1993
1993. gada 7. janvāris „Kurzemes Vārds”
Tramvaji pāri tiltam brauks pa vienām sliedēm
Tramvaja tilta rekonstrukcija, kaut arī lēni, taču turpinās. Cik tālu ir pavirzījusies darbi? Šo jautājumu uzdevu uzņēmuma «Liepājas tramvajs» direktoram J. Konstantinovam.
– Tiltu būvētāji tikko mums lūdza tramvaju kustību pāri tiltam pārkārtot uz vienām sliedēm, un konkrēti – uz tām, kuras atrodas ezera pusē. Šo pārkārtošanu nolēmām veikt ar pārmiju palīdzību tilta abos galos, tādā veidā ļaujot celtniekiem turpināt savu darbu. Šī pārkārtošana notiks sestdien – no pusnakts līdz pulksten 16 dienā. Tramvaju kustība pāri tiltam pa vienām sliedēm ilgs apmērām mēnesi.
Arkādijs Bulatovs
1993. gada 13. janvāris „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)
Pagājušajā sestdienā tramvaja sliedes uz tilta tika savienotas vienvirziena kustības variantā. Tas vēl vairāk apdraud gājējus, kuri izmanto tiltu, jo tramvajs pēkšņi parādās ne uz «sava» ceļa. Nepieciešamo palīdzību piekrita sniegt Municipālā policija. Tās darbinieki laiku pa laikam dežurēs objektā.
1993. gada 15. janvāris „Kurzemes Vārds”
Par Liepājas tramvaju Ņujorkā
Labdarības sarīkojums Ņujorkā par labu Liepājas tramvajam. Pirmajā rindā latviešu sabiedrības vadītāji, otrajā sarīkojuma rīkotāji – kādreizējie liepājnieki. Sarīkojums notika Ņujorkas transporta muzejā,
Pirmajā rindā no kreisās: Imants Kalniņš (Daugavas Vanagu apvienības Ņujorkā priekšnieks), Dauma Kursa Grava (Amerikas Latviešu Jaunatnes apvienības priekšsēde), Gunārs Meierovics (Pasaules Brīvo Latviešu apvienības priekšsēdis), Aivars Baumanis (Latvijas vēstnieks ANO), Jānis Siliņš (Ņujorkas Latviešu organizāciju padomes priekšsēdis) un Ints Rupners (Amerikas Latviešu apvienības priekšsēdis). Otrajā rindā: Uldis Grava, Anita Baumane, Vija Dāle, Sarmīte Grava un Sigurds Grava.
Sarīkojums deva 2500 dolāru atlikumu, par kuru Liepājas tramvaju pārvalde varēs saremontēt vienu no 16 vagoniem.
1993. gada 16. janvāris „Kurzemes Vārds”
Pārbaudījums
Niknā auka, kas pāri mūsu republikai brāzās aizvakar, Liepāju papurināja it krietni. Meteorologi ziņo, ka vienīgi Jelgavā un Daugavpilī vēja ātrums esot bijis tāds pats kā pie mums.
(...)
Labi ieskrējies pāri ezeram, vējš paārdījās aerodromā, kur pacēla gai5ā un aizsvieda kādus metrus 20 tālāk lidmašīnu AN-24, Sabojāja arī propellerus helihopteriem. Taču lidostas kolektīva darbs tamdēļ nepārtrūka, tur spēja pieņemt pat lidmašīnu no Maskavas, kas sānvēja dēļ nespēja nosēsties Rīgā. Arī reiss uz Sanktpēterburgu noritēja pēc grafika. Vētra neapturēja autobusu satiksmi pilsētā, tikai 3,5 stundas nekursēja tramvajs. Ugunsgrēku nebija.
(...)
Pēteris Jaunzems
1993. gada 19. janvāris „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)
Sestdien kārtējās kaislības virmoja ap tramvaja tiltu. Jo viens no tramvajiem «netrāpīja» uz sliežu pārmijas un «noskrēja» no sliedēm. Par laimi tas neapgāzās, arī ļaudis necieta, tomēr tramvaju kustība uz brīdi tika paralizēta.
1993. gada 28. janvāris „Kurzemes Vārds”
(Sludinājums)
«Liepājas tramvajs» nosūta uz Rīgas 10. tehnisko skolu jauniešus un jaunietes no 21 gada vecuma mācīties par tramvaju vadītājiem. Mācību sākums 1. februārī. Ar kopmītni nodrošina. Pieteikties personīgi kadru daļā, Rīgas ielā 56 līdz 28. janvāra pulksten 16.
1993. gada 30. janvāris „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)
Uzņēmuma «Liepājas tramvajs» ekonomiskais stāvoklis atkal saasinājies. Sava loma šeit bija arī apgrozījuma nodoklim. Vadībai ir tikai viens priekšlikums, lai izietu no krīzes – kārtējā braukšanas maksas palielināšana. Runa ir par pieciem rubļiem.
1993. gada 12. februāris „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)
Pastāvīgā Transporta un sakaru deputātu komisija kopā ar tautsaimniecības komisijas pārstāvjiem, izskatījusi uzņēmuma «Liepājas tramvajs» iesniegumu, piekrita paaugstināt maksu par braukšanu tramvajā līdz 5 rubļiem un sagatavoja Pilsētas valdei attiecīgo lēmuma projektu. 25. februārī paredzētajā sesijā būs iesniegts lēmuma projekts, kas paredzēts donoru darbības stimulēšanai un tās aktīvistu bezmaksas braucieniem pilsētas transportā.
1993. gada 19. februāris „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)
Turpinās tramvaja tilta remonts. Tā jūras puse jau apstrādāta, tagad pienākusi kārta ezera pusei. Ir paredzēts, ka naktī uz svētdienu un līdz dienas otrai pusei tramvaja kustību pārkārtos uz sliedēm, kas atrodas jūras pusē. Un tad celtnieki varēs sākt tilta remontu ezera pusē. Šī operācija turpināsies apmēram dīvas nedēļas. Pēc tam tramvajs kustību atjaunos pa abiem sliežu ceļiem. Tilta spraugu aizpildīšana ar betonu un tramvaja kustības pilnīga pārtraukšana gandrīz uz mēnesi ieplānota maija beigās, kad kļūs pavisam silts.
1993. gada 23. februāris „Kurzemes Vārds”
Kā sniegs uz galvas
Sniegs. Ziemas beigās – ziema. To nu gan negaidījām! Bet cik skaisti!
Taču atkal darvas pile. Atkal jārunā rūgtie vārdi. Pirmais jaunums, kuru liepājnieki uzzināja sniega laika, – sētnieku jaunais darba grafiks. Izrādās, ka par darbu svētdienās viņiem nemaksā. Starp citu, daudzi no viņiem ietves netīrīja arī pirmdien. Un pat pilsētas centrā. To redzot, bija jāatceras, cik daudz par iespējamo sniega novākšanu runāja Pilsētas valdē. Bet neviens taču nezināja, ka tas sāks snigt tieši svētdienā...
