus secināju­mus joprojām nav izdarījusi», saka kus­tības dienesta vecākais meistars V. Ravskijs. Vadot šādu sabiedrisku satiksmes līdzekli, būtu gan jāapzinās, ka neatbil­di tikai par sevi, bet arī par pasažieru, citu transporta līdzekļu vadītāju un gā­jēju drošību.
Cīnoties par darba rezultātiem, par to paaugstināšanu un nostiprināšanu, par disciplīnas uzlabošanu, daudz tiek pa­vēlēts, administrēts. Bet vai reizēm neesam piemirsuši par neviltotu, sirsnī­gu attieksmi? Vai pārāk reti kā goda tērpu nelietojam labu, iejūtīgu, no sirds teiktu vārdu? Kāds sociologs teicis: «Cī­ņa pret ļauno nevar dot morāli pozitīvu guvumu, ja tā nav vienlaikus par cilvē­ku, ja,tā nespēj modināt kauna jūtas, veidot atbildību un sirdsapziņu». Cilvēki ir dažādi, un šo dažādību jāprot sare­dzēt.
Šobrīd pārvaldē daudz domā par jau­nā un progresīvā ieviešanu darbā. Ie­viestas tehnoloģiskās kartes, kur izklās­tīti katra darāmais tramvaju vagonu tehniskai apkalpošanai, uzturēšanai dar­ba kārtībā. Tramvaja vadītājiem izdots kustības grafiks. Jau. šogad ierīkos kon­troles, punktu, kas. sekos tā izpildei. Tiek strādāts, lai tramvaju vadītāju dar­bā ieviestu brigādes darba organizācijas formas, un. .apmaksas sistēmu.
Lai šie pārkārtojumi vairo kolektīva spēku!

I. Akots

1986. gads 10. septembris „Komunists”
„Ilgu tramvajs” krustcelēs
(Rubrika: Partijas dzīve: pārskati un velēšanas)

● Tramvaja vadītājai tika iz­teikts rājiens par nosebotu ieraša­nos darba. Sājā sakarā ar humora izjūtu apveltīts darba biedrs sacī­ja: «Viņa noseboja tāpēc, ka kavē­jās tramvajs».
● Līvas laukumā visus pasažie­rus izsēdināja, un tālāko ceļu viņi turpināja kājām. «Atkal mūsu «Ilgu tramvajam» uznācis kārtējais un­tums», iesaucās pasažiere, droši vien atcerējusies amerikāņu rakstnieka Tenesija Viljamsa (Tomasa Lanira) tāda paša nosaukuma drāmu.
● Pēc Valsts autoinspekcijas zi­ņām šogad tramvaja darbinieku vainas dēj, notikušas vairākas avā­rijas, to skaitā viena ar letālu iz­nākumu.

