1993. gada 7. janvāris „Kurzemes Vārds”
Tramvaji pāri tiltam brauks pa vienām sliedēm

Tramvaja tilta rekonstrukcija, kaut arī lēni, taču turpinās. Cik tālu ir pavirzījusies dar­bi? Šo jautājumu uzdevu uzņēmuma «Liepājas tramvajs» direktoram J. Konstantinovam. 
– Tiltu būvētāji tikko mums lūdza tramvaju kustību pāri tiltam pārkārtot uz vienām sliedēm, un konkrēti – uz tām, kuras atrodas ezera pusē. Šo pārkārtošanu nolēmām veikt ar pārmiju palīdzību tilta abos galos, tādā veidā ļaujot celtniekiem turpināt savu darbu. Šī pārkārtošana notiks sestdien – no pusnakts līdz pulksten 16 dienā. Tramvaju kustība pāri tiltam pa vienām sliedēm ilgs apmērām mēnesi.

Arkādijs Bulatovs

 

1993. gada 13. janvāris „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)

Pagājušajā sestdienā tramvaja sliedes uz tilta tika savienotas vienvirziena kus­tības variantā. Tas vēl vairāk apdraud gā­jējus, kuri izmanto tiltu, jo tramvajs pēk­šņi parādās ne uz «sava» ceļa. Nepieciešamo palīdzību piekrita sniegt Municipālā policija. Tās darbinieki laiku pa laikam dežurēs objektā.

 

1993. gada 15. janvāris „Kurzemes Vārds”
Par Liepājas tramvaju Ņujorkā

Labdarības sarīkojums Ņujorkā par labu Liepājas tramvajam. Pirmajā rindā lat­viešu sabiedrības vadītāji, otrajā sarīkojuma rīkotāji – kādreizējie liepājnieki. Sarīkojums notika Ņujorkas transporta muzejā, 
Pirmajā rindā no kreisās: Imants Kalniņš (Daugavas Vanagu apvienības Ņujorkā priekšnieks), Dauma Kursa Grava (Amerikas Latviešu Jaunatnes apvienības priekš­sēde), Gunārs Meierovics (Pasaules Brīvo Latviešu apvienības priekšsēdis), Aivars Baumanis (Latvijas vēstnieks ANO), Jānis Siliņš (Ņujorkas Latviešu organizāciju padomes priekšsēdis) un Ints Rupners (Amerikas Latviešu apvienības priekšsēdis). Otrajā rindā: Uldis Grava, Anita Baumane, Vija Dāle, Sarmīte Grava un Si­gurds Grava. 
Sarīkojums deva 2500 dolāru atlikumu, par kuru Liepājas tramvaju pārvalde varēs saremontēt vienu no 16 vagoniem.

 

1993. gada 16. janvāris „Kurzemes Vārds”
Pārbaudījums

Niknā auka, kas pāri mūsu republikai brāzās aizvakar, Liepāju papurināja it krietni. Meteorologi ziņo, ka vienīgi Jelgavā un Daugavpilī vēja ātrums esot bijis tāds pats kā pie mums. 
(...) 
Labi ieskrējies pāri ezeram, vējš paārdījās aerodromā, kur pacēla gai5ā un aizsvieda kādus metrus 20 tālāk lidmašīnu AN-24, Sabojāja arī propellerus helihopteriem. Taču lidostas kolektīva darbs tamdēļ nepārtrūka, tur spēja pieņemt pat lidmašīnu no Maska­vas, kas sānvēja dēļ nespēja nosēsties Rīgā. Arī reiss uz Sanktpēterburgu noritēja pēc grafika. Vētra neapturēja autobusu satiksmi pilsētā, tikai 3,5 stundas nekursēja tramvajs. Ugunsgrēku nebija. 
(...)

Pēteris Jaunzems

 

1993. gada 19. janvāris „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)

Sestdien kārtējās kaislības virmoja ap tramvaja tiltu. Jo viens no tramvajiem «netrāpīja» uz sliežu pārmijas un «noskrēja» no sliedēm. Par laimi tas neapgāzās, arī ļau­dis necieta, tomēr tramvaju kustība uz brīdi tika pa­ralizēta.

 

1993. gada 28. janvāris „Kurzemes Vārds”
(Sludinājums)

«Liepājas tramvajs» nosūta uz Rīgas 10. tehnisko skolu jauniešus un jaunietes no 21 gada vecuma mācīties par tramvaju vadītājiem. Mācību sākums 1. februārī. Ar kopmītni nodrošina. Pieteikties personīgi kadru daļā, Rīgas ielā 56 līdz 28. janvāra pulksten 16.

 

1993. gada 30. janvāris „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)

Uzņēmuma «Liepājas tramvajs» ekono­miskais stāvoklis atkal saasinājies. Sava lo­ma šeit bija arī apgrozījuma nodoklim. Va­dībai ir tikai viens priekšlikums, lai izietu no krīzes – kārtējā braukšanas maksas palielināšana. Runa ir par pieciem rubļiem.

 

1993. gada 12. februāris „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)

Pastāvīgā Transporta un sakaru deputātu komisija kopā ar tautsaimniecības komisi­jas pārstāvjiem, izskatījusi uzņēmuma «Lie­pājas tramvajs» iesniegumu, piekrita paaug­stināt maksu par braukšanu tramvajā līdz 5 rubļiem un sagatavoja Pilsētas valdei at­tiecīgo lēmuma projektu. 25. februārī pare­dzētajā sesijā būs iesniegts lēmuma pro­jekts, kas paredzēts donoru darbības sti­mulēšanai un tās aktīvistu bezmaksas brau­cieniem pilsētas transportā.

 

1993. gada 19. februāris „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)

Turpinās tramvaja tilta remonts. Tā jū­ras puse jau apstrādāta, tagad pienākusi kārta ezera pusei. Ir paredzēts, ka naktī uz svētdienu un līdz dienas otrai pusei tramvaja kustību pārkārtos uz sliedēm, kas atrodas jūras pusē. Un tad celtnieki varēs sākt tilta remontu ezera pusē. Šī operācija turpināsies apmēram dīvas nedēļas. Pēc tam tramvajs kustību atjaunos pa abiem sliežu ceļiem. Tilta spraugu aizpildīšana ar betonu un tramvaja kustības pilnīga pārtraukšana gandrīz uz mēnesi ieplānota maija beigās, kad kļūs pavisam silts.