Ārkārtējo situāciju operatīvā centra priekšnieks J. Linde redakcijai paziņoja, ka, viņaprāt, pilsētā nekas neparasts taču nav noticis. Sniega segas biežums svētdien sasniedza 16,4 cm. Specializētā ATU sniega tīrīšanas tehnika strādāja gan svētdien, gan naktī uz pirmdienu, un no rīta visas maģistrālās ielas bija normālā stāvoklī.
Taču autobusi no rīta nebrauca. Kādēļ?
AP direktors R. Embutnieks uz šo jautājumu redakcijai atbildēja: «Daļa mašīnu nevarēja izbraukt no parka slidenā ceļa dēļ. Ielas taču nepaguva nobērt ar granti. Daļa transporta «sasala», jo izrādījās, ka antifrīzs bija ļoti sliktas kvalitātes. Ap pusdienlaiku stāvoklis normalizējās.» Un tas notika 7 grādu salā! Bet, ja būtu 20?
Tramvajs vakar negāja tādēļ..., ka negāja svētdien. Pārtraukums tramvaju kustībā bija sakarā ar darbiem uz tilta, un pa šo laiku krustojumos sliedes bija pieblietētas ar sniegu. Grūti pateikt, kā uz to reaģētu stagnācijas laikā.
Problēmas bija arī ātrās palīdzības mašīnām. Bet speciālisti apgalvo, ka katrs uzņēmums un iestāde ir atbildīgi par apkārtējās teritorijas tīrīšanu 20 metru rādiusā, tas attiecas arī uz slimnīcu. Redziet, cik viss ir vienkārši, un tanī pašā laikā tik sarežģīti.
Kirils Bobrovs
1993. gada 11. marts „Kurzemes Vārds”
Kontrolieris ar raksturu
(rubrika: no redakcijas sarakstes)
«Esmu lauku sieviete gados, zemniece, ar tramvaju braucu reti, tāpēc nesenie piedzīvojumi Liepājā mani skāra smagi. Iekāpusi kompostrēju divus taloniņus. Kad tos ieraudzīja kontrolieris, viņš mani sāka rupji lamāt un pieprasīja maksāt 50 rubļus soda naudas. Izrādījās, ka viens talons nebija kompostrējies, ko es bez brillēm nevarēju ievērot. Sodu maksāt atteicos. Tad kontrolieris kategoriski uzstāja, ka jābraucot uz policijas iecirkni. Kāda sieviete centās mani aizstāvēt, bet kontrolieris viņai uzkliedza, lai stāvot klusu un nebāžot degunu, kur nevajag...» Tālāk šī sieviete no Ziemupes apraksta piedzīvoto un savas pārdomas municipālas policijas iecirknī, kur viņu bija nogādājis kontrolieris Edvīns Menģelsons.
«Zaķi», protams, ir jātvarsta un jāsoda. Taču tas būtu jādara korekti, nepārsniedzot sabiedrībā pieņemtas uzvedības normas. Diemžēl pēdējā laikā nācies dzirdēt dažādus, pat šausminošus nostāstus par kontrolieru izdarībām (un ne tikai tramvajā vien). Tas sniedzoties tik tālu, ka dažiem «zaķiem» par piemiņu paliekot puni un zilumi. Arī ziemupietes vēstulē nebija tikai sūdzība par nodarīto pārestību, tas bija dvēseles kliedziens pēc taisnības. Tādēļ nolēmām uzzināt uzņēmuma «Liepājas tramvajs» direktora Jura Konstantinova viedokli. Drīz vien saņēmām viņa atbildi, to publicējam nedaudz saīsinātu:
«Ne vārda nerakstīšu par vēstuli. Pievienoju E. Menģelsona paskaidrojumu. Neskatoties uz to, viņam izteikts brīdinājums.
Dažos vārdos – par kontroli un kontrolieriem. Ticiet man, tas ir elles darbs. Nesaprotu, kādi iekšējie spēki liek viņiem strādāt šajā amatā, visi viņi strādā uz līguma pamata. Uz viņiem spļauj, sper ar kājām, sit pa seju, pasaka, ka esot piedzērušies. Lai tādas lietai nenotiktu, gribēju kopā ar kontrolieriem sūtīt vai nu Municipālās policijas vai valsts policijas pārstāvi, vai zemessargus. Visi viņi atteicas...
Kontroles kā tādas agrāk praktiski nebija. Tagad tā daudzmaz ir, tādēļ šāda reakcija. Raksturi kontrolieriem ir dažādi. Vieni ir tādi, kas kontrolē, kā to iedomājas pasažieri, praktiski neko nenopelnot. Otri kontrolē tā, kā tas tiešām jādara, un nopelna kārtīgi. Protams, no ienākumus nenesošiem un rupjiem kontrolieriem mēs atvadāmies».
Droši vien arī tā spriest Konstantinova kungam ir pamats. Tagad, kad valda ekonomiskais haoss, sabiedrība ir saērcināta, jūtas neaizsargāta. Tādēļ cilvēku savstarpējās attiecībās bieži uz āru ielaužas nesavaldība, kašķēšanās, nekaunība. Tomēr braukšanas talonu kontrole tramvajā vai autobusā nekādā ziņā nedrīkst kļūt par pašmērķi un kontrolieri pārvērsties mazos tirānos. Citādi pasažieros tikai nostiprināsies pārliecība, ka spēks var atļauties visu, bet taisnīgumam kautrīgi jāpaliek maliņā.
Imants Zellis
1993. gada 23. marts „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)
Kopš svētdienas tramvaji pa tiltu pāri pilsētas kanālam atkal brauc pa abām sliedēm. Tas liecina par remontdarbu kārtējā posma noslēgumu. Līdz ar siltā laika iestāšanos sāksies betonēšanas darbi un tādēļ kustība pāri tiltam būs pilnībā jāpārtrauc.
1993. gada 24. marts „Kurzemes Vārds”
Vēlreiz par kontrolieriem
Slimība un invaliditāte nav nekāda prieku priekšrocība. Parasti cilvēki to necenšas reklamēt. Diemžēl ne visi tramvaja biļešu kontrolieri to saprot un atceras, un bieži vien mūsu nelaimi izkliedz pa visu vagonu. Tas ir ļoti netaktiski. Pie tam arī pašam kontrolierim pastāv iespēja kādreiz kļūt par f3du pašu invalīdu.
