1999
1999. gada 7. janvāris „Kurzemes Vārds”
Joprojām dzirdamas Liedagā raidītā šāviena atskaņas
Mērs atturas no plašāka komentāra
„Kurzemes Vārds” jau rakstīja, ka 25. decembrī kazino „Liedags” izcēlās kautiņš, kura laikā ar TT sistēmas pistoli tika nogalināts 1974. gadā dzimis vīrietis. Noziegums ir atklāts, un slepkavu pašlaik meklē gan policija, gan organizētās noziedzības pārstāvji. Taču vērienīgā bēru procesija, kurā bija iesaistītas vairāk nekā sešdesmit automašīnas un kuras priekšā policisti apstādināja pat tramvaju, daudzos pilsētas iedzīvotājos radīja visai pretrunīgas izjūtas. Kāda „Kurzemes Vārda” darbiniece bija ievērojusi, ka aizvakardienas nelielo publikāciju par plašo izvadīšanas ceremoniju aktīvi apsprieda Pētertirgū un citās vietās. „Kurzemes Vārds” sazinājās ar pilsētas galvu Uldi Sesku, lai uzklausītu viņa viedokli.
Kā paziņoja Liepājas pašvaldības preses centrā, pilsētas mērs neesot vēlējies komentēt šos notikumus, taču piebildis: ja bēres varēja traucēt satiksmi pilsētā, tad Ceļu policijas nodaļas lēmums par satiksmes normālu nodrošināšanu bijis pareizs.
(…)
Gundars Matīss
1999. gada 11. janvāris „Kurzemes Vārds”
Kopā ar kontrolieriem būs policisti
(Rubrika: Liepājas jaunumi)
Pašvaldības policija saņēmusi pašvaldības uzņēmuma „Liepājas tramvajs” direktora A. Puka parakstītu vēstuli, kurā viņš lūdz kārtībnieku palīdzību, lai nodrošinātu kārtību tramvajos. Arī pirms tam kārtībnieki šajā pilsētas satiksmes līdzeklī ir sekojuši noteikumu ievērošanai, bet tagad viņi tramvajvagonos kopā ar kontrolieriem būs redzami daudz biežāk. Īpaši vakara stundās.
1999. gada 22. februāris „Kurzemes Vārds”
Izmaiņas Sabiedriskajā transporta komisijā
(Rubrika: Liepājas jaunumi)
Jau rakstījām par izmaiņām Sabiedriskās transporta komisijas sastāvā. Taču deputāti akceptējuši jaunas izmaiņas. Turpmāk komisija darbosies astoņu cilvēku sastāvā. Par tās priekšsēdētāju vienbalsīgi ievēlēts Māris Jaunsleinis, SIA „SD Autocentrs” servisa vadītājs, par priekšsēdētāja vietnieku – pašvaldības uzņēmuma „Liepājas tramvajs” direktors Aigars Puks. Komisijas sastāvā iekļauts arī Vides konsultāciju biroja transporta konsultants Arnis Linde.
1999. gada 10. marts „Kurzemes Vārds”
Jāsadraudzējas ar gēteborgiešiem
(Rubrika: Liepājas jaunumi)
Pašvaldības uzņēmuma „Liepājas tramvajs” direktors Aigars Puks pagājušās nedēļas beigās devās īsā komandējumā uz Zviedrijas pilsētu Gēteborgu. Viņš apmeklēja radniecīgu uzņēmumu, kuram ir mūsdienīga un spēcīga tehniskā bāze, kur remontā tramvaja vagonus no visas Zviedrijas. Sākās pārrunas par mūsu ritošā sastāva atjaunošanas un remonta iespējām jūras otrā krastā. Pēc provizoriskiem aprēķiniem, tas izmaksātu lētāk nekā tādu pašu pakalpojumu izmantošana Čehijā. Galīgais lēmums šajā jautājumā būs jāpieņem pēc Gēteborgas speciālistu atbildes vizītes Liepājā.
1999. gada 20. marts „Kurzemes Vārds”
Liepāja – vētras, dzintars un rozes
(Rubrika: Nedēļas centrā pilsēta)
Varbūt tā ir tikai nejaušība, sakritība, ka fotogrāfs Andris Gertsons iedomājās: Liepājas panorāma šajā 374. pilsētas dzimšanas dienā rādāma tieši no Annas baznīcas torņa. Bet no tā, ja skatās uz jūras pusi, vispirms paveras Pētertirgus panorāma.
Bet varbūt tieši tas patlaban vislabāk raksturo Liepāju. Tirgošanās. Tirgus meklēšana. Izdzīvošanas un attīstības iespēju meklēšana ar tirgus palīdzību. Tāpat kā tajos senajos laikos, kad Līvas ciems ar ostu Līvas upē pārtapa par pilsētu. Arī toreiz, līdz pat 1625. gadam, visu guvumu no preču ceļa uz Eiropu un no Eiropas gribēja sev paturēt Rīga un Ventspils. Liepājai cauri gadsmitiem vajadzēja daudz spēka un izturības, lai varētu augt un pastāvēt.
Jā, arī šodien pirmais skats uz tirgu. Bet tas ir skats no baznīcas torņa. Jo mums, tiem 90 976 liepājniekiem, kuri šajā pilsētā sagaidījām 1999. gada 18. martu, kas dzīvojam šajā 60 kvadrātkilometrus lielajā zemes pleķītī, kādā no 375 ielām, kādā no18 000 Liepājas namu, ir vajadzīgs kaut kas vairāk. Jā, mēs esam pieraduši, ka mūsu ērtībām šajā pilsētā ir ierīkots 900 kilometri dažāda kalibra un dažāda sprieguma elektrovadu, ka gāze līdz mūsu pavardiem plūst pa 190 kilometru garām caurulēm, ka gandrīz no viena pilsētas gala līdz otram – 6,8 kilometrus – mūs vadā 19 tramvaja vagoni, ka pa Liepāju krustām šķērsām braukā lielāki un mazāki autobusi, simtiem dažādu marku mašīnu. Mēs ikviens no tiem 90 976 cilvēkiem, kuri par sevi saka – liepājnieks, gribam ko vairāk. Mēs priecājamies, iedami pa jaunajām ietvēm, bet dusmojamies, ka jābrauc pa bedrainām ielām. Mēs priecājamies par jaunajiem, skaistajiem veikaliem, par to, ka nu tajos var dabūt gandrīz visu to pašu, ko ārzemēs, bet saraujamies, kad cenas izrādās nesamērojamas ar mūsu maciņiem. Mēs priecājamies līdz ar Speciālās ekonomiskās zonas censoņiem par Liepājas ostas atdzīvināšanu, bet esam satriekti, kad uzzinām, ka atkal bankrotējis kāds uzņēmums, ka atkal tiek sašaurinātas ražotnes, ka arvien vairāk cilvēku paliek bez darba un iztikas līdzekļiem. Mēs priecājamies par ledushalli, par to, ka arvien vairāk namu atgūst savu seno spozmi, bet šausmināmies par graustiem, kas tiem līdzās duras acīs vēl vairāk. Mēs priecājamies par demokrātijas atdzimšanu, bet mūs satrauc, ka nespējam vēlās vakara stundās savā pilsētā justies tik droši, lai pastaigātos pa parku vai jūrmalu. Mēs priecājamies, ka mūsu mājās un darbvietās ienāk pasaules zinātnes un tehnikas sasniegumi, bet baidāmies, ka mūsos pazūd kas īpašs, kas mūs padara šai zemei un pilsētai piederīgus. Ka mūs varētu sajaukt ar jebkuru pasaules gājēju, kam nav svēta dzimtās vietas izjūta.