Bija pamats domāt, ka Tramvaja pār­valdes partijas pirmorganizācijas pār­skata un vēlēšanu sapulces dalībnieku uzmanības centrā būs tieši negatīvās parādības. Šis pieņēmums apstiprinājās tikai daļēji. Jo augstāka ranga runātā­jam deva vārdu, jo lielāku uzsvaru viņš lika uz sasniegumiem. 
Patiešām, sasniegumu nav mazums. 1986. gada pirmajā pusē pārvadājumu plāns, turklāt palielināšanas virzienā ko­riģētais, ir pārsniegts, un kolektīvs ap­ņēmies panākt, lai gada laikā pārvadāto pasažieru skaits sasniegtu 14 miljonus. Samazinājies dīkstāvju skaits, vagoni no līnijas retāk atgriežas depo. 
Taču pārvaldes tehniski ekonomiskie rādītāji diez vai sevišķi rūp pasažierei, kas Līvas laukuma bija atcerējusies amerikāņu dramaturga lugu. Viņai un visiem (vai gandrīz visiem) liepājnie­kiem daudz svarīgāk ir rītos bez novēlojuma nokļūt savā darba vielā un va­karos laikus atgriezties mājup. Diemžēl ne katrreiz tas izdodas. Un – tas jau ir cilvēka dabā – nepatīkamie, kaut ari ne tik biežie atgadījumi vairāk iespiežas at­miņā neka tīkamie. 
Tāpēc šaubos, vai pasažieri aplaudētu, ja viņiem būtu izdevība noklausīties par­tijas organizācijas sekretāra N. Istraņina sniegto pārskatu un pārvaldes priekšnieka J. Mackeviča runu. Pārāk spēcīgs bija mažora tonis, pāri malām šļakstēja ne visai pamatots optimisms. 
Krietni vairāk kritikas un paškritikas bija ietverts ierindas komunistu runas. Pārvaldes veterāne, dežurelektriķe L. Moiseja sāpju pilnā balsī sacīja: 
– Gadās situācijas, kad man jākau­nas par savu uzņēmumu. Kā gan var iz­laist uz līnijas tādu vagonu? Kādu gan kultūru no pasažieriem var prasīt tram­vaja vadītājs, kas, sēžot pie pults, iegri­mis saruna ar draugu? Mūsu pārvaldē nav pietiekama prasīguma pret dispeče­riem, bet tie savukārt nav prasīgi pret vagonu vadītājiem. 
Prasīgums ... Šis ietilpīgais jēdziens, ko PSKP XXVII kongress pacēlis pienā­cīga augstumā, vēl nevijas cauri visai partijas pirmorganizācijas dzīvei. Šeit iesakņojies uzskats: ja komunists god­prātīgi izturas pret saviem tiešajiem pie­nākumiem, — un godprātīgi strādā visi partijas biedri, — viņš līdz ar to reali­zē avangarda lomu. Bet tā vien ir par maz, vajag arī allaž turēt prātā, ka ie­tilpsti darba kolektīva politiskajā kodo­lā. 
Psihologi piedāvā šādu formulu: 
– administrācija un partijas organi­zācija izvirza kolektīvam prasības; 
– vadītāju prasības atbalsta aktīvs;
– vadības un aktīva domas kļūst par visu domām;
– ikviens kolektīva loceklis izvirza paaugstinātas prasības pats pret sevi.
Taču Tramvaja pārvaldē nebūt neviss noris saskaņā ar šo formulu. Kā zināms, starp vadību un strādājošo pamatmasu atrodas vidējais posms – meistari. Viņi itin bieži mainās, dažs, kā sapulcē iztei­cās virpotājs J. Harkovs, nedz teorētiski, nedz praktiski neatbilst savam amatam. Gadās pat tā, ka meistars paraksta iero­sinājumu prēmēt... dzērāju. Par kādu gan prasīgumu tādā gadījumā var būt runa! 
Sājā sakarā pārskata un vēlēšanu sa­pulcē izraisījās saruna, tiesa gan – diez­gan virspusēja, par uzdevumiem, kas veicami, lai nostiprinātu darba disciplī­nu un iedibinātu atturīgu dzīvesveidu. Divi partijas biedri – N. Istraņins un I. Leinbots ir žūpības apkarošanas komi­sijas locekļi. Tad nu no viņiem jāprasa atbildība par šī nozīmīgā pienākuma iz­pildi. Taču izrādās, ka pretalkohola fron­tē stāvoklis ir visai trauksmains. 
