1998. gada 10. janvāris „Kurzemes Vārds” 
Starta nedēļa šā gada lielajiem notikumiem
(Rubrika: No sestdienas līdz sestdienai)

Aizvadītās nedēļas notikumus komentē pašvaldības uzņēmuma "Liepājas tramvajs" direktors Juris Konstantinovs
– (…) Uzņēmumā "Liepājas tramvajs" turpinās kadru politikas realizācija. Ar cerībām gaidām pilsētas šā gada budžetu un to, cik naudiņas atvēlēs. Septiņdesmit gadu vecumu sasniegušo pasažieru jautājumu beidzot vajadzētu loģiski atrisināt. "Liepājas tramvajs" cieš lielus zaudējumus, pārvadājot šīs kategorijas pasažierus bez maksas. Ir pēdējais laiks veikt jaunu  tramvajvagonu iegādi vai pašlaik ekspluatējamo rekonstrukciju, kas radītu ievērojamu ekonomisko efektu. Nevajadzētu tālu atlikt jautājumu par līnijas pagarināšanu līdz Ezerkrasta masīvam. Mūsu skaistā pilsēta ir pelnījusi tīru gaisu, to var sekmēt tikai ekoloģiski tīrs transports.
(…)

1998. gada 27. janvāris „Kurzemes Vārds” 
Nav vairs privatizējamā uzņēmuma

Nevarētu teikt, ka mūsu avīze lutinātu lasītājus ar plašu informāciju par uzņēmuma "Liepājas gāze" darbu. Dažreiz pat it kā nav ko uzrakstīt – tik vienmērīgi un mierīgi rit dzīve. Bet vai tik šis klusums nav šķietams? Protams! No sarunas ar uzņēmuma direktoru Aivaru Ķirsi un mārketinga inženieri Āri Spilvi uzreiz kļuva skaidrs, ka nepārtraukti notiek izmaiņas, un tās varētu interesēt daudzus. Tādēļ iepazīstināšu ar dzirdēto.
Patīkami bija uzklausīt A. Ķirša viedokli par to, ka pilsētas ekonomikā jaušama acīmredzama stabilizācija. Grāvējprocesi apstājušies. Tādu secinājumu var izdarīt, pamatojoties kaut vai uz to, ka pēdējā laikā arvien vairāk jaunu klientu izteikuši vēlēšanos izmantot "Liepājas gāzes" pakalpojumus. Tas, pirmkārt, attiecas uz alternatīvo apkuri. Taču ne jau ar mērķi izkonkurēt "Liepājas siltumu". Jo tur, kur nav ierīkoti šā uzņēmuma siltumtīkli, visiem būtu izdevīga gāzes apkure. Un būtība nav konkurencē. Pēdējais šāds piemērs attiecas uz 5.vidusskolu. Tai nolēmis sekot "Liepājas maiznieks", turklāt šajā uzņēmumā nolemts izmantot gāzi ne vien apkurei, bet arī tehnoloģiskām vajadzībām. Nepaliks malā droši vien arī "Liepājas tramvajs". Lūk, kādēļ mēs redzam pārraktu Zemnieku, 1905.gada, Akmeņu, Baseina ielu, Raiņa parku. Gāzes tīklus pagājušā gada beigās sāka ierīkot arī pilsētas centrā. Zivju konservu rūpnīcu, "Kursu", Jūras spēku bāzi var uzskatīt par perspektīviem objektiem. Visu šo darbu rezultātā dabas gāzes patēriņš pilsētā varētu pieaugt apmēram par 4,5 miljoniem kubikmetru gadā, kaut gan, iespējams, ne uzreiz. 
(…)

Kirils Bobrovs

1998. gada 3. februāris „Kurzemes Vārds” 
Pa drāti vēstī lasītāji

No uzņēmuma "Liepājas tramvajs" vadītājiem: publikācijā "Kurzemes Vārdā" korespondentes vainas dēļ ieviesušās neprecizitātes. Izdevumi, kas mēnesī rodas par viena pasažiera, kas vecāks par 70 gadiem, pārvadāšanai tramvajā, ir nevis 8 lati, bet gan 3 lati un 80 santīmi.
(…)

1998. gada 5. februāris „Kurzemes Vārds” 
Sniega pārbīdīšana pilsētā – darba pietiek visiem

Kā būs ievērojuši liepājnieki, šobrīd pilsētā sniegu nevis vāc, bet gan sastumj un pārbīda. Ceļa dienesti sniegu tīra no autoceļa, "Liepājas tramvajs" – no sliedēm, bet sētnieki – no ietvēm. Tādējādi visi trīs šie darbu veicēji dāvā darbu cits citam, un bez darba nepaliks neviens. Arī samaksu par paveikto katrs saņem no savas iestādes: sētnieks – no namu pārvaldes, ceļinieki – no domes, tramvajnieki – no "Liepājas tramvaja". Bet, ak vai! 
Izrādās, gan namu pārvaldes, gan "Liepājas tramvajs" ir pašvaldības uzņēmumi. Tātad algu šiem dienestiem pelnām mēs – nodokļu maksātāji. Bet vēl interesantāka ir darbu dalīšana. Viss notiek organizēti un disciplinēti. Dienā automašīna atbrīvo ielu no sniega, vietumis uzšķūrējot to tramvaja sliedēm. Naktī brauc sliežu transports sniega tīrīšanai no sliedēm, pārbīdot kupenas uz ietvēm sētniekiem. Agri no rīta sētnieks ar lāpstu bīda sniegu atpakaļ no ietves uz ceļa. Un riņķa dancis atkal sākas.

Ints Grasis

1998. gada 5. februāris „Kurzemes Vārds” 
Joprojām nemierīgs prāts
(Rubrika: Sarakste ar lasītājiem)

(…)
Pensionārs M. Bžozovskis, atsaucoties uz mūsu publikāciju, runā par tarifiem braukšanai tramvajā. Tad bija teikts, ka uzņēmumam pasažiera pārvadāšana mēnesī izmaksā 3,80 latus. Autors nesaprot, kā tad tā: piemēram, viņš braucot ne biežāk kā četras reizes mēnesī. Šī virtuve ir diezgan sarežģīta. Nevajadzētu jaukt izmaksas viena cilvēka pārvadāšanai ar vidējiem rādītājiem. Turklāt "Liepājas tramvajs" darbojas ar zaudējumiem un tam nepieciešamas dotācijas. Varbūt aprēķinos iekļautas attīstībai nepieciešamās summas, jo pavisam nesen sprieda par jaunas tramvaja līnijas ierīkošanu uz Ezerkrastu. Kas attiecas uz braukšanas mēnešbiļetēm, tad nevajdzētu aizmirst, ka, pērkot tās, mēs kreditējam tramvajniekus bez jebkādiem procentiem. Bet, lai pārliecinātos par šā pieņēmuma pareizību, jāveic ekonomiskā analīze, jāsaņem visi vajadzīgie dati un ne tikai par vienu gadu vien. Pretējā gadījumā būs tāpat kā ar "Lattelekomu" vai namu pārvaldēm. Vārdu sakot, parasti mēs dalāmies tikai emocijās.

