2001. gada 22. janvāris „Kurzemes Vārds” 
Tramvajnieku veikums
(rubrika: Liepājas jaunumi)

Šobrīd ceļā no Vācijas uz Liepāju ir vēl viens tramvaja vagons. Reizē ar tā saņemšanu, ieskaitot arī pērn saņemtos vagonus, pašvaldības uzņēmuma «Liepājas tramvajs» ritošais sastāvs palielināsies ar četriem jauniem vagoniem, lai gan tie jau ekspluatēti savā «pirmajā mūžā» dzimtenē. Līdzekļi kārtējā vagona pirkumam ņemti no Pilsētas domes Privatizācijas fonda. Kā pastāstīja direktors Aigars Puks, uzņēmuma ienākumi pērn salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu palielinājušies par 25 tūkstošiem latu, zudumi samazināti no 68,5 tūkstošiem latu līdz 11,6 tūkstošiem. Pārvadāts apmēram 7 miljoni pasažieru, un tas gandrīz par miljonu pārsniedz 1999. gada rādītāju. Salabots sliežu ceļš 1700 metru garumā Klaipēdas ielā.

 

2001. gada 24. janvāris „Kurzemes Vārds” 
Tramvajs – tā ir vērtība
(rubrika: pirmā sleja)

Pašvaldības uzņēmuma «Liepājas tramvajs» direktors Aigars Puks nupat informēja žurnālistus par uzņēmuma finansiālās darbības rezultātiem pērn. Provizoriskie aprēķini rādot, ka tā bijusi veiksmīgāka nekā pirms tam: ieņēmumi nedaudz palielinājušies, izdevumi samazināti, arī zaudējumu bijis krietni mazāk. Pērn izdevies tikt arī pie valsts līdzekļiem (43 000 latu) sliežu ceļa remontam. 
Pārliecinošākais tomēr šķiet rādītājs – viens miljons. Par šādu daudzumu pērn salīdzinājumā ar 1999. gadu pieaudzis pārvadāto pasažieru skaits. Jāatzīst, ka arī es esmu šā miljona skaitā. Vismaz no rīta uz darbu braucot, jo zināmu iemeslu dēļ pērn tramvaja pakalpojumus sāku izmantot diezgan regulāri. Sākumā nelabprāt. Jo, lai gan Liepājas tramvajam ne viens vien dzejnieks veltījis savas vārsmas un lai gan arī es vienmēr tramvaju esmu uzskatījusi gluži vai par pilsētas ģerboņa cienīgu atribūtu, tomēr braukšanai labprātāk izmantoju kaut vai tos pašus noplukušosmaršrutniekus. 
Ko tad darba cilvēkam vajag no transportlīdzekļa? Pirmkārt, lai pēc iespējas ātrāk nogādātu vajadzīgajā punktā. Otrkārt, lai tas kursētu regulāri un pēc iespējas biežāk. Un, treškārt, lai tas nemaksātu pārmēru dārgi. Kadmaršrutnieka biļete maksāja 15 santīmu un tie kursēja cits pēc cita, izlikos nemanām, ka braucamais vairāk līdzinās lūžņiem nekā transportlīdzeklim, un braucu. Tramvajs man nepatika. Un arī biļešu kontrolieri ne. Taču gāja laiks, U. Sesks ieviesa kārtību maršrutnieku biznesā, A. Puks – tramvaja lietās. Un jāatzīst, ka nupat braukt ar tramvaju ir daudz patīkamāk nekā agrāk. Jaunas, glītas biļetes, ērta to kompostrēšana, pa kādam visai pieklājīga izskata vagonam. Demokrātiskas cenas. Solījumi, ka tiks labiekārtoti un izremontēti saloni. Izklausās labi. Varbūt ar laiku tiksim pat tiktāl, ka varēsim pagarināt sliežu ceļu? Jo tramvajs noteikti vairāk atbilst nākotnes transportlīdzekļa prasībām – atšķirībā no auto tas nepiesārņo gaisu ar izplūdes gāzēm, tam nav vajadzīgs benzīns. Vienīgais, no kā jābaidās, – kaut nevienam neienāktu prātā doma, ka tramvajs ir bizness. Citādi mūsu tramvaju piemeklēs Vaiņodes vilciena un citu nerentablo pasažieru pārvadātāju liktenis.