 

1993. gada 23. februāris „Kurzemes Vārds”
Kā sniegs uz galvas

Sniegs. Ziemas beigās – ziema. To nu gan negaidījām! Bet cik skaisti! 
Taču atkal darvas pile. Atkal jārunā rūgtie vārdi. Pirmais jaunums, kuru liepājnieki uzzināja sniega laika, – sētnieku jaunais darba grafiks. Izrādās, ka par darbu svētdienās viņiem nemaksā. Starp citu, daudzi no viņiem ietves netīrīja arī pirmdien. Un pat pilsētas centrā. To redzot, bija jāatceras, cik daudz par iespējamo sniega novākšanu runāja Pilsētas valdē. Bet neviens taču ne­zināja, ka tas sāks snigt tieši svētdienā... 
Ārkārtējo situāciju operatīvā centra priekšnieks J. Linde redakcijai paziņoja, ka, viņaprāt, pilsētā nekas neparasts taču nav noticis. Sniega segas biežums svētdien sa­sniedza 16,4 cm. Specializētā ATU sniega tīrīšanas tehnika strādāja gan svētdien, gan naktī uz pirmdienu, un no rīta visas maģistrālās ielas bija normālā stāvoklī. 
Taču autobusi no rīta nebrauca. Kādēļ?
AP direktors R. Embutnieks uz šo jautāju­mu redakcijai atbildēja: «Daļa mašīnu ne­varēja izbraukt no parka slidenā ceļa dēļ. Ielas taču nepaguva nobērt ar granti. Daļa transporta «sasala», jo izrādījās, ka anti­frīzs bija ļoti sliktas kvalitātes. Ap pus­dienlaiku stāvoklis normalizējās.» Un tas no­tika 7 grādu salā! Bet, ja būtu 20? 
Tramvajs vakar negāja tādēļ..., ka ne­gāja svētdien. Pārtraukums tramvaju kustībā bija sakarā ar darbiem uz tilta, un pa šo laiku krustojumos sliedes bija pieblietētas ar sniegu. Grūti pateikt, kā uz to reaģētu stagnācijas laikā. 
Problēmas bija arī ātrās palīdzības ma­šīnām. Bet speciālisti apgalvo, ka katrs uz­ņēmums un iestāde ir atbildīgi par apkār­tējās teritorijas tīrīšanu 20 metru rādiusā, tas attiecas arī uz slimnīcu. Redziet, cik viss ir vienkārši, un tanī pašā laikā tik sarežģīti.

Kirils Bobrovs

 

1993. gada 11. marts „Kurzemes Vārds”
Kontrolieris ar raksturu
(rubrika: no redakcijas sarakstes)

«Esmu lauku sieviete gados, zemniece, ar tramvaju braucu reti, tāpēc nesenie piedzīvojumi Liepājā mani skāra smagi. Iekāpusi kompostrēju divus taloniņus. Kad tos ieraudzīja kontrolieris, viņš mani sāka rup­ji lamāt un pieprasīja maksāt 50 rubļus so­da naudas. Izrādījās, ka viens talons nebija kompostrējies, ko es bez brillēm nevarēju ievērot. Sodu maksāt atteicos. Tad kontrolieris kategoriski uzstāja, ka jābraucot uz policijas iecirkni. Kāda sieviete centās ma­ni aizstāvēt, bet kontrolieris viņai uzklie­dza, lai stāvot klusu un nebāžot degunu, kur nevajag...» Tālāk šī sieviete no Ziem­upes apraksta piedzīvoto un savas pārdo­mas municipālas policijas iecirknī, kur vi­ņu bija nogādājis kontrolieris Edvīns Men­ģelsons. 
«Zaķi», protams, ir jātvarsta un jāsoda. Taču tas būtu jādara korekti, nepārsniedzot sabiedrībā pieņemtas uzvedības normas. Diemžēl pēdējā laikā nācies dzirdēt dažā­dus, pat šausminošus nostāstus par kon­trolieru izdarībām (un ne tikai tramva­jā vien). Tas sniedzoties tik tālu, ka dažiem «zaķiem» par piemiņu paliekot puni un zi­lumi. Arī ziemupietes vēstulē nebija tikai sūdzība par nodarīto pārestību, tas bija dvēseles kliedziens pēc taisnības. Tādēļ nolēmām uzzināt uzņēmuma «Liepājas tramvajs» direktora Jura Konstantinova vie­dokli. Drīz vien saņēmām viņa atbildi, to publicējam nedaudz saīsinātu: 
«Ne vārda nerakstīšu par vēstuli. Pievie­noju E. Menģelsona paskaidrojumu. Neska­toties uz to, viņam izteikts brīdinājums. 
Dažos vārdos – par kontroli un kontro­lieriem. Ticiet man, tas ir elles darbs. Ne­saprotu, kādi iekšējie spēki liek viņiem strādāt šajā amatā, visi viņi strādā uz līguma pamata. Uz viņiem spļauj, sper ar kājām, sit pa seju, pasaka, ka esot piedzērušies. Lai tādas lietai nenotiktu, gribēju kopā ar kontrolieriem sūtīt vai nu Municipālās po­licijas vai valsts policijas pārstāvi, vai ze­messargus. Visi viņi atteicas... 
Kontroles kā tādas agrāk praktiski nebi­ja. Tagad tā daudzmaz ir, tādēļ šāda re­akcija. Raksturi kontrolieriem ir dažādi. Vie­ni ir tādi, kas kontrolē, kā to iedomājas pasažieri, praktiski neko nenopelnot. Otri kontrolē tā, kā tas tiešām jādara, un no­pelna kārtīgi. Protams, no ienākumus ne­nesošiem un rupjiem kontrolieriem mēs atvadāmies». 
Droši vien arī tā spriest Konstantinova kungam ir pamats. Tagad, kad valda eko­nomiskais haoss, sabiedrība ir saērcināta, jūtas neaizsargāta. Tādēļ cilvēku savstarpējās attiecībās bieži uz āru ielaužas ne­savaldība, kašķēšanās, nekaunība. Tomēr braukšanas talonu kontrole tramvajā vai autobusā nekādā ziņā nedrīkst kļūt par pašmērķi un kontrolieri pārvērsties mazos tirānos. Citādi pasažieros tikai nostiprinā­sies pārliecība, ka spēks var atļauties visu, bet taisnīgumam kautrīgi jāpaliek maliņā.

Imants Zellis

 

1993. gada 23. marts „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)

Kopš svētdienas tramvaji pa tiltu pāri pilsētas kanālam atkal brauc pa abām slie­dēm. Tas liecina par remontdarbu kārtējā posma noslēgumu. Līdz ar siltā laika iestā­šanos sāksies betonēšanas darbi un tādēļ kustība pāri tiltam būs pilnībā jāpārtrauc.

 

1993. gada 24. marts „Kurzemes Vārds”
Vēlreiz par kontrolieriem

Slimība un invaliditāte nav nekāda prie­ku priekšrocība. Parasti cilvēki to necen­šas reklamēt. Diemžēl ne visi tramvaja bi­ļešu kontrolieri to saprot un atceras, un bieži vien mūsu nelaimi izkliedz pa visu vagonu. Tas ir ļoti netaktiski. Pie tam arī pašam kontrolierim pastāv iespēja kādreiz kļūt par f3du pašu invalīdu. 
Februāra sākumā man bija jābrauc uz Sociālas apdrošināšanas pārvaldi, bet tā kā nejutos īpaši labi, mani pavadīja paziņa. Nā­košā pieturā iekapā kontrolieris. Parādīju ap­liecību. Diemžēl mana pavadone tik zibenīgi nepaspēja starp daudzajiem izsistajiem ta­loniem savā somiņā atrast īsto. Daži izkri­ta uz grīdas, taču tie vairs kontrolierim ne­interesēja, esot jānāk uz policiju. Man pie­prasīja apliecību rādīt vēlreiz un pa visu vagonu izkliedza, ka es esot par daudz jauns invalīds... Dokuments bija kartība. Bet man arī nācās apmeklēt restoto iestādi, jo uz Ielas mani vienu atstāt veselības dēļ nevarēja. Abas izbaudījām daudz rupjību, pat draudus par ievietošanu karcerī! Man sāka reibt galva, bet tiku izsmieta. Ar lielām pūlēm uzzināju kontroliera uzvārdu – Žavoronkovs. Un arī tad to «iebāza ģī­mī» paziņai ar izsmieklu: «Arī jūs esat ak­la?» Ļoti ceram, ka, ja ne laikraksts, tad «Liepājas tramvaja» priekšniecība palīdzēs Žavoronkovam «ieiet Eiropā» – iemācī­ties kaut kripatiņu kultūras.