Kirils Bobrovs

1998. gada 10. februāris „Kurzemes Vārds” 
Trešdien trīs avārijas
(Rubrika: Ceļu policijas hronika)

(…)
"Audi 80" (BC 9054) nācās mēroties ar tramvajvagona dzelžustiprumu. Braucot pāri Rožu un K. Valdemāra ielas krustojumam, automašīnas šoferis nebija ievērojis luksoforā degam sarkano gaismu. Visi negadījuma dalībnieki tikuši cauri ar izbīli.
(…)

1998. gada 14. februāris „Kurzemes Vārds” 
Sadzīves rekets Liepājas tramvajā
(Rubrika: Skatiens)

Rakstīt par Liepājas tramvaju nozīmē izraisīt īgnumu avīzes redaktorā un kļūt apnicīgam daža lasītāja acīs. Šis temats ir tikpat nodrāzts un mūžīgs kā Liepājas "suņu problēmas" apcerēšana. Piekrītot, ka vēlreiz runāt par tramvaju negatīvā nozīmē ir gandrīz jau nepieklājīgi (nu, cik var!), tomēr uzdrošinos to darīt. Varbūt, ka tomēr ir vērts...
Ja kādreizējais izpildkomitejas priekšsēdētājs Jānis Liepiņš līdzās pilsētas ģerboņa liepai lauvas vietā būtu licis iezīmēt nevis burinieku, kā viņam labpatikās (bet tautai ne), ja šī burinieka vietā biedrs Liepiņš būtu licis uzzīmēt tramvaju, iespējams, toreizējais pilsētas galva būtu iegājis vēsturē, un Liepāja būtu tikusi pie jauna ģerboņa. Jo Liepājas tramvajs – tas taču ir kaut kas īpašs! No visiem viedokļiem. 
Dzejnieku apdzejots (Gunta Šnipke: "Tramvajs, ūdens un vējš – tramvajs viens, ūdens visapkārt un vējš vienmēr"), rakstnieku aprakstīts, mūziķu apdziedāts, mākslinieku gleznās un grafikās iemūžināts, tas kļuvis par vienu no redzamākajiem pilsētas simboliem un par vienu no tā sauktā Liepājas tēla spilgtākajiem vaibstiem. Diemžēl Liepājas tramvajs ir arī sabiedriskā transporta līdzeklis, un to kā pārvietošanās līdzekli spiesti izmantot daudzi liepājnieki un pilsētas viesi. Iespējams, ka tie, kuri katru dienu izmanto šo transportlīdzekli, pieraduši pie noteikumiem, ar kuriem jārēķinās ikvienam, kas uzdrošinājies spert kāju tajā. 
Taču zinu arī tādus liepājniekus, kuri jau sen labāk redz tramvaju ejam, nekā nākam, labāk priecājas par lieliskā izpildījumā pasniegtajām Libero vai Coca–cola reklāmām uz tā sāniem, nekā aplūko tramvaja vagonu no iekšpuses. Jo viena lieta ir dzejiskais Liepājas tramvaja tēls, bet pavisam kas cits – pats šis tramvajs. Man radies iespaids, ka uzņēmums "Liepājas tramvajs" Liepājā ir vismaz Ministru kabineta, ja ne pašas Saeimas statusā. Tas pats izdod savus likumus un pats gādā, lai šie likumi tiktu ievēroti. Tas, ka "Liepājas tramvaja" "likumi" patiesībā ir vienas nelikumības, neuztrauc ne pašus tramvajniekus, ne arī pašvaldību, kas ir šā uzņēmuma likumīgais saimnieks. 
Agrāk tramvaju visvairāk lamāja par to, ka tieši tad, kad tas visvairāk vajadzīgs, tā nekad nav. Šodien tramvaja kustības grafiks laikam ir tas, kas liepājniekus uztrauc vismazāk. Par pasažieru lielāko biedu ir kļuvis tramvaja kontrolieris. Lai nu piedod pieklājīgie un godīgie šīs profesijas pārstāvji, taču ne jau žurnālisti, bet gan kontrolieru nekaunīgie kolēģi vainojami, ka šīs profesijas prestižs sabiedrības acīs ir tik zems. 
Šonedēļ atkal nācās uzklausīt stāstu par tikšanos ar kontrolieriem, pēc kuras Lonijas kundzei mieles bija palikušas vēl vairākas dienas. Sestdien steigusies uz staciju, lai brauktu uz Operu. Nopirkusi, kompostrējusi talonu, kad divi braši kontrolieri klāt. Lonijas P. talons viņiem nav paticis – caurumiņu esot par maz. Nu, ko tu, cilvēks, vari zināt, varbūt tā tiešām ir liela māksla – kompostrēt talonu un ne katram ļauts to apgūt. Sods – divi lati. Pasažiere atļāvusies palūgt kvīti. "Jūs mūs par muļķiem uzskatāt!?" skanējusi atbilde. Strīdēties Lonijas kundzei nav bijis laika – stacija teju teju klāt, autobuss jau gaida, un somiņā dārga biļete uz operu. Samaksājusi. 
Varētu jau teikt – pati vainīga, kāpēc neprasīja, lai kontrolētāji uzrāda apliecību, kāpēc tomēr nepieprasīja kvīti utt. Taču skaidrs, ka ne jau velti tieši šī kundze krita par upuri rūdītajiem "tramvaja reketieriem" – viņi itin labi saprata, ka dāma steidzas un ka skaidroties policijā vai pie kontrolieru priekšniecības viņai nebūs laika. 
Pie tramvajvagona vadītāja kabīnes durvīm piestiprināts uzraksts, ka tiem, kuri vēlas nopirkt talonu, jāsameklē "pareiza nauda", respektīvi 12 santīmi. Praksē pārliecinājos, ka tas nozīmē tikai to, ka tramvaja vadītājam ir oficiāli dotas tiesības iekasēt dzeramnaudu no braucējiem – ne santīma viņš jums neizdos, ja nebūsit sameklējis pareizo summu. Nez kādēļ autobusos un maršrutu taksometros šādas kārtības nav. Ja jau tramvaja vadītājs var izsniegt pasažierim talonu, tad arī "operācija" ar naudas atlikuma izdošanu diez vai varētu negatīvi ietekmēt satiksmes drošību. Jā, vēl uz kabīnes durvīm ir uzraksts: "Ar vadītāju nesarunāties!". Tas laikam tādēļ, lai pasažieri neuzdotu liekus jautājumus. 
Ko tur lai saka – tas ir Liepājas tramvajs, un jums, cienījamie pasažieri, derētu atcerieties: ja esat sadūšojies tajā iekāpt, visas cerības atstājiet ārpusē. Bet par cilvēka tiesībām labāk aizmirstiet – tās nav rakstītas jums!

Sarmīte Pujēna

1998. gada 17. februāris „Kurzemes Vārds” 
Tramvajvagons uzbrauc sievietei
(Rubrika: Policijas hronika)

Vakarrīt Liepājā, iepretim Rīgas ielas 23.namam negaidīti tieši priekšā braucošam tramvajam izgājusi kāda sieviete. Vagons viņu notriecis. Sieviete aizvesta uz slimnīcu un ievietota Reanimācijas nodaļā.