Februāra sākumā man bija jābrauc uz Sociālas apdrošināšanas pārvaldi, bet tā kā nejutos īpaši labi, mani pavadīja paziņa. Nākošā pieturā iekapā kontrolieris. Parādīju apliecību. Diemžēl mana pavadone tik zibenīgi nepaspēja starp daudzajiem izsistajiem taloniem savā somiņā atrast īsto. Daži izkrita uz grīdas, taču tie vairs kontrolierim neinteresēja, esot jānāk uz policiju. Man pieprasīja apliecību rādīt vēlreiz un pa visu vagonu izkliedza, ka es esot par daudz jauns invalīds... Dokuments bija kartība. Bet man arī nācās apmeklēt restoto iestādi, jo uz Ielas mani vienu atstāt veselības dēļ nevarēja. Abas izbaudījām daudz rupjību, pat draudus par ievietošanu karcerī! Man sāka reibt galva, bet tiku izsmieta. Ar lielām pūlēm uzzināju kontroliera uzvārdu – Žavoronkovs. Un arī tad to «iebāza ģīmī» paziņai ar izsmieklu: «Arī jūs esat akla?» Ļoti ceram, ka, ja ne laikraksts, tad «Liepājas tramvaja» priekšniecība palīdzēs Žavoronkovam «ieiet Eiropā» – iemācīties kaut kripatiņu kultūras.
D. E. otrās grupas invalīde
1993. gada 13. aprīlis „Kurzemes Vārds”
(rubrika: rindiņas no vēstulēm)
Man likās, ka avīze pārāk daudz uzmanības veltī tramvaju kontrolieriem. Un likās tik ilgi, kamēr man pašai nācās saskarties ar šo pilnīgi nenormālo parādību. Es izkompostrēju vecā parauga talonus, kuru lietošanas termiņš jau bija beidzies. To izdarīju neuzmanībai dēļ. Vainot varu tikai pati sevi. Pēkšņi – kontrole. Nu ko, vajadzēja samaksāt ar likumu noteikto soda naudu. Maksimālo – 200 rubļus. Turpmāk būšu uzmanīgāka. Bet, lūk, nelaime: no uztraukuma uzreiz nepaskatījos uz rokās iespiestajām kvītīm. Vēlāk saskaitīju: to bija par 110 rubļiem. 90 rubļus kontrolieris ielika kabatā!
V. Baranka
1993. gada 27. aprīlis „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)
Sācies īsti vasarīgs laiks, kas ļauj ar lietu vērienu betonēt tramvaja tilta vidējo daļu. Bet par šo darbu sākumu neko noteiktu nevar teikt, jo tiem nav 5 miljoni rubļi. Vēl vairāk – valde nav samaksājusi tilta celtniekiem 3 miljonus rubļu par jau padarītajiem darbiem. Tātad tuvākajā laikā neslēgs tramvaja tiltu betonēšanas darbiem.
1993. gada 14. maijs „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)
Joprojām nav atrisināts jautājums par tramvaju tilta rekonstrukcijas turpināšanu. Dažu firmu vadītāji būtu ar mieru piedalīties šī projekta finansēšanā, ja Pilsētas valde piešķirtu viņiem zināmus nodokļu vai citus atvieglojumus. Ja ir konkrēti priekšlikumi, pilsētas galvas vietnieks A. Jaunsleinis iesaka griezties pie Valdes locekļa O. Kazeka. Telefons – 22334.
1993. gada 14. maijs „Kurzemes Vārds”
(rubrika: rindiņas no vēstulēm)
Tramvaja vagoni vairāk stāv nekā brauc. Manuprāt, tie plīst galvenokārt tādēļ, ka ārkārtīgi sliktā stāvoklī ir sliedes. Līkumos tās nav slaidi izliektas, bet ar asiem lauzieniem, bet taisnajos gabalos – šķības un greizas. Braucot nostāvēt kājās ir gandrīz neiespējami. Pilsētas valde esot iedalījusi 23 000 USD «Liepājas tramvajam». Tie, kā šķiet, tiks izlietoti vagonu remontam nevis sliežu salabošanai. Tātad kārtējo reizi cīnīsies ar sekām, bet ne ar cēloņiem.
Armands Upmalis
(...)
1993. gada 20. maijs „Kurzemes Vārds”
Preses stunda Pilsētas valdē
Kārtējo reizi tiekoties ar žurnālistiem, pilsētas galva I. Vismins un Valdes locekļi G. Kazeks, J. Ilenāns un J. Mickēviča stāstīja par jaunumiem, atzīmēja aktuālākas problēmas. Par akcijas «Mēs – Liepājai ‘93» organizēšanu runāja I. Fomins.
Izmēģināts un ekspluatācijā pieņemts jūras ostas pirmais celtnis, ko atšķirībā no citiem Krievijas jūras kara garnizons nav izmantojis. Pilsētas finansu stāvoklis ir sarežģīts. Aug bezdarbs. Rāvējslēdzēju rūpnīcā algu maksā, izsniedzot strādājošiem ...autopiekabes «Zubrjonok». Valde lūdz uzņēmumus piedalīties Tramvaju tilta fonda izveide, jo tilta rekonstrukcija jāpabeidz līdz gada beigām.
(...)
Kirils Bobrovs
1993. gada 27. maijs „Kurzemes Vārds”
Ziedojiet tilta remontam
(rubrika: no redakcijas pasta)
Pilsētas galva Vismins kungs ar sludinājumu avīzē paziņo liepājniekiem, ka Pilsētas valde, lai iegūtu papildu līdzekļus tilta rekonstrukcijai, Latvijas bankas Vecpilsētas nodaļā atvērusi kontu fondam, kurā var iemaksāt ziedojumus.
Pilsētas valdei pietrūka naudas pēc tam, kad tā ar devīgu roku izdalījusi milzu līdzekļus aizdevumiem privātfirmām – gan pa 100 tūkstošiem, gan pa pusmiljonam, vēl dažiem pa lielākām un mazākām summām. Ticis uzcelts žogs ap sporta laukumu par 275 tūkstošiem rubļu, viesu uzņemšanai viesnīca «Līva» iztērēti vairāki simti tūkstoši. Dzird runājam, ka Valdes vajadzībām nopirkti divi lepni ārzemēs ražoti limuzīni, kas protams, maksāja krietnu summu. Un kur tad vēl daudzie gan individuālie, gan grupu braucieni uz ārzemēm, piedaloties semināros un «pieredzes apgūšanā».
Nav brīnumi, ka pēc tik dāsniem izdevumiem nepaliek līdzekļi tilta remontam. Tad nu, liepājnieki, esiet tik mīļi – ziedojiet! Šķiet, Vismina kungs neuzskata, ka šāda veida līdzekļu vākšana rīvētu kantes Pilsētas valdes godam.
Pauls Grīnvalds
1993. gada 29. maijs „Kurzemes Vārds”
(rubrika: policijas hronika)
(...)
Lūdzam iedzīvotājus uzmanīties, braucot sabiedriskajā transportā. Pēdējās dienās autobusos un tramvajā, kā var spriest pēc saņemtās informācijas, «uzdarbojas» čigānu tautības kabatzagļi. Cietušos lūdzam nekavējoties saistīties ar policiju.