Un tad kā jūrmalas kārkli pelēkās smiltīs mēs cenšamies tverties pie tā, kam tirgus vērtību skalā nav lielas nozīmes, bet kas mūs sien tieši pie šās vietas, pie šā krasta. Pie saviem dievnamiem, sava teātra, pie simfoniskā orķestra, „Liepājas dzintara”, pie mākslas galerijām, pie muzeja, pie liepām un slimības aizkostajām gobām, pie pilsētas sirds nekronētās karalienes – Rožu laukuma. Pie tām vēja pietriektajām ielām laukumiem un parkiem, kas liek turēties kājās arī tad, kad pārņem vājums un liekas, nav vērts, nav vairs spēka tālākam solim.
Jo mēs esam liepājnieki. Arī tad, ja gluži visi te neesam dzimuši, gadi caur smiltīm, caur bruģakmeņiem, caur vējiem un jūras viļņiem ir visos te dzīvojošos iepotējuši vienu īpašību – spītību. To pašu spītību, kas kuršiem un viņu pēctečiem, savu krastu aizstāvot, lika cīnīties pret vikingiem, pret vācu krustnešiem, pret poļiem, zviedriem un krieviem, visiem tiem, kas gribēja šo pilsētu paturēt sev. To pašu spītību, kas ik pēc gadiem lika pilsētai atkal atdzimt, atkal par sevi runāt, būt nozīmīgai citu pasaules pilsētu vidū. To spītību, kas lika ar dzīvu miesu, ar kailu dzīvību sargāt „Kurzemes katlu”, kas lika ciest, bet nelūst, un atkal celties, kad vēsturei pieklauvēja Atmoda. Spītība, kas neļaus salūst arī tagad, izdzīvot, ticēt, ka mūsu liktenis ir iziet caur šo laiku, iznest tā smagumu uz saviem pleciem, lai mūsu bērniem dzīve būtu labāka. Jo Liepāja – tas ir liepājnieks. Ikviens no mums.
Kas reizēm gan saliecies pret vētru, bet viņam pie kājām – dzintars un sirdī – rozes. Tas mūžīgās skaistuma alkas, ko vētru izdangātajā dzīvē uz mūžiem ieraksta viens mazs, sīciņš zemes pleķītis, ko sauc par Rožu laukumu. JO – tā ir Liepāja.
Līvija Leine
1999. gada 23. marts „Kurzemes Vārds”
Palīglīdzeklis krievu valodas apgūšanai
(Rubrika: Liepājas jaunumi)
Pedagoģijas akadēmijas pasniedzēja Larisa Pavlovska un uzņēmuma „Liepājas tramvajs” tramvaja vadītāja Irīna Avksentjeva laidušas klajā savu trešo eksperimentālo palīglīdzekli krievu gramatikas apgūšanai, kas veicina sarunu un rakstu valodas pilnveidošanu. Grāmatu izdevusi Rīgas izdevniecība „Mācību grāmata”, un tā paredzēta 3. klases skolēniem. To ilustrējis Liepājas mākslinieks Grigorijs Gileks. I. Avksentjeva sestdien savā radošajā dzejas pēcpusdienā Celtnieku klubā pastāstīs par mācību palīglīdzekļu gatavošanu.
1999. gada 29. marts „Kurzemes Vārds”
Sabiedriskajos darbos
(Rubrika: Liepājas jaunumi)
Pērn sabiedriskajos darbos, lielākoties dažādu gružu novākšanā, pilsētā bija nodarbināti vidēji 70 – 71 cilvēks. Viņu veikumu galvenokārt apmaksāja no Nodarbinātības dienesta budžeta līdzekļiem. Reģionālais nodarbinātības centrs un Pilsētas dome aicina uzņēmumus arī tagad plašāk likt lietā šo bezdarbnieku nodarbinātības formu. Jau zināms, ka 10 cilvēkus šādiem mērķiem ir pieprasījis uzņēmums „Liepājas tramvajs”, 25 – Ceļu pārvalde, 3 – namu pārvalde „Bura”, utt. Pie darba viņi ķersies galvenokārt no 1. aprīļa.
1999. gada 9. aprīlis „Kurzemes Vārds”
Ziedi izpilddirektoriem, auto – domei, spīķeris – Kesenfeldam, maksa par braukšanu tramvajā – pensionāriem
(Rubrika: No Pilsētas domes sēdes)
(…)
Deputāti arī nolēma atbalstīt jauno uzņēmuma „Liepājas tramvajs” direktoru A. Puku, apstiprinot grozījumus lēmumā par braukšanas maksu pilsētas tramvajā. Turpmāk pensionāri, kas vecāki par 70 gadiem, vairs nevarēs braukt šajā transportlīdzeklī pilnīgi bez maksas. Viņiem nāksies pirkt mēnešbiļeti, kuras cena noteikta 20 procentu apmērā no parastās cenas.
(…)
1999. gada 10. aprīlis „Kurzemes Vārds”
„Liepājas tramvaja” direktors domā par kredītu un jubileju
(Rubrika: Liepājas jaunumi)
Vakar Pilsētas domes preses stundas viesis bija pašvaldības uzņēmuma „Liepājas tramvajs” direktors Aigars Puks, kurš iepriekšējā dienā domes sēdē bija sniedzis pārskatu par piecos mēnešos paveikto. Viņš pastāstīja, ka pašlaik galvenais uzdevums ir tramvaja parka atjaunošana. Otrs – tramvaja ceļu uzturēšana un atjaunošana. Meklējot iespējas, kā to labāk un izdevīgāk paveikt, A. Puks nesen apmeklējis līdzīgu uzņēmumu Gēteborgā, bet pagājušajā nedēļā bijis arī Rīgas Vagonu rūpnīcā. Šonedēļ Rīgas uzņēmuma pārstāvji savukārt apmeklējuši uzņēmumu „Liepājas tramvajs” un pašlaik jau veicot apreķinus. Izvērtējot, kurš piedāvājums – zviedru vai rīdzinieku ir izdevīgāks, „Liepājas tramvajs” izvēlēsies, kam pasūtīt vagonu remontu. Diemžēl uzņēmumam līdzekļu pietiek tikai tam, lai nodrošinātu sevi un tramvaja satiksmi. Tādēļ A. Puks domā par kredīta ņemšanu un jau ir ievadījis sarunas ar Vides investīciju fondu. Šogad Liepājas tramvajam aprit simts gadu, un arī par šīs jubilejas atzīmēšanu esot domājis „Liepājas tramvaja” direktors.
1999. gada 28. aprīlis „Kurzemes Vārds”
Filokartists
Vladimirs Mickēvičs strādā „Laumā”. Štata samazināšana viņu neskāra – labs un vajadzīgs speciālists, gāzelektrometinātājs. Taču viņam ir vēl kāda, pavisam cita pasaule, kuru gribētos atklāt. Vladmirs ir nopietns kolekcionārs. Bet kurš kolekcionārs gan nav savā ziņā arī vēsturnieks? Reiz viņš arī savā uzņēmumā sarīkoja retu atklātņu izstādi ar vecās Liepājas skatiem.
(…)
– Labi. Man reiz pavaicāja, kāds bija 3. tramvaja maršruts. Otro un ceturto vēl daudzi atceras. Bet vai jūs zināt?
– Kā gan nē! Pats esmu braucis. O. Kalpaka ielā līnija sazarojās un gāja pa Flotes un Meža ielu līdz pat Kviešu ielai. To gribēja pagarināt līdz Cukurfabrikai.
(…)
– Tramvaja tēma, šķiet, nav izsmeļama ar 3. maršrutu? Atzīmēsim vēl kaut ko tuvojošās simtgades sakarā?
– Jāpiebilst, ka līdz karam vispār nebija tramvaja līniju numerācijas. Tā vietā zem vagona "nadziņa" bija plāksnīte ar maršruta nosaukumu. Bet pa Lielo ielu sākumā bija vienvirziena maršruts. Sliedes gāja gar namu nepāra numuru pusi. Tas izraisīja važoņu protestus, jo vairāk tāpēc, ka ar bruģakmeni bija klāta tikai viena puse. Tādēļ 1904. – 1905. gadā pilsētas galvenās ielas vidū ieguldīja divus sliežu ceļus. Attēlos redzams, ka tramvajs kursēja tur, kur tagad par to nekas vairs neliecina. Līdz karam tramvajs brauca pa Kūrmājas prospektu, cauri Jūrmalas parkam, pēc tam pa Peldu ielu līdz Ūliha ielai, bet pirms tam – arī vēl tālāk. Ja tagad šāda līnija eksistētu, tad pasažieru tajā droši vien būtu ārkārtīgi maz. Šīs sliedes aizvāca vācu okupācijas gados.