Sarmīte Pujēna

 

2001. gada 27. janvāris „Kurzemes Vārds” 
Ceturtais tramvaja vagons 
(rubrika: Liepājas jaunumi)

Nesen jau rakstījām, ka par līdzekļiem, ko Pilsētas dome piešķīra no Privatizācijas fonda līdzekļiem, Vācijā tika nopirkts vēl viens jauns tramvaja vagons, pēc skaita jau ceturtais. Kā pastāstīja pašvaldības uzņēmuma «Liepājas tramvajs» direktors Aigars Puks, vakar vagonu atgādāja Liepājā. Transportēšanu paveica ostas firma «Terrabalt Company». Līnijā saņemtais vagons parādīsies droši vien pēc divām nedēļām, kad būs izdarīta nepieciešamā iekšējā pārbūve, izveidoti reklāmas uzraksti.

 

2001. gada 12. februāris „Kurzemes Vārds” 
"Mammīt, kāpēc viņa man tā darīja?"
(rubrika: skatiens)

Meitene bija apsolījusi mammai, ka no skolā rīkotā karnevāla mājās būs noteiktajā laikā. Pulksten vienpadsmitos vakarā. Tā kā tas bija karnevāls, visi skolēni, arī šī četrpadsmit gadu vecā meitene, bija īpaši domājusi, lai tērps, matu sakārtojums un arī seja būtu piemēroti saposta un izkrāsota. Dodoties no sarīkojuma uz mājām, viņa speciāli atstāja matus neizķemmētus un seju nenomazgātu. Bija priecīgi un tik ļoti gribējās arī mammai savu karnevāla tērpu un kopējo tēlu parādīt, jo pirms tam to nevarēja izdarīt. Mamma tovakar bija ceļā no Rīgas uz Liepāju. 
Meitene iekāpa tramvajā, apsēdās brīvajā vietā pie loga. Viņai bija jābrauc cauri visai pilsētai, lai nokļūtu mājās. Tajā pašā pieturā iekāpa arī gadus divdesmit veca sieviete ar savu pavadoni. Jau tūdaļ svešiniecei neiepatikās ne bērna frizūra, ne izkrāsotā seja, un viņa ar rupjiem vārdiem aizskāra meiteni. Nē, šī pieaugusī sieviete nebija piedzērusi! Pēc kāda laika svešiniece negaidot pienāca meitenei no mugurpuses un sāka plēst matus, izraujot tos veselām šķipsnām. Uzbrukums bija tik negaidīts un pazemojošs, ka meitene sēdēja kā paralizēta. Tad attapās un ar skatienu sāka lūgties pēc netālu sēdošo divu vīriešu palīdzības. Viņi neko NEREDZĒJA un NEBIJA DZIRDĒJUŠI. Protams, tādēļ arī neko NEDARĪJA. Skolniecei tomēr izdevās izrauties no uzbrucējas rokām un pieturā izskriet no tramvaja. Tā kā telekartes nebija, lai pazvanītu mājiniekiem, pa naksnīgo pilsētu vajadzēja pusi ceļa soļot uz mājām vienai pašai. Šis notikums risinājās pavisam nesen Liepājā. Mūsu pilsētas tramvaja vagonā, klātesot mūsu pilsētas pasažieriem. 
Uz redakciju bija atnākusi meitenes māmiņa. Viņa bija tik satraukta, cik satraukta šādā situācijā būtu ikviena māte. Sieviete sacīja: «Meitiņa man pēc tam uzdeva vienkāršus jautājumus: mammīt, kāpēc viņa man tā darīja? Kādēļ neviens man nepalīdzēja? Man nebija ko atbildēt savai meitai, jo vēl līdz šim nespēju saprast, kādēļ pārējie pasažieri izlikās neko neredzam! Kādēļ?»
Paši saprotiet, ka nav noticis nekas pārāk briesmīgs. Bērns tika līdz mājām, neviens pa ceļam viņai vairs pāri nenodarīja. Tātad viss kārtībā! Ja vien...Ja vien tik tiešām tovakar tramvaja vagonā nekas nebūtu noticis. 
Patiesībā šķiet, ka ļoti daudz kas nav kārtībā ar mūsu toleranci, iejūtību un apņēmību aizstāvēt ikviena cilvēka tiesības uz uzskatu, izvēles un rīcības brīvību, pie kuras pieskaitāmas arī tiesības izvēlēties sev tīkamu apģērbu, frizūru un citu. Protams, ja vien tas neaizskar apkārtējo cilvēku godu un jūtas un nepārkāpj vispārpieņemtās sabiedrības morāles normas. Šajā gadījumā nekas tāds nebija noticis, jo meitenei apģērbs bija kārtībā un ar savu izskatu viņa nevienam normāli domājošam cilvēkam netraucēja un nevarēja traucēt. 
Kāds kolēģis, uzzinājis par notikušo, sacīja: «Ļoti žēl, ka tajā brīdī es nebiju vagonā! Man būtu pieticis drosmes pieiet pie šīs it kā normālās sievietes, kas uzbruka meitenei, un skaļi – tā, lai visi klātesošie dzird, pateikt, ka man nepatīk braucējas frizūra. Ka ar to viņa izskatās pēc pāvu mātītes un ka arī viņas lietotā kosmētika vairāk piestāvētu miroņa grimēšanai. Tad vēl bez liekas domāšanas ķertos pie viņas matu sakārtošanas pa savai gaumei un, manuprāt, izcili sliktā grima nobrucināšanas. Turpat uz vietas...»
Ja nopietni, tad notikušo nevar vērtēt citādi kā par krimināli sodāmu huligānismu. Taču ir vēl morāle. Esmu pārliecināta, ka meiteni būtu aizstāvējuši, kaut vai iejaucies notiekošajā ikviens pasažieris, kuram otra cilvēka brīvība ir svarīgāka par iedzimto kautrīgumu un «ko nu es, lai tie citi» filozofiju. Taču tovakar tramvaja vagonā šādu pasažieru nebija.