1998. gada 24. februāris „Kurzemes Vārds” 
Smalkas uzvedības ābece tramvajā 
jeb Bez talona tramvajā nekāpiet!

Pēc manas publikācijas "Sadzīves rekets tramvajā" saņēmu vēstuli no sašutušajiem tramvajvagonu vadītājiem un uzņēmuma "Liepājas tramvajs" direktora Jura Konstantinova ielūgumu aprunāties viņa kabinetā. Diemžēl vēstules autoriem nevaru darīt zināmu tā viņu kolēģa vārdu, kurš, kā rakstīts vēstulē (bet ne manā komentārā) "nozadzis Pujēnas k–dzei santīmus", tā vienkāršā iemesla dēļ, ka uz tramvajvagona vadītāja durvīm vārds nav rakstīts, toties izlikts brīdinājums ar vadītāju nesarunāties. Bet pēc sarunas ar Konstantinova kungu pārliecinājos vienīgi par to, ka mans komentārs atbilst patiesībai. Tās "safabricētās muļķības" lai paliek uz vēstules autoru sirdsapziņas. 
Konstantinova kungs bija tik laipns, ka sīkāk iepazīstināja mani ar "smalkas uzvedības ābeci tramvajā" jeb "Noteikumiem par tramvaja lietošanu Liepājas pilsētā", ko pats apstiprinājis šā gada 1.janvārī. Noteikumus var izlasīt arī tramvajvagonā, bet tas nav pārāk ērti un prasa arī laiku. Taču zināt šos noteikumu der gan – tas varētu palīdzēt izvairīties no daža laba pārpratuma. Piemēram, diez vai visiem pasažieriem ir zināms noteikumu 3. un 4. punkts, kuros teikts: "Tramvaja vagona salonā iegājušam pasažierim jābūt vismaz vienam vienreizējās braukšanas talonam. Pie vagona vadītāja var iegādāties talonu (talonus) nākamajam braucienam (braucieniem)." Respektīvi, pasažieris nemaz nedrīkst iekāpt tramvajā, ja viņam kabatā nav talona! 
Taču šie noteikumu punkti īpaši popularizēti netiek, jo tramvajvagona vadītājs tomēr ir ieinteresēts pārdot pēc iespējas vairāk talonu. Tomēr pasažieru veselībai daudz vairāk par labu nāks noteikumu ievērošana. Citādi var gadīties, ka, neko ļaunu nenojauzdams, jūs iekāpsit tramvajā, sniegsit naudu vagona vadītājam, lai iegādātos talonu, bet kontrolieris, kas jau "stāvēs uz vakts", grābs jūs ciet un iekasēs sodu – vismaz divus latus. Viņam ir visas tiesības to darīt. Tāpat kā kontroliera pienākums ir par iekasēto sodu jums pretī izsniegt talonu. 
Kā paskaidroja Juris Konstantinovs, kontrolieri šos soda talonus pērk no "Liepājas tramvaja". Uzņēmumam tā ir zināma garantija, ka kontrolieris vismaz daļu no iekasētā soda neiebāzīs savā kabatā. Taču, ja kontrolieris pratīs no katra otrā "zaķa" iekasēt naudas sodu bez talona izsniegšanas, viņš būs krietni palielinājis savus personīgos ieņēmumus. Konstantinova kungs šajā sakarībā pasažieriem var ieteikt tikai vienu recepti: neizlaidiet naudu no rokas, kamēr ar otru neesat sakampis soda talonu. Tā, lūk!
Vēl par naudas atlikuma izsniegšanu (vai neizsniegšanu). Lai arī pie vagona vadītāja kabīnes ir uzraksts, kas pieprasa dot "precīzu naudu", tramvaja lietošanas noteikumos nekas par to nav teikts. Tāpēc to varētu uzskatīt vienīgi par aicinājumu, nevis pavēli. Līdz ar to pasažierim ir visas tiesības pieprasīt naudas atlikumu, ja viņš iedevis vairāk nekā 12 santīmus. Tāpat tramvajvagona vadītājam nav nekāda pamata uzspiest pasažierim, teiksim, par piecdesmit santīmiem ņemt četrus, nevis vienu talonu. Taču, tā kā šīs attiecības tiek kārtotas caur nelielu spraugu vagona vadītāja kabīnes durvīs, tad panākt savstarpēju saprašanos ir pagrūti. 
Kas atliek? Atcerēties un ņemt vērā tramvaja lietošanas noteikumu 3. un 4. punktu un nekāpt vagonā bez talona kabatā!

Sarmīte Pujēna

1998. gada 25. februāris „Kurzemes Vārds” 
Paraksta līgumu par kompensāciju, pārvadājot 70 gadus sasniegušos pasažierus

