Par godu šai jubilejai un iz­stādes «Akcenti Liepājai-2» iet­varos Tramvaja pārvalde un pilsētas Izpildkomitejas Arhi­tektūras plānošanas nodaļa izsludina konkursu Rīgas ielas 38. nama brandmūra mākslinie­ciskai iesaistei vidē. 
Šī ēka būvēta gadsimta sāku­mā, tai ir nozīmīga arhitekto­niska vērtība. Ēkai ir arī sva­rīga pilsētbūvnieciska orientie­ra funkcija Rīgas un Jelgavas ielu krustojumā. 
Konkursa mērķis ir iegūti konkrētai vides situācijai atbil­stošu saturiski augstvērtīgu risinājumu, kas tematiski inter­pretētu devīzi «Liepājas tramvajaim-90; 1899. – 1989.» Viens no konkursa noteikumiem ir – grafiskais risinājums uz fasādes jāiesaista pus loka arkas un pilastru robežās. 
Konkurss tiek izsludināts kā atklāts Liepājas pilsētas un ra­jona māksliniekiem un arhitektiem. Konkursā drīkst piedalīties individuāli. 
Vides mākslinieciskās izveides priekšlikumi jāiesniedz pilnā apjomā pilsētas Arhitektūras plānošanas nodaļā 1988. gada 14. martā līdz pulksten 17. Projekti, kuri neatbildīs kon­kursā noteikumiem vai būs iesniegti pēc norādītā termiņā, tiks uzskatīti par ārpuskonkur­sa darbiem. Uz norādīto adresi (vai pa tālruni 24327) jāadresē arī jautājumi. 
Konkursi rezultāti tiks publi­cēta laikrakstos «Komunists» un «Ļeņina Ceļš» līdz 1988. gada 10. aprīlim. Konkursa ietvaros tiks sarīkota visu iesniegto priekšlikumu sabiedriskā skate. 
Par labāko māksliniecisko ri­sinājumu tiks piešķirta viena pirmā prēmija – 300 rubļi. Prē­mijas ieguvējam tiek dotas tiesības darbu realizēt. Liepājas tramvaja pārvalde prēmiju iz­maksās līdz 1988. gada 15. mai­jam. Prēmētais konkursa darbs pāriet Liepājas tramvaja pār­valdes īpašumā. 
Konkursi izejmateriāli saņe­mami pilsētas Izpildkomitejas Arhitektūras plānošanas nodaļā.

J. Plēsums, pilsētas galvenais māk­slinieks

1988. gads 28. februāris „Komunists”
Apzinīgi un ar mīlestību 
Konkursam «Cilvēks mums līdzās»