Lūk, daži skaitļi. Strādājošo kopskaits ir 136. Sešos mēnešos Medicīniskajā at­skurbtuvē ievietoti 10 cilvēki, aizturēti par reibinošu dzērienu lietošanu sabied­riskās vietās – 3, saukti pie administra­tīvas atbildības par parādīšanos sabied­riskās vietās reibumā – 31. 
Tajos pašos sešos mēnešos neviens dzērājs nav izslēgts no arodbiedrības, nevienam kārtējais atvaļinājums nav pār­celts uz rudens un ziemas mēnešiem, nav arī pārcelta rinda dzīvokļa saņem­šanai, nav ierosināts jautājums par rī­cībspējas ierobežošanu vai piespiedu ār­stēšanu pret hronisko alkoholismu. Ne­vienu reizi žūpības apkarošanas komisi­ja nav noklausījusies vadītāju vai citu amatpersonu ziņojumus par to, kā sokas cīņa pret alkoholismu. Nedarbojas narkoloģiskie posteņi. 
Tad ko gan komisija īsti dara? Soda. Precīzāk – uzliek naudas sodus. Šogad tādi uzlikti atslēdzniekam A. Kulakovam, akumulatoristam V. Jurkovskim, elektriķim J. Tihanovam, atslēdzniekam O. Jakšim, ceļa strādniekam J. Kapeniekam, metinātājam G. Šakālim, ceļu saimniecības brigadierim A. Vingrovskim un vairākiem citiem. Soda naudu viņi labprātīgi krājkasē neiemaksāja, Tautas tiesai komisija savus lēmumus likumā paredzētajā termiņā – 3 mēnešos neie­sniedza, un tāpēc vien vainīgie palika nesodīti.
Vai jūs, lasītāj, ievērojāt, kādas profe­sijas ir minētajiem stipro dzērienu cienī­tājiem? No viņu attieksmes pret darbu ir atkarīga vagonu un sliežu ceļu re­monta kvalitāte. Pastāv neapšaubāms cē­lonisks sakars starp darba disciplīnas un sabiedriskās kārtības pārkāpumiem no vienas puses un izpaliekošiem tram­vaja reisiem – no otras. Bet līdzās dzē­rājiem, turpat depo un ceļu saimniecībā, taču strādā komunisti. Ar tiem, kas pār­mērīgi lieto alkoholu, viņiem nedrīkst būt «mierīgas līdzāspastāvēšanas».
Protams, cīņa pret žūpību nav reducē­jama tikai uz juridisku vai medicīnisku līdzekļu piemērošanu. Nepieciešams arī mērķtiecīgs audzināšanas darbs, nepie­ciešams pārdomāti organizēt atpūtu brī­vajā laikā, lai padarītu dzīvi cilvēkiem interesantu un saturīgu — tādu, kas ne­liktu meklēt mierinājumu viņa glāzē. Te nu plašs darba lauks paveras Brīvprātī­gās atturības veicināšanas biedrības pirmorganizācijai, kuru vadīt uzticēts komunistei A. Zariņai. Sapulcē viņu pa­matoti kritizēja par pasivitāti.
Partijas pirmorganizācijai veicami svarīgi uzdevumi. Pārkārtošanās te vēl ne tuvu nefinišē, kā viens otrs domā, bet tikai sākas. Jāizdara darba vietu atestā­cija, jāievieš brigādes metode. Uzlabo­jams ideoloģiskais darbs un kadru iz­vietojums. Nevar samierināties ar to, ka gadiem ilgi neaug komunistu rindas, ka pavisam mazs ir viņu skaits izšķiroša­jos ražošanas iecirkņos. Pārskata sapul­ces lēmumā ietverti pasākumi šo un citu trūkumu novēršanai.
Par partijas pirmorganizācijas sekre­tāru ievēlēts V. Alakozs, par sekretāra vietnieku — N. Istraņins.
Sapulces darbā piedalījās un runāja Partijas pilsētas komitejas lektore O. Skorobogatova.