Īpašu vietu kolekcijā ieņem dzelzceļš. Man, piemēram, ir attēls „Cietokšņa stacija”. Tās esamību apstiprina cara laika važoņu tarifi. Ja, norēķinoties ar važoni, viņam teica, ka maksa ir par lielu, tad viņam rokās parādījās apstiprinātie tarifi. Mans nesenais ieguvums – Liepājas-Romnu sliežu ceļa dzelzceļnieku skola gadsimta sākumā Dzelzceļnieku ielā.
(…)
Kirils Bobrovs
1999. gada 5. maijs „Kurzemes Vārds”
Luksofori pie Tramvaja tilta dažkārt rada avārijas situācijas
Autovadītāji „Kurzemes Vārda” redakcijā jau dažkārt sūdzējušies, ka luksofori, kas izvietoti Tramvaja tilta abās pusēs, nereti sāk mirgot pēc grūti izskaidrojamas shēmas, radot avārijas situācijas. Vakar arī viena no redakcijas darbiniecēm ap pulksten 10, braucot pāri tiltam no viesnīcas "Amrita" puses, gandrīz nokļuva satiksmes negadījumā. Luksofora zaļās un sarkanās lampiņas haotiski ieslēdzās un nodzisa, liekot pie stūres sēdošajiem cilvēkiem neizpratnē raustīt plecus.
Problēmas rada luksofori – „vecīši”
Par luksoforu normālu darbību pilsētā atbild firma „Signāls”. Tās direktore Hermīne Ķirse teica, ka esot informēta par vakardienas incidentu, kā arī agrāk izteiktām sūdzībām. Taču būtiskus uzlabojumus "Signāls" pagaidām nevarot solīt. Liepājā pirmie luksofori uzstādīti tieši pie Tramvaja tilta, un signālierīces kalpojušas jau ilgus gadus. Pēdējā laikā tiekot modernizētas un uzlabotas mikroshēmas, kas regulē gaismu pārslēgšanos, taču elektronika dažkārt pieviļot. „Gadās, ka pārtrūkst elektrības padeve, izdeg kāda spuldzīte, luksofori saņem triecienu – tas viss var radīt traucējumus luksoforu normālā darbībā,” teica Hermīne Ķirse. Viņa piebilda, ka dažkārt signālierīces pašas sāk strādāt „autonomā” režīmā, bet pēc brīža situācija atkal kļūst normāla. Arī vakar traucējumi luksofora darbībā bijuši tikai īsu brīdi. Pagaidām neesot plānots iekārtot pavisam jaunas signālierīces, jo tas izmaksājot ļoti dārgi. Varot būt runa tikai par elektronisko sistēmu modernizāciju.
Par traucējumiem luksoforu darbā „Signālu” parasti informējot tramvaju vadītāji, policisti, kā arī autovadītāji. Dažreiz nācies aicināt talkā arī Ceļu policiju, lai nodrošinātu normālu kustību. Hermīne Ķirse paskaidroja, ka citi pilsētas luksofori „Signālam” īpašas raizes nesagādājot.
Par iespējamo jucekli vaina jāuzņemas „Signālam”
Protams, autovadītājus mazāk interesē elektronisko iekārtu radītās problēmas, bet jautājums: kurš vainīgs, ja šoferis, kas nepārkāpj satiksmes noteikumus, pats to negribot, izraisa avārijas situāciju ar smagām sekām? Viens no Ceļus satiksmes drošības direkcijas darbiniekiem atbildēja, ka brīdī, kad nestrādā luksofors, jābrauc, ņemot vērā ceļa zīmju prasības. Taču speciālists nezināja, kā jārīkojas, ja luksofors it kā strādā, taču nenodrošina normālu satiksmes plūsmu un krustojumā rada jucekli. Arī redakcijas darbiniece, kas vakar gandrīz bija liecinece avārijai pie Tramvaja tilta, varēja tikai pabrīnīties par Liepājas šoferu prasmi novērtēt situāciju. Iespējams, ka kādā Rīgas krustojumā, kur satiksme ir daudz intensīvākā, līdzīgos apstākļos vairāku automašīnu sadursme būtu neizbēgama.
Liepājas pilsētas un rajona Policijas pārvaldes Ceļu policijas nodaļas priekšniece Anita Pusaudze atzina, ka esot informēta par problēmām, ko dažkārt pie Tramvaja tilta radot luksofori. Taču, par laimi, līdz šim neesot reģistrētas avārijas, kas izraisītas signālierīču nepareizas darbības dēļ. Par iespējamiem negadījumiem tomēr nāktos atbildēt SIA „Signāls”. Ja avārijas iemesls bijis bojāts luksofors, tad šoferim jāatrod liecinieki, kas apstiprinātu šo faktu.
Anita Pusaudze teica, ka „Signāls” nereti aicinājis talkā Ceļu policiju, lai nodrošinātu netraucētu satiksmes plūsmu krustojumos pie Tramvaja tilta. Īpaši tajās reizēs, kad bojājumi bijuši ļoti nopietni, piemēram, nav izdevies ieslēgt luksofora mirgojošo un brīdinošo dzelteno signālu.
Gundars Matīss
1999. gada 13. maijs „Kurzemes Vārds”
Ceļi kurus izvēlamies
Neraugoties uz auksto laiku, varam uzskatīt, ka ceļu darbinieki atklājuši jauno sezonu. Darbi noris visai sekmīgi. Beidzot tiek uzlabota brauktuve starp tramvaja sliedēm gandrīz visā Lielās ielas garumā. Autovadītāji to gaida jau sen, jo vietām ielu pat nevarēja šķērsot. Pārejās un pārbrauktuvēs raupjo bruģi tagad nomaina ar slīpēto bruģakmeni. Mainās arī akmeņu ieguldīšanas līmenis. Darbus šeit veic Labiekārtošanas sabiedrības speciālisti pēc Ceļu pārvaldes pasūtījuma.
Kirils Bobrovs
1999. gada 26. maijs „Kurzemes Vārds”
Konstatē lielus zaudējumus
(Rubrika: Notikumi)
24. maijā uzņēmuma „Liepājas tramvajs” darbinieki atklājuši liela mēroga zādzību. No instrumentu skapīšiem pazudis elektriskais urbis, kapara kontaktelementi un citi metāla izstrādājumi. Kopējie zaudējumi – 604 lati.
1999. gada 12. jūnijs „Kurzemes Vārds”
Projekti bezdarbnieku nodarbināšanai
(Rubrika: Liepājas jaunumi)
Nesen pēc pilsētas Nodarbinātības komisijas ziņām informējām par Liepājas uzņēmumu piedalīšanos bezdarbnieku darba izmantošanas projektu konkursa otrajā kārtā, ko rīko Labklājības ministrija. Tagad ir pabeigta iesniegumu pieņemšana, un Nodarbinātības valsts dienesta reģionālais centrs saņēmis precizētas ziņas. Ministrija pavisam ir saņēmusi 117 projektus, arī 11 no Liepājas rajona un trīs no Liepājas – tos izstrādājusi namu pārvalde „Karosta”, Ceļu pārvalde un uzņēmums „Liepājas tramvajs”.