Pulkstenis rāda 3.48 no rīta. Tieši šajā laikā mūsu pilsētā sāk kursēt pir­mais tramvajs. Vienu no tiem, bet kon­krēti 230., vada Aleksandra Gailīte. 
Aleksandras Gailītes vīrs ir kāravi». 1965. gadā viņš atveda jauno sievu uz Liepāju.
Kad jautāju, kāpēc viņa nākusi strā­dāt tieši par tramvaja vadītāju, Alek­sandra ilgi nedomāja: neesot bijis nekādas garas meklēšanas. Strādāt vaja­dzēja, bet nekur citur tai Laikā nav va­rējusi iekārtoties. Sākumā bijusi kon­duktore, pēc pusotra gada sākusi mācī­ties vadīt tramvaju. Un tā līdz šai dienai. Visādi centos: izprovocēt savu sarunu biedri: vai nu tā ir, ka nekad nav gribējies iet prom un strādāt pa­visam citu darbu? Tad vajadzēja brī­nīties vēlreiz, jo izdzirdēju atbildi, ka vienu brīdi gan aizgājuša no tramvaja, gadus trīs strādājusi par kustības meistari. Šai laikā vadījusi pat sniega novācamo mašīnu. Bet tad nav izturējusi. Ļoti gribējies atkal sēdēt pie stū­res. Pārgājusi atpakaļ uz tramvaju.
Tātad rīts. Līdz pulksten sešiem brau­cēju maz, bet tad sākas... Šo 23 gadu laikā Aleksandra Gailīte ievērojusi, kurš no pasažieriem kur strādā, kurā pieturā kāpj ārā.
Pa dienu pasažieru, protams, daudz. Visi brauc savās darīšanās, katrs ar savām domām un rūpēm. Aleksandra Gailīte spriež, ka mūsu cilvēki izceļas tieši ar savām drūmajām sejām. Un tad nu, tramvajā iekāpuši, ļauj vaļu savām aizturētajām negatīvajām emo­cijām. Un visbiežāk kā apvainojums tiek izteikta piederība tautībai... Jāpie­min, ka tramvaja vadītāja ļoti labi pār­valda airī latviešu valodu. Bet uztrauk­sies un iejaukties šajos strīdos nepavisam nedrīkst.
Sievietes un mātes galvenais pienā­kums ir saliedēt ģimeni, izaudzināt la­bus bērnus un pilsoņus. Tagad taču bieži gadās tā, ka sieviete ir darba pirmrindniece, pārpilda plānu, nodar­bojas ar sabiedrisko darbu un visādiem citādiem pienākumiem, bet bērniem un ģimenei nepietiek laika un arī patikša­nas.
Aleksandra Gailīte piekrīt šādām pārdomām un pastāsta par saviem bēr­niem. Dēls izmācījies 31. PTV par galdnieku virpotāju un pašlaik dien ar­mijā, meita mācās 9. klasei Vēl stingri neesot izlēmuša, par ko kļūt. Bērnu at­tieksme pret mātes darbu esot pilnīgi vienaldzīga. Mātes aģitācijai mācīties par tramvaja vadītāju kategoriski pre­tojas.
Pašai Aleksandrai arī darba dēļ maz iznāk redzēt savus bērnus. Viņa ir pārvaldes arodbiedrības komitejas lo­cekle, darba ar bērniem un pusaudžiem komisijas priekšsēdētāja. Viņa sadarbo­jas ar 2., 5. un 13. skolām, pārbauda bērnu dzīves apstākļus mājās, pirm­klasniekus apsveic ar pirmo skolas zvanu. A. Gailīte ir jauno tramvaja vadītāju Instruktore. Par to viņa stāsta: 
– Jaunie vadītāji – tā pašlaik ir galvenā problēma. Pārsvarā strādā ve­cie darbinieki, iesācēji paliek līdz armijai vai līdz dekrēta atvaļinājumam. Nepatīkot, trūkst pacietības. Taisnība jau ir, ka grūti. Pa mēnesi iznāk čet­ras brīvdienas, jāstrādā arīsestdienās un svētdienās, redzam tikai tramvaju un gultu. Mana diena ir šāda: pārnāku no darba, eju gulēt, pēc tam padaru mājas darbus, gribas arī televizoru, pa­skatīties, tad trijos no rīta eju atkal uz darbu. Jaunos jau var arī saprast. Dzīvokļus mums nepiešķir, kopmītņu arī nav... Ir pat bijuši kritisku periodi, kad nevar nokomplektēt maiņas.
Mācīties par tramvaja vadītāju var no 20 gadu vecuma. Ja pie mums at­nāk un iesaka tādu vēlēšanos, sūtām uz Rīgu. dodam stipendiju. Algas arī pie mums nav sliktas. Mēnesī iznāk 200, 250, 280 rubļu. Arodbiedrība or­ganizē ekskursijas, var dabūt ceļazī­mes uz sanatorijām, atpūtai namiem, organizē arī braucienus uz Palangas baseinu. Pati ar viru un meitu braucu ekskursijā pa Puškina vietām. Pēdējā atvaļinājumā aizvedu meitu ciemos pie savas mātes Kaļiņingradas apgabalā, Mamonovas pilsētā.
Pavisam retajos brīvajos brīžos Aleksandras ģimene iet uz kino, ap­meklē ar diviem Sarkanā Karoga or­deņiem apbalvotās Baltijas flotes V. Višņevska drāmas teātra izrādes. Pēc viņas domām, nav šodien cilvēku, kas neinteresētos par kultūru, pro­tams, arī viņa. 
Pēc manām domām, Aleksandrai Gailītei tramvaja vadīšana ir asinīs. Tā dzīvo un strādā starp mums cil­vēks, kurš nekādi negribētu mainīt sa­vu darbu pret citu. Viņa strādā godīgi, apzinīgi, bet galvenais – ar mīlestību,

A. Gruntmane, Pionieru un skolēnu nama kores­pondentu pulciņa dalībniece.

1988. gada 22. marts „Komunists”
Apbalvojumi

Par panākumiem darbā, aktīvu sabiedrisko darbību un sakarā ar dzīvokļu-komunālās un sadzīves apkalpošanas nozares darbinieku dienu ar Pilsētas tautas deputātu padomes izpildu komitejas Goda rakstu apbalvoti Izpildu komitejas autotransporta uzņēmuma automašīnas vadītājs Juris Burtnieks, Tramvaju pārvaldes grāmatvede Vilma Zvejniece, Labierīcības kombināta galvenais inženieris Pauls Lībeks.
(...)