Jau iepriekšējās Pilsētas domes laikā pašvaldības uzņēmums "Liepājas tramvajs" vairākkārt aktualizēja problēmu, ka bezmaksas braukšanas tiesības pasažieriem, kas sasnieguši 70 gadu vecumu, Pilsētas dome gan ir piešķīrusi, bet uzņēmumam tādēļ radušos zaudējumus pašvaldība nekompensē. Pagājušajā piektdienā, iespējams, šim jautājumam beidzot pielika punktu, jo gan "Liepājas tramvajs", gan Liepājas Autobusu parks parakstīja līgumu ar Pilsētas domi par kompensācijas izmaksu, pārvadājot gados cienījamos pasažierus. Konkrēti, "Liepājas  tramvajs" apņemas arī turpmāk veikt minētās pasažieru kategorijas pārvadāšanu bez maksas, bet dome – šogad kompensēt uzņēmumam radušos zaudējumus divu tūkstošu latu apmērā mēnesī. 
Par to, kā līgums atrisina uzņēmuma problēmas, "Kurzemes Vārdam" stāsta "Liepājas tramvajs" direktors Juris Konstantinovs.
– Veicot neskaitāmas pārrunas ar domniekiem un apzinoties finansiāli smago stāvokli gan uzņēmumā, gan pilsētā, tika pieņemts kompromisa lēmums. Dome ik mēnesi pārskaitīs uzņēmumam divus tūkstošus latu cerēto piecu tūkstošu vietā. Tas nozīmē, ka uzņēmumā vēlreiz būs jāpārskata kadru jautājums.
– Kādiem mērķiem jums šobrīd visvairāk nepieciešami līdzekļi?
– Par domes pārskaitīto naudu pirmo mēs iegādāsimies ritošo daļu pieciem tramvajs, kā arī trīs sliežu pārmijas, jo iepriekšējās vēl ir no četrdesmitajiem gadiem.
Viens no finansiāli vissmagākajiem uzdevumiem ir sliežu ceļa kapitālais remonts posmā no Raiņa ielas līdz Kaiju ielai (posms iepretim viesnīcai "Amrita"), un tā izmaksas sasniedz 55 tūkstošus latu. Šis jautājums ar domniekiem ir pārrunāts, un turpmākais risinājums atkarīgs no finansiālā stāvokļa pilsētā. Lieki piebilst, ka, veicot šos remontdarbus, uzlabosies arī pilsētas vizuālais izskats šajā vietā.
Uzņēmumā iecerētā autonomā gāzes apkures katla ierīkošana, iespējams, tiks atrisināta pašu spēkiem. Tāpat nepieciešama rezerves daļu iegāde Čehijā tramvaju vagoniem.
Tie būtu galvenie darbi, kas jāveic vistuvākajā laikā.
Lai tramvajs būtu ekspluatācijā drošs, tā parks katru gadu ir jāatjauno. Vagonu nolietojums ir apmēram 78 procenti. Jāturpina arī atjaunot sliežu ceļus. Mūsu tramvajs vagoni ekspluatācijā lielākoties ir kopš 1983. līdz 1985. gada. To kalpošanas ilgums ir apmēram 15 gadi. Tātad tuvojas Liepājas tramvaja vagonu mūža beigas.
Nākotnes plānos ietilpst vagonu kapitālais remonts, kura galvenais mērķis ir nomainīt esošos paātrinātājus uz jauniem – tiristoru paātrinātājiem, kas ļaus ietaupīt ap 30 procentiem elektroenerģijas. Šāds remonts vienam vagonam varētu izmaksāt ap 35 tūkstošiem ASV dolāru. Tas ir lētāk nekā jauna vagona iegāde, kas maksā ap 200 tūkstošiem dolāru.
Nedrīkst atmest arī mūsu senseno nodomu pagarināt tramvaja līniju līdz Ezerkrasta masīvam. Tiesa, tas varētu maksāt ap pusmiljons latu.
Gribu atgādināt, ka nākamā gada rudenī Liepājas tramvajs atzīmēs savas darbības simtgadi. Liepājas tramvajs ir pirmais Baltijā un viens no pirmajiem Eiropā. Svarīgi, lai tramvajs kustība attīstītos, jo galu galā tas ir nekronēts mūsu pilsētas simbols. Un, kas nav mazāk svarīgi, ekoloģiski tīrs.
– Vai septiņdesmit gadus sasniegušajiem pasažieriem arī turpmāk būs katra mēneša pēdējā nedēļā jāiet pie jums un jāsaņem bezmaksas mēnešbiļetes?
– Nolemts, ka ikviens, kas ieradīsies pie mums, saņems kartiņu visam 1998.gadam un tā būs derīga līdz 31.decembrim. Braucot tramvajā, varēs uzrādīt arī pensionāra apliecību vai pasi, taču kartiņa ļaus cilvēkiem nevadāt līdzi dokumentus

Ints Grasis

1998. gada 27. februāris „Kurzemes Vārds” 
Ievērot noteikumus

Apzinoties, cik neapzinīgs viņš ir, cilvēks laika gaitā izstrādājis visdažādākos noteikumus, kas reglamentē indivīda uzvedību saskarsmē ar citiem sev līdzīgajiem. Noteikumi bijuši vienmēr, un daudzi saglabājušies arī līdz mūsdienām: piemēram, tie, kas ierakstīti Bībelē un pazīstami ar vārdu "baušļi" (to autors gan neesot cilvēks). Visdažādākie noteikumi tiek producēti katru mīļu dienu, jo dzīve kļūst arvien pārpilnāka dažādām situācijām, kurās vēlams reglamentēt uzvedības normas. Ja pirms trīssimts gadiem vēl nebija nepieciešami ceļu satiksmes noteikumi, tad šodien bez tiem neiztikt. Ja šodien mums Liepājā ir savi tramvaja lietošanas noteikumi, tad pirms simts gadiem tādu vēl nebija, jo arī paša tramvaja vēl nebija. 
Tagad gandrīz vai katrs cilvēka solis tā vai citādi ir reglamentēts – sākot ar jau pieminētajiem baušļiem, beidzot ar suņu un kaķu turēšanas noteikumiem. Jo noteikumi visumā atvieglo dzīvi un palīdz saglabāt līdzsvarā gan personīgo nervu sistēmu, gan zemeslodes kustību ap savu asi un Sauli.
Diemžēl tiklīdz kādam ienāca prātā radīt pirmos noteikumus, tā tūlīt pat radās arī pirmais šo noteikumu pārkāpējs. Ko lai dara, bet tas nu ir fakts – pašreizējais cilvēka modelis tā radītājam nav visai labi padevies. Tā nu cilvēks nemitīgi spiests cīnīties pats ar sevi un saviem līdzbiedriem pret noteikumu neievērošanu. Šo cīniņu sarežģī tas, ka ne visi noteikumi ir izdevušies ideāli, un daži ir pat tik neizdevušies, ka vairāk traucē nekā palīdz cilvēkam orientēties šajā pasaulē. Un ir arī tādi noteikumi, kas vieniem palīdz, bet otriem traucē, un tad rodas interešu konflikts, kas labākajā gadījumā var beigties tikai ar sadzīvisku grūstīšanos, bet sliktākajā var izraisīt pat revolūciju. 
Kādu rītu pie jaunās un visādi glītās autobusu pieturas pilsētas centrā blakus viesnīcai "Līva" pamanīju sīku, bet pārdomas raisošu niansi. Piebrauc autobuss, apstājas, atver durvis, un krietns bariņš potenciālo pasažieru, nomērķējuši uz autobusa vidējām durvīm, draudzīgi metas tās sturmēt. Tajā pašā laikā ievēroju uz autobusa sāniem blakus priekšējām durvīm, tā sacīt, skaidrā latviešu valodā un pietiekami lieliem burtiem rakstītu norādi "IEKĀPT". Kamēr bariņš grūstījās pie vidējām durvīm, arī pa priekšējām vienā mierā iekāpa kāds pasažieris. Bet viņš bija viens. Interesanti, nodomāju, vai nu šis cilvēks šeit ir vienīgais lasītpratējs, vienīgais latviešu valodas zinātājs, vai arī gluži vienkārši vienīgais, kas no gaidītāju bariņa akceptējis autobusa lietošanas noteikumus. 
Katram jau savu reizi gadās pārkāpt noteikumus. Ko tur liegties – arī man. Bija gadījums, kad "izšmaucu" pa autobusa priekšējām durvīm, pirms iekšā kāpēji bija paguvuši spert soli durvju virzienā. Pēc tam gan man kļuva neērti, jo atcerējos citu gadījumu, kad divi skolnieciņi, piecēlušies no priekšējā sola, steidzīgi aizmetās līdz autobusa vidum, lai tikai pagūtu izkāpt pa "pareizajām durvīm", kaut gan tajā brīdī viņi nevienam nebūtu traucējuši, ja arī būtu izkāpuši pa priekšējām. Kādā citā reizē klusībā veltīju ne visai glaimojošus vārdus šoferim, kurš neapstājās pie "manas" pieturas, kaut arī stāvēju pie "pareizajām" durvīm. Taču vainīga biju es pati, noteikumi taču zināmi: gribi izkāpt, parauj striķīti vai nospied podziņu. Nesen, runājot ar "Liepājas tramvaja" direktoru Juri Konstantinovu, nonācām pie kopīga secinājuma. Ja gribi braukt tramvajs bez problēmām, dzelžaini ievēro noteikumus: kāp iekšā tikai tad, ja tev kabatā ir talons, nekavējoties rūpīgi kompostrē to, un neviens kontrolieris neko tev nevarēs padarīt!
Taču bez rakstītajiem noteikumiem pastāv arī nerakstītie, un, ja rakstītos noteikumus cilvēki nelabprāt ievēro, tad nerakstītos ievēro vēl mazāk. Kaut gan arī tie taču radīti tikai pašu ērtībām. Kādā visnotaļ jaukā Liepājas kafejnīcā viesmīle pasteidzās aizvākt klienta šķīvi, pirms tas vēl bija paguvis tā īsti pievērsties šīs kafejnīcas virtuves smalkumiem. Kā jau kārtīgā iestādē klientam atvainojās un pat naudu par neapēstajām pusdienām atdeva. Taču, ja klients labi padomātu, tad secinātu, ka vainīgs arī viņš, jo nav ievērojis nerakstītos noteikumus par to, kā jānoliek nazis un dakšiņa, ja maltīte nav pabeigta. 
Visi šie piemēri bez šaubām ir tikai sīkumi, taču morāle kā sīkumos, tā lielās lietās ir viena un tā pati: ievēro noteikumus, un tu nesarežģīsi dzīvi ne sev, ne citiem!