1999. gada 30. jūnijs „Kurzemes Vārds”
Ceļa segums atjaunots
(Rubrika: Liepājas jaunumi)
Tuvojas nobeigumam bruģakmens seguma atjaunošanas darbi līdztekus tramvaja sliedēm Lielā ielā. Par vienu posmu pie K. Zāles laukuma atbildīgs bija pašvaldības uzņēmums „Liepājas tramvajs”, jo vajadzēja nedaudz izmainīt sliežu līmeni līdz ar to nomaiņu. Pērn analoģisks darbs tika paveikts kanāla otrā pusē – Rīgas ielā. Tagad starp sliedēm ieklāj bruģi, taču pat paviršam novērotājam redzans, ka to dara daudz akurātāk nekā iepriekšējā remonta laikā.
1999. gada 13. jūlijs „Kurzemes Vārds”
Būs vēl viena 100. jubileja
(Rubrika: Liepājas jaunumi)
Tuvojas Liepājas tramvaja simts gadi. Tieši ar to saistīta vēl viena jubileja – apritēs arī simts gadi, kopš pilsētā sākusi darboties pirmā elektrostacija. Tā atradās līdzās tramvaju depo, tagadējā sporta kompleksa telpās. Tātad svinēt gatavojas arī mantinieki Rietumu elektrotīklos. Viņu simtā jubileja – 27. augustā. Tādēļ uzsākts uzņēmuma administratīvās ēkas remonts Rīgas ielā 56. Tas ir labi redzams fasādē. Zināma pārbūve notiks arī telpās.
1999. gada 23. jūlijs „Kurzemes Vārds”
Budžets tiek pildīts
(Rubrika: No Pilsētas domes sēdes)
No budžeta rezerves fonda 24 876 lati piešķirti, lai segtu ar atpakaļejošu datumu pievienotās vērtības nodokli par zviedru autobusu „Volvo” (tos mūsu pašvaldībai dāvināja Zviedrija) izvešanu cauri muitai. Agrāk to darīt nevajadzēja, bet tagad, kad autobusi kļuvuši par Pilsētas domes kapitālu Autobusu parkā izveidotajā akciju sabiedrībā, to prasa likums, jo mērķis ir gūt peļņu. Turklāt vēl no rezerves fonda papildus 10 000 latu deputāti piešķīruši uzņēmumam „Liepājas tramvajs”, lai kompensētu zudumus to pasažieru pārvadāšanā, kuri vecāki par 70 gadiem.
Kirils Bobrovs
1999. gada 18. augusts „Kurzemes Vārds”
Saskaņo biļešu cenu paaugstinājumu
(Rubrika: Liepājas jaunumi)
Pilsētas domes priekšsēdētājs Uldis Sesks ticies ar Liepājas Arodbiedrību centra vadītāju Jāni Neimani un Pensionāru federācijas Liepājas apvienības domes priekšsēdētāju Arnoldu Upmali, lai informētu par gaidāmo biļešu cenu paaugstināšanu autobusos un maršruta taksometros. Ir nodoms, ka no 1. oktobra autobusa biļete maksās 15 santīmus, bet maršruta taksometros no 15. septembra biļetes maksimālā cena dienā būs 20 santīmi, naktī – 25. Par šo cenu paaugstinājumu Pilsētas dome lems sēdē rīt. U. Sesks sarunas gaitā solīja, ka pensionāri, kuri sasnieguši 70 gadu vecumu, arī turpmāk tramvajos un autobusos varēs braukt bez maksas, bet skolēniem un donoriem tiks saglabāti atvieglojumi. Šajā gadā pašvaldība dotācijām par pasažieru pārvadājumiem Liepājas Autobusu parkam piešķīrusi 180 000 latu. Šodien pašvaldība rīko speciālu preses konferenci, kurā Liepājas domes izpilddirektora vietnieks Edvīns Drigins, Autobusu parka direktors Rūdolfs Embutnieks, Liepājas Arodbiedrību centra vadītājs Jānis Neimanis un domes Ekonomikas daļas vadītāja Līvija Raģe izklāstīs savu viedokli par šāda lēmuma nepieciešamību
1999. gada 31. augusts „Kurzemes Vārds”
Un reiz vagona vadītājs Millers man teica: „Tu arī gribi pamēģināt?”
Liepājas tramvajam – 100
Savās atmiņās ar „Kurzemes Vārda” lasītājiem dalās Liepājas tramvajvagona pirmā vadītāja – sieviete.
Hedviga Anastasija Rancāne savā garajā mūžā strādājusi gan par grāmatvedi Liepājas Gaļas kombinātā, Cukurfabrikā, Tirdzniecības pārvaldē un citur, gan par mūzikas pedagoģi Liepājā un Rucavā, gan bijusi Liepājas rajona Kultūras nama mākslinieciskās daļas vadītāja, gan izmēģinājusi spēkus citos arodos. „Esmu kā kaķis, met kā gribi – vienmēr palikšu uz kājām,” par sevi saka Rancānes kundze. Bet šobrīd, kad 100 gadu jubileju atzīmē Rietumu elektrisko tīklu ļaudis un pēc mēneša arī vesels gadsimts apritēs, kopš mūsu pilsētas ielās parādījās pirmais tramvaja vagons, Hedvigas Anastasijas Rancānes rēķinvedes un muzikālās dotības nešķiet tik svarīgas kā pavisam cits zīmīgs fakts – viņa ir pirmā sieviete, kas vadījusi Liepājas tramvajvagonu.
– Esmu dzimusi Lavīzes un Jukuma Brensonu ģimenē 1925. gadā Medzē. 1941. gadā sāku strādāt par jaunāko pārdevēju Liepājas Patērētāju biedrības veikalā Plocē. Kad ienāca vācieši, veikalu likvidēja un tā vietā atklāja lazareti. 1942. gada sākumā Medzes muižā bija veikals, kas piederēja tādam kungam ar uzvārdu Kauliņš. Viņš pārcēlās uz Liepāju, un, uzzinot, ka es vairs nestrādāju, sameklēja mani un „atvilka” uz Liepāju. Vēlāk viņa veikalu likvidēja, un es paliku bez darba. Meklēju darbu, un aizgāju uz Liepājas pilsētas Satiksmes uzņēmumu, tur no 1943. gada strādāju par konduktori. Toreiz Satiksmes uzņēmums bija cieši saistīts ar elektrocentrāli. Drīz pēc tam tramvaja līniju sapostīja – sarāva visus elektriskos vadus, sabojāja sliedes. Pēc kapitulācijas satiksmi sāka atjaunot.
– Vai jūs pēc kara pati pieteicāties par tramvajvagona vadītāju?
– Līdz tam laikam tramvajvagonu vadītāji jau bija tikai vīrieši. Pēc kara viņi bija paklīduši, un tika meklēti jauni kadri. Man pašai bija tāds iekšējs nemiers. Kad es vācu laikā strādāju par tramvaja konduktori, aizvien līnijas galos aizgāju parunāties ar vadītāju. Man patika pastāvēt viņam blakus. Un reiz vadītājs Millers man teica: tu arī gribi pamēģināt? Es atbildēju: protams! Un viņš sāka mani mācīt. Tad jau tramvajvagona vadīšana bija ļoti primitīva. Sviru grieza no vienas puses uz otru. Parasti līnijas galos pirms pēdējās pieturas man atļāva pastūrēt. Sākumā man, jaunam meitēnam, patika ka bail.
– Kāds toreiz bija Liepājas tramvajs?
– Tad jau nebija tādu tramvajvagonu kā tagad – abās pusēs bija atvērtas durvis. Līnijas beigās bija tādi vārtiņi līdz pusei, tos vārtiņus pārcēla no vienām durvīm līdz otrām, un tā mēs braukājām. Un arī elektrības savienojuma stangas galā bija piesiets striķis. To katrā līnijas galā pārvietoja no vienas malas uz otru.
Vienubrīd Liepājā bija četri tramvaja maršruti: pirmais aptuveni bija tāds pats kā tagad, tikai īsāks – līdz Līvas laukumam, otrais – no Rīgas ielas pa J. Raiņa ielu līdz pārbrauktuvei, trešais – no pārbrauktuves līdz Gaisa tiltam, tagadējam Kalpaka tiltam, ceturtais no pārbrauktuves pa Emigrantu ielu, tagadējo Flotes ielu, iegriezās Krūmu ielā, bet es neatceros, cik tālu šis maršruts gāja.