Daiga Mikuļska

 

2001. gada 29. marts „Kurzemes Vārds”
Beidzot – piespiedu darbs
(rubrika: skatiens)

Pirms nedēļas Liepājas tiesā spriedumu pasludināja mātei, kura dzērumā bija smagi piekāvusi savu četrus gadus veco dēlu. Sievieti atzina par vainīgu un notiesāja ar 100 stundām piespiedu darba, kas bez atlīdzības būs jāizpilda pašvaldības labā. Notiesātā jau aizgājusi uz Pilsētas domi, un viņai dota iespēja strādāt uzņēmumā «Liepājas tramvajs». Tas ir viens no pirmajiem gadījumiem, kad Liepājā kādai personai tiek piespriests tāds kriminālsoda veids kā piespiedu darbs. Sarosījusies arī Pilsētas dome, jo tieši tai jāorganizē process, kā notiesātie varēs izciest šo sodu. 
(…)
Līdz šim bija tā, ka tad, ja persona nav izdarījusi smagu noziegumu, agrāk nav tiesāta, tai piesprieda nosacītu brīvības atņemšanu. Protams, tiesā arī pusaudžus un arī viņiem piespriež nosacītu sodu ar noteiktu pārbaudes laiku, bet retais no viņiem to uztver kā reālu sodu. Šajos gadījumos īpaši piemērots sods būtu piespiedu darbs sabiedrības, pilsētas labā, kad jaunietim nebūtu citas izvēles kā ņemt rokā slotu un slaucīt ielu vai mazgāt, piemēram, no iekšpuses un ārpuses Liepājas tramvaja vagonus. Kā reiz kādā sarunā sacīja prokurore Inta Tkačenko, nosacīti notiesātie pusaudži neizjūt nekādas sekas par savu nelikumīgo rīcību un tas mēdz radīt pārliecību par nesodāmību. Vēl vairāk – šiem jauniešiem bieži vispār nav nācies iepazīties ar reālu, savām rokām padarītu darbu un gandarījumu, kas rodas pēc tam. Vairāk nekā skaidrs, ka, nokļūstot kaut vai uz īsāko termiņu cietumā, nevajag nemaz daudz, lai apgūtu tādas dzīves mācības, kas atkal un atkal cilvēku novedīs uz apsūdzēto sola. 
(…)

Daiga Mikuļska

 

2001. gada 12. aprīlis „Kurzemes Vārds”
Nodarbina sabiedriskajos darbos
(rubrika: Liepājas jaunumi)

Valsts nodarbinātības dienesta centrā «Kurzemes Vārdu» iepazīstināja ar pilsētas bezdarbnieku nodarbinātību sabiedriskajos darbos, kurus apmaksā no budžeta līdzekļiem. Par tiem slēdz attiecīgus līgumus ar uzņēmumiem. Aprīļa pirmajā dekādē pavisam bija nodarbināti 97 cilvēki, visvairāk – 30 bezdarbnieku strādāja Ceļu pārvaldē. Sabiedriskos darbus organizēja arī namu pārvaldes "Jaunliepāja" un «Karosta», uzņēmums «Liepājas tramvajs», Labiekārtošanas sabiedrība un akciju sabiedrība "Kursa". Liepājas rajonā šobrīd nodarbināti 208 bezdarbnieki.