Sarmīte Pujēna

1998. gada 31. marts „Kurzemes Vārds” 
Darba koplīgums. Formalitāte vai nepieciešamība?

Liepājas Arodbiedrību centra vadītājs Jānis Neimanis ir iepriecināts: astoņdesmit procentos no tām darbavietām, kur pastāv arodorganizācijas, jau noslēgti darba koplīgumi.
– Cik tas ir konkrētos skaitļos?
– Apmēram 50 uzņēmumos un iestādēs to ir veikušas gan tādas arodorganizācijas, kas to dara tradicionāli, kā "Liepājas metalurgs", "Lauma", Cukurfabrika, Autobusu parks, "Liepājas maiznieks", "Kursa", "Būvmehanizācija", "Liepājas tramvajs " un citas, gan pavisam jauni uzņēmumi, ar jauniem darba devējiem. Sevišķi gribu atzīmēt SIA, bijušajā pašvaldības uzņēmumā "Piemare" noslēgto darba koplīgumu. Tas ir viens no labākajiem visā pilsētā. Arodorganizācija ar administrāciju ir panākusi vienošanos, ka šajā darbavietā pats galvenais ir cilvēks. To ir sapratis gan Māris Mertens, kas parakstīja šo līgumu, gan direktors rīkotājs Uldis Meldrājs.
(…)
– Kurus koplīgumus vēl var nosaukt par labiem?
– SIA "Tari", "Liepājas tramvajs". Bet gandrīz visos koplīgumos lielāka vieta būtu atvēlama tam, lai cilvēkus pasargātu no tās brutālās darbaroku (smadzeņu) tirgus sistēmas, kas aizvien vairāk ienāk mūsu dzīvē. 
(...)

Līvija Leine

1998. gada 21. aprīlis „Kurzemes Vārds” 
Tramvajs stumj motociklu
(Rubrika: Ceļu policijas hronika)

19. aprīlī ap pulksten 15 nav paveicies kādam motocikla "Yamaha" īpašniekam. Peldu un K. Valdemāra ielu krustojumā viņu notriecis tramvajs un spēkratu ar tā īpašnieku kādu brīdi stūmis pa sliedēm. Cietušais ārstē savainojumus Centrālās slimnīcas reanimācijas nodaļā.

1998. gada 27. aprīlis „Kurzemes Vārds” 
Atvaļinājuma laikā pietrūkst tramvaju vadītāji
(Rubrika: Liepājas jaunumi)

Pašvaldības uzņēmums "Liepājas tramvajs" uz laiku maijā papildus darbā pieņēmis vēl divus tramvaju vadītājus, jo atvaļinājumu laikā, kā arī vairāku darbinieku slimības dēļ, šā aroda pratēju pietrūkst. "Liepājas tramvaja" direktors Juris Konstantinovs "Kurzemes Vārdam" sacīja, ka šobrīd uzņēmuma strādā 24 tramvaju vadītāji. Darbdienās un sestdienās uz līnijas pilsētā ir septiņi tramvajs, bet svētdienās – seši. Lai ietaupītu līdzekļus, pakāpeniski uzņēmumā notiek štatu samazināšana. Kā teica Konstantinova kungs, vasaras laikā kadru trūkuma dēļ uzņēmumā ir samērā saspīlēta atmosfēra.

1998. gada 5. maijs „Kurzemes Vārds” 
Nepamana tramvaju
(Rubrika: Policijas hronika)

3. maijā sadursmē ar tramvaju cietis kāds neuzmanīgs velosipēdists. Līvas laukuma viņš nav pamanījis tramvaju un iestūrējis tā sānos. Riteņbraucējam kādu laiku būs nepieciešama mediķu palīdzība.

1998. gada 21. maijs „Kurzemes Vārds” 
Caur Liepāju uz Ņujorku un Kopenhāgenu

Uz Latvijas Republikas bijušo vēstnieku Apvienoto Nāciju Organizācijā un nākamo vēstnieku Dānijā un Islandē Aivaru Baumani šī rubrika "Liepājas skartie" attiecas ļoti nosacīti, varētu teikt arī, ka tikai Aivara viena paša sakarā šī rubrika būtu pievilkta aiz matiem.(...)
(…)
– Vai tavā darbā ANO nācās saskarties arī ar Liepāju?
– Tieši ANO darbā man ar Liepāju nācās saskarties, kad mēs gatavojām divas rezolūcijas par Krievijas karaspēka izvešanu. Jo Liepāja taču bija viena no tām vietām. Man atsūtīja viens fotogrāfs bildes ar tiem pusnogrimušajiem kuģiem un zemūdenēm, ja nemaldos, uzvārds viņam bija Gertsons, un tās bildes man ļoti noderēja. Ja redz savām acīm, kaut vai ne dabā, kaut vai bildē, tad pavisam cits iespaids. Bet saskare ar Liepāju man bija arī ārpus ANO. Redzi, Ņujorkā ir diezgan liela, ja tā var teikt, Liepājas mafija. Tie ir bijušie liepājnieki, latviešu emigranti. Vienubrīd viņus vadīja Uldis Grava, kurš tagad strādā Prāgā, "Brīvā Eiropā". Un Uldis sarīkoja tādu palīdzības akciju Liepājas tramvajam Ņujorkas metro muzejā, un mēs katrs nopirkām, liekas, gada karti braukšanai ar Liepājas tramvaju. Bet tur, Ņujorkā, Liepāja jau man visu laiku bija blakus. Ja man nebūtu nācies Liepājā dienēt armijā, es nebūtu jūsu redakcijā iepazinies ar Anitu. Tā kā – slava sovetskoj armiji!
(...)