1993. gada 19. jūnijs „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)
Vakar viena tramvaja pasažieri (tas brauca dienvidu virzienā) pieturā iepretī Pētertirgum nokļuva ugunī. Ugunsgrēks radās īssavienojuma dēļ elektrokabelī zem grīdas. Pasažieri paguva izkāpt no vagona, neviens nav cietis. Izsauca ugunsdzēsējus. Tramvajam nepieciešams nopietns remonts.
1993. gada 3. jūlijs „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)
Sācies tramvaju tilta rekonstrukcijas darbu atbildīgais posms – betonēšana. No 5. līdz 19. jūlijam tilts būs pilnīgi slēgts, pārtrauks arī tramvaju kustību. Tādēļ izstrādāta shēma, pēc kuras tie autonomā režīmā kursēs katrā pilsētas daļā. Protams, pasažieriem tas sagādās lielas neērtības, bet citas iespējas nav. Diemžēl par braukšanu katrā iecirknī būs jāmaksā atsevišķi.
1993. gada 3. jūlijs „Kurzemes Vārds”
(Sludinājums)
Tramvaju pasažieru ievērībai
Sakarā ar tilta remontu no 5. jūlija līdz 19. jūlijam tramvaju vagonu kustība tiek sadalīta divās zonās – Jaunliepājā un Vecliepājā. Maksa par braucienu katrā zonā 6 rubļi. Tramvaju vagonu kustības intervāls 15 min.
Atvainojamies par radītām neērtībām.
Administrācija
1993. gada 6. jūlijs „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)
Pēc uzņēmuma «Liepājas tramvajs» paziņojuma par tilta slēgšanu pāri kanālam sāka spriest, kā to labāk izdarīt. Uzņēmuma vadība šaubās, ka kāds segs tā zaudējumus sakarā ar satiksmes pārtraukumiem. Ierosināts jautājums par tramvaju kustības pilnīgu pārtraukšanu un nepieciešamību lūgt Autobusu parkam organizēt papildu autobusu maršrutus.
1993. gada 6. jūlijs „Kurzemes Vārds”
(Sludinājums)
Tramvaju pasažieru ievērībai
Sakarā ar tramvaja sliežu apsekošanu un remontdarbiem tramvaju kustība tiek apturēta. Tramvaji nekursēs no 7. līdz 18. jūlijam. Kustību atjaunos 19. jūlijā. Neizmantotā jūlija perioda mēneškartes būs derīgas attiecīgajā periodā augustā.
Atvainojamies par neērtībām.
Administrācija
1993. gada 9. jūlijs „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)
Kāda sašutusi liepājniece, kura nenosauca savu vārdu, prasīja redakcijai paskaidrot: kādēļ tomēr tramvaji nebrauc, kā tas tika solīts? Pēc mūsu rīcībā esošām ziņām, galvenais iemesls otrreiz izskatīt agrāk pieņemto lēmumu bija bažas, ka varētu lūzt vagoni, kas atrodas Vecliepājā. Diezgan dīvains apsvērums. Toties tilta celtnieki strādā pilnā sparā. Satiksme jāatjauno paredzētajā laikā.
1993. gada 10. jūlijs „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)
Vakar Rīgas firmas «Tilts» strādnieki pabeidza betonēt dzelzsbetona plātnes tramvaju tilta vidus daļā. Tādā kārta vidus posms vairs nav paceļams, bet kļuvis viengabalains. Par to, kā norit tilta rekonstrukcijas darbi un kad atjaunos tramvaja satiksmi pa to, mēs informēsim lasītājus nākamnedēļ.
1993. gada 15. jūlijs „Kurzemes Vārds”
Tikai lēnām pa tiltu
Mūsu laikraksts jau rakstīja, ka tramvaju tilta rekonstrukcijas gaitā mainījies darbu uzņēmējs: Rīgas valsts firmu «Pilons» aizstājusi cita firma, arī no Rīgas, – SIA «Tilts». Tas notika tādēļ, ka šī firma apņēmās veikt visu būvdarbu apjomu ar izdevumiem, kas ir mazāki par 21 miljonu rubļu, nekā prasīja «Pilons». Praktiski tāme ir divkārt lētāka. Tilta celtnieku sastāvs ir tas pats: strādnieku brigāde Nikolaja Malahova vadībā, agrākais priekšnieks Sergejs Rudenko.
– «Pilons» atstājis mums pilnīgi pliku būvlaukumu, un visu, kas tagad te ir, atvedis jaunais darbu uzņēmējs, – stāsta S. Rudenko. – Uzņēmēju maiņa notika ātri, tā prasīja tikai dažas dienas. Brigāde uzreiz sāka strādāt spraigi un augstā kvalitāte. Gandrīz viss brigādes sastāvs piedalījies dzelzsbetona tilta celtniecībā, ko būvēja pāri Tirdzniecības kanālam un ko nu jau astoņus gadus ekspluatē bez traucējumiem. Mūsu strādnieki ir pieredzes bagāti, katrs no viņiem tiltus būvē 15 – 20 gadus un vairāk.
Satiksme uz tramvaju tilta šobrīd slēgta tādēļ, ka tā vidējā daļā noklāts svaigs betons, kura sacietēšanai vajadzīga vismaz nedēļa. Pēc tam lielāko darbu daļu liepājnieki neredzēs. Šie darbi noritēs balstos zem augšējās daļas.
Kopā ar uzņēmumiem «Liepājas tramvajs» un «Liepājas apgāds un celtnieks», kā arī pilsētas valdi nolēmām pazemināt sliežu ceļus, kad būs «logi» tramvaju satiksmē. Cilvēki strādā vairāk nekā astoņas stundas un arī brīvdienās, lai pagūtu atjaunot tramvaju satiksmi paredzētajā laikā.
Turpmāk, līdz pat oktobrim, tramvaju satiksmi vajadzēs slēgt sešas reizes uz vienu vai divām dienām. To prasa betona, sacietēšanas tehniskie noteikumi.
Tramvaju tilta rekonstrukcijā piedalās gandrīz visa Liepāja. Pret tilta celtnieku vajadzībām attieksme ir labvēlīga. Sevišķi atsaucīgi ir firma «Būvmehanizācija», firmas BMS celtniecības pārvalde, Kuģu remonta rūpnīca, uzņēmums «Liepājas tramvajs», Lokomotīvju depo, firma «Piemare», ATU «Ritums», kā arī viesnīca «Līva».
Kas mūs traucē? Tie ir nedisciplinētie pilsētas iedzīvotāji, kuri neatlaidīgi cenšas iet pa tramvaju tiltu, neraugoties uz to, ka blakus atrodas speciāli gājējiem uzceltais pontontilts. Viņi traucē strādāt, paši sevi pakļauj briesmām, viņu dēļ strādniekiem jāpārtrauc darbs. Ļoti lūdzam iedzīvotājus netraucēt mūs!
Arkādijs Bulatovs
Andra Gertsona foto
1993. gada 17. jūlijs „Kurzemes Vārds”
Tramvajs! Kontrolieri! Zaķi!
