1990

1990. gada 31. maijs „Komunists”
Viena no divām likstām?
Saruna ar valsts autoinspekci­jas pilsētas nodaļas priekšnie­ku Vladimiru Ševcenko

(…)
– Bet visiem zināms, ka mūsu ielu stā­voklis ir visai bēdīgs. Dažām nepieciešams jauns segums, citām – jāaizlīdzina bedres un iedobumi. Ļoti sliktā stāvoklī ir, pie­ mēram, Vītolu iela, J. Fabriciusa un Sarkanarmijas ielas posmi, ilgu laiku netiek pielīdzināta bedre Padomju prospektā līdzās muzejam. Un šādu faktu nav ma­zums. Pie kam tāda aina vērojama gadu no gada. Un patlaban pilsētas komunālā dienesta vadītāju rīcībā nekādu pārmaiņu nejūt. Reizēm pat rodas iespaids, ka pilsētā nav saimnieka...
– To var apliecināt tramvaju kustības braukšanas posms Ļeņina ielā, kur darbus veica kooperatīvs «Bruģis». Samaksāta liela nauda, bet darbs veikts ārpus katras kritikas. Vai tad to varēja pieņemt, bet varbūt, ka to neviens arī nav pieņēmis. 
(...)

 

1990. gada 14. jūlijs „Komunists”
(rubrika: Liepājas jaunumi)

Kā izteicās pilsētas Tramvaju pārval­des priekšnieks Jevgeņijs Mackevičs, ne­dēļas nogalē uz līnijas izies zaļi krāsots tramvaja vagons ar zooveikala «Aquaterra» reklāmu uz abiem sāniem. Jādo­mā ka gadiem ilgi pie sarkanīgās toņ­kārtās krāsotiem vagoniem pieradušajiem liepājniekiem tas nebūs pārāk liels trie­ciens.

 

1990. gada 26. jūlijs „Komunists”
Sen aizmirstais vecais 
(rubrika: Mans viedoklis)