 

2001. gada 18. aprīlis „Kurzemes Vārds”
Kaislību pirts boulinga zālē

Vēl pirms Lieldienām īstu kaislību pirti kārtējo reizi bija sakurinājuši «Liepājas Lielā boulinga turnīra» organizētāji. Kā jau katrā šī turnīra kārtā, zināmi un ne tik zināmi ļaudis no visas sirds ripināja bumbas, lai sadauzītu iespējami vairāk ķegļu.
Tā, piemēram, Liepājas ledushalles direktors Aivars Sveilis tika redzēts liekam lietā savas «Zvejnieka» futbola komandas laikā apgūtās veiklības prasmes, «Hansabankas» Liepājas filiāles boss Ģirts Kugrēns meta pie males smalkās baņķiera manieres un centās atminēties dažus no Dominikānai piederošo Lielo Antiļu salu atpūtas centros apgūtajiem gājieniem, «Canon IB Serviss» pārstāvis Ivo Ceplnieks uz brīdi aizmirsa par personiskās dzimšanas dienas svinībām, bet Aigars Puks viņa vadītās organizācijas «Liepājas tramvajs» komandā izlikās neesam arī viens no Boulinga centra īpašniekiem, savukārt Pumpuru ģimene tūrisma aģentūras «Ap sauli» sastāvā nesteidza demonstrēt visu savu meistarības arsenālu, jo viņi dāvā šā turnīra galveno balvu, un galu galā kā gan tas izskatītos, ja «Grand Prix» saņemtu pats šās balvas dāvātājs. 
Galarezultātā Aigara Puka prasmes gan ļāva «Liepājas tramvaja» komandai iekļūt laureātu trijniekā, bet vēl spēcīgāka izrādījās sporta kluba "SVK" vienība, kamēr trešajā vietā deviņu komandu konkurencē palika «Canon IB Serviss» vienība. Ar balvām sacensību dalībniekus gandarīja «Cains», «Lee Cooper», «TOP», «Amrita», «Aldaris», «Coca-Cola», «Pablo», «Cita Bilde», «Nautika» un «Rio».

 

2001. gada 26. aprīlis „Kurzemes Vārds”
Gaiss, kuru elpojam 
(rubrika: dienas tēma)

(...)
Transports ir arī tas, kas bieži vien rada piesārņojumu putekļu veidā. To dara gan dzelzceļa transports, gan autotransports, un kaut vai Liepājas tramvajs, kuram, karstā vasaras dienā aiztraucoties pa Lielo ielu, aiz muguras paliek milzīgs putekļu mākonis. Un šajā mākonī nav tikai smiltis, bet arī smagie metāli un citas kaitīgas vielas. Ja Reģionālā vides pārvalde vēl kaut kā varot vērsties pret stacionārajiem putekļotājiem (piemēram, nupat pārvalde uzstādījusi savus noteikumus firmai «Trans Liepāja», kas vēlas savās noliktavās fasēt minerālmēslus, tādējādi radot arī gaisa piesārņojumu ar minerālmēslu daļiņām), tad Ministru kabinets diemžēl nav radījis noteikumus, lai par to varētu sodīt transporta uzņēmumus. Kaut ko lietas labā varētu darīt vienīgi pilsētas deputāti, papildinot spēkā esošos administratīvos noteikumus. 
(…)

 

2001. gada 12. maijs „Kurzemes Vārds”
Kā latvieši, arī Puks, Ķelni piekliedza 
(rubrika: mans hokejs)

«To taču otram nemaz nevar izstāstīt! Tas katram pašam jāpiedzīvo!» atceroties braucieni uz Ķelni, uz pasaules čempionātu hokejā, pārliecināti apgalvo pašvaldības uzņēmuma «Liepājas tramvajs» direktors AIGARS PUKS. Viņš bija viens no tūkstošgalvainā Latvijas fanu pulka, kas Vācijā klātienē vēroja mūsu hokeja komandas cīņas ledus arēnā. 
Ar fanošanu Aigars saslimis jau pērn, kad pirmo reizi devies vērot hokeja čempionāta spēles Sanktpēterburgā. Pēc tām jau skaidri zinājis, ka brauks arī uz nākamo čempionātu, un tādēļ speciāli šim notikumam piemērojis atvaļinājuma laiku. Nu esot vairāk nekā skaidrs, ka nākamgad Stokholmā, kur notiks nākošais čempionāts, bez «Liepājas tramvaja» direktora noteikti neiztikšot. 
Šoreiz Puka kungs bija autobusā, kas uz Vāciju veda līdzjutējus kā no Liepājas, tā Jelgavas. Ceļā bija jāpavada divas diennaktis ar piecu stundu ilgu stāvēšanu pie Vācijas robežas, jo tur zināmu sastrēgumu radījuši tieši no Latvijas braucošo fanu autobusi 
(…)