A. Kleins

1986. gads 19. septembris „Komunists”
VAI ziņo

(...)
31. augustā pulksten 15.15 Klaipēdas ielā tramvajs notrieca nekur nestrādā­jošo Grigoriju Kovaļu (Pāvilostas ielā 2), kas dzērumā bija šķērsojis sliedes neparedzētā vietā, aizmirsdams par pie­sardzību. Negadījuma vaininieks guva miesas bojājumus.
(…)

1986. gads 10. oktobris „Komunists”
„Zaķu” ievērībai
(rubrika: no redakcijas pasta)

Mūsu laikraksta lasītājs L. Zūnis raksta: „Darbavietā mums radās strīds par tādu, lūk, lietu. Vieni teica, ka par braukšanu bez biļetes autobusā un tramvajā uzliekot naudas sodu – trīs rubļus, bet vilcienā līdz pieciem rubļiem. Citi iebilda, sak, naudas sods ir visur vienāds. Kam taisnība? Pie reizes izskaidrojiet, lūdzu, kā rīkojas gadījumā, ja nav samaksāts par bagāžu?”
Pasažierus par braukšanu bez biļetes, kā arī par to, ka bez biļetes tiek vesti bērni vecumā no 10 līdz 16 gadiem, soda saskaņā ar Latvijas PSR Administratīvo pārkāpumu kodeksa 136. pantu. Naudas soda apmērs svārstās atkarībā no transporta līdzekļa veidiem.
Par braukšanu bez biļetes trolejbusā un tramvajā vai pilsētas un piepilsētas satiksmes autobusā, vai maršruta taksometrā uzliek naudas sodu – trīs rubļus, starppilsētu satiksmes autobusā – piecus rubļus.
Tagad palūkosimies, kāds ir naudas soda apmērs par braukšanu bez biļetes dzelzceļa transportā. Piepilsētas vilcienos – trīs rubļi, vietējo un tālsatiksmes pasažieru vilcienu kopējos cietajos vagonos – pieci, citos vagonos – astoņi rubļi.
Par piecus līdz 10 gadus vecu bērnu vešanu bez biļetes dzelzceļa transportā uzliek naudas sodu – vienu ceturtdaļu no naudas soda, kas uzliekams pieaugušam pasažierim par braukšanu bez biļetes.
Minētā kodeksa 135. pants paredz administratīvu atbildību par virsnormas rokas bagāžas vai neapmaksātas bagāžas pārvadāšanu. Dzelzceļa transportā par virsnormas rokas bagāžas pārvadāšanu uzliek naudas sodu – 40 kapeikas par katriem 5 kilogramiem, bet ne vairāk par 10 rubļiem.
Par neapmaksātu bagāžas pārvadāšanu trolejbusā un tramvajā vai pilsētas satiksmes autobusā vai maršruta taksometrā izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu – vienu rubli par katru bagāžas vietu, bet ne vairāk par 10 rubļiem. Par neapmaksātu bagāžas pārvadāšanu starppilsētu satiksmes autobusā naudas sods par katru bagāžas vietu ir 5 rubļi, bet ne vairāk par 10 rubļiem.

A. Kleins

1986. gads 12. novembris „Komunists”
Pilsētas izpildkomitejā

(...)
Izpildkomiteja apsprieda pasākumus pasažieru pār­vadāšanas uzlabošanai un apkalpošanas kultūras pa­augstināšanai pilsētas transportā.
Atzīmēts, ka ne visi mikrorajoni pietiekami nodro­šināti ar pasažieru satiksmi. 12,8 km garā tramvaja līnija nenodrošina iedzīvotāju vajadzības.
Pasažieru apkalpošanas kultūra ir nepietiekama. Tramvaju vadītāji kabīnē pārvada nepiederošas personas, ne aizvien nosauc pieturas, ne visās autobusu pieturās ir satiksmes saraksti. Autobusu maršrutu maģistrāles ne vienmēr ir pienācīgā stāvoklī.
Tālāk attīstāms maršrutu taksometru tīkls. Sastrēgumstundās pilsētas transports nepilnīgi izpilda savus uzdevumus, pasažieru pārvadāšanā neiesaista resoru autobusus. Autobusu parka un Tramvaja pārvaldes darbu ietekmē kadru mainība.
Apstiprināts plāns par pasākumiem, kurus nepieciešams veikt 1986. – 1990. g. Lai uzlabotu pasažieru pārvadājumus un apkalpošanas kultūru sabiedriskajā transportā.
(...)