– Vai nebija tā, ka ļaudis bija izbrīnīti, pie tramvajvagona stūres redzot sievieti?
– Nē. Es gan nezinu, ko runāja salonā, bet ar manu vagonu nevienam nebija bail braukt.
– Tātad jums, sievietei, nebija jācīnās par tiesībām vadīt vagonu?
– Nē. Kolektīvs bija ļoti labs. Pēc kara sievietes darīja visus vīriešu darbus, un tas nevienā nekādu izbrīnu neizraisīja.
– Citām daiļā dzimuma pārstāvēm to tikai vajadzēja dabūt redzēt. . .
– Pēc tam viena otra arī sāka strādāt par vagonu vadītājām. Drīz mēs bijām kādas trīs.
– Vai atmiņā palikuši arī kādi kuriozi, vai citi spilgti mirkļi no konduktores un tramvajvagona vadītājas darba?
– Viens gadījums bija pat šokējošs. Toreiz tramvajs kursēja pa Tirgoņu ielu. Braucot no Līvas laukuma puses, Tirgoņu ielā no sētas vārtiem pēķšņi brauca ārā mašīna. Nezinu, kā es toreiz tik ātri noreaģēju. Tad jau nebija tā, ka piespiež pogu, un vagons bremzē. Bija ātri jāgriež rokturis. Varbūt kāds pasažieris dabūja kādu zilumu, bet citādi viss beidzās laimīgi.
Braucot par konduktori, bija kāds notikums, kas palicis atmiņā. Pie tagadējā "Hidrolata" bija Vagonu depo. Toreiz tramvajvagonam bija īpatnējas piekabes. Piekabes malā bija kāpnes, un puišeļiem patika pa tām lēkāt. Pēkšņi vagonā kāds jauns vīrietis pielec kājās, norauj mēteli, nosviež uz grīdas un sāk spārdīt kājām. Mēs visi pārsteigti, nevaram saprast – kāpēc? Izrādās, mēteļa piedurknē bija ielīdusi žurka...
Reiz vagonā iekāpa kāds vācu virsnieks un iedeva man markas. Tā kā mums, konduktoriem, sanāca tikai sīknauda, es atlikumā sniedzu pilnu sauju, un viņš tīšām sita no apakšas pa manu plaukstu tā, ka visa sīknauda izšķīda uz visām pusēm. Vagonā visi palika klusi. Brauca vācu karavīri, arī virsnieki, neviens ne vārdu neteica. Man, protams, bija pilnas acis asarām. Neko jau es neizrādīju – aizgāju stūrītī, noslaucīju asaras, un viss...
– Kā beidzās jūsu tramvajvagona vadītājas karjera?
– Manī dzīvoja tāds nemiera gars, un, vienlaikus sākot strādāt par vagona vadītāju, iestājos arī Liepājas Mūzikas vidusskolā. Divus gadus cīnījos, un tramvajvagona vadītājas darbu es vienkārši vairs nevarēju apvienot ar mācībām. Tad nāca piedāvājums mūzikas skolā strādāt par kasieri, un tad arī beidzās mana vagona vadītājas karjera, kas ilga no 1945. līdz 1947. gadam. Sākumā mācījos vokālajā nodaļā, vēlāk aizgāju uz diriģentiem. Maestro Valdis Vikmanis mani no skolas nelaida prom. Ilgu laiku strādāju mūzikas skolā par pedagogu. Daudz vēlāk neklātienē pabeidzu arī Pedagoģisko institūtu.
Ints Grasis
1999. gada 14. septembris „Kurzemes Vārds”
Atbalsta tramvaja jubilejas svinības
(Rubrika: Liepājas jaunumi)
Pilsētas domes Finansu komiteja nolēmusi finansiāli atbalstīt uzņēmuma „Liepājas tramvajs” iecerēto mūsu pilsētas ielu dzelzceļa simts gadu jubilejas rīkošanu. Finansu komiteja šim nolūkam akceptējusi tūkstoš latu lielas summas piešķiršanu. Svinības plānots rīkot 1. oktobrī.
1999. gada 28. septembris „Kurzemes Vārds”
Sarežģītajā krustojumā luksoforiem uzstādīts papildu režīms
(Rubrika: Liepājas jaunumi)
Ikvienam Liepājas autovadītājam un gājējam ir nācies šķērsot visai viltīgu krustojumu, kurā satiekas Klaipēdas, Kandavas, Ventas un Liedaga ielas. Ceļu satiksmes drošības direkcijas Liepājas nodaļas ceļu uzraudzības inspektors Elmārs Heniņš „Kurzemes Vārdu” informēja, ka pēc iedzīvotāju vairākkārtējām sūdzībām šajā krustojumā luksoforiem uzstādīts papildu režīms. Šobrīd darbojas gaismas režīms, kad gājēji no visām pusēm var šķērsot krustojumu, savukārt autotransportam un tramvajam ir ieslēgta sarkanā gaisma. Līdz šim autobraucēji bieži nerespektēja gājēju tiesības šķērsot ielu, degot zaļajam signālam, kad vienlaikus bija zaļā gaisma arī kādam no autotransporta kustības virzieniem.
1999. gada 29. septembris „Kurzemes Vārds”
Vai Liepājā ir vajadzīgs tramvajs
Kristīne Pastore
Ir Liepājas tramvaja jubilejas mēnesis – aprit veseli simts gadi, kopš tas kursē mūsu pilsētas ielās. Pie tā ir pierasts, un ikdienā pat prātā neienāk, ka tas notiek jau tik ilgi. Un ko tur daudz domāt: ja vajag, tad brauc, un viss. „Kurzemes Vārds” vēl pirms lielajām jubilejas svinībām jautāja liepājniekiem, vai viņi bieži izmanto tramvaja pakalpojumus, kā viņi ar tiem ir apmierināti un varbūt ir kādi priekšlikumi Interesējāmies arī, vai liepājnieki spētu iedomāties pilsētu bez tramvaja?
Valērijs Ļemņickis, bezdarbnieks:
– Es gan bieži ar tramvaju nebraucu, bet, kad gadās, – izmantoju to. Man nekādu iebildumu nav – viss ir normāli. Vienīgi šķiet, ka vakarā pēc pulksten 21 tie varētu kursēt biežāk, citādi nereti gadās, ka cilvēks gaida, gaida tramvaju, nevar sagaidīt un aiziet kājām. Par to vajadzētu padomāt, ka arī vakaros cilvēkiem ir jābrauc. Par laimi tagad ir daudz mikroautobusu, tāpēc šobrīd, iespējams, varētu bez tramvaja pat iztikt.
Jānis Berševics, strādā gaterī:
– Es reti braucu ar tramvaju, bet kādreiz gadās. Nē, nevaru iedomāties, ka Liepājā nebūtu tramvaja. Tādā gadījumā, manuprāt, nāktos daudz vairāk iet kājām. Man šķiet, ka tiem cilvēkiem, kam nav personiskās automašīnas, tramvajs ir labākais pārvietošanās līdzeklis. Tas ir daudz ērtāks par autobusiem vai mikroautobusiem.
Kristīne Levina, strādā SIA „Spodra”:
– Katru dienu braucu ar tramvaju gan uz darbu, gan mājās. Man tas ir ļoti ērti, turklāt ar ļoti pieņemamiem laika intervāliem. Katrā ziņā man nav nācies pārmērīgi ilgi gaidīt. Tagad, kad biļetes kontrolē puiši no firmas „Liepājas apsargs”, tas notiek daudz korektāk nekā agrāk. Tādēļ es par tramvaju varu teikt tikai labāko, un negribu pat iedomāties, ka Liepājā tas varētu arī nebūt.