Liepājas tramvajs vienmēr ir bijis par piedauzības akmeni. Un grūti viennozīmīgi atbildēt, kādēļ. Vai tā­dēļ, ka tas attiecināms uz pirmajiem zirgu tramvajiem Krievijā un pirmajiem elektriskajiem vagoniem, vai arī tādēļ, ka savu uzplaukumu līniju sazarojuma jomā tas pārdzīvojis pirmskara gados, vai vienkārši tādēļ, ka no visas šīs bagātības līdz mūsu dienām saglabājies tikai viens vienīgs maršruts. Nav skaidrs tikai, kādēļ katru vagonu priekšlogā rotā skaitlis «1», acīmredzot tādēļ, lai mulsinātu ārzemju spiegus, kuri domās, ka ir nokļu­vuši lielā centrā, kur ir tramvajs un ne jau ar vienu lī­niju vien. Bet kāds vecs liepājnieks izvirzīja savu ver­siju – elektriskais transports Liepājā pastāv eksotikas dēļ. Ar ko tad mēs citādi atšķirsimies piemēram, no kaimiņpilsētas Klaipēdas, ar kuru mūsu sacensība aiz­gājusi tiktāl, ka mums vairs nav nedz tirdzniecības citas, nedz Jūras muzeja, nedz pat desu veikalos. 
Pilsētniekiem ar lielāku stāžu ir daudz citu viedokļu – tramvajs Liepājā pastāv tādēļ, lai kompānijās, kur pulcējas vairāk par diviem, būtu par ko patrīt mēles, sacensties asprātībā. Klasisks jau vairākus desmitus ga­du ir aforisms: «Ja ir laika, tad brauc ar Liepājas tramvaju.» Un to pilnībā var apstiprināt tie, kuri ne reizi vien nervozējuši pieturā, kad noteiktā laikā vaja­dzēja nokļūt uz vilcienu vai starppilsētu autobusu. Zi­nu to pēc sava paša stresu pārdzīvojumiem, kad re­zervē nav liekas pusstundas, lai vismaz kājām nokļūtu līdz stacijai. Kaut gan, protams, pēc otro sliežu ceļu ieguldīšanas, satiksme uzlabojās. 
Pagājušajā nedēļā es gandrīz vai mainīju savas do­mas.. Un tas notika sekojoši. Gatavojoties apmeklēt Tramvaju pārvaldi, iegāju pie mūsu vēstuļu nodaļas darbiniekiem, kuri, pateicoties pilsētnieku sūdzībām, pārzina visus liepājnieku «sāpju momentus». Un, tīrais brīnums, izrādās – redakcijas pastā jau zināmu laiku vairs nav, kā agrāk teica, darbaļaužu vēstuļu par trū­kumiem tramvaja darbā. «Lieliski!» — nodomāju. «Tātad pilsētā kaut kas mainījies uz labo pusi.» 
– Kavējumi pie mums tomēr gadās, – mani pār­steidza Tramvaju pārvaldes priekšnieks Jevgeņijs Mac­kevičs. – Taču daudz retāk nekā Autobusu parkā. 
Taču galīgi manu teicamo priekšstatu, kas pastāvēja tikai dažas stundas, sagrāva, izejot no pārvaldes, divi viens aiz otra man pretī traucošie tramvaji, bet pēc tam ar 1 – 3 minūšu intervāliem vēl trīs. Reāli novērtē­jis stāvokli, es kājām devos uz pilsētas centru, un ti­kai pie tilta pāri kanālam mani apsteidza pirmais va­gons, kas bija pa ceļam. Tādā kārtā es no debesīm atkal nolaidos uz grēcīgo zemi un centīšos vairs ne­atrauties no tās. Bet cilvēki, acīmredzot, nežēlojas, droši vien tādēļ, ka zaudējuši katru cerību... 
Dzīve toties liecina, ka trīs kapeikas par braucienu vairs nesedz ekspluatācijas izdevumus. Tramvaju pār­valde, lai savilktu kopā galus, saņem dotāciju 441 tūk­stoš rubļu apmērā, tādēļ, ka viena pasažiera pārvadā­šanas pašizmaksa ir 5,9 kapeikas. Ļoti ievērojamu daļu šai skaitlī sastāda amortizācijas atskaitījumi par vago­nu, kuru vērtība ļoti augsta – 120 tūkstoši rubļu par katru. Kur tad izeja? 
Ir divas iespējas – vai nu jāpaaugstina braukšanas maksa, vai arī pilsētas Izpildkomitejai jāpalielina dotā­cija, – saka J. Mackevičs. – Mana pozīcija: ar šo pa­šu tramvaju jābrauc par tām pašām 3 kapeikām. Būs labāks noskaņojums, labāk cilvēki strādās. Lūk, arī at­deve, par kura mūsu vadība rūpējas. Un nav spiesta lieta, ka mums jārada šāda peļņa, bet pēc tam jārē­ķina, ka viss kļūst dārgāks, ka arī par tramvaju vaja­dzēs vairāk maksāt. Protams, salīdzinot ar cenām, trīs kapeiku maksa par braukšanu ir zema, taču, salīdzinot ar cilvēku darba algas līmeni, sešu kapeiku maksa būs augsta. 
Vai ir citas iespējas samazināt pašizmaksu? Protams, ir. Var organizēt tramvaju ražošanu Rīgas vagonu bū­ves rūpnīcā. Pirmkārt, varētu cerēt uz daudz zemāku to cenu, kā arī rezerves daļu izmaksu, bet, ot­rām kārtām, tas ļaus ietaupīt valūtu, jo turpmāk norē­ķināšanās ar Austrumeiropas valstīm notiks konvertē­jamā valūtā. Jāsaka, ka republikā šī iespēja patlaban tiek nopietni apspriesta, taču tā ir nākotnes lieta. Vēl viens ekonomisks moments – panākt no republikas orgāniem pilnīgu to pasažieru pārvadāšanas maksas kompensāciju, kuriem ir atvieglinājumi. Pagaidām vēl uz pārvaldes rēķina tiek pārskaitīta tikai puse no pare­dzētās summas. Pēc tam, kad tika mainīta kontrolieru darba apmaksa – viņi sāka saņemt 90 procentus no iekasētās soda naudas, – par diviem tūkstošiem rubļu mēnesī pieauga arī pārvaldes ienākumi. 
Pats par sevi saprotams, ka ieviest būtiskas izmaiņas pārvaldes ekonomikā šī nauda nevar, tādēļ rodas ve­sela virkne problēmu. Pirmie savas pretenzijas izvir­zīja vagonu vadītāji. Viņi piedraudēja administrācijai: ja viņiem nepalielinās algu, viņi neieradīsies darbā. Stāvoklis bija visai nopietns, jo pārvaldē jau tā trūkst desmit vadītāju, kā rezultātā jau esošiem darbiniekiem pastāvīgi jāstrādā virsstundas, Un, neraugoties uz to, ka par šādu darbu maksā dubulti, vagonu vadītāji, vai­rums no kuriem ir sievietes, izjūt lielas neērtības, jo nevar veltīt ģimenei pietiekami daudz laika. Ar Izpild­komitejas palīdzību šo konfliktu izdevās novērst, pie­liekot vadītājiem pie algas 40 rubļus. Bet vai uz ilgu laiku? 
Starp citu, viens no argumentiem par labu algas paaugstinājumam bija lielā starpība, kāda pastāv salīdzi­nājumā ar autobusu šoferu algām, kaut gan darbs, pēc tramvajnieku domām, gan vieniem, gan otriem ir lī­dzīgs, ņemot vērā atbildību par cilvēku dzīvībām. Tiesa, autobusu šoferiem jāstrādā daudz sarežģītākos un sasprindzinātākos apstākļos. Taču es pieminēju šo faktu pavisam citā sakarā. Pēc Jevgeņija Mackeviča ap­galvojumiem, pārvadājumi autobusā nes vairāk zaudē-» jumu nekā tramvajā. Ja tas tā ir, tad rodas jautājums: kādēļ tad pilsēta savulaik atteicās no tik daudziem tramvaja maršrutiem, kuri atjaunināti grūtajos pēckara gados? Tad ar daudz ērtāku un ekoloģiski tīrāku tran­sportu nekā autobuss varētu nokļūt gan līdz tirdznie­cības ostai, gan līdz Gaisa tiltam, gan līdz Cukurfabri­kai, gan līdz citiem attālākajiem pilsētas punktiem. Var­būt, ka deputātu komisijai vajadzētu pamatīgi izpētīt šo problēmu no visiem redzesviedokļiem un pieņemt galīgu lēmumu, ņemot vērā pilsētas tālākas attīstības perspektīvas. Vismaz viela pārdomām ir. 
Tā, patlaban institūts «Komunālprojekts» izstrādā projektu tramvaju līnijas pagarināšanai līdz Ezerkrasta dzīvojamam masīvam. Šī darba pēdējais veikšanas ter­miņš – nākamā gada maijs. Pēc projekta apstiprināša­nas būs vajadzīgi vismaz divi gadi, lai ieguldītu slie­des. Tas viss izbrīvēs ne vienu vien autobusu, bet galvenais – radīs cilvēkiem ērtības. Jau sen pienā­cis laiks nevis sludināt rūpes par cilvēkiem, bet praksē pastāvīgi nodarboties ar šo jautājumu. Ja iepriekšējie pilsētas vadītāji būtu domājuši pirmām kārtām par ie­dzīvotāju vajadzībām un tikai tad par ekonomisko iz­devīgumu, tad pilnīgi iespējams, ka pilsētā līdz pat šim laikam būtu vairāki maršruti. Bet, kas biji», tas pa­gājis, un tas mums šodien vairs nelīdzēs. Jau patlaban speciālisti izvirza jautājumu par jaunas līnijas ieguldī­šanu līdz Gaisa tiltam. Un šeit mums atkal ir iespēja pārliecināties par tautas gudrības patiesīgumu, ka jau­nais – tas ir sen aizmirstais vecais. 
Taču ir arī tiešām oriģināls priekšlikums – vai ne­vajadzētu pietuvināt pilsētas centram attālo prāvo Za­ļās birzs rajonu, organizējot tramvaju satiksmi. Jo šeit taču jau atrodas Centrālā slimnīca, vairāki uzņēmumi un dzīvojamie kvartāli, bet tuvākajā laiki tieši šajā ra­jonā paredzēta plaša dzīvokļu celtniecība. 
Vārdu sakot, Liepājas tramvajs, tā šodiena un attīs­tības perspektīva prasa speciālistu, deputātu un visu pilsētnieku uzmanību. Acīmredzot, Liepājā pienācis laiks izstrādāt zinātniski pamatotu iedzīvotāju apkalpo­šanas transporta shēmu, bet pirms tam uzklausīt dažā­dus redzesviedokļus.