D. E. otrās grupas invalīde

 

1993. gada 13. aprīlis „Kurzemes Vārds”
(rubrika: rindiņas no vēstulēm)

Man likās, ka avīze pārāk daudz uzma­nības veltī tramvaju kontrolieriem. Un li­kās tik ilgi, kamēr man pašai nācās saskar­ties ar šo pilnīgi nenormālo parādību. Es izkompostrēju vecā parauga talonus, kuru lietošanas termiņš jau bija beidzies. To iz­darīju neuzmanībai dēļ. Vainot varu tikai pati sevi. Pēkšņi – kontrole. Nu ko, va­jadzēja samaksāt ar likumu noteikto soda naudu. Maksimālo – 200 rubļus. Turpmāk būšu uzmanīgāka. Bet, lūk, nelaime: no uztraukuma uzreiz nepaskatījos uz rokās iespiestajām kvītīm. Vēlāk saskaitīju: to bija par 110 rubļiem. 90 rubļus kontrolieris ielika kabatā!

V. Baranka

 

1993. gada 27. aprīlis „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)

Sācies īsti vasarīgs laiks, kas ļauj ar lie­tu vērienu betonēt tramvaja tilta vidējo daļu. Bet par šo darbu sākumu neko no­teiktu nevar teikt, jo tiem nav 5 miljoni rubļi. Vēl vairāk – valde nav samaksājusi tilta celtniekiem 3 miljonus rubļu par jau padarītajiem darbiem. Tātad tuvākajā laikā neslēgs tramvaja tiltu betonēšanas darbiem.

 

1993. gada 14. maijs „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)

Joprojām nav atrisināts jautājums par tramvaju tilta rekonstrukcijas turpināšanu. Dažu firmu vadītāji būtu ar mieru pieda­līties šī projekta finansēšanā, ja Pilsētas valde piešķirtu viņiem zināmus nodokļu vai citus atvieglojumus. Ja ir konkrēti priekšli­kumi, pilsētas galvas vietnieks A. Jaunslei­nis iesaka griezties pie Valdes locekļa O. Kazeka. Telefons – 22334.

 

1993. gada 14. maijs „Kurzemes Vārds”
(rubrika: rindiņas no vēstulēm)

Tramvaja vagoni vairāk stāv nekā brauc. Manuprāt, tie plīst galvenokārt tādēļ, ka ārkārtīgi sliktā stāvoklī ir sliedes. Līku­mos tās nav slaidi izliektas, bet ar asiem lauzieniem, bet taisna­jos gabalos – šķības un grei­zas. Braucot nostāvēt kājās ir gandrīz neiespējami. Pilsētas valde esot iedalījusi 23 000 USD «Liepājas tramvajam». Tie, kā šķiet, tiks izlietoti vagonu re­montam nevis sliežu salaboša­nai. Tātad kārtējo reizi cīnīsies ar sekām, bet ne ar cēloņiem.

Armands Upmalis
(...)

 

1993. gada 20. maijs „Kurzemes Vārds”
Preses stunda Pilsētas valdē

Kārtējo reizi tiekoties ar žurnālistiem, pilsētas galva I. Vismins un Valdes locekļi G. Kazeks, J. Ilenāns un J. Mickēviča stāstīja par jaunumiem, atzīmēja aktuālākas problēmas. Par akcijas «Mēs – Liepājai ‘93» organizēša­nu runāja I. Fomins. 
Izmēģināts un ekspluatācijā pieņemts jūras ostas pir­mais celtnis, ko atšķirībā no citiem Krievijas jūras kara garnizons nav izmantojis. Pilsētas finansu stāvoklis ir sarežģīts. Aug bezdarbs. Rāvējslēdzēju rūpnīcā algu maksā, izsniedzot strādājošiem ...autopiekabes «Zubrjonok». Valde lūdz uzņēmumus piedalīties Tramva­ju tilta fonda izveide, jo tilta rekonstrukcija jāpabeidz līdz gada beigām. 
(...)

Kirils Bobrovs

 

1993. gada 27. maijs „Kurzemes Vārds”
Ziedojiet tilta remontam
(rubrika: no redakcijas pasta)

Pilsētas galva Vismins kungs ar sludinā­jumu avīzē paziņo liepājniekiem, ka Pilsē­tas valde, lai iegūtu papildu līdzekļus til­ta rekonstrukcijai, Latvijas bankas Vecpil­sētas nodaļā atvērusi kontu fondam, kurā var iemaksāt ziedojumus.
Pilsētas valdei pietrūka naudas pēc tam, kad tā ar devīgu roku izdalījusi milzu lī­dzekļus aizdevumiem privātfirmām – gan pa 100 tūkstošiem, gan pa pusmiljonam, vēl dažiem pa lielākām un mazākām summām. Ticis uzcelts žogs ap sporta laukumu par 275 tūkstošiem rubļu, viesu uzņemšanai viesnīca «Līva» iztērēti vairāki simti tūk­stoši. Dzird runājam, ka Valdes vajadzībām nopirkti divi lepni ārzemēs ražoti limuzīni, kas protams, maksāja krietnu summu. Un kur tad vēl daudzie gan individuālie, gan grupu braucieni uz ārzemēm, piedaloties semināros un «pieredzes apgūšanā». 
Nav brīnumi, ka pēc tik dāsniem izde­vumiem nepaliek līdzekļi tilta remontam. Tad nu, liepājnieki, esiet tik mīļi – ziedo­jiet! Šķiet, Vismina kungs neuzskata, ka šāda veida līdzekļu vākšana rīvētu kantes Pilsētas valdes godam.

Pauls Grīnvalds

 

1993. gada 29. maijs „Kurzemes Vārds”
(rubrika: policijas hronika)

(...)
Lūdzam iedzīvotājus uzmanīties, braucot sa­biedriskajā transportā. Pēdējās dienās autobusos un tramvajā, kā var spriest pēc saņemtās informācijas, «uzdarbojas» čigānu tautības kabatzagļi. Cietušos lūdzam nekavējoties saistīties ar policiju.

 

1993. gada 19. jūnijs „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)

Vakar viena tramvaja pasažieri (tas brauca dienvidu virzienā) pieturā iepretī Pētertirgum nokļuva ugunī. Ugunsgrēks radās īssavienojuma dēļ elektrokabelī zem grīdas. Pasažieri paguva izkāpt no vagona, neviens nav cietis. Izsauca uguns­dzēsējus. Tramvajam nepieciešams nopietns remonts.

 

1993. gada 3. jūlijs „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)

Sācies tramvaju tilta rekonstrukcijas dar­bu atbildīgais posms – betonēšana. No 5. līdz 19. jūlijam tilts būs pilnīgi slēgts, pārtrauks arī tramvaju kustību. Tādēļ iz­strādāta shēma, pēc kuras tie autonomā režīmā kursēs katrā pilsētas daļā. Pro­tams, pasažieriem tas sagādās lielas neēr­tības, bet citas iespējas nav. Diemžēl par braukšanu katrā iecirknī būs jāmaksā at­sevišķi.

 

1993. gada 3. jūlijs „Kurzemes Vārds”
(Sludinājums)

Tramvaju pasažieru ievērībai 
Sakarā ar tilta remontu no 5. jūlija līdz 19. jūlijam tramvaju vagonu kustība tiek sadalīta divās zonās – Jaunliepājā un Vecliepājā. Maksa par braucienu katrā zo­nā 6 rubļi. Tramvaju vagonu kustības intervāls 15 min. 
Atvainojamies par radītām neērtībām. 
Administrācija

 

1993. gada 6. jūlijs „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)

Pēc uzņēmuma «Liepājas tramvajs» pazi­ņojuma par tilta slēgšanu pāri kanālam sāka spriest, kā to labāk izdarīt. Uzņē­muma vadība šaubās, ka kāds segs tā zau­dējumus sakarā ar satiksmes pārtrauku­miem. Ierosināts jautājums par tramvaju kustības pilnīgu pārtraukšanu un nepiecie­šamību lūgt Autobusu parkam organizēt papildu autobusu maršrutus.

 

1993. gada 6. jūlijs „Kurzemes Vārds”
(Sludinājums)

Tramvaju pasažieru ievērībai 
Sakarā ar tramvaja sliežu apseko­šanu un remontdarbiem tramvaju kustība tiek apturēta. Tramvaji ne­kursēs no 7. līdz 18. jūlijam. Kustī­bu atjaunos 19. jūlijā. Neizmantotā jūlija perioda mēneškartes būs derīgas attiecīgajā periodā augustā. 
Atvainojamies par neērtībām. 
Administrācija

 

1993. gada 9. jūlijs „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)

Kāda sašutusi liepājniece, kura neno­sauca savu vārdu, prasīja redakcijai paskaidrot: kādēļ tomēr tramvaji ne­brauc, kā tas tika solīts? Pēc mūsu rī­cībā esošām ziņām, galvenais iemesls otrreiz izskatīt agrāk pieņemto lēmumu bija bažas, ka varētu lūzt vagoni, kas atrodas Vecliepājā. Diezgan dīvains ap­svērums. Toties tilta celtnieki strādā pilnā sparā. Satiksme jāatjauno pare­dzētajā laikā.

 

1993. gada 10. jūlijs „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)

Vakar Rīgas firmas «Tilts» strādnieki pa­beidza betonēt dzelzsbetona plātnes tram­vaju tilta vidus daļā. Tādā kārta vidus posms vairs nav paceļams, bet kļuvis vien­gabalains. Par to, kā norit tilta rekonstrukcijas darbi un kad atjaunos tramvaja satiksmi pa to, mēs informēsim lasītājus nākamnedēļ.

 

1993. gada 15. jūlijs „Kurzemes Vārds”
Tikai lēnām pa tiltu

Mūsu laikraksts jau rakstīja, ka tramvaju tilta rekonstrukcijas gaitā mainījies darbu uzņēmējs: Rīgas valsts firmu «Pilons» aiz­stājusi cita firma, arī no Rīgas, – SIA «Tilts». Tas notika tādēļ, ka šī firma apņē­mās veikt visu būvdarbu apjomu ar izde­vumiem, kas ir mazāki par 21 miljonu rub­ļu, nekā prasīja «Pilons». Praktiski tāme ir divkārt lētāka. Tilta celtnieku sastāvs ir tas pats: strādnieku brigāde Nikolaja Ma­lahova vadībā, agrākais priekšnieks Ser­gejs Rudenko. 
– «Pilons» atstājis mums pilnīgi pliku būvlaukumu, un visu, kas tagad te ir, at­vedis jaunais darbu uzņēmējs, – stāsta S. Rudenko. – Uzņēmēju maiņa notika āt­ri, tā prasīja tikai dažas dienas. Brigāde uzreiz sāka strādāt spraigi un augstā kva­litāte. Gandrīz viss brigādes sastāvs pie­dalījies dzelzsbetona tilta celtniecībā, ko būvēja pāri Tirdzniecības kanālam un ko nu jau astoņus gadus ekspluatē bez trau­cējumiem. Mūsu strādnieki ir pieredzes bagāti, katrs no viņiem tiltus būvē 15 – 20 gadus un vairāk. 
Satiksme uz tramvaju tilta šobrīd slēgta tādēļ, ka tā vidējā daļā noklāts svaigs be­tons, kura sacietēšanai vajadzīga vismaz nedēļa. Pēc tam lielāko darbu daļu liepāj­nieki neredzēs. Šie darbi noritēs balstos zem augšējās daļas.
Kopā ar uzņēmumiem «Liepājas tram­vajs» un «Liepājas apgāds un celtnieks», kā arī pilsētas valdi nolēmām pazemināt sliežu ceļus, kad būs «logi» tramvaju satik­smē. Cilvēki strādā vairāk nekā astoņas stundas un arī brīvdienās, lai pagūtu at­jaunot tramvaju satiksmi paredzētajā laikā. 
Turpmāk, līdz pat oktobrim, tramvaju satiksmi vajadzēs slēgt sešas reizes uz vienu vai divām dienām. To prasa betona, sacietēšanas tehniskie noteikumi. 
Tramvaju tilta rekonstrukcijā piedalās gandrīz visa Liepāja. Pret tilta celtnieku vajadzībām attieksme ir labvēlīga. Sevišķi atsaucīgi ir firma «Būvmehanizācija», fir­mas BMS celtniecības pārvalde, Kuģu re­monta rūpnīca, uzņēmums «Liepājas tram­vajs», Lokomotīvju depo, firma «Piemare», ATU «Ritums», kā arī viesnīca «Līva». 
Kas mūs traucē? Tie ir nedisciplinētie pilsētas iedzīvotāji, kuri neatlaidīgi cenšas iet pa tramvaju tiltu, neraugoties uz to, ka blakus atrodas speciāli gājējiem uzceltais pontontilts. Viņi traucē strādāt, paši sevi pakļauj briesmām, viņu dēļ strādniekiem jāpārtrauc darbs. Ļoti lūdzam iedzīvotājus netraucēt mūs!

Arkādijs Bulatovs 
Andra Gertsona foto

 

1993. gada 17. jūlijs „Kurzemes Vārds”
Tramvajs! Kontrolieri! Zaķi!