Daiga Mikuļska

 

2001. gada 28. jūnijs „Kurzemes Vārds”
Paldies par Jāņu rotām
(rubrika: Liepājas jaunumi)

«Šovasar Jāņus mēs nudien nenogulējām, jo Liepājā bija vasaras saulgriežu noformējums, kas sastāvēja no trim vienlīdz nozīmīgām daļām: pirmkārt, pēc pašvaldības pasūtījuma studijas «Liepzars» veidotie vainagi kanālā, otrkārt, akcijas «Saules zārdi» objekti, treškārt, daždažādi rotātie skatlogi, nami un pagalmi,» ir gandarīta pilsētas galvenā māksliniece G. Šnipke. Jāņu gaidīšanu ne tikai centrā, bet arī pie Centrālās slimnīcas un Karostā, iebraucot pilsētā no Rīgas vai Klaipēdas, tramvaja galapieturās, stacijā, Jūrmalas parkā un vēl daudzviet iezīmēja 120 saules zārdu. Tādēļ Gunta Šnipke un Pilsētas domes Uzņēmējdarbības nodaļas vadītāja Sanita Linde savā un liepājnieku vārdā saka paldies par saules zārdiem, ko, atsaucoties galvenās mākslinieces un domes Uzņēmējdarbības nodaļas vadītājas aicinājumam, pilsētai svētkos dāvināja firmas «DEKO», «ESTEES», «BFF» un «SD Autocentrs», uzņēmumi «Liepājas tramvajs», Autobusu parks, «Liepājas ūdens», «Liepājas siltums», «Liepājas metalurgs», «Vecliepāja», «Jaunliepāja», «Karosta», «Liepājas nami», kā arī VNĪA Liepājas nodaļa, veikali «Sēta», «Māja», «Top», «Beta», «Spar» un «Krasts», vasaras kafejnīca «Rīts», restorāns «Vecais kapteinis», tirgus «Rāmava», «Nelss» tīkla Liepājas tirgotava, firmu «Statoil», «Dīzelis» un «Latvijas nafta» Liepājas degvielas uzpildes stacijas, liepājnieks Z. Kirhners un Liepājas Boulinga centrs.

 

2001. gada 11. jūlijs „Kurzemes Vārds”
Tramvajnieki nav iesācēji boulingā 
(rubrika: sports)

Liepājas Boulinga centrā vairākus mēnešus notika lielā boulinga turnīra pirmā daļa. Piecas spēcīgākās komandas sacentās par pusgada labākās komandas nosaukumu un galveno balvu – tūrisma aģentūras «Ap sauli» dāvāto ceļojumu 400 latu vērtībā. 
Kopumā priekšsacīkstēs piedalījās vairāk nekā 50 boulinga komandas, lielākoties no Liepājas uzņēmumiem, bet līdz fināla sacensībām tika sešas spēcīgākās komandas. 
Lai arī turnīra pirmajās kārtās uzņēmuma «Aile» puišiem bija visstabilākie rezultāti, šoreiz viņi palika tikai trešajā pozīcijā, pirms sevis palaižot 5. vidusskolu, kas neapšaubāmi virsroku guva arī savas jauneklīgās veiklības dēļ. Taču arī 5. vidusskolas jaunieši nespēja būt precīzāki metienos par boulingā rūdīto komandu no uzņēmuma «Liepājas tramvajs». Nosaukumu «Pusgada labākā boulinga komanda» tai palīdzēja iegūt arī uzņēmuma vadītājs un viens no Liepājas Boulinga centra īpašniekiem Aigars Puks. Pēc apbalvošanas viņš sacīja, ka vēl neesot nolemts, uz kuru pasaules valsti doties ceļojumā, bet viņš labprāt pavizināties, piemēram, Barselonas tramvajā.

Andrejs Rjabcevs

 

2001. gada 14. jūlijs „Kurzemes Vārds” 
Ceļš uz mājām
Pilsētā kurā piedzimst ne tikai vējš