Anna Zlobina, strādā Liepājas stacijā:
– Esmu liepājniece un ar tramvaju braucu regulāri. Tas ir labi, ka mums pilsētā ir tramvajs, tomēr man ir kāda būtiska pretenzija. Darba darīšanās bieži braucu ar vilcienu uz Rīgu un, kad atgriežos Liepājā, lai tiktu mājās, tramvajs ir ļoti ilgi jāgaida, reizēm pat pusstundu un ilgāk. Agrāk bija tā, ka pienāca stacijā vilciens, un tramvajs jau gaidīja. Varbūt šo labo tradīciju varētu atjaunot?
Anatolijs Samusēvičs, inženieris:
– Es dzīvoju centrā un ar tramvaju nebraucu, tāpēc man principā ir vienalga – ir tramvajs, vai nav. Nē, nu droši vien jau vajag, man nekādu pretenziju pret to nav, jo dzīvojam tālāk no sliedēm un troksnis netraucē. Mani ģimenes locekļi gan brauc ar tramvaju.
1999. gada 29. septembris „Kurzemes Vārds”
Jubilejas dienās
(Rubrika: Liepājas jaunumi)
Pašvaldības uzņēmuma „Liepājas tramvajs” darbiniekiem, it īpaši tiem, kas piedalās ielu dzelzceļa simts gadiem veltīto pasākumu rīkošanā, viss septembris kļuvis par jubilejas mēnesi. Šobrīd rit gatavošanās noslēguma svinībām, kas paredzētas 1. oktobrī. Tām uzņēmums sagatavojis speciālu avīzes izdevumu, godinās darba veterānus, viesus iecerēts vizināt izrotātā vagonā. Pēc tam kolektīvam un viesiem būs jubilejas vakariņas Metalurgu kultūras pilī.
1999. gada 30. septembris „Kurzemes Vārds”
Tramvaja jubilejas dienas
Atceros, kā 1945. gada septembra dienās mēs, puikas, atceļā no skolas vienmēr centāmies iet garām tām vietām, kur vilka jaunus kontaktvadus un remontēja tramvaja sliežu ceļus, vai arī mēdzām ielūkoties depo atvērtajos vārtos – kad tad beidzot atklās satiksmi? Tagad grūti iedomāties tos laikus, kad tramvajs vispār nekursēja, pašreiz tas ir ierasts un neatņemams pilsētas atribūts. Tam ir simt gadu. Daudz kas noticis šajā laikā. Ierīkotas jaunas līnijas, slēgtas vecās, nomainīti vagoni, mainījušies darbinieki – tā ir vēsture.
Par to, kas notiek uzņēmumā pēdējā laikā, vakar runājām ar „Liepājas tramvaja” direktoru Aigaru Puku. Viņš īpaši uzsvēra visu, kas saistīts ar darbiniekiem. Lieliski, ja vadītājs ciena kolektīvu. Taču tieši tas arī izraisīja jautājumu par to, kā viņš pats tajā jūtas, vai viss nepieciešamais salikts pa plauktiņiem, jo viņam direktora stāžs jaunajā nozarē pagaidām ir tikai daži mēneši.
– Viss normāli, – viņš teica, – taču es uzskatu, ka šeit pilnīgai visu uzņēmuma īpatnību apgūšanai direktoram jānostrādā ne mazāk par diviem gadiem. Vēl taisnības labad jābūt pateicīgam visiem priekšgājējiem šajā amatā. Viņi savos grūtajos laikos padarījuši ļoti daudz. Es taču neierados tukšā vietā, nesāku no nulles.
Jubileja paliek jubileja, taču tā darbā nav galvenais. Kā pašreiz tiek nodrošināta kustība, rit remonti? Vai nepārtrūkst pēkšņi, tēlaini izsakoties, laika saikne? Pat ņemot vērā visu mūsu sabiedrisko nesakārtotību, ir optimisms. Darba kārtībā ir 19 vagoni. Līnijā parasti brauc septiņi no tiem un, ja gadās negaidītas kļūmes, tad šādu tramvaja vagonu tūdaļ nomaina. Starp citu, gribētu nosaukt kādu skaitli, ko minēja A. Puks. Ja izanalizējam visus kustības pārtraukumus, tad iznāk, ka uzņēmums vainojams tikai trīs procentos gadījumu, 97 procentos vainojami citi iemesli, piemēram, satiksmes negadījumi, pazemes komunikāciju avārijas, kontakttīkla pārrāvums ar negabarīta transportu. Lielāku remontu tramvajniekiem palīdz veikt citi labi apgādāti uzņēmumi, piemēram, „Tosmare”, „Liepājas metalurgs”. Vārdu sakot, pārskatāmā nākotnē kustība būs nodrošināta, bet, runājot par tālākām perspektīvām, tad būs nepieciešamas investīcijas.
Nokļūstot uzņēmuma teritorijā, uzmanību vienmēr saista kārtība, un neviļus prātā nāk padomju laika terminoloģija: augsta ražošanas tehnoloģija. Sava nozīme ir arī jubilejai: kārtējo reizi nopļauta zāle, nokrāsoti soliņi.
Direktors stāsta:
– Daudz no tā, ko esam padarījuši pēdējā laikā, dažs uzskatīs par sīkumiem. Taču viss prasa laiku un enerģiju, pat īpašas avīzes un firmas aplokšņu izdošana, ielūgumu sagatavošana un to nogāde viesiem, nozīmīšu izgatavošana, daudz darba prasīja viena tramvajvagona remonts un tā īpaša noformēšana ar jubilejas simboliku – visi liepājnieki to jau redzējuši ielās. (Te – visa cieņa māksliniekam Jānim Siņickim.) Ilggadējiem darbiniekiem izmaksāsim prēmijas – no tām visi jau sen atraduši. Ceru, ka būs arī neliela vēsturisko materiālu, galvenokārt atklātņu ekspozīcija. Palīdz kolekcionāri. Patīkami apzināties, ka viņiem ir interese par šo notikumu. Un, protams, arī visiem mūsu darbiniekiem. Daudz ko esam padarījuši, tikai pateicoties viņu entuziasmam, kā arī mūsu pensionāru palīdzībai.
Oficiāli simtgadi atzīmēs rīt. Jau paziņots, ka uzaicinātajiem būs iespēja pavizināties tramvajā bez biļetēm. Paredzēts arī cienāt viņus ar šampanieti. Vēl būs arī šādi tādi pārsteigumi, taču direktors negribēja priekšlaikus izpaust savus nelielos noslēpumus. Bet kas tad būs ciemiņi? Ielūgums nosūtīts pat uz Vāciju – Darmštates kolēģiem. Protams, arī Rīgas un Daugavpils tramvajniekiem. Arī to Liepājas uzņēmumu vadītājiem, ar kuriem „Liepājas tramvajam” ir lietišķa sadarbība. Būs arī domes pārstāvji un žurnālisti. uzaicināti visi bijušie direktori, kuri strādāja pirms Puka. Tramvajnnieki var lepoties, ka Liepājas un Rīgas laikraksti jau veltījuši gaidāmajai jubilejai pelnīto uzmanību, nomaļus nepalika ne televīzija, ne radio. Diemžēl uzņēmumam nav savas zāles, kurā satilptu viss kolektīvs – 87 cilvēki, nemaz jau nerunājot par ciemiņiem, tādēļ svinīgā balle notiks Metalurgu kultūras pilī.
Kaut būtu saglabājies vismaz viens no pašiem pirmajiem tramvajvagoniem! Tagad tas būtu nenovērtējams dārgums. Rietumos un kaut kur Krievijā ar šādiem retumiem ļoti lepojas. Savā laikā šīs nolietojušās relikvijas sagādāja daudz raižu ar remontu un pārsniedza visus iespējamos ekspluatācijas normatīvus. Galu galā tās kļuva par izejvielu metalurgiem, un to acīmredzot veicināja arī melno un krāsaino metālu nodošanas plāni. Tādēļ mēs ar tādu interesi tagad aplūkojam vecos fotouzņēmumus.