1988. gada 2. aprīlis „Komunists”
Attaisnots 
(Rubrika: «02»: «No tiesas zāles»)

Tramvaja vadītājam Eduardam Plostniekam bija celta apsūdzība no­ziegumā, kas paredzēts Latvijas PSR Kriminālkodeksa 213. panta 1. daļā. Konkrēti: pie Rīgas un Tirgus ielu krustojuma, kad uz sliedēm bija ap­stājusies automašīna «Moskvičs», va­dītājs nav mēģinājis samazināt ātru­mu, nav tramvaju apturējis, ar novē­lošanos sācis bremzēt. Sadursmes rezultātā automobiļa īpašniekam no­darīti zaudējumi). 2106,91 rubļa ap­mērā. 
Tiesas sēdes gaitā, kas ietvēra arī notikuma vietas: apskati, tiesas sa­stāvs ar tiesnesi A. Bērziņu priekšga­lā pārliecinājās, ka apsūdzība nav pamatota. Tā balstījās uz liecinieka un cietušā pretrunīgajām liecībām, nebija ievērots aizstāvja lūgums izda­rīt autotehnisko ekspertīzi 
E. Plostnieks attaisnots, jo viņa rīcībā nav nozieguma sastāva. Pret viņu iesniegtā civilprasība noraidīta. Republikas Augstākā tiesa spriedumu atstājusi spēkā.

1988. gada 8. aprīlis „Komunists”
Ripo raiti!
(rubrika: Pošoties ļeņiniskajai sestdienas talkai)

Nenoliedzami – mūsu tramvajs, kurš savieno pilsētas dienvidu galu ar ziemeļu pusi, ir īpašā cieņā. Un, tikko vagonu regulārā kustība pār­trūkst, rodas neapmierinātība. Bet Tramvaja pārvaldes ļaudis, kura tie­šais uzdevums ir rūpēties, lai šādas diskomforta situācijas, nebūtu, šobrīd dzīvo savas 90 gadu jubilejas gaidās. Bet jubileju parasti sa­gaida sakopti un saposti, tāpēc labiekārtošanas  mēneša laikā  sarunājos ar Tramvaja pārvaldes priekšnie­ku J. Mackeviču. Viņš pastāstīja: 
– Sestdienas talkas laikā vispirms strādāsim kā parasti – kursēs tram­vaji. Depo elektriķi un atslēdznieki šajā dienā nolēmuši samontēt kopā divus vagonus (no jaunākā tipa tram­vajiem). Šo pagarināto sastāvu pare­dzēts  izmantot sastrēgumstundās. 
Pārējie darbinieki uzposīs teritoriju. Tīrīsim, sagatavosim dobes apzaļu­mošanai, nojauksim veco, nevajadzī­go šķūnīti, lai nebojā izskatu. Sakopsim arī pieturu vietas – nokrāsosim un atjaunosim soliņus. Nākošajā die­nā, svētdienas rīta pusē, veiksim slie­žu ceļu remonta darbus. 
Kas attiecas uz jubileju, tad vēl šo­nedēļ liepājnieki var nobalsot par to, kādu sienas gleznojumu, veltītu tramvajam, turpmāk varēs skatīt gan paši, gan viesi. Mākslinieku piedāvātie varianti ir apskatāmi Vēstures un mākslas muzeja izstāžu zālē – izstā­dē «Akcenti Liepājai-2».

D. Dardedze

1988. gada 15. aprīlis „Komunists”
Sociālistiskās sacensības uzvarētāji

(...) 
Transporta organizāciju grupā pir­mā vieta, ceļojošais Sarkanais ka­rogs un pirmās pakāpes diploms pie­šķirti Vagonu depo kolektīvam, otrā vieta un otrās pakāpes diploms – Signalizācijas un sakaru distances kolektīvam, trešā vieta un trešās pa­kāpes diploms – Izpildkomitejas Au­totransporta uzņēmuma kolektīvam. Atzīmēts Autobusu parka, Latvijas celtniecības autotransporta tresta 3. ATU, Tramvaju pārvaldes, Lidos­tas, Liepājas ceļu distances un Dzelz­ceļa stacijas kolektīvu labais vei­kums.
(...)