(...) 
Kamēr Liepāja atguvās no Jūras svētkiem, interesanti notikumi risinājās pilsētas apkaimē. 
Mazs apjukums izraisījās autorallijā «Kurzeme». Braucot pāri tiltam, tramvaja vadītājs Konstantīns pamanīja blakus izšaujamies automašīnu «Ford Escort» ar pašu pilsētas galvu pie stūres, tikai ķiveri galvā, acīmredzot tāpēc, lai tā neļautu izsprukt no galvas domām par savas pilsētas attīstību. Tā kā Konstantīnam tā arī nebija izdevies pierakstīties pieņemšanā domē, viņš cieši nolēma izmantot šo negaidīti uzradušos izdevību un izprasīt salabot pilošo ūdenskrānu. 
Konstantīns izmisīgi šķindināja tramvaja zvanu cerībā pievērst sev pilsētas galvas uzmanību, taču tas nelikās dzirdam un aizdrāzās tālāk. Konstantīnam nekas cits neatlika kā turēties līdzi, bet tad nācās ignorēt pieturas. Cilvēki gan sāka piktoties, ka nokavēs darbu, bet šoreiz Konstantīns palika nelokāms. 
Pa Brīvības ielu viņi traucās korpuss pie korpusa, taču aiz dzelzceļa pārbrauktuves mērs uzcirta 173 kilometrus stundā un sāka attālināties. Konstantīns pagrieza kloķi gandrīz līdz galam un aiz Grobiņas panāca ekipāžu. Mērs gan tikai pabolīja baltas acis uz tramvaja vagonu, bet Konstantīna izmisīgos žestus apstāties joprojām likās neredzam. Pašvaldību vēlēšanas bija pagājušas, un vienkāršo cilvēku rūpes viņam acīmredzot bija svešas. 
Konstantīnam grūtāk bija izgriezt tramvaja vagonu Šukteru kalna līkumā, taču pie Naģu kroga atkal viss bija kārtībā, un Vecpils ceļu līkločos tramvaja vagons ar visiem pasažieriem jau bija apdzinis ne tikai mēru un igauņa Muraka ekipāžu, bet arī viesus no Tobago un Trinidades, kuri bizoņu pajūgā aulekšoja 73 automobiļu kolonas priekšgalā. 
Pie Krogzemjiem Konstantīns bija visiem priekšā tiktāl, ka varēja atļauties uzņemt pasažierus, kuri vēlējās nokļūt Priekules tirgū, tikai pārdot talonus gan neatlika laika. Tiesa, pēdējo ceļa līkumu neizdevās izbraukt, tramvaja vagons laida pāri ganīklām, izbiedēdams govis, un tomēr finišu viņš sasniedza pirmais un sāka gaidīt mēra automašīnu. 
Viss būtu kārtībā, taču pēc četrarpus stundu gaidīšanas sāka kurnēt pasažieri, draudot nekompostrēt biļetes, un Konstantīnam nekas cits neatlika kā stūrēt tramvaja vagonu atpakaļ uz Liepāju, tā arī nesagaidot mēru. 
(...)

Afanasijs Naksniņš

 

2001. gada 28. jūlijs „Kurzemes Vārds” 
Bērnu klātbūtne muzejā

Liepājas Vēstures un mākslas muzeja filiāles «Liepāja okupācijas režīmos» otrā stāva zālē notika skolēnu vasaras nometnes noslēguma tikšanās. Uz to bija ieradušies gan paši nometnes dalībnieki, gan viņu vecāki, kā arī muzeja darbinieki. Viesi varēja aplūkot izstādi, kurā bija izkārtoti bērnu zīmējumi un citi mākslas darbi, kā arī fotogrāfijas. Tajos mazie nometnes dalībnieki pauda savu skatījumu uz nometnes laikā pieredzēto. Zīmējumi bija izkārtoti pa tēmām, kas skāra muzeja ekspozīcijas, Vecliepājas ielu nosaukumus, jūru un ostu, redzēto uzņēmumā «Liepājas tramvajs», kā arī domas par to, kāds varētu izskatīties Liepājas «Lido», kurā viss ir par brīvu. 
Muzeja direktore Aina Burija pastāstīja, ka nometne norisinās pedagoģiskās darbības ietvaros. Mācību laikā izglītošanas un iepazīstināšanas ar senlietu krātuvi uzdevumu veic interešu klubs «Mūsmājas». Ideja par vasaras nometni radās muzeja speciālistei Dacei Bumbierei, kura arī to vadīja, programmu viņa izstrādāja kopā ar direktora vietnieci zinātniskajā darbā Uļu Gintneri. Nometne notika, sākot no 4. jūlija, un darbojās trīs reizes nedēļā. 
Nometnes dalībnieki deviņus gadus vecā Eva un astoņus gadus vecais Normunds pastāstīja, ka viņiem paticis nākt uz nodarbībām, kuru laikā viņi gan iepazinuši muzeju, gan gājuši dažādās ekskursijās pa Liepāju, to laikā apciemojot iestādes, kā arī spēlējušies pludmalē. «Tāds jau bija nometnes mērķis,» teica vadītāja D. Bumbiere, «iepazīt Liepāju, ievērojamākās vietas, kā arī kļūt par savējiem muzejā.» 
«Man patika, ka pēc tam mēs visu, ko esam redzējuši un piedzīvojuši, uzzīmējām,» papildināja Eva, piemetinot, ka visinteresantākā bijusi iepazīšanās ar muzeja ekspozīcijām, viņai vislabāk patikušas senās rotas. 
– Normunds bija sajūsmā pēc uzņēmuma «Liepājas tramvajs» apmeklējuma, jo viņam ļoti patīk tehnika, tāpat viņš stāstīja vēl daudz, ko redzējuši un iepazinuši, – teica Normunda tētis, kurš bija ļoti apmierināts, ka dēlam bijusi iespēja tik interesanti un saturīgi pavadīt vasaras brīvlaika vienu mēnesi, kura laikā zēns gan atpūties, gan ieguvis jaunas zināšanas. 
Nometnes dalībnieki par piemiņu saņēma grāmatu par Annu Franku, bet nometnes vadītāja un visi, kas viņu atbalstīja šajā darbā, rozes.