1986. gads 22. novembris „Komunists”
Cilvēks tev līdzās

Viņa te nodzīvojusi mūža lielāko daļu. Pil­sētā, kur rudenīgos novakaros, putu izkulstīts, piedzimst vējš. Vējš, kas rīta agrumā jož līdzi sarkandzeltenajiem tramvaja vagoniņiem cauri visai Liepājai, izvējo smagās domas no galvas ārā un tad draiskodamies saber kabatās rūsga­nās lapas. Daži īgņojas, citi parausta plecus, bet viņa neļaunojas, jo tas tikai tāds labsirdīgs vēja joks. Viņa ņem lapu pēc lapas un izdāvā – blakusgājējiem, kolēģiem, svešiem – visiem tiek. Tāpat ziemā tiks pa kūstošai sniegpārslai, bet vasarā – varbūt kāds klēpis ar jāņuzālēm. 
Jā, tādu es redzu šo sievieti. Ar nedaudz no­gurušām acīm un smaida atblāzmu vaibstos. Kurš gan ņemsies saskaitīt, cik divdesmit darba gados smiets un .skumts kopā ar biedriem šeit 
– Tramvaja pārvaldē? To droši vien nevar, jo Dzintra Jansone,. uzņēmuma galvenā grāmatvede, ir darba cilvēks vārda vistiešākajā nozīmē.; 
Pa šiem gadiem mainījušies darbinieki, mai­nījusies tehnika, bet nemainīgs palicis uzskats, ka bez dziļām zināšanām nav veicams neviens darbs. Viņas balss, kas atskanējusi ne vienā vien sapulcē, vienmēr bijusi droša, un bez ap­linkiem teikts acīs tas, kas uz sirds. Un tieši šī balss ir izrāvusi dažu labu samiegojušos sēdē­tāju no omulīgas nekā nedarīšanas. Bet strīdos dzimst patiesība, un tādēļ viņa sasāpējušas problēmas risina atklāti, oponentam klātesot, bez izdabāšanas vai otram cieši aiz muguras slēpjoties. 
No kurienes Dzintrā Jansonē šī vēlēšanās strādāt ar pilnu atdevi, no kurienes spēks? No dzimtās Kurzemes. Jo, lai cik tālu cilvēks neaizietu pasaulē, vienalga, vismīļākā ir un paliek dzimtā puse. Arī Dzintra Jansone izbraukājusi gan mūsu plašo zemi, gan tepat Latviju krustu šķērsu, par visskaistāko atzīstot Kurzemi. Mūsu pašu jūras piekrasti. 
Dzintrai daba ir tuva. Daba ir neatkārtoja­ma, un. tā veldzē dvēseli. Un te nu vislabākais palīgs vasarās ir velosipēds. Tad var ikkatru pakalnu, ikkatru upīti apbrīnot. Darbabiedri iz­vēlējuši viņu par sava uzņēmuma Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības priekšsēdētāju. 
Dzintra Jansone ir cilvēks ar izkoptu gaumi, kas sevišķi izpaužas cilvēku attiecībās, attiecī­bās ar jauniešiem. Tās vērtības, kuras neglabā tikai sevī, bet cenšas atdot jaunajiem, varbūt ir tās visstiprākās saites, kas šos cilvēkus arī vieno. 
Jo reiz aizsāktais darbs, vienalga, lai arī tas nebūtu patīkamākais, tomēr jāveic ar vislielāko pienākuma apziņu. Un šo domu viņa apliecina ar savu izvēlēto profesiju, kas gan nav bijis dzīves aicinājums. Pedagogs — tas bija sapnis, ko Dzintra Jansone lolojusi visu mūžu, netieši, bet varbūt apzināti, realizējusi pa šiem gadiem, strādājot ar cilvēkiem. 
Un tas likās ļoti būtiski, domājot, kādēļ kolēģi Dzintrai Jansonei veltīja labus vārdus, tā izsakot arī to, cik ļoti mums gribas, lai cilvēci ap mums būtu atklāti un gudri, izpalīdzīgi un dzirdoši. Jo mēs nedzīvojam vieni, mēs esam saistīti ar darba un cilvēcisko attiecību saitēm. No katras nostrādātas dienas veidojas gadi, un no mums pašiem taču atkarīgs, kādi tie būs – īgnuma un nesaprašanā pārpilni, vai bagāti, dziļas cilvēcības apstrāvoti. 
Mūzika, māksla, kino, tas viss garīgi baro dvēseli, tas dod atslodzi un miera izjūtu. Tad arī saprotami Dzintras Jansonas mierīgie vārdi: «Man nevienu dienu nav garlaicīgi.» Protams. Jo garlaicība nomāc tikai kustībā un garā kūt­ros. Vai ne?

S. Apse