– Nevajag aizmirst, ka mums ir arī citas relikvijas, – noslēdzot nostaļģisko tēmu, teica A. Puks. – Jo pašreiz izmantotajai depo ēkai arī ir simt gadu. Tikpat vecas ir arī dažas citas būves, piemēram, mūsu kantora ēka. Starp citu, pie šīm vērtībām es pieskaitu arī tos speciālistus, kuri strādā uzņēmumā četrdesmit un vairāk gadu. Viņu vidū ir arī pensionāri, kuri pilnībā atbilst visām augstām prasībām un spēj konkurēt ar jaunajiem.
„Liepājas tramvajs” iesoļojis otrajā simtgadē. Pilsētai tas ir vajadzīgs. Savādāk nemaz nevar būt, ja reiz ar tramvaju gadā pārvadā piecus, sešus miljonus pasažieru. Turklāt neņemot vērā šo transportu iecienījušos zaķus.
Kirils Bobrovs
1999. gada 4. oktobris „Kurzemes Vārds”
Jautrais tramvajs
1. oktobrī. Tramvajam – 100.
Raugi, pulksten 16 pats krāšņākais vagons izbrauc no depo un sāk pirmo goda apli pilsētā. Pieturās tajā iekāpj viesi un dažāda ranga apsveicēji, un viņus visus, dāvājot smaidus, sagaida uzņēmuma direktors Aigars Puks. Bet viņu pašu apdāvina vēl dāsnāk. Tur ir gan gleznas, albumi, apsveikuma kārbas, gan ārzemju konjaks, gan durstīgi ziedi un pat akmeņi. Tik tiešām – tiek pasniegts bruģa akmens ar īpašu iegravējumu un – labi izdomāts! – novēlējumiem nākamajiem simt gadiem. Un fotogrāfi, kaklus staipīdami, nemitīgi kaut ko iemūžina. Jā! Un aktieris konduktors gadsimta sākuma, tātad cara laika tērpā paziņo pieturas un traki krata skanīgu vara zvanu. Un saka nepavisam ne valsts valodā: "Ostorožno! Dveri zakrivajutsja" Un šokē pasažierus. Ir gan joki! Taču viens zaķis tomēr iekļūst svētku vagonā un bez maksas brauc veselas septiņas pieturas, miermīlīgiem komplimentiem skanot.
Katrs saka to, uz ko ir spējīgs. Toties kas ir viesu vidū! Gan Metalurgu kultūras pils delegācija, gan „Rikas” direktors Edgars Štrauss, gan Autobusu parka direktors Rūdolfs Embutnieks, gan pats atbildīgākais par ielām un šķērsielām Egars Rāts, gan pat visu cienītais un joprojām visai populārais liepājnieks Valērijs Liepa. Direktoru cieši skūpa domes nodaļu vadītājas Līvija Raģe un Sanita Linde. Kas attiecas uz pilsētas galvu Uldi Sesku, tad viņam uzreiz pasniedz šampanieti, pašai ekskluzīvākajai intervijai izprovocē un visbeidzot jautri nosēdina pie stūresrata, sak, kāds tad tu, pie velna, par automobilistu, ja elektrisko transportu vadīt nepratīsi, jāpārbauda! Un izdodas! Turklāt pavisam labi. Viņa vadībā visai pilsētai cauri izbrauc. Liepājas galva pat fotografēt sevi pie stūres neliedz. Taču indīgas mēles vienalga atrodas, tā sacīt, te jau nav jāvada dome, te darba atvieglošanai sliedes ierīkotas. Tikai nevajag smieties – pie luksofora ar sarkano gaisumu vagons apstājas kā zemei pienaglots. Un tas viss, skanot akordeona treļļiem un ziņģēm, kuru tematiskie teksti izdalīti visiem pasažieriem, lai viņi varētu draudzīgi piedziedāt. Prieks lasāms arī izpilddirektora Normunda Niedola sejā, un viņš atnācis ar visu savu vietnieku pulku.
Vagona braucienā pēdējos uzņēma Rietumu elektrisko tīklu direktoru Juri Stalažu un rūpnīcas „Tosmare” direktoru Georgu Ptičkinu. Pirmais A. Pukam uzdāvināja ietilpīgu diplomātu, un tūdaļ vagonā sāka mēles trīt, vai tik tajā iekšā neesot tie zaļie, ko tramvajnieki simts gados pārmaksājuši par elektrisko enerģiju. Bet no otra A. Puks saņēma simbolisku stūresratu, kas izrādījās augstvērtīgs roku darinājums.
Paldies visiem! Paldies par suvenīriem, par dzirkstošo vīnu un uzkodām, ko pasniedza meičas nacionālos tērpos. Tad ar novēlējumiem un dāvanām nāca kolēģi no Rīgas. Lai gan viņi pārstāv daudz varenāku un daudz senāku firmu, tomēr tajā laikā, kad liepājnieki pirmie palaida pa sliedēm elektrisko tramvaju, viņu vagonus vēl vilka zirdziņi, un tādēļ tas transports nebija visai tīrs ekoloģiskajā ziņā (kā nekā bija mēsli)?
Bet pēc pulksten 19, tuvāk nokrēslim, sākās vakariņas. Tagad šādas sēdes dēvē par ballēm. Un pareizi vien ir. Tur arī mūzika skanēja, un bija viss pārējais. Taču par to rakstīt vēl neesam iemanījušies, varam pārsālīt. Tādēļ vivat„Liepājas tramvaja” veselīgajam kolektīvam! Lai tam allaž tīras sliedes priekšā!
Kirils Boborvs
1999. gada 9. novembris „Kurzemes Vārds”
Vācieši atrod to, ko mēs nemeklējam
(Rubrika: Liepājas jaunumi)
Svētdien Liepājā bija ieradušies divi tūristi, kas mazliet atšķiras no parastajiem ekskursantiem. Abi Vācijas pilsoņi, ko ekskursijā pa Liepāju pavadīja valsts pieminekļu aizsardzības inspektors G. Silakaktiņš ar savu dēlu tulka lomā, bija Vācijas Kultūras pieminekļu centra Tehnisko pieminekļu nodaļas darbinieki. Lai gan abi pārstāvji Liepājā bija pirmoreiz, šās nodaļas speciālistu grupa Liepāju jau reiz apmeklēja – 1994. gadā. Ciemiņi Latvijā bija ieradušies pēc Latvijas Dzelzceļa muzeja ielūguma. Liepājā viņi interesējās par saglabātiem šaursliežu dzelzceļa un tramvaja līnijas posmiem, dzelzceļa stacijas ēku Karostā, aplūkoja abas pēdējās zemūdenes pirms to sagriešanas metāllūžņos un citus objektus, kas liepājniekos neizraisa īpašu interesi. Vācieši visu redzēto dokumentēja un iemūžināja fotofilmā.
1999. gada 12. novembris „Kurzemes Vārds”
Liepājai būs himna un sadarbības partnere Ukrainā
Vakar domes sēde sākās ar Atzinības rakstu un ziedu pušķu pasniegšanu pieciem liepājniekiem, jaunās deputātes Irēnas Opšteines apsveikšanu un deputāta Āra Ozoliņa sumināšanu dzimšanas dienā. Pēc tam domnieki ķērās pie sēdes darbakārtības jautājumu izskatīšanas. Pavisam tādu bija trīsdesmit.
(...)
Pagarināja darba līgumu līdz 2000. gada 16. novembrim ar pašvaldības uzņēmuma „Liepājas tramvajs” direktoru Aigaru Puku.