Daina Meistere

 

2001. gada 7. augusts „Kurzemes Vārds” 
Mākslīgi radītie un pašu izdomātie Bermudu trijstūri 
(rubrika: dienas tēma)

(...)
Nepamana luksoforus un ceļa zīmes
Par sarežģītiem un bīstamiem instruktori nosauca arī Ventspils un Klaipēdas ielu krustojumu. Pirms vairākiem gadiem tur regulāri cieta gājēji. Tagad mainīta luksoforu signālu degšanas kārtība, cilvēkus automašīnas notriec retāk, taču radusies jauna nelaime – tur nereti veidojas sastrēgumi. Īpaši vakaros. Turklāt nezinātājam joprojām ir grūti orientēties, kurš no ceļiem ir galvenais. Par bīstamiem tika nosaukti arī Tirgus un Brīvības, kā arī Brīvības un Esperanto ielu krustojumi. Grūti pārskatāmi ir Pīlādžu un J. Raiņa ielas, kā arī J. Raiņa un Jelgavas ielas krustojumi. Pa J. Raiņa ielu spēkrati parasti traucas ātri, turklāt tur atrodas autobusu pieturas un lielās automašīnas nereti aizsedz braucamo daļu. Ceļu satiksmes negadījumi bieži notiek K. Ūliha un Peldu ielas krustojumā. Viens no iemesliem – luksofors atrodas pārāk augstu. Turklāt iebraucēji nereti nepamana ceļa zīmi «Dodiet ceļu!», ko aizsedz koki. Daudzi autovadītāji ignorē sarkano luksofora signālu Peldu un K. Valdemāra ielā, braucot no K. Ūliha ielas puses. Luksofors uzstādīts tā, ka rodas mānīgs iespaids un daži braucēji domā, ka luksofors regulē satiksmi tikai krustojumā ar tramvaja sliedēm. Tika nosauktas arī citas vietas pilsētā, kur autobraucēji nonāk sarežģītā situācijā. Piemēram, tā dēvētajā Bermudu trijstūrī Brīvības ielā, kur viens ceļa posms ved uz Cimdiniekiem. Uz Brīvības ielas ir vēl vairākas vietas, kur notikuši smagi satiksmes negadījumi ar vadītājiem un braucējiem letālām sekām. Dažviet šoferiem šķiet, ka ceļš ir pietiekami plats, lai brauktu ātri un pārgalvīgi taču izrādās, ka priekšstats bijis mānīgs. 
(…)

Gundars Matīss

 

2001. gada 10. augusts „Kurzemes Vārds”
Mazās domes un lielās pilsētas
(rubrika: no pilsētas domes sēdes)

(...)
Grozīja pašvaldības uzņēmuma «Liepājas tramvajs» statūtus, punktu 1.7 izsakot šādi: «Uzņēmums atbild par savām saistībām ar visu savu mantu. Pašvaldība neatbild par uzņēmuma saistībām. Uzņēmums neatbild par pašvaldības saistībām.» 
(...)

Sarmīte Pujēna

 

2001. gada 23. augusts „Kurzemes Vārds”
Invalīdu biedrības apvienojas kopīgam darbam

(...)
Tika nosūtīta vēstule (jau atkārtoti) Autobusu parka vadītājiem ar lūguma autobusos uz pakāpieniem uzzīmēt spilgti dzeltenas līnijas, kas nepieciešamas redzes invalīdiem, kā arī logā ievietot labi saskatāmu maršruta numuru, jo pašreizējie numuri invalīdiem nav ieraugāmi. Tas pats attiecas arī uz tramvajiem, tāpēc arī šā dienesta vadītājiem nosūtīja tādu pašu vēstuli. Izskanēja arī lūgums pa skaļruni paziņot pieturas. 
(...)