Andžils Remess

1998. gada 21. maijs „Kurzemes Vārds” 
Bezvārdu ielas Liepājā

(...)
Līdz ar zemes ierīcības projektu izstrādi, izveidojot ēkām piederīgu zemes gabalu struktūru, kā arī lai precizētu ēku atrašanos un vienkāršotu orientēšanos, šodien atkal ir radusies nepieciešamība vairākām ielām piešķirt nosaukumus. Liepājas Būvvalde ļoti cer uz liepājnieku aktivitāti, ierosmi un jaunradi. Ielu nosaukumi nepieciešami: Dienvidrietumu mikrorajonā – iekškvartāla ielai no Liedaga ielas līdz mikrorajona dienvidu robežai;
divām jaunprojektētām ielām zemes gabalā starp Krūmu ielu, Flotes ielu, Liepājas 11.vidusskolu un bijušo Mašīnbūves rūpnīcu;
trijām jaunprojektētām ielām zemes gabalā starp Šķēdes ielu, Liepājas 15.vidusskolu, Ostas robežu un Liepājas internātskolu;
jaunprojektētai ielai Zaļajā birzī starp Alsungas ielu un Liepājas – Ventspils dzelzceļu;
trijām jaunprojektētām ielām savrupmāju kvartālā "Rozītes" – pie Liepājas pilsētas slimnīcas;
ielas posmam, pa kuru notiek tramvajs kustība, no Avotu ielas līdz K.Valdemāra ielai (tautā sauktajai "šķūņu" ielai).
Tāpat bez nosaukuma ir laukums ar taksometru stāvvietu pie Pedagoģiskās augstskolas un bijušais Sadzīves pakalpojumu nams Peldu ielā 5.
Priekšlikumus var iesniegt mēneša laikā pēc publikācijas Liepājas pilsētas Būvvaldē, domes 30.kabinetā vai Domes informācijas centrā (1.stāva vestibilā). Turpat saņemama precīzāka informācija par šīm ielām.
Cienījamie liepājnieki, veidosim savas pilsētas seju un skanējumu kopīgi!

Dace Arāja, Būvvaldes pieminekļu aizsardzības inspektore

1998. gada 25. jūnijs „Kurzemes Vārds” 
Irinas mācību grāmatas

Mūsu iepazīšanās ar tramvaja vagona vadītāju Irīnu Avksentjevu notika pirms diviem gadiem, kad viņa atnesa uz redakciju savus pirmos dzejoļus. Tos publicēja literārajā lappusē. Autore uzstājusies arī lasītāju priekšā 2.bērnu bibliotēkā. Droši vien jau tad Irinai radās plāns izveidot saistošu dzejisku rotaļu mācību grāmatu pirmsskolas vecuma bērniem.
– Kā tas notika? Un kāda ir šī grāmata? 
– Bija ļoti grūti. Nē, es nerunāju par paša materiāla uzrakstīšanu – ar to tiku galā ātri, it kā vienā elpas vilcienā. Iedomājieties īsus dzejoļus par katru krievu alfabēta burtu. Mazuļiem – lai būt saprotamāk un vienkāršāk. Ar vieglām mīklām, vienkāršiem uzdevumiem. Mērķis – runas attīstība bērniem. Pasūtīju krāsainus zīmējumus pazīstamajam māksliniekam Volodjam Tomilovam. Pēc tam ar maketu sāku lenkt izdevniecības. Tagad autori parasti visu izdod par saviem līdzekļiem, taču es biju pārliecināta, ka mana grāmata vajadzīga cilvēkiem. Tuvi paziņas mani vienīgi kritizēja un negribēja ticēt šādai neparastai idejai. Mani atbalstīja Rīgas izdevniecības "Mācību grāmata" direktors Freimaņa kungs, cilvēks ar plašu redzesloku, jebkura jauninājuma piekritējs. Taču izrādās, ka grāmatas tapšana ir ārkārtīgi gauss process. Atliek vienīgi pateikt, ka ministrijas rezolūcija, kas šādā gadījumā nepieciešama izdevniecībai, šķērsoja metropoles telpu, kas tās šķir, veselu mēnesi! Vārdu sakot, bija vajadzīgi deviņi mēneši, lai varētu laist klajā manu grāmatu "Mācāmies ābeci, rotaļājoties". Bija arī kuriozi. Daudzi neticēs, ka vajadzēja saņemt izziņu "Liepājas siltumā" par to, ka man nav parāds par apkuri un karsto ūdeni! Citādi – nekādu ābeču!
– Taču, ja es pareizi sapratu, viss beidzās bez izdevumiem? 
– Mani it kā kreditēja. Visus aprēķinus varēs izdarīt tikai pēc tirāžas realizācijas. Tā pagaidām ir trīs tūkstoši, taču vajadzības gadījumā varēs nodrukāt vēl. Kas attiecas uz maniem izdevumiem, tad būtu labi, ja tie kaut vai kompensētos. Pat risinot otršķirīgus jautājumus, nācās braukt uz Rīgu. Varbūt par to nav jāraksta presē, taču rēķini par tālruni, daudzās sarunas ar izdevējiem man izmaksāja 40 latus mēnesī! 
– Neapskaužami. Bet kā ar izplatīšanu? 
– Līgumus ar izplatītājiem arī noslēdz izdevniecība. Pagaidām man zināms, ka Liepājā tāds ir veikalam "Aura" ar filiāli. Par jauno grāmatu tūdaļ ieinteresējās arī "Janusā". Esmu nodomājusi tuvākajā laikā sapulcināt visus interesentus un iepazīstināt viņus ar šo grāmatu.
– Jūs acīmredzot nedomājat apstāties pie pirmās grāmatas? 
– Nākamais solis jau sperts. Tā būs krievu valodas darba burtnīcu triloģija 2., 3. un 4. klases audzēkņu runas un rakstības izkopšanai. Pirmā burtnīca saucas "Dzimtās valodas svētki", otra – "Ceļojums uz ļauno Kludu pazemi" un trešā – "Ceļojums uz Jaunrades salu". Tas ir kaut kas līdzīgs bērnu stāstiņiem ar tajos ietvertajiem uzdevumiem no skolas programmas. Šis izdevums arī būs ilustrēts. Tā kā man nav pedagoģiskās izglītības, darbs veikts kopā ar mūsu Pedagoģiskās akadēmijas filoloģi Larisu Pavlovsku, kurai esmu ļoti pateicīga par nopietno palīdzību. Ceru, ka mūsu burtnīcas iznāks līdz jaunā mācību gada sākumam. Tās vēl prasīs ne mazums enerģijas, taču darbs, var teikt, ir pabeigts. Protams, ir arī tālākas ieceres. Taču par tām pagaidām labāk vēl nerunāt, lai nenoskaustu.

Kirils Bobrovs

1998. gada 1. jūlijs „Kurzemes Vārds” 
Darbs ar akmeni necieš steigu
(Rubrika: Liepājas jaunumi)

Pilsētas ielu bruģakmens seguma remontam šogad piešķirti 30 tūkstoši latu. Darbus plāno un kontrolē Ceļu pārvalde. Bet to veikšana uzticēta diviem labi pazīstamiem uzņēmumiem – "Būvtehnikai" un Labiekārtošanas sabiedrībai. Diemžēl pārbruģēšana bieži vien saistīta ar to, ka daudzās vietās, kur agrāk tika ieguldītas dažādas apakšzemes komunikācijas, segums atjaunots visai pavirši. Tādēļ, piemēram, jālikvidē pat nelīdzenumi, kas radušies tramvaja sliežu klātnes remonta laikā.