E. Bergs

 

1990. gada 2. augusts „Komunists”
(rubrika: Liepājas jaunumi)

Aizvakar Rīgas un Tirgus ielas krus­tojumā nolika autobusa sadursme ar tramvaju. Tas atgadījās pusseptiņos no rīta. Autoinspekcijas pārstāvjus izsau­ca pulksten septiņos, taču ieradās in­spektori tikai ap deviņiem. Tā kā noti­kuma vietu nedrīkst atstāt pirms auto­inspektoru ierašanās, tramvaju kustība bija paralizēta divas stundas.

 

1990. gada 18. septembris „Komunists”
(rubrika: Liepājas jaunumi)

Jau sācies remonts? – interesējas gājēji, ejot pāri tiltam un redzot gar tramvaja sliežu ceļiem izņemtās akmens šķembas. Nē, tas vēl nav tilta remonts. Tie ir ar tramvaju saistītie darbi. sliedēm vajadzīgi tā dēvētais gaisa spilvens.

 

1990. gada 13 oktobris „Komunists”
Pasažieru ievērībai!
(Sludinajums)

Sakarā ar sliežu ceļa nomaiņu uz tilta, tramvaju kustība būs pār­traukta no pulksten 22 13. oktobri līdz pulksten 14 14. oktobrī.

 

1990. gada 16. oktobris „Komunists”
(rubrika: Liepājas jaunumi)

Pārtraukums tramvaju kustībā bija saistīts ar koka gulšņu ieklāšanu tramvaju ceļam uz tilta. Puse šī darba paveikta sekmīgi. Koka gulšņi mazinās tiltam tik ļoti bīstamo

 

1990. gada 30 novembris „Komunists”
(Ar smaidu)

Tramvaja tilts ir sasirdzis, un neviens nevar pasacīt, kad tas izve­seļosies. Un tāpēc, lai cilvēki tomēr kaut kādā veidā nonāktu no Vecliepājas Jaunliepājā un varētu atgriezties arī atpakaļ, mūsu pil­sētā izstrādāts pasaulē vēl nepielietots satiksmes veids – tramvaj-amfībija, kas pārvietojas vienlīdz labi kā pa sliedēm, tā – ūdeni. Projekta izmaiņas daļēji finansēt apņēmies kooperatīvs «Akvaterra».