Apkopojot presē publicētos materiālus par kontroli tramvajos, kā arī izskatot personīgi neskaitāmus konfliktus, secināju, ka nepieciešami izteikt arī uzņēmuma vadības viedokli šajā jautājumā.
Kontrole tramvajos agrāk praktiski nav bijusi. Braukšana maksāja kapeikas, ministrija (pašvaldība), kā tas pieņemts pasaulē, dotēja plānotos zaudējumus. Viss gāja ierastās sliedēs. Ja arī «zaķi» bija, tad tiem nebija nekādas praktiskas nozīmes. Taču laiki mainījās. Pat Krievijā vēl arvien spēkā ir pasaulē pieņemtā dotāciju sistēma. Zināmā mērā tā ir arī Rīgā. Jo tas ir pilsētas transports, tam jābūt lētam. Bet pie mums ir otrādi. Talonu cena ir augsta, jo pašvaldībai naudas nav. Un sākas apburtais loks. Uzņēmums dotē dažādu kategoriju pasažierus, tie, kas pērk talonus, dotē tos, kas pērk mēneškartiņas, utt. Šajā ķēdītē parādās talonu viltotāji, «zaķi», kontrolieri.
Tātad «zaķi» un kā sekas tam – kontrolieri. Kā jau iepriekš minēts, līdz zināmam laikam praktiski kontroles nebija. Tā kontrolieru pastaigāšanās pa vagoniem noveda pie tā, ka radās liels «zaķu» kontingents, bet pārējie pasažieri kļuva vienaldzīgi. Lai jaunajos apstākļos daudzmaz stabilizētu finansiālo stāvokli uzņēmumā, bija jārada kontrole, kas pildītu savus pienākumus. Šajā darbā tika iesaistīti līguma kontrolieri. Kontingents mainījās, taču kodols palika. No šī brīža pilsētā parādījās viens no karstākajiem konflikta punktiem.
Pēc uzņēmuma vadības pārliecības, kontrolei ir tikai divi varianti: vai nu kontrole ir pēc pārkāpuma fakta, vai tas nav vispār. Cik var secināt no pasažieru pretenzijām, pirmais variants viņiem nav pieņemams. Ja, tā saucamie zaķi ir dažādi – ir īstie, tie, kas neko nezina, kas neko nelasa, kas neredz, utt. Pie manis ir bijuši daudzi no šiem pasažieriem. Lai daudzmaz noskaidrotu radušos konfliktsituāciju, dažreiz paiet no pusstundas līdz pusotrai stundai. Kaut gan pašā sākumā situācija ir skaidra. Protams, šāda režīmā kontrolieris stādāt nevar.
Tagad, pēc visa spriežot, par galveno, tas ir – par fizisko kontaktu starp kontrolieri un pasažieri. Loģiski domājot, ja nebūtu šī tiešā kontakta, tad soda nauda praktiski nebūtu iekasēta. «Zaķi» vienkārši pagrieztu kontrolierim muguru un izkāptu no tramvaja. Jo gandrīz neviens konflikti iesaistītais pasažieris nav atzinis sevi var vainīgu. Pat tad, kad brauc bez talona vai mēneškartiņas.
Pieminot nopietnus konfliktus, mēs vienmēr iesakām, lai ir liecinieki, noformēti dokumenti un lietu izskata kompetenti orgāni. Tikai tā var tikt pie skaidrības. Lai konflikti neveidotos jau sākumstadijā, mēs piedāvājām kopā ar kontrolieriem darboties valsts vai municipālajai policijai, vai zemessargiem. Protams, par samaksu. Attieksme bija noraidoša. Turpinot šo tēmu, varu ieteikt rakstu «Dienā» par Rīgas tramvaju kontroli, kas publicēts 17. jūnijā.
No pieredzes varu minēt populārākos pasažieru pārkāpumus – nav kompostrēti visi taloni, kompostrējums neskaidrs, nav talona par bagāžu, nav talona par suņiem, vairākas reizes kompostrēts talons, talons no cita vagona utt. Cik tas paradoksāli arī būtu, visai šai problēmai ir ļoti vienkāršs atrisinājums – laikus jānokompostrē taloni un jāpārbauda kompostrējuma precizitāte. Ja tas tiks ievērots, tad zudīs vajadzība pēc kontroles, un uzņēmums būs spējīgs veikt apjomīgus rekonstrukcijas darbus.
Tāpēc būsim savstarpēji saprotoši, laipni un lai katrs pilda savu pienākumu.
J. Konstantinovs, uzņēmuma «Liepājas tramvajs» direktors
1993. gada 22. jūlijs „Kurzemes Vārds”
(rubrika: rindiņas no vēstulēm)
17. jūlijā laikrakstā «Kurzemes Vārds» izlasīju uzņēmuma «Liepājas tramvajs» direktora Konstantinova kunga rakstu «Tramvajs! Kontrolieri! Zaķi!». Manuprāt, vajadzētu šķirot «profesionālos zaķus» no «gadījuma zaķiem». Īstam kontrolierim tas grūtības nesagādā. Kontrole un kontrolieri šībrīža apstākļos ir vajadzīgi, pat ļoti. Tikai – vai kontrolēšanu nevarētu veikt mazliet saudzīgāk, cilvēcīgāk? Par kontrolieru rupjībām ir lasīts ne vienreiz vien, taču cienījamais Konstantinovs kungs par to netika minējis ne vārda.
V. Meldrājs
1993. gada 28. jūlijs „Kurzemes Vārds”
(Sludinājums)
Pasažieru ievērībai! Tramvaja jūlija mēneša kartiņas derīgas līdz 10. augustam ieskaitot.
Administrācija
1993. gada 30. jūlijs „Kurzemes Vārds”
(rubrika: rindiņas no vēstulēm)
Personām, kas ir vecākas par 80 gadiem, tramvajā atļauj braukt bez maksas. Šī vecuma pensionāri grib panākt tādus pašus atvieglojumus arī braucieniem ar autobusiem. Ideja jau izteikta «Kurzemes Vārdā». Tikai, lūk, no Autobusu parka vadītāju puses nekādas reakcijas nav. Bet gribētu dzirdēt viņu argumentāciju pat tad, ja viņi šādam priekšlikumam nepiekrīt.
K. Kvedlo, pensionārs, 82 gadi
(...)
1993. gada 30. jūlijs „Kurzemes Vārds”
(Sludinājums)
Tramvaja pasažieru ievērībai!
Lai atslogotu tramvaju vadītājus un garantētu kustības drošību, ar 2. augustu tiek diferencēta talonu cena vienam braucienam. Pērkot viena brauciena talonus pie tramvaja vadītāja, cena – 4 sant. iegādājoties talonus preses apvienības kioskos, veikalos un pie talonu izplatītājiem, viena brauciena cena paliek iepriekšējā, tas ir – 3 sant. Jūlijam iegādātās mēneškartes derīgas līdz 12. augustam.