1988. gada 29. aprīlis „Komunists”
Agrāk par pirmajiem gaiļiem

Sandra Koluža (attēlā) izgāja, no mājām pulksten 3.25 un sāka gaidīt Tramvaju pārval­des avārijas mašīnu, kas šajā vēlajā naktī stundā parasti mēdz vest uz darbu pirmās tramvaju vadītājas. Pēc dažām minūtēm šī ma­šīna ar šoferi Frici Vītolu jau. atradīs Lāčplēša ielā, kur dzīvo Sandra. Viņa iekāpa un sa­sveicinājās ar Lidiju Petrušēvicu. Sandrai ar savu tramvaju pirmajai jāizbrauc no depo, bet Lidijai jāseko viņai ar astoņu minūšu inter­vālu. 
Ieradusies depo, Sandra kopā ar dispečeru atslēdznieku Ilmāru Koročiku veica vagona Nr. 207 un piekabes Nr. 209 apskati: pārbaudī­ja bremžu sistēmu, gaismas signalizāciju, kontaktoru, durvju funkcionēšanu, smiltis kastē utt., patērējot tam desmit minūtes. Saņēmusi ceļazīmi un defektu grāmatu, viņa pārbaudīja, vai savā vietā atrodas aptieciņa, gumijas cim­di un ugunsdzēšamie aparāti un 3.58 izbrauca no depo. Dispečera izvadīta, viņa devās uz «Sarkanā metalurga» pusi. 
Ielas bija vēl pavisam tuksnesīgas. Tikai gala pieturā varēja samanīt nelielu sievietes stāvu. 
Sandra jau pusgadu brauc ar šo tramvaju pirmajā reisā, un visu šo laiku šī padzīvojusi sieviete ir viņas pirmā pasažiere. Bet pietura pie Dzelzceļa stacijas vienmēr pirmā iekāpj cita. Viņas abas strādā par apkopējām iestādēs, kas atrodas centrā, un no tramvaja izkāpj tūdaļ aiz kanāla. 
– Esmu jau tā pieradusi pie viņām, ka daž­reiz pat īpaši pagaidu, ja kāda kaut kur kavē­jas, – stāsta Sandra. – Mēs izturamies viena pret otru kā labi draugi. Pirmajos braucienos pasažieri gadās reti – ja sapulcējas pieci cil­vēki, tad tas jau šķiet daudz. Un brauc viņi galvenokārt uz staciju, lai nokļūtu uz visagrā­kajiem autobusu reisiem. 
Trešais tramvajs uz līnijas izbrauc gandrīz stundu pēc otrā, bet pēc tam tie seko cits citam
ar 10—15 minūšu intervālu. Līdz pulksten 6.13 visi, desmit tramvaji atrodas uz līnijas. Tieši ar šo brīdi iestājas maksimālās slodzes stunda, kad tūkstošiem cilvēku dodas uz darbu rūpnīcā «Sarkanais metalurgs», Lauksaimniecības ma­šīnu rūpnīcā, uz Rīgas vilcienu.
Atgriezties depo tramvaji sāk no pulksten 20 – pusotras stundas laikā ierodas četri. Pārējie atgriežas tikai ap 24.00, bet pats pēdējais – 1.10. Pēc tā ierašanās dežurējošais atslēdznieks detalizēti pārbauda katru – novērš sīkas kļū­mes, uz kurām norādījuši vadītāji defektu grā­matā, atklāj citas, bet pēc tam ziņo dispečeram par to, ka vagons jānomaina pret rezerves va­gonu (rezervē pastāvīgi atrodas 4 – 5 vagoni). Par tramvaju nepārtrauktu satiksmi rūpējas dispečeri, kas dežūrē augu diennakti. Avārijas gadījumā viņi tūdaļ izsauc attiecīgu brigādi tās seku likvidēšanai, 
– Nopietnu avāriju gadījumos – kontaktva­da pārrāvums, ceļu satiksmes negadījums, tramvaja nobraukšana no sliedēm – dīkstāves ievelkas no 1 līdz 3 stundām, - saka galvenais inženieris A. Jenkovs. – Lai novērstu strāvas uztvērējiekārtas drošinātāja bojājumu, īssavie­nojumu dzinējā un ģeneratorā, augstsprieguma kontaktu kļūmes, vajadzīgas minūtes trīsdesmit. Visbiežāk notiek automobiļu sadursmes ar tram­vaju, to dēļ cietis gandrīz viss mūsu. parks. Vairums šādu negadījumu notiek uz tramvaju tilta vai netālu no tā. Automašīnu šoferi tram­vajam izrāda klaju nevērību. Raksturīga ir pē­dējā avārija, kas notika 10. martā. Brīvības ielā braucošā tramvajā ietriecās automašīna KamAZ, kuras šoferis bija nolēmis izdarīt labo pagriezienu; par veseliem trīs metriem tā iztrie­ca no sliedēm tramvaja priekšgalu, «uzmaucot" savu kravas kasti tramvaja kabīnei. Labi vēl, ka netālu no notikuma vietas atradās autocel­tnis, ar kura palīdzību pusotras stundas laikā izdevās uzlikt tramvaju uz sliedēm un atjaunot kustību. Tikai pateicoties laimīgam gadījumam, šai avārijai nebija liktenīgu seku... 
Liepājnieki visai labprāt izmanto tramvaju – ik dienas šādu pasažieru mēdz būt ap 40 tūk­stoši. Gadā to sanāk ap 14 miljoniem. 
Pēdējā laikā Liepājas tramvaja kustība kļu­vusi stabila, kļūmes tiek ātri novērstas. Tādēļ ar pilnām tiesībām Tramvaju pārvaldes darbs sociālistiskajā sacensībā «Augstu kvalitāti kat­rā darba vietā!» šā gada pirmajos trīs mēnešos bija atzīts par labu.