1998. gada 1. jūlijs „Kurzemes Vārds”
Neprot izbraukt no pagalma 
(Rubrika: Policijas hronika)

29. jūnijā ap pulksten 12 Liepājas pusē reģistrēti uzreiz trīs satiksmes negadījumi. Pie Klaipēdas ielas 88. nama no pagalma izbraukusi automašīna "Audi 80", taču vadītājs nav pārliecinājies par manevra drošību un izraisījis sadursmi ar tramvaju. Negadījumā cilvēki nav cietuši.

1998. gada 7. jūlijs „Kurzemes Vārds” 
Uldis Sesks apmeklē uzņēmumus
(Rubrika: Liepājas jaunumi)

Atvaļinājuma laikā domes priekšsēdētājs Uldis Sesks apmeklēja akciju sabiedrību "Liepājas siltums" un pašvaldības uzņēmumu "Liepājas tramvajs", lai iepazītos ar šo uzņēmumu saimniekošanas metodēm. Līdz ar šīm vizītēm sākta pašvaldības uzņēmumu un to uzņēmumu pārbaude, kuros pašvaldībai pieder kapitāla daļa. Domes priekšsēdētājs interesējās par visu: kāds ir uzņēmuma attīstības plāns, kā tiek izraudzīti darbinieki, kāda ir darba apmaksas sistēma utt. U. Sesks atzinis, ka "Liepājas siltuma" darbs kopumā esot apmierinošs – laikus sākti siltumapgādes sistēmu remontdarbi, noslēgti izdevīgi līgumi ar kurināmā piegādātājiem, izstrādāti vairāki biznesa plāna varianti modernizācijai un siltumapgādes sistēmu rekonstrukcijai. Domes priekšsēdētāja kritiku izpelnījās uzņēmums "Liepājas tramvajs", kas neprot pielāgoties šodienas situācijai, nedomā par rentablu saimniekošanu.

1998. gada 5. septembris „Kurzemes Vārds”
Uldis Sesks: "Mēs savādāk nevaram..."
(Rubrika: Preses stunda Pilsētas domē)

(...)
Tiek gatavoti vairāki konkursi atsevišķiem amatiem. Izpilddirektoram būs divi vietnieki. Uz šiem amatiem jau pieteikušies 10 cilvēki. No viņiem 5 uzaicināti uz pārrunām. Viņu vidū ir pat citu pilsētu iedzīvotāji, bet viens no kandidātiem ir Pensilvānijas universitātes absolvents un prot sešas valodas! Otrs konkurss – uzņēmuma "Liepājas tramvajs" direktora amatam. Ir divi pretendenti. Vēl tiek meklēti speciālisti jaunajam pašvaldības celtniecības un remontdarbu koordinatora amatam un vakantai vietai Kultūras nodaļā masu pasākumu organizēšanai. Jauno darbinieku vārdus droši vien nosauks jau nākamajā piektdienā.

Kirils Bobrovs

1998. gada 20. oktobris „Kurzemes Vārds” 
Ceļu būvdarbi tuvojas beigām
(Rubrika: Liepājas jaunumi)

Ceļu pārvaldes direktors Edgars Rāts, apkopojot sezonas darbu provizoriskos rezultātus pilsētas ielu remontā, uzsvēra, ka asfaltēšana jau pabeigta un viss paredzētais izpildīts. Skaitļus nosauks mazliet vēlāk. Pēc Ganību ielas atvēršanas transporta satiksmei "Aizputes ceļinieks" pabeidzis strādāt vēl vienā objektā. Tā ir tramvaja sliežu klātne Rīgas ielā no J.Raiņa ielas līdz tiltam. Kamēr ļaus laika apstākļi, vairākās vietās turpinās bruģa remontu.

1998. gada 9. novembris „Kurzemes Vārds”
Labākie nodokļu maksātāji
(Rubrika: Liepājas jaunumi)

Pilsētas domes Ekonomikas nodaļa paziņoja kārtējo rezumējumu, kā nodokļus nokārtojuši piecdesmit lielākie maksātāji. Pēc deviņu mēnešu rezultātiem sarakstā joprojām priekšgalā ir akciju sabiedrības "Liepājas metalurgs" un "Lauma". Sarakstā iekļuvušo uzņēmumu un iestāžu vidū ir Skolu valde, "Liepājas siltums", Cukurfabrika, Autobusu parks, Labiekārtošanas sabiedrība, SIA "Būve", "Piemare" un "Tari", pašvaldības uzņēmums "Liepājas tramvajs".

1998. gada 10. novembris „Kurzemes Vārds”
Nozog naudu tramvajvagona vadītājai
(Rubrika: Ceļu policijas hronika)

Svētdien pēcpusdienā tramvajlīnijas galapunktā Klaipēdas ielā vadītājas kabīnē ienācis apmēram 20 gadus vecs vīrietis un nekaunīgi nozadzis 20 latus, kas bijuši iekasēti par pārdotajiem braukšanas taloniem. Zaglis nav notverts.

1998. gada 11. novembris „Kurzemes Vārds”
Iegruvusi Lielā iela

Vakar lielas nepatikšanas radīja asfalta seguma iegruvums Jūras un Lielās ielas krustojumā – vietā ar intensīvu satiksmi. Laimīgas nejaušības dēļ milzīgajā bedrē nenokļuva neviena no braucošajām automašīnām. Šajā vietā zemē ieguldīts vecs kanalizācijas kolektors. Pirmais speciālistu komentārs nevienu neizbrīnīja: betona caurules pagalam nolietojušās, droši vien radās plaisa, un notekūdeņi, iesūcoties gruntī, izskaloja tajā dobumu. Grūti pat iedomāties, cik ilgi turpinājies šis process, jo asfalts šajā vietā izrādījies izturīgs un spēja izturēt slodzi ilgāku laiku.
Uzņēmuma "Liepājas ūdens" vadītāji tūdaļ sāka novērst avāriju. Kā parasti šādos gadījumos, bija piesaistīti "Būvmehanizācijas" speciālisti ar attiecīgo tehniku. Aizvesta liekā grunts, atsūknēts ūdens. Lai izvairītos no tālāka iegruvuma, nācās pārtraukt tramvaju satiksmi – bedre atradās tramvaja sliežu tiešā tuvumā. Avārijas vietā ieradās arī "Liepājas ūdens" direktors A. Dejus, taču pat dienas otrajā pusē speciālistiem bija grūti noteikt, cik laika būs nepieciešams pilnīgai seku likvidēšanai.