1993. gada 5. augusts „Kurzemes Vārds”
Liepājas tramvajs miglā
Grieķu izcelsmes vārdam «demagoģija», kas nozīmē faktu tīšu sagrozīšanu, latvieši, manuprāt, ir atraduši trāpīgus sinonīmus – apzināta muļķošana, «miglas pūšana acīs» un tamlīdzīgus. Kā pa miglu diemžēl iet arī ar mūsu tramvaju, kura problēmām kārtējo maldināšanas devu pievienoja bezpersoniskais paziņojums 30, jūlija «Kurzemes Vārdā» par braukšanas biļešu paaugstinātu cenu, ja šos «Gortransport. Na odnu poezdku v tramvaje» naudas ekvivalentus (talonus) pirksit pie vagona vadītāja
Vispirms par šī paziņojuma juridisko pusi. Kā zināms, tramvajs ir Pilsētas padomes un Valdes īpašuma un tikai šīm institūcijām ir tiesības lemt par braukšanas maksu. Cik zināms, ne Pilsētas padome, ne Valde nav šī paziņojuma autori un nav uzņēmušās atbildību par tā saturu. Tāpēc jāsecina, ka nodoms prasīt augstāku maksu ir «Liepājas tramvaja» vadītāju pašdarbība jeb, juridiski nozīmē – patvarību, par kuru, cerams, savu novērtējumu dos attiecīgas tiesībsargāšanas iestādes likuma un tiesiskas valsts veidošanai vārdā.
Tālāk, par ieviestā pasākuma pamatojumu. Tas vienkārši neiztur kritiku, jo nevienam cilvēkam nav iespējams iestāstīt, ka braukšanas maksas paaugstinājums ir garantējis satiksmes drošību. Ir vienkārši mēģinājums iegūt papildu līdzekļus, izmantojot pašreizējo situāciju pilsētā, kad avīžu kiosku – talonu tirgotāju – skaits ir samazinājies, palikušie strādā īsu laiku, veikalos daudzviet pazuduši uzraksti par talonu tirgošanu, un gala rezultātā potenciālie pasažieri spiesti talonus iegādāties pie vagona vadītajā par augstāku maksu. Tādā rīcība nav attaisnojama apstākļos, kad jāskaita katrs izdotais santīms. Vagonu vadītājus vajag vienkārši atbrīvot no talonu tirgošanas, lai viņi visu darba laiku varētu veltīt satiksmes un pasažieru drošībai. Bet talonu tirgošana pilsētā jānokārto atbilstoši pasažieru interesēm.
Visbeidzot. Var jau saprast tramvajnieku bēdas – vagoni nolietojusies, sliežu ceļus būvēt nemākam, jo arī taisnajos ielu posmos tie izlokās uz vienu, uz otru pusi kā pa jūras viļņiem uz augšu, uz leju. Arī tikko samontētajā ceļa posmā pāri tiltam. Kamdēļ tad daudzus gadus atpakaļ cauri visai pilsētai izbūvēja dubultīgo sliežu ceļu? Noteikti ne jau tādēļ, lai Brīvības ielā apgriešanas aplī viens vagons sagaidītu otru un tikai tad dotos atpakaļ Klaipēdas ielas virzienā. Bet tā notiek vai ik dienas. Iespējamā atbilde: tas satiksmes intervāla dēļ, bet rezultāti – kārtējā uzticēšanās savām kājām. Bet varbūt dubultceļš kalpo tam, lai vagoni bez pasažieriem ar uzrakstu logā «Uz depo» netraucēti varētu joņot cauri pilsētai? Tai pašā laikā daudzi cilvēki, arī iebraucēji, būtu ar mieru aizbraukt līdz depo un tos pāris simtu metru līdz stacijai aiziet kājām. Nav saprotams: tramvajparka vadība sūdzas (un bieži ne bez pamata) par līdzekļu trūkumu, bet topašlaik tukšā braukāšana iztukšo pašiem piederošo kasi. Turpretim Rīgā tramvaji daudzreiz arī līdz depo brauc ar pasažieriem. Piekrītu, līdzekļi kases pildīšanai jāmeklē, bet ne jau uz pasažieru vēl plānākā maciņa rēķina, un ne jau ar «miglas pūšanu».
Imants Grīnhāgens, jurists
1993. gada 6. augusts „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)
Agrāk tika ziņots, ka līdz pilsētas kanāla tilta pilnai rekonstrukcijai tramvaju kustība pa to būs jāpārtrauc vēl divas reizes. Bet, kā mūs vakar informēja uzņēmuma. «Liepājas tramvajs» direktors J. Konstantinovs, tagad esot panākta vienošanās ar celtniekiem par kustības nepārtraukšanu. Viņu vienīgā prasība – lēna vagonu kustība pāri tiltam.
1993. gada 7. augusts „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)
Tramvaja pasažieri ir sašutuši par vagonos pārdodamo talonu maksas paaugstināšanu. Izrādās, ka uzņēmuma vadība šajā lieta ne jūtas vainīga. Kļuvis zināms, ka atļauju «uzcenojumam» devusi Pilsētas valde ar rīkojumu, ko parakstījis A. Jaunsleinis. Bet Ceļu policijas darbinieki uzskata, ka, iekasējot lieku santīmu, nevar garantēt kustības drošību.
1993. gada 11. augusts „Kurzemes Vārds”
(Sludinājums)
Tramvaja pasažieru ievērībai!
Braukšanas talonus par 3 santīmiem var iegādāties šādos veikalos un kioskos:
Klaipēdas ielā – veikalā «Fantāzija»,
Brīvības ielā – veikalā «Liepājas dārzeņi»,
Rīgas ielā – veikalā «Ginkom» un Ģ. Brenča grāmatnīcā,
Tirgus ielā – veikalā «Baloži»,
Kuršu ielā – veikalā «Bergmanis un Co»,
Graudu ielā – Centrālajā grāmatnīcā,
Lielā ielā – Centrālajā krājbankā,
pie centrālās stacijas – komerckioskā «Spesva»,
visos Preses apvienības kioskos.
Administrācija
1993. gada 18. augusts „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)
Ir nolemts, ka tramvaju kustības pieminekli Kuršu ielā – vagonu-kafejnīcu pie tirgus paviljona – nosūtīs pārkausēšanai. Tas nez kāpēc tā arī nav iekļāvies tirgus attiecībās. Un iela šajā vietā kļūs platāka un ērtāka kustībai.
1993. gada 27. augusts „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)
Tiem, kas iet pa tramvajtiltu, šķiet, ka remontdarbi atkal pārtraukti. Taču tas tā nav. Pašlaik rit darbi tilta apakšējā daļā – tiek izņemti tā saucamie čuguna atsvari, kas nepieciešami tilta pacelšanai. Celtnieki turpina apgalvot, ka galvenos darbus paveikšot līdz 1. oktobrim, un tad pa tiltu varēšot atjaunot autobusu un gājēju kustību. Valsts komisijai objektu plāno uzrādīt nedaudz vēlāk – pēc visu konstrukciju notīrīšanas un nokrāsošanas.