A. Bulatovs

1988. gada 22. jūnijs „Komunists”
(Sludinājums)

Tramvaju pārvalde uzaicina pieteikties tramvaju vadītāju kursos personas, kuras sasnie­gušas 17,5 gadu vecumu. Kursu sakums 1. septembri. Uzziņas pa tālr. 23683.

1988. gada 1. jūlijs „Komunists”
Avārija novērsta

Aizvadītajās trīs dienās, tas ir, 27., 28. un 29. jūnijā, uz laiku bija parali­zēta tramvaja kustībā pilsētā. Tas pa­matoti satrauca liepājniekus. Informā­ciju par avārijas cēloņiem, sniedza Tramvaju pārvaldes galvenā inženiera vietas izpildītājs L. Šabaņēvičs. 
– Avārijas cēlonis ir tramvaju kon­taktvadu līnijas pārrāvums divās vie­tās iepretim mūsu depo, kur ir vislie­lākā slodze. Kontaktvadu līnija ir ārkārtīgi nolietojusies, un tai jau sen nepieciešams kapitālais remonts: Godīgi jāatzīst, ka avārija notikusi arī mūsu vainas un nolaidības dēļ, jo laikus ne­parūpējāmies par regulāru, kārtīgu profilaksi. 
Avārija patlaban ir novērsta. Esam izdarījuši nopietnus secinājumus. Kontaktvadu līnijas brigadierim Jurijam Perepečam pilnībā tiks noņemta ce­turkšņa prēmija, bet brigādes locek­ļiem — mēneša prēmija. 
Ļoti nolietojies arī sliežu ceļš. Divas nedēļas atpakaļ atjaunojām sliežu ceļu Ļeņina ielā iepretim Pedagoģiskajam institūtam. Aizķeršanās ir ar seguma atjaunošanu. Mums vienkārši nav ne­pieciešamā speciālista, jo segums jāatjauno ar slīpētajiem bruģakmeņiem. Sliežu ceļu remontu turpināsim.

I. Zeme

1988. gada 5. jūlijs „Komunists”
(Sludinājums)

Tramvaju pārvalde uzaicina pieteikties tramvaju vadītāju kursos personas, kuras sasnie­gušas 17,5 gadu vecumu. Kursu sākums 1. septembrī. Ziņas pa tālr. 23683.

1988. gada 18. augusts „Komunists”
(Sludinājums)

Tramvaja pārvalde aicina pieteikties tramvaju vadītāju kursos personas, kuras sasnie­gušas 17,5 gadu vecumu. Kursu sākums 1. septembri. Sīkākas ziņas pa tālr. 23683.

1988. gada 4. novembris „Komunists”
(Sludinājums)

Tramvaju pārvalde rīko konkursu galvena inženiera amatam. Mēneša alga 240 rubļi, ceturkšņa prēmija 50 procentu apmērā. Pretendenta jābūt ar augstāko izglītību, latviešu un krievu valodas pratējam. Pie­teikties pārvaldes kadru nodaļā (Rīgas ielā 56) katru dienu no pulksten 7.30 līdz 16, izņemot sestdienas un svētdienas.