Kirils Bobrovs

1998. gada 19. novembris „Kurzemes Vārds” 
Bijušie Velnciema klajumi

(...)
Līdz septiņdesmito gadu beigām līdz Kalpaka tiltam brauca tramvajs. Sliedes vēl tagad redzamas Šķēdes ielas asfaltā. Sliežu ceļš bija viens, pārmijās vagoni ilgi stāvēja un gaidīja pretimbraucošos. Bet pie dzelzceļa krustojuma līnija pārtrūka – tur bija pārsēšanās tramvajā ar citu numuru – no 2. uz 4. Sešdesmito gadu sākumā šajā vietā bija paredzēts celt viaduktu, taču ideja izplēnēja pēc tirdzniecības ostas slēgšanas. 
Pirmie dzīvojamie nami jaunajā dzīvojamā masīvā, kuru toreiz nosauca Dedajeva vārdā, parādījās sešdesmito gadu pirmajā pusē. Veikalu "Ziemelis" (tagad "Parks 5") atvēra 1966.gada pavasarī. "Lauma" savus dzīvokļus sāka celt nedaudz vēlāk – septiņdesmito gadu sākumā. Tad arī pazuda bijušās ielas – Koku, Jurjāna, Sakņu, notika pilnīga rajona pārplānošana. Likvidēja tramvaja līniju, bet vēl pēc desmit gadiem karavīri no celtnieku bataljona uzcēla sešus dzīvojamos namus O. Kalpaka ielas nepāra numuru pusē. Pavisam pazuda Ieroču iela, gandrīz nekas nepalika no Lielgabalu ielas. Bet veciem iedzīvotājiem tomēr šķiet, ka agrāk tur bija daudz skaistāk

Kirils Bobrovs

1998. gada 24. novembris „Kurzemes Vārds”
Pārdomas par ekonomiku

(...)
Notikusi kanalizācijas kolektora kārtējā avārija. Šoreiz – nopietna. Un tās būtība pat nav tā, ka pilsētas centrā nebija kur nopludināt notekūdeņus (te nav Zaļā birzs!). Divarpus dienas taču nebrauca tramvajs. Bet tie ir zaudējumi. Vajag maksāt par visu tramvaja dīkstāvi, bet ienākumu nav. Tātad tas viss jāprasa no uzņēmuma "Liepājas ūdens". Labi, ka vēl nedzīvojam tiesiskā valstī, kur katrs pasažieris būtu iesniedzis prasību par materiālajiem un morālajiem zaudējumiem. Tā būtu krietna summa. Un tie nav tikai žurnālista prātojumi. Mums bija saruna arī oficiālā līmenī. Unoficiālie it kā pareizi nolēmuši: kas grib, lai griežas tiesā. Tas nozīmē, ka tad, ja atradīsies viens šāds savādnieks, nedz "Liepājas tramvajs", nedz "Liepājas ūdens" necietīs.
Bet vēl ir arī medaļas otra puse. Zaudējumus var segt tikai uz ūdens ierindas patērētāju rēķina, tas ir – uz mūsu rēķina, lasītāj. Lai šādu avāriju nebūtu, ir jāsadzird padoms pēc iespējas ātrāk rekonstruēt visus kanalizācijas un ūdensvada tīklus, jāsadzird saucēja balss tuksnesī – uzņēmuma "Liepājas ūdens" vadītāju balss. Šim nolūkam vajadzīgi jauni kredītu miljoni. Un samaksāt par tiem var tikai patērētājs. Iznāk, ka tarifi jāpalielina, lai nevajadzētu tarifus palielināt. Dīvaini, vai nav tiesa? Bet loks noslēdzas tieši tā

Kirils Bobrovs

1998. gada 12. decembris „Kurzemes Vārds”
Jauni autobusu maršruti
(Rubrika: Liepājas jaunumi)

Deputāti akceptējuši lēmumu par jauna pilsētas autobusu maršruta – Nr.11 – izveidi. Tas stiepjas no O. Kalpaka ielas pa Siļķu, Krūmu, J. Raiņa un Lielo ielu līdz Pētertirgum. Maršrutu apkalpot piedāvāts Liepājas Autobusu parkam. Atsaucoties liepājnieku ierosmei, kas izteikta pa domes karsto telefonu, izveidots arī speciāls autobusu maršruts – Nr.1. Tas kursēs maršrutā Klaipēdas iela – K. Ūliha iela – Peldu iela – Lielā ielā – Brīvības iela 93. Speciālo maršrutu atklās tikai uz tramvaja kustības pārtraukšanas laiku. Arī to apkalpot piedāvā Autobusu parkam.

1998. gada 28. decembris „Kurzemes Vārds”
Iepazīsimies ar pašvaldības jaunajiem kadriem!

Laiku pa laikam – un neteiksim, ka pārāk reti – vērīgāks liepājnieks fiksē faktu, ka "domē atkal mainījies tāds un tāds priekšnieks", "tādam un tādam pašvaldības uzņēmuma atkal jauns direktors" utt. Ne visas jauno "priekšnieku" kandidatūras apspriež un akceptē deputāti, kas diezgan lielas tiesības rīkoties ar kadriem deleģējuši domes priekšsēdētājam. Ne vienmēr ar jaunajiem "priekšniekiem" oficiāli tiek iepazīstināti žurnālisti, kas, savukārt, šo informāciju var darīt zināmu liepājniekiem. Informācijas vakuumu likumsakarīgi aizpilda minējumi, spriedelējumi, baumas – kas un kāpēc. Tas attiecas arī uz pašvaldības kadru politiku. 
Tādēļ uz sarunu par šo tematu aicinājām domes administratori (starp citu, arī jauns amats) Olitu Augustovsku, kura ilgu laiku bija arī domes Personāldaļas vadītāja.
(...)
– Jauni vadītāji pēdējā pusgada laikā parādījušies arī pašvaldības uzņēmumos. Piemēram, jauns direktors ir "Liepājas tramvajam".
– Uz šo amatu arī bija izsludināts konkurss – reizē ar izpilddirektora vietnieku konkursu. Pieteicās divi pretendenti, taču konkursa komisija ne vienu, ne otru neatzina par pieņemamu. Tāpat kā gadījumā ar Latviešu biedrības nama direktora kandidātiem. "Liepājas tramvajs" ir domes priekšsēdētāja pirmā vietnieka Aivara Jurkovska kompetencē, un viņš intensīvi apklaušinājis par iespējamajiem kandidātiem. Aigars Puks, kas tika izvēlēts "Liepājas tramvaja" direktora amatam, pirms tam strādāja domes Juridiskajā daļā, un faktiski bija pāraudzis speciālista vietu Juridiskajā daļā. Redzēsim, kā viņam veiksies jaunajā darbā. Domāju, ka juridiskā izglītība, ko viņš vēl turpina apgūt, un prakse šajā jomā, varētu būt labs sākumkapitāls. Uzņēmumā "Liepājas tramvajs" ir vajadzīgas pārmaiņas.

Sarmīte Pujēna

1998. gada 28. decembris „Kurzemes Vārds”
Atlaides donoriem – iepriekšējās
(Rubrika: Liepājas jaunumi)

Lai stimulētu donoru kustību pilsētā, deputāti pieņēma lēmumu atļaut donoriem, kuri 1998. un 1999. gadā būs devuši ne mazāk kā trīs fizioloģiskās normas (1,2 litri) asiņu, braukt pilsētas sabiedriskajā transportā – autobusā vai tramvajā pēc donora izvēles – nākamajā gadā ar piecdesmit procentu atlaidi. Tos kompensēs no pašvaldības budžeta līdzekļiem.