Sarmīte Pujēna
1999. gada 19. novembris „Kurzemes Vārds”
Galdniecības iecirknis
(Rubrika: Liepājas jaunumi)
Pašvaldības uzņēmums „Liepājas tramvajs” šogad piedalījās Labklājības ministrijas izsludinātajā projektu konkursā par bezdarbnieku izmantošanu. Tie ir tā dēvētie sabiedriskie darbi. Un saņēma finansējumu 2500 latu apmērā, un izveidoja savu galdniecību. Pēc informācijas, ko Pilsētas domei iesniedzis uzņēmuma direktors A. Puks, racionāli izmantojot jauno ražošanas iecirkni, „Liepājas tramvajs” varēs papildus nopelnīt vismaz tūkstoš latu katru mēnesi.
1999. gada 22. novembris „Kurzemes Vārds”
Pieprasa līdzekļus
(Rubrika: Liepājas jaunumi)
Pašvaldības uzņēmuma „Liepājas tramvajs” finansiālais stāvoklis vēl joprojām ir visai sarežģīts. Ja kārtējos jautājumus, kas saistīti ar nelieliem izdevumiem, uzņēmuma direktoram A. Pukam izdodas atrisināt, tad palīdzība sliežu ceļu remontā un nomaiņā pilsētas pašvaldībai gluži vienkārši nav pa spēkam. Bremzē arī vecie debitoru parādi. Tāpēc Saeimas Budžeta komisijai nosūtīta vēstule, lūdzot uzņēmumam piešķirt 43 tūkstošus latu remonta vajadzībām. Cerības tiek saistītas ar deputātiem, kas Saeimā pārstāv Liepāju.
1999. gada 26. novembris „Kurzemes Vārds”
Ieteikts piešķirt naudu
(Rubrika: Liepājas jaunumi)
Nesen rakstījām, ka pašvaldības uzņēmums „Liepājas tramvajs” un Pilsētas dome vērsās Saeimā ar lūgumu piešķirt līdzekļus sliežu ceļa remontam. Tagad saņemts paziņojums par iesnieguma izskatīšanu. Parlamenta Budžeta un finanšu komisija, izskatot priekšlikumus par valsts nākamā gada budžeta veidošanu, ir atbalstījusi Liepāju un minētajam mērķim iekļāvusi šā dokumenta projektā 43 tūkstošus latu. Dotācija paredzēta arī Daugavpils tramvajniekiem. Vienlaikus 10 tūkstoši latu piešķirti Liepājas 8. vidusskolai, lai izveidotu Nacionālās un sociālās integrācijas centru.
1999. gada 1. decembris „Kurzemes Vārds”
(Rubrika: Kriminālnotikumi)
29. novembrī Liepājas pusē reģistrēti pieci ceļu satiksmes negadījumi. Vienā no tiem cietusi 1976. gadā dzimusī Zane T. Klaipēdas ielā, braucot atpakaļgaitā, sievieti notriecis tramvajs. Cietusī ar lauztu roku aizvesta uz Centrālo slimnīcu.
1999. gada 7. decembris „Kurzemes Vārds”
Skolēni iet pa tramvaja ceļu
(Rubrika: Liepājas jaunumi)
2. bērnu bibliotēkā notika Bērnu un jauniešu centra Zinātkāro kluba konkurss. Šoreiz tēma bija „Ceļojums ar Liepājas tramvaju”. Piedalījās sešas komandas no 2., 11., 12. vidusskolas, 3. pamatskolas un Internātskolas. Gatavojoties atbildēt uz jautājumiem un strādājot pie uzdotā mājasdarba, zēni un meitenes apzināja gan pašreizējo tramvaja maršrutu, gan izstaigāja tos ceļus, pa kuriem kādreiz kursēja šis transportlīdzeklis. Tāpat bērni izpētīja, kas redzams pa braucoša tramvaja logu, kādas vēsturiskas vai saimnieciskas nozīmes ēkas atrodas ceļā. Pirmo vietu par savām zināšanām konkursā ieguva 12. vidusskolas astotās klases komanda, aiz viņiem palika 2. vidusskolas astotā klase, Internātskolas bērni un 3. pamatskolas skolēns Pāvels Popovičs.
1999. gada 9. decembris „Kurzemes Vārds”
Atlaides, tirgus, izdevumi
(Rubrika: Pārdomas par ekonomiku)
Vārds „atvieglojumi” sastopams visos laikrakstos, šķiet, biežāk nekā vajadzētu. To izmanto, runājot par braucienu tramvajā, to nobružājuši Černobiļas avārijas seku likvidētāji. Uz atvieglojumiem pretendē represētie, darba veterāni, invalīdi un vienkārši pensionāri. Taču tās ir pagātnes paliekas. Tādēļ nav jābrīnās, ka Krievijā to cilvēku grupu, kam ir atvieglojumi, ir daudz vairāk nekā pie mums. Piemēram, Nodokļu policijas darbiniekiem ir 50 procentu atlaide gāzei. Kādēļ?!
Izlasot šīs rindas, viens otrs droši vien paudīs sašutumu: sak, pamēģinātu iztikt no manas algas vai pensijas, tad dziedātu citu dziesmu! Jā, tieši tādēļ jādzied cita dziesma, sākumā ielūkojoties problēmas saknē. Vispirms atcerēsimies, ka to uzņēmumu vidū, kas sniedz pakalpojumus pretendentiem uz atvieglojumiem, ir privātuzņēmumi, teiksim, akciju sabiedrības, un tādu ir vairums. Tiem vienkārši nav ar ko segt nepamatotos izdevumus, kas rodas, nemaksājot pilnu cenu. Neviens taču nedomā, ka maizes kukulim, kas izcepts uzņēmumā „Liepājas maiznieks”, veikalā var būt četras cenas – viena invalīdiem, otra represētajiem, trešā personām, kas vecākas par 80 gadiem, un ceturtā – daudzbērnu mātēm. Absurds? Kaut gan katra no šīm grupām ir pelnījusi lielāku uzmanību no pārtikas tirgus puses.
Taču tas jādara nevis preču ražotājiem un pakalpojumu sniedzējiem, bet gan, izmantojot budžetu un speciālos fondus. Tas nozīmē, ka katrs patērētājs maksā par preces patieso vērtību, bet viņam šos izdevumus sedz sociālās aizsardzības faktori. Iespējami arī varianti, teiksim, ja ir piešķirti līdzekļi, tad tie tūdaļ jālaiž apgrozībā. Pieņemsim, ka tramvaja pasažieris, uz kuru tie attiecas, ierodas dispečeru punktā pēc mēnešbiļetes. Protams, ar nosacījumu, ka šāda nauda ir. Tiek taču apmaksāti daži medicīnas pakalpojumi, piemēram, protezēšana, taču tas nenozīmē, ka tie kļuvuši lētāki. Pie mums toties visbiežāk atlaides sedz citi pircēji vai klienti. Vārdu sakot, pakalpojumu sniedzējam vai preču ražotājam pilnībā jāsaņem nauda pēc noteiktās cenas. Tāds ir tirgus likums. Eiropā tieši tā arī dara. Bet rūpes par invalīdiem jāuzņemas valstij, politiķiem.
Kirils Bobrovs
1999. gada 20. decembris „Kurzemes Vārds”
Konkurss bezdarbnieku izmantošanai
(Rubrika: Liepājas jaunumi)
Kā informē Nodarbinātības dienesta centrs, šeit pabeigta iesniegumu pieņemšana no interesentiem, kuri vēlas piedalīties pirmajā vietējā konkursā par sabiedriskajiem darbiem ar piešķirto budžeta līdzekļu izmantošanu. Materiāli jāizskata līdz gada beigām. Pašreiz ar tiem iepazīstas domē un centrā. No rajona konkursam iesniegti septiņpadsmit projekti, no pilsētas – astoņi. Dalībnieku vidū ir „Liepājas nami”, „Liepājas tramvajs”, namu pārvalde "Karosta", sabiedrība „Hoētika” un Ceļu pārvalde. Bet valsts konkursam, kuru organizē Labklājības ministrija, no Liepājas iesniegts tikai viens projekts. Taču zināms, ka līdzekļu šim pasākumam pašreiz piešķirts daudz mazāk nekā iepriekšējos gados.