Kristīne Pastore

 

2001. gada 10. septembris „Kurzemes Vārds”
Remontēs tramvaja sliedes
(rubrika: Liepājas jaunumi)

Pašvaldības uzņēmuma «Liepājas tramvajs» direktors Aigars Puks informē, ka sakarā ar tramvaja sliežu kapitālo remontu no 10. septembra līdz 15. oktobrim autosatiksmei būs slēgts Rīgas ielas un Kroņa ielas krustojums. A. Puks atvainojas iedzīvotājiem par sagādātajām neērtībām.

 

2001. gada 26. septembris „Kurzemes Vārds”
Līdz gada beigām trīs jauni Top veikali

Vakar «Top!» veikalu tīkla biroja telpās notika preses konference, kurā uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Aloizs Norkus informēja par trīs jaunceļamajiem «Top!» veikaliem. Piedalījās arī akciju sabiedrības «U. Pīlēna birojs» vadītājs Uldis Pīlēns, iepazīstinot ar Liepājas pirmā supermārketa «Top! XL Sala» projektu un celtniecības gaitu. Šis objekts būs līdzšinējā veikala «Pērle» vietā Klaipēdas ielā. 
Plānots, ka jaunais supermārkets tiks atvērts jau šā gada decembrī, un pašlaik notiek vērienīgi pārbūves un labiekārtošanas darbi. Visa tirdzniecības kompleksa platība būs 5800 kvadrātmetru, no kuriem apmēram 2000 kvadrātmetru aizņems «Top!» veikala pārtikas tirdzniecības zāle, bet 2300 kvadrātmetru izīrētās platības, kur savas tirdzniecības vietas iekārtos rūpniecības preču tirgotāji. Supermārketā «Top! XL Sala» vēl atradīsies sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi, banka, apdrošināšanas sabiedrība, frizētava un citu pakalpojumu sniedzēji. Ierīkos īpašu informatīvo dienestu, kurā pircējiem piedāvās dažādus papildu pakalpojumus, kā arī izklaides vietu bērniem. Pie tirdzniecības centra būs ērts automašīnu stāvlaukums apmēram 230 automašīnām. Zaļajā zonā augs 21 jauna liepiņa, jo tieši tās izsenis ir Liepājas simbols. Centrālā ieeja būs no Klaipēdas ielas puses ēkas centrā. To ar ielas trotuāru savienos gājēju ceļš. Līdzšinējo tramvaja pieturu, kas atrodas Klaipēdas un Liedaga ielas krustojumā, pārcels uz pilsētas centra pusi, pretim veikala galvenajai ieejai. 
(...)

Daiga Mikuļska

 

2001. gada 28. septembris „Kurzemes Vārds” 
Ilggadējie iedzīvotāji redz ko citu
(rubrika: manā un tavējā Liepājā)

Ja neskaita nelielus pārtraukumus, tad visu mūžu esmu dzīvojis O. Kalpaka ielā. Tā nekad netika uzskatīta par prestižu vietu, taču pierod pie visa, īpaši tad, ja dzīvo tur kopš bērnības. Mans vectēvs stāstīja, ka 19. gadsimta beigās viņš redzējis šo ielu vēl smilšainu, bez jebkāda seguma. Un tās vēlāka bruģēšana un tramvaja sliežu ieguldīšana saistāma ar straujo pilsētas attīstību un kara ostas celtniecību. Tam veltītie vēsturiskie apraksti ne vienreiz vien publicēti arī mūsu laikrakstā. Bet asfalts un tramvaja izzušana – tas, varētu teikt, jau pieder neseno gadu notikumiem. 
Tātad runa ir par ielu – maģistrāli, kas iet no pilsētas uz Karostu. Ja tilts spētu izturēt jebkuru smago tehniku, tad kustība tur būtu vēl intensīvāka. Un tomēr manā ielā dzīvojošie ir pieredzējuši daudz ko, piemēram, ikdienas krievu un vācu karagūstekņu kolonnu kustību – viņu nometne aiz dzeloņstieplēm atradās iepretī Ziemeļu kapsētai, starp tagadējo Siļķu un Strazdu ielu. Pēc tam, kad vācieši devās mājup, neilgu laiku tur bija mazgadīgo noziedznieku nometne, taču tā aizņēma mazāk nekā pusi no iepriekšējās teritorijas. Droši vien tas bija kara gados