1993. gada 21. septembris „Kurzemes Vārds”
Pāri tiltam brauks automašīnas
Pēdējā laikā uz tramvaju tilta vērojama rosība.
– Patlaban mēs veicam darbus četrās tilta vietas vienlaikus, – stāsta būvdarbu vadītājs Sergejs Rudenko. – Strādājam no agra rīta līdz krēslai. Ierobežotu automobiļu satiksmi pāri tiltam ceram atklāt oktobrī. Ierobežojumi būs tādi, ka, pirmkārt, pāri tiltam ļaus kursēt tikai sabiedriskajam un speciālajam transportam, otrkārt, starp satiksmes autobusiem vajadzēs ievērot intervālu, ne mazāku par 50 metriem (tātad uz tilta varēs atrasties tikai viens autobuss), treškārt, tilta braucamās daļas platums būs samazināts līdz minimumam. Kad tieši atklās šāda veida satiksmi, grūti teikt, jo mēs esam visai atkarīgi no laika apstākļiem.
Tilta rekonstrukciju mums joprojām aktīvi palīdz realizēt daudzi Liepājas uzņēmumi un organizācijas. ATU «Ritums» un 3. ATU nodrošina ar pašizkrāvējiem, SIA «CP-22» un firma «Būvmehanizācija» – ar ekskavatoriem un autoceltņiem, Lokomotīvju depo – ar karstām, sausām smiltīm metāla attīrīšanai no rūsas, pašvaldības uzņēmums «Liepājas apgāds un celtnieks» – ar autoiekrāvējiem, firma «UPTK» bez kavēšanās piegādā 60 – 70 kubikmetrus betona dienā, kad tas ir vajadzīgs. Pieeju noformēšanu tiltam teju teju uzsāks SIA «Liepājas labiekārtošanas sabiedrība».
Arkādijs Bulatovs
1993. gada 22. septembris „Kurzemes Vārds”
Vai tramvajs kursēs regulārāk?
Tramvajs – pilsētas vizītkarte, tās sejas atspoguļotājs. Untumains un nepastāvīgs savā kustībā, kā laiks Kurzemes piekrastē. Par uzņēmuma «Liepājas tramvajs» darbu, par turpmākām iespējām uzklausīju direktoru Juri Konstantinovuun galveno inženieri Valdi Biberu.
– Raksturojiet lūdzu, uzņēmuma darbu.
– Diemžēl līdz ar ražošanas sašaurināšanos un bezdarba palielināšanos pasažieru skaits krasi samazinājies. Tādēļ arī paredzēto 16 tūkstošu latu vietā ieņemam 11 tūkstošus. Līdz ar to samazinās mūsu darbības iespējas. Par pilsētas valdes piešķirtajiem pieticīgajiem līdzekļiem cenšamies sagādāt pašas nepieciešamākās rezerves daļas, bet par jaunu vagonu iegādi nav ko domāt.
– Tramvajs kursē neregulāri, nereti to gaidu, gaidu – nesagaidu. Kāpēc?
– Uzņēmumā pieņemtā kustības regularitāte ir 97 procenti, kura neiekļāvāmies tikai pagājušā gada decembrī. Tas nozīmē, ka diennaktī laikā vidēji nenotiek apmēram 13 – 14 reisi. Tas, šķiet, nav maz, bet ritmiskāk strādāt pašreiz nav iespējami. Mūsu «šauras vietas», kur galvenokārt rodas bojājumi, ir sliežu ceļi un trolejvadi. Vadus nomainīt nevaram, jo iespējas tos iegādāties ir minimālās. Sliežu ceļu remontam laiks – tikai 3 stundas diennaktī, kad tramvajs nekursē. Novirzes kustības grafikā atkarīgas arī no tramvaja vadītāja, tā spējas pieņemt pašu pareizāko lēmumu, no darba pieredzes, ka pietrūkst jaunajiem vadītājiem.
– Vai paredzat tramvaja kustības uzlabošanos?
– Drīzumā pārkārtosim vagonus uz tiristoru tipa paātrinātājiem. Kā rāda ārzemju pieredze, tas ļaus ieekonomēt līdz 25 procentiem elektroenerģijas un apmēram par 20 procentiem padarīt drošāku ekspluatāciju, samazinot kļūmes. Tramvaju vagonus iecerējusi būvēt arī Rīgas vagonu rūpnīca. Iedevām viņiem arī savu tehnisko dokumentāciju. Bet līdz tramvaju vagonu izgatavošanai viņiem vēl risināmi vairāki būtiski jautājumi. Tā ka vēl kādus gadus droši vien iznāks pagaidīt.
– Vai tiks izbūvēts iecerētais sliežu ceļa atzarojums uz Ezerkrastu?
– To kavē galvenokārt naudas trūkums. Kārtējo reizi līdzekļus šim nolūkam Pilsētas valdei pieprasījām. Sliežu ceļu atzarojums, kura garums 1,2 km, ies līdz Ezerkrastam 2.
– Patīkami, ka glītāks kļūst vagonu ārējais veidols.
– Ja, šo darbu veic firmas, kam vajadzīga šī reklāma, un mēs tam labprāt piekrītam, kaut gan lielu peļņu no tā negūstām. Un, ja vien būs gribētāji, šo procesu turpināsim.
Sarunu pierakstīja Imants Brancis
1993. gada 8. oktobris „Kurzemes Vārds”
Ceļojums trīsdesmit minūšu garumā
Apmēram pusstundu ilgst brauciens vienā no populārākajiem pilsētas transporta līdzekļiem – tramvajā, šķērsojot pilsētu, ko sauc par Liepāju. Tramvaja maršruts, kā zināms, mūsu pilsētā ir viens vienīgs – tas rit no rūpnīcas «Liepājas metalurgs» līdz Centrālajiem kapiem, tomēr pietiek pāris reizes veikt šo nelielo braucienu, lai saprastu, ko elpo pilsēta un cilvēki tajā.
Tverot pa logu skatāmos vizuālos iespaidus, braucienu varētu sadalīt trijās daļās. Pirmā – no «Liepājas metalurga» līdz kanālmalai, otrā – no tās līdz Katoļu baznīcai, un pēdēja – līdz Centrālajiem kapiem. Jāteic, ka pirmā daļa no trešās vis neko daudz neatšķiras – dažas aizsāktas jaunbūves nomaina nevīžīgo māju īpašnieku izdrupušie žogu gali, vējš dzeni vienlaicīgi koku lapas, noplēsto afišu un nomesto talonu driskas, reizē pagūstot līdz malai «noslaucīt» pārbriedušās atkritumu tvertnes. Rajons, kuru paši liepājnieki dēvē par pilsētas centru, diemžēl atstāj vēl nomācošāku iespaidu neka nomales, un vieta, kurai vajadzētu būt pilsētas lepnumam, drīzāk uzskatāma par tās kaunu. Vecā kultūras nama gruveši, vienlaicīgi remontētās «Teika» un «Kaija», tramvaja tilts, jaunbūve Parādes laukuma kreisajā stūrī un visbeidzot satrunējušiem dēļu galiem aizsistā «Liepāja» – tas viss atstāj nomācošu iespaidu. Un pats bēdīgākais, ka tas vērojami nevis dienu, nedēļu vai mēnesi (izņemot «Teiku» un «Kaiju»), bet gan gadiem, un tas jau liek Liepāju dēvēt ne vairs par «salauzto siržu», bet gan «mūžīgo raktuvju» pilsētu.