Apkopojot presē publicētos materiālus par kontroli tramvajos, kā arī izskatot personīgi neskaitāmus konfliktus, secinā­ju, ka nepieciešami izteikt arī uzņēmuma vadības viedokli šajā jautājumā. 
Kontrole tramvajos agrāk praktiski nav bijusi. Braukšana maksāja kapeikas, mi­nistrija (pašvaldība), kā tas pieņemts pa­saulē, dotēja plānotos zaudējumus. Viss gāja ierastās sliedēs. Ja arī «zaķi» bija, tad tiem nebija nekādas praktiskas nozī­mes. Taču laiki mainījās. Pat Krievijā vēl arvien spēkā ir pasaulē pieņemtā dotāciju sistēma. Zināmā mērā tā ir arī Rīgā. Jo tas ir pilsētas transports, tam jābūt lētam. Bet pie mums ir otrādi. Talonu cena ir augsta, jo pašvaldībai naudas nav. Un sā­kas apburtais loks. Uzņēmums dotē dažādu kategoriju pasažierus, tie, kas pērk talo­nus, dotē tos, kas pērk mēneškartiņas, utt. Šajā ķēdītē parādās talonu viltotāji, «za­ķi», kontrolieri. 
Tātad «zaķi» un kā sekas tam – kon­trolieri. Kā jau iepriekš minēts, līdz zinā­mam laikam praktiski kontroles nebija. Tā kontrolieru pastaigāšanās pa vagoniem no­veda pie tā, ka radās liels «zaķu» kontingents, bet pārējie pasažieri kļuva vienal­dzīgi. Lai jaunajos apstākļos daudzmaz stabilizētu finansiālo stāvokli uzņēmumā, bija jārada kontrole, kas pildītu savus pienākumus. Šajā darbā tika iesaistīti lī­guma kontrolieri. Kontingents mainījās, ta­ču kodols palika. No šī brīža pilsētā pa­rādījās viens no karstākajiem konflikta punktiem.
Pēc uzņēmuma vadības pārliecības, kon­trolei ir tikai divi varianti: vai nu kontrole ir pēc pārkāpuma fakta, vai tas nav vispār. Cik var secināt no pasažieru pretenzijām, pirmais variants viņiem nav pieņemams. Ja, tā saucamie zaķi ir dažādi – ir īstie, tie, kas neko nezina, kas neko nelasa, kas neredz, utt. Pie manis ir bijuši daudzi no šiem pasažieriem. Lai daudzmaz noskaid­rotu radušos konfliktsituāciju, dažreiz pa­iet no pusstundas līdz pusotrai stundai. Kaut gan pašā sākumā situācija ir skaidra. Protams, šāda režīmā kontrolieris stādāt nevar. 
Tagad, pēc visa spriežot, par galveno, tas ir – par fizisko kontaktu starp kontrolieri un pasažieri. Loģiski do­mājot, ja nebūtu šī tiešā kontakta, tad so­da nauda praktiski nebūtu iekasēta. «Za­ķi» vienkārši pagrieztu kontrolierim mugu­ru un izkāptu no tramvaja. Jo gandrīz neviens konflikti iesaistītais pasažieris nav atzinis sevi var vainīgu. Pat tad, kad brauc bez talona vai mēneškartiņas. 
Pieminot nopietnus konfliktus, mēs vien­mēr iesakām, lai ir liecinieki, noformēti do­kumenti un lietu izskata kompetenti orgā­ni. Tikai tā var tikt pie skaidrības. Lai konflikti neveidotos jau sākumstadijā, mēs piedāvājām kopā ar kontrolieriem darbo­ties valsts vai municipālajai policijai, vai zemessargiem. Protams, par samaksu. At­tieksme bija noraidoša. Turpinot šo tēmu, varu ieteikt rakstu «Dienā» par Rīgas tram­vaju kontroli, kas publicēts 17. jūnijā. 
No pieredzes varu minēt populārākos pasažieru pārkāpumus – nav kompostrēti visi taloni, kompostrējums neskaidrs, nav talona par bagāžu, nav talona par su­ņiem, vairākas reizes kompostrēts talons, talons no cita vagona utt. Cik tas para­doksāli arī būtu, visai šai problēmai ir ļoti vienkāršs atrisinājums – laikus jāno­kompostrē taloni un jāpārbauda kompostrējuma precizitāte. Ja tas tiks ievērots, tad zudīs vajadzība pēc kontroles, un uzņē­mums būs spējīgs veikt apjomīgus re­konstrukcijas darbus. 
Tāpēc būsim savstarpēji saprotoši, laip­ni un lai katrs pilda savu pienākumu.

J. Konstantinovs, uzņēmuma «Liepājas tramvajs» direktors

 

1993. gada 22. jūlijs „Kurzemes Vārds”
(rubrika: rindiņas no vēstulēm)

17. jūlijā laikrakstā «Kurzemes Vārds» izlasīju uzņēmuma «Liepājas tramvajs» direktora Konstantinova kunga rakstu «Tramvajs! Kontrolieri! Zaķi!». Manuprāt, vajadzētu šķirot «profesionālos zaķus» no «gadījuma zaķiem». Īstam kontrolierim tas grūtības nesagādā. Kontrole un kontrolieri šībrīža apstākļos ir vajadzīgi, pat ļoti. Tikai – vai kontrolēšanu nevarētu veikt mazliet saudzīgāk, cilvēcīgāk? Par kontrolieru rupjībām ir lasīts ne vienreiz vien, taču cienījamais Konstantinovs kungs par to netika minējis ne vārda.

V. Meldrājs

 

1993. gada 28. jūlijs „Kurzemes Vārds”
(Sludinājums)

Pasažieru ievērībai! Tramvaja jūlija mēneša kartiņas derīgas līdz 10. augustam ieskaitot. 
Administrācija

 

1993. gada 30. jūlijs „Kurzemes Vārds”
(rubrika: rindiņas no vēstulēm)

Personām, kas ir vecākas par 80 ga­diem, tramvajā atļauj braukt bez maksas. Šī vecuma pensionāri grib panākt tādus pašus atvieglojumus arī braucieniem ar autobusiem. Ideja jau izteikta «Kurzemes Vārdā». Tikai, lūk, no Autobusu parka vadītāju puses nekādas reakcijas nav. Bet gribētu dzirdēt viņu argumentāciju pat tad, ja viņi šādam priekšlikumam nepie­krīt.

K. Kvedlo, pensionārs, 82 gadi 
(...)

 

1993. gada 30. jūlijs „Kurzemes Vārds”
(Sludinājums)

Tramvaja pasažieru ievērībai!
Lai atslogotu tramvaju vadītājus un garantētu kustības drošību, ar 2. augustu tiek diferencēta talonu cena vienam brau­cienam. Pērkot viena brauciena talonus pie tramvaja vadītāja, cena – 4 sant. iegādājo­ties talonus preses apvienības kioskos, veikalos un pie talonu izplatītājiem, viena brauciena cena paliek iepriekšējā, tas ir – 3 sant. Jūlijam iegādātās mēneškartes de­rīgas līdz 12. augustam.

 

1993. gada 5. augusts „Kurzemes Vārds”
Liepājas tramvajs miglā

Grieķu izcelsmes vārdam «demagoģija», kas nozīmē faktu tīšu sagrozīšanu, latvie­ši, manuprāt, ir atraduši trāpīgus sinonī­mus – apzināta muļķošana, «miglas pūša­na acīs» un tamlīdzīgus. Kā pa miglu diemžēl iet arī ar mūsu tramvaju, kura problēmām kārtējo maldināšanas devu pievienoja bezpersoniskais paziņojums 30, jūlija «Kurzemes Vārdā» par brauk­šanas biļešu paaugstinātu cenu, ja šos «Gortransport. Na odnu poezdku v tramvaje» naudas ekvivalentus (talonus) pirksit pie vagona vadītāja 
Vispirms par šī paziņojuma juridisko pusi. Kā zināms, tramvajs ir Pilsētas pa­domes un Valdes īpašuma un tikai šīm institūcijām ir tiesības lemt par braukšanas maksu. Cik zināms, ne Pilsētas padome, ne Valde nav šī paziņojuma autori un nav uzņēmušās atbildību par tā saturu. Tāpēc jāsecina, ka nodoms prasīt augstā­ku maksu ir «Liepājas tramvaja» vadītāju pašdarbība jeb, juridiski nozīmē – pat­varību, par kuru, cerams, savu novērtēju­mu dos attiecīgas tiesībsargāšanas iestādes likuma un tiesiskas valsts veidošanai vārdā. 
Tālāk, par ieviestā pasākuma pamatoju­mu. Tas vienkārši neiztur kritiku, jo nevie­nam cilvēkam nav iespējams iestāstīt, ka braukšanas maksas paaugstinājums ir ga­rantējis satiksmes drošību. Ir vienkārši mēģinājums iegūt papildu līdzekļus, iz­mantojot pašreizējo situāciju pilsētā, kad avīžu kiosku – talonu tirgotāju – skaits ir samazinājies, palikušie strādā īsu laiku, veikalos daudzviet pazuduši uzraksti par talonu tirgošanu, un gala rezultātā potenciālie pasažieri spiesti talonus iegādāties pie vagona vadītajā par augstāku maksu. Tādā rīcība nav attaisnojama apstākļos, kad jāskaita katrs izdotais santīms. Vago­nu vadītājus vajag vienkārši atbrīvot no talonu tirgošanas, lai viņi visu darba lai­ku varētu veltīt satiksmes un pasažieru drošībai. Bet talonu tirgošana pilsētā jānokārto atbilstoši pasažieru interesēm. 
Visbeidzot. Var jau saprast tramvajnie­ku bēdas – vagoni nolietojusies, sliežu ceļus būvēt nemākam, jo arī taisnajos ie­lu posmos tie izlokās uz vienu, uz otru pusi kā pa jūras viļņiem uz augšu, uz le­ju. Arī tikko samontētajā ceļa posmā pā­ri tiltam. Kamdēļ tad daudzus gadus at­pakaļ cauri visai pilsētai izbūvēja dubul­tīgo sliežu ceļu? Noteikti ne jau tādēļ, lai Brīvības ielā apgriešanas aplī viens vagons sagaidītu otru un tikai tad dotos atpakaļ Klaipēdas ielas virzienā. Bet tā notiek vai ik dienas. Iespējamā atbilde: tas sa­tiksmes intervāla dēļ, bet rezultāti – kār­tējā uzticēšanās savām kājām. Bet var­būt dubultceļš kalpo tam, lai vagoni bez pasažieriem ar uzrakstu logā «Uz depo» netraucēti varētu joņot cauri pilsētai? Tai pašā laikā daudzi cilvēki, arī iebraucēji, būtu ar mieru aizbraukt līdz depo un tos pāris simtu metru līdz stacijai aiziet kā­jām. Nav saprotams: tramvajparka vadība sūdzas (un bieži ne bez pamata) par lī­dzekļu trūkumu, bet topašlaik tukšā brau­kāšana iztukšo pašiem piederošo kasi. Tur­pretim Rīgā tramvaji daudzreiz arī līdz depo brauc ar pasažieriem. Piekrītu, lī­dzekļi kases pildīšanai jāmeklē, bet ne jau uz pasažieru vēl plānākā maciņa rē­ķina, un ne jau ar «miglas pūšanu».

Imants Grīnhāgens, jurists

 

1993. gada 6. augusts „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)

Agrāk tika ziņots, ka līdz pilsētas kanā­la tilta pilnai rekonstrukcijai tramvaju kustība pa to būs jāpārtrauc vēl divas reizes. Bet, kā mūs vakar informēja uzņē­muma. «Liepājas tramvajs» direktors J. Konstantinovs, tagad esot panākta vie­nošanās ar celtniekiem par kustības nepār­traukšanu. Viņu vienīgā prasība – lēna vagonu kustība pāri tiltam.

 

1993. gada 7. augusts „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)

Tramvaja pasažieri ir sašutuši par vago­nos pārdodamo talonu maksas paaugsti­nāšanu. Izrādās, ka uzņēmuma vadība ša­jā lieta ne jūtas vainīga. Kļuvis zināms, ka atļauju «uzcenojumam» devusi Pilsētas valde ar rīkojumu, ko parakstījis A. Jaun­sleinis. Bet Ceļu policijas darbinieki uzska­ta, ka, iekasējot lieku santīmu, nevar ga­rantēt kustības drošību.

 

1993. gada 11. augusts „Kurzemes Vārds”
(Sludinājums)

Tramvaja pasažieru ievērībai! 
Braukšanas talonus par 3 santīmiem var iegādāties šādos veikalos un kioskos: 
Klaipēdas ielā – veikalā «Fantāzija», 
Brīvības ielā – veikalā «Liepājas dārzeņi», 
Rīgas ielā – veikalā «Ginkom» un Ģ. Brenča grāmatnīcā, 
Tirgus ielā – veikalā «Baloži», 
Kuršu ielā – veikalā «Bergmanis un Co», 
Graudu ielā – Centrālajā grāmatnīcā, 
Lielā ielā – Centrālajā krājbankā, 
pie centrālās stacijas – komerckioskā «Spesva», 
visos Preses apvienības kioskos. 
Administrācija

 

1993. gada 18. augusts „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)

Ir nolemts, ka tramvaju kustības piemi­nekli Kuršu ielā – vagonu-kafejnīcu pie tirgus paviljona – nosūtīs pārkausēšanai. Tas nez kāpēc tā arī nav iekļāvies tirgus attiecībās. Un iela šajā vietā kļūs platāka un ērtāka kustībai.

 

1993. gada 27. augusts „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)

Tiem, kas iet pa tramvajtiltu, šķiet, ka remontdarbi atkal pārtraukti. Taču tas tā nav. Pašlaik rit darbi tilta apakšējā daļā – tiek izņemti tā saucamie čuguna atsvari, kas nepieciešami tilta pacelšanai. Celtnieki turpina apgalvot, ka galvenos darbus pa­veikšot līdz 1. oktobrim, un tad pa tiltu varēšot atjaunot autobusu un gājēju kus­tību. Valsts komisijai objektu plāno uzrā­dīt nedaudz vēlāk – pēc visu konstruk­ciju notīrīšanas un nokrāsošanas.

 

1993. gada 21. septembris „Kurzemes Vārds”
Pāri tiltam brauks automašīnas

Pēdējā laikā uz tramvaju tilta vērojama rosība. 
– Patlaban mēs veicam darbus četrās tilta vietas vienlaikus, – stāsta būvdarbu vadītājs Sergejs Rudenko. – Strādājam no agra rīta līdz krēslai. Ierobežotu auto­mobiļu satiksmi pāri tiltam ceram atklāt oktobrī. Ierobežojumi būs tādi, ka, pirm­kārt, pāri tiltam ļaus kursēt tikai sabied­riskajam un speciālajam transportam, otr­kārt, starp satiksmes autobusiem vajadzēs ievērot intervālu, ne mazāku par 50 met­riem (tātad uz tilta varēs atrasties tikai viens autobuss), treškārt, tilta braucamās daļas platums būs samazināts līdz mini­mumam. Kad tieši atklās šāda veida satiksmi, grūti teikt, jo mēs esam visai atkarīgi no laika apstākļiem. 
Tilta rekonstrukciju mums joprojām ak­tīvi palīdz realizēt daudzi Liepājas uzņē­mumi un organizācijas. ATU «Ritums» un 3. ATU nodrošina ar pašizkrāvējiem, SIA «CP-22» un firma «Būvmehanizācija» – ar ekskavatoriem un autoceltņiem, Lokomo­tīvju depo – ar karstām, sausām smiltīm metāla attīrīšanai no rūsas, pašvaldības uzņēmums «Liepājas apgāds un celtnieks» – ar autoiekrāvējiem, firma «UPTK» bez kavēšanās piegādā 60 – 70 kubikmetrus be­tona dienā, kad tas ir vajadzīgs. Pieeju noformēšanu tiltam teju teju uzsāks SIA «Liepājas labiekārtošanas sabiedrība».

Arkādijs Bulatovs

 

1993. gada 22. septembris „Kurzemes Vārds”
Vai tramvajs kursēs regulārāk?

Tramvajs – pilsētas vizītkarte, tās sejas atspoguļotājs. Untumains un nepastā­vīgs savā kustībā, kā laiks Kurzemes piekrastē. Par uzņēmuma «Liepājas tram­vajs» darbu, par turpmākām iespējām uzklausīju direktoru Juri Konstantinovuun galveno inženieri Valdi Biberu.

– Raksturojiet lūdzu, uzņēmuma darbu.
– Diemžēl līdz ar ražošanas sašaurināšanos un bezdarba palielināšanos pasažieru skaits krasi samazinājies. Tādēļ arī paredzēto 16 tūkstošu latu vietā ieņemam 11 tūkstošus. Līdz ar to samazinās mūsu darbības iespējas. Par pilsētas valdes piešķirtajiem pieticīgajiem līdzekļiem cenšamies sagādāt pašas nepieciešamākās rezerves daļas, bet par jaunu vagonu iegādi nav ko domāt.
– Tramvajs kursē neregulāri, nereti to gaidu, gaidu – nesagaidu. Kāpēc?
– Uzņēmumā pieņemtā kustības regularitāte ir 97 procenti, kura neiekļāvāmies tikai pagājušā gada decembrī. Tas nozīmē, ka diennaktī laikā vidēji nenotiek apmēram 13 – 14 reisi. Tas, šķiet, nav maz, bet ritmiskāk strādāt pašreiz nav iespējami. Mūsu «šauras vietas», kur galvenokārt rodas bojājumi, ir sliežu ceļi un trolejvadi. Vadus nomainīt nevaram, jo iespējas tos iegādāties ir minimālās. Sliežu ceļu remontam laiks – tikai 3 stundas diennaktī, kad tramvajs nekursē. Novirzes kustības grafikā atkarīgas arī no tramvaja vadītāja, tā spējas pieņemt pašu pareizāko lēmumu, no darba pieredzes, ka pietrūkst jaunajiem vadītājiem. 
– Vai paredzat tramvaja kustības uzlabošanos? 
– Drīzumā pārkārtosim vagonus uz tiristoru tipa paātrinātājiem. Kā rāda ār­zemju pieredze, tas ļaus ieekonomēt līdz 25 procentiem elektroenerģijas un ap­mēram par 20 procentiem padarīt drošāku ekspluatāciju, samazinot kļūmes. Tram­vaju vagonus iecerējusi būvēt arī Rīgas vagonu rūpnīca. Iedevām viņiem arī savu tehnisko dokumentāciju. Bet līdz tramvaju vagonu izgatavošanai viņiem vēl risināmi vairāki būtiski jautājumi. Tā ka vēl kādus gadus droši vien iznāks pagaidīt.
– Vai tiks izbūvēts iecerētais sliežu ceļa atzarojums uz Ezerkrastu?
– To kavē galvenokārt naudas trūkums. Kārtējo reizi līdzekļus šim nolūkam Pilsētas valdei pieprasījām. Sliežu ceļu atzarojums, kura garums 1,2 km, ies līdz Ezerkrastam 2.
– Patīkami, ka glītāks kļūst vagonu ārējais veidols. 
– Ja, šo darbu veic firmas, kam vajadzīga šī reklāma, un mēs tam labprāt piekrītam, kaut gan lielu peļņu no tā negūstām. Un, ja vien būs gribētāji, šo procesu turpināsim.

Sarunu pierakstīja Imants Brancis

 

1993. gada 8. oktobris „Kurzemes Vārds”
Ceļojums trīsdesmit minūšu garumā

Apmēram pusstundu ilgst brauciens vie­nā no populārākajiem pilsētas transporta līdzekļiem – tramvajā, šķērsojot pilsētu, ko sauc par Liepāju. Tramvaja maršruts, kā zināms, mūsu pilsētā ir viens vienīgs – tas rit no rūpnīcas «Liepājas metalurgs» līdz Centrālajiem kapiem, tomēr pietiek pāris reizes veikt šo nelielo braucienu, lai saprastu, ko elpo pilsēta un cilvēki tajā. 
Tverot pa logu skatāmos vizuālos iespai­dus, braucienu varētu sadalīt trijās daļās. Pirmā – no «Liepājas metalurga» līdz ka­nālmalai, otrā – no tās līdz Katoļu baznī­cai, un pēdēja – līdz Centrālajiem kapiem. Jāteic, ka pirmā daļa no trešās vis neko daudz neatšķiras – dažas aizsāktas jaunbūves nomaina nevīžīgo māju īpaš­nieku izdrupušie žogu gali, vējš dzeni vienlaicīgi koku lapas, noplēsto afišu un nomesto talonu driskas, reizē pagūstot līdz malai «noslaucīt» pārbriedušās atkri­tumu tvertnes. Rajons, kuru paši liepājnie­ki dēvē par pilsētas centru, diemžēl atstāj vēl nomācošāku iespaidu neka nomales, un vieta, kurai vajadzētu būt pilsētas lepnu­mam, drīzāk uzskatāma par tās kaunu. Vecā kultūras nama gruveši, vienlaicīgi re­montētās «Teika» un «Kaija», tramvaja tilts, jaunbūve Parādes laukuma kreisajā stūrī un visbeidzot satrunējušiem dēļu ga­liem aizsistā «Liepāja» – tas viss atstāj nomācošu iespaidu. Un pats bēdīgākais, ka tas vērojami nevis dienu, nedēļu vai mēnesi (izņemot «Teiku» un «Kaiju»), bet gan gadiem, un tas jau liek Liepāju dēvēt ne vairs par «salauzto siržu», bet gan «mūžīgo raktuvju» pilsētu. 
Taču, braucot ar tramvaju, jau var lūko­ties ne tikai pilsētiskās ainavās vien, bet arī ceļabiedros. Un šeit skats ir stipri jautrāks, nekā pa logu skatoties. Vislustī­gāk iet rīta stundās. Mierīgākie un zinātkā­rākie lasa avīzi (ar gandarījumu secinu, ka deviņos gadījumos no desmit tas ir «Kur­zemes Vārds»), ekspresīvākie, runīgākie un skaļākie kungi dalās iepriekšējā vakara futbola spēles, valdības lēmuma vai kro­gus gaitu pārdzīvojumos. Kundzītes ap­spriež cenu un siltuma problēmas, kamēr viena no viņām, katru teikumu sākdama ar «es tev saku, Anniņ», visam vagonam iz­klāsta, ka, lūk, viena kaimiņiene «dzen pa trubām», kamēr otra «maina vīrus kā či­gāns zirgus». Un, protams, krietnu vietu no pasažieru kopskaita aizņem skolasbērni, no kuriem bailīgākie klusē, čaklākie atkārto kādu skolā aizmirstu dzejoli, bet nadzīgākie rubina degunu vai grauž nagus. 
Dienas stundās rīt vienmuļāk, ja nu vienīgi kāds «zaķis» ar kontrolieri noskaid­ro attiecības, savstarpēji pavēstījot, ko viņi viens par otru domā. Bet vakarpusē dzīve tramvajos atjaunojas ar iepriekšējo dinamismu. Tiesa, deviņas desmitdaļas braucēju klusuciešot pārdzīvo aizvadītās dienas un dzīves kopumā priekus un bē­das, tomēr aktīvākā daļa turpina lamāt priekšniecību un to nule kā izkāpušo «draņķi, kas te visu laiku pa kātiem bra­dā». Un, kad nu likās, ka braucieniem ar tramvaju un visai reportāžai liekams punkti, jo vakara krēslu bija nomainījusi nakts, tramvajā ar dziesmu «Uz galda vāzē stāv krizantēmas...» iekāpa trīs vīrieši labāka­jos gados. «Vīri, klusāk, te ir tramvajs» – reizē lūdzās un izdarīja secinājumu viens no viņiem. «Nebaidies, kontrolieri vairs nestaigā» – drošināja otrs. «Mums, latvie­šu puikām, viņi neriskēs uzmākties» – prognozēja trešais. Nedaudzie braucēji ap­veltīja trīs vīrus ar līdzjūtīgu smaidu, kā jau cilvēkus, kuriem laicīgās dzīves prob­lēmas uz brīdi nomainījusi «dziesma savai paaudzei». 
Kā jau katram ceļojumam, arī šim reiz pienāca gals. Bet tramvajs turpināja braukt, lai savu misiju – transportēt lie­pājniekus – uz laiciņu pārtrauktu tikai pa­šas melnākajās nakts stundās.

Edgars Lūsēns

 

1993. gada 30. oktobris „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)

Sakarā ar pašpārvaldes uzņēmuma «Lie­pājas tramvajs» vadības iesniegumu Pilsē­tas valde pieņēmusi vēl vienu lēmumu, ku­ru var uzskatīt par nepopulāru. Tagad tramvajniekiem ir atļauts pašiem noteikt braukšanas talonu un mēneškaršu tarifus. Tiesa, pasažierus jābrīdina mēnesi pirms šīm izmaiņām un aprēķini jāsaskaņo ar Valdes locekli J. Ilenānu. Tādēļ talonu pār­došanu par 4 santīmiem var uzskatīt par likumīgu.

 

1993. gada 10. novembris „Kurzemes Vārds”
Tenteriski no tramvaja
(rubrika: no redakcijas pasta)

2. novembrī ap pulksten 10.30 vagoni pasažieru nebija daudz. Brauca arī divas māmiņas ar bērniem ratiņos. Pirmajā pie­turā aiz tilta vispirms izkāpa divi braši jaunekli policijas formās, pat neiedomājo­ties palīdzēt abām sievietēm. Varbūt nav mācīti, varbūt reglaments neļauj? Viena otrai piepalīdzot, māmiņas izcēla vienus ratiņus, tad mēģināja dabūt arī otrus ar zīdainīti. Taču durvis aizvērās, un ratiņi iesprūda. Sievietes uz brīdi apjuka, tad sauca pēc palīdzības. Durvis nu gan atvērās, bet tramvajs sāka braukt. Un jaunā māmiņa burtiski tenteriski kopā ar ratiņiem izkrita no vagona. 
Tramvaja vadītājs, kā šķiet, neko ne re­dzēja, ne dzirdēja. Viņam kabīnē laiku kavēja kāda meitene. Vagona numuri bija 229.

V. Ābele

 

1993. gada 30. novembris „Kurzemes Vārds”
(Sludinājums)

Tramvaja pasažieru ievērībai 
Atgādinām, ka pašlaik pārdošanā esošie divu veidu taloni derīgi līdz 1993. gada 30. novembrim. 
No 1. decembra ieviestie divu veidu ta­loni jākompostrē – viens talons katram braucienam.

 

1993. gada 2. decembris „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)

Vakar Liepājas tramvajos talona cena jau bija 5 santīmi. Arī pats talons pilnīgi jauns, koši dzeltenā krāsā, augšējā malā vārds «Liepāja» uz melnā fona. Otra puse balta, bez apdrukas. Protams, kā parasti, daudzi cilvēki par to neko nebija lasījuši, tramvajos valdīja sakaitēta atmosfēra, bet tramvaju vadītāji kaut vai paši sevis labad nepapūlējās pie durvju lodziņa pat zīmīti pielikt. Lieki piebilst, ka kioskos šādi taloni vēl nebija dabūjami.

 

1993. gada 3. decembris „Kurzemes Vārds”
(Sludinājums)

Tramvaja pasažieru ievērībai 
Atgādinām, ka no 1993. gada 1. decembra braukšanai tram­vajos derīgi šādi taloni: 
1. dzeltenās krāsas pie vagonu vadītājiem par cenu — Ls 0,05;
2. apzīmogotie taloni, kas iegādāti jebkur citur par cenu — Ls 0,04.
Dērīgs viens talons vienam braucienam. 
Administrācija