Taču, braucot ar tramvaju, jau var lūkoties ne tikai pilsētiskās ainavās vien, bet arī ceļabiedros. Un šeit skats ir stipri jautrāks, nekā pa logu skatoties. Vislustīgāk iet rīta stundās. Mierīgākie un zinātkārākie lasa avīzi (ar gandarījumu secinu, ka deviņos gadījumos no desmit tas ir «Kurzemes Vārds»), ekspresīvākie, runīgākie un skaļākie kungi dalās iepriekšējā vakara futbola spēles, valdības lēmuma vai krogus gaitu pārdzīvojumos. Kundzītes apspriež cenu un siltuma problēmas, kamēr viena no viņām, katru teikumu sākdama ar «es tev saku, Anniņ», visam vagonam izklāsta, ka, lūk, viena kaimiņiene «dzen pa trubām», kamēr otra «maina vīrus kā čigāns zirgus». Un, protams, krietnu vietu no pasažieru kopskaita aizņem skolasbērni, no kuriem bailīgākie klusē, čaklākie atkārto kādu skolā aizmirstu dzejoli, bet nadzīgākie rubina degunu vai grauž nagus.
Dienas stundās rīt vienmuļāk, ja nu vienīgi kāds «zaķis» ar kontrolieri noskaidro attiecības, savstarpēji pavēstījot, ko viņi viens par otru domā. Bet vakarpusē dzīve tramvajos atjaunojas ar iepriekšējo dinamismu. Tiesa, deviņas desmitdaļas braucēju klusuciešot pārdzīvo aizvadītās dienas un dzīves kopumā priekus un bēdas, tomēr aktīvākā daļa turpina lamāt priekšniecību un to nule kā izkāpušo «draņķi, kas te visu laiku pa kātiem bradā». Un, kad nu likās, ka braucieniem ar tramvaju un visai reportāžai liekams punkti, jo vakara krēslu bija nomainījusi nakts, tramvajā ar dziesmu «Uz galda vāzē stāv krizantēmas...» iekāpa trīs vīrieši labākajos gados. «Vīri, klusāk, te ir tramvajs» – reizē lūdzās un izdarīja secinājumu viens no viņiem. «Nebaidies, kontrolieri vairs nestaigā» – drošināja otrs. «Mums, latviešu puikām, viņi neriskēs uzmākties» – prognozēja trešais. Nedaudzie braucēji apveltīja trīs vīrus ar līdzjūtīgu smaidu, kā jau cilvēkus, kuriem laicīgās dzīves problēmas uz brīdi nomainījusi «dziesma savai paaudzei».
Kā jau katram ceļojumam, arī šim reiz pienāca gals. Bet tramvajs turpināja braukt, lai savu misiju – transportēt liepājniekus – uz laiciņu pārtrauktu tikai pašas melnākajās nakts stundās.
Edgars Lūsēns
1993. gada 30. oktobris „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)
Sakarā ar pašpārvaldes uzņēmuma «Liepājas tramvajs» vadības iesniegumu Pilsētas valde pieņēmusi vēl vienu lēmumu, kuru var uzskatīt par nepopulāru. Tagad tramvajniekiem ir atļauts pašiem noteikt braukšanas talonu un mēneškaršu tarifus. Tiesa, pasažierus jābrīdina mēnesi pirms šīm izmaiņām un aprēķini jāsaskaņo ar Valdes locekli J. Ilenānu. Tādēļ talonu pārdošanu par 4 santīmiem var uzskatīt par likumīgu.
1993. gada 10. novembris „Kurzemes Vārds”
Tenteriski no tramvaja
(rubrika: no redakcijas pasta)
2. novembrī ap pulksten 10.30 vagoni pasažieru nebija daudz. Brauca arī divas māmiņas ar bērniem ratiņos. Pirmajā pieturā aiz tilta vispirms izkāpa divi braši jaunekli policijas formās, pat neiedomājoties palīdzēt abām sievietēm. Varbūt nav mācīti, varbūt reglaments neļauj? Viena otrai piepalīdzot, māmiņas izcēla vienus ratiņus, tad mēģināja dabūt arī otrus ar zīdainīti. Taču durvis aizvērās, un ratiņi iesprūda. Sievietes uz brīdi apjuka, tad sauca pēc palīdzības. Durvis nu gan atvērās, bet tramvajs sāka braukt. Un jaunā māmiņa burtiski tenteriski kopā ar ratiņiem izkrita no vagona.
Tramvaja vadītājs, kā šķiet, neko ne redzēja, ne dzirdēja. Viņam kabīnē laiku kavēja kāda meitene. Vagona numuri bija 229.
V. Ābele
1993. gada 30. novembris „Kurzemes Vārds”
(Sludinājums)
Tramvaja pasažieru ievērībai
Atgādinām, ka pašlaik pārdošanā esošie divu veidu taloni derīgi līdz 1993. gada 30. novembrim.
No 1. decembra ieviestie divu veidu taloni jākompostrē – viens talons katram braucienam.
1993. gada 2. decembris „Kurzemes Vārds”
(rubrika: Liepājas jaunumi)
Vakar Liepājas tramvajos talona cena jau bija 5 santīmi. Arī pats talons pilnīgi jauns, koši dzeltenā krāsā, augšējā malā vārds «Liepāja» uz melnā fona. Otra puse balta, bez apdrukas. Protams, kā parasti, daudzi cilvēki par to neko nebija lasījuši, tramvajos valdīja sakaitēta atmosfēra, bet tramvaju vadītāji kaut vai paši sevis labad nepapūlējās pie durvju lodziņa pat zīmīti pielikt. Lieki piebilst, ka kioskos šādi taloni vēl nebija dabūjami.
1993. gada 3. decembris „Kurzemes Vārds”
(Sludinājums)
Tramvaja pasažieru ievērībai
Atgādinām, ka no 1993. gada 1. decembra braukšanai tramvajos derīgi šādi taloni:
1. dzeltenās krāsas pie vagonu vadītājiem par cenu — Ls 0,05;
2. apzīmogotie taloni, kas iegādāti jebkur citur par cenu — Ls 0,04.
Dērīgs viens talons vienam braucienam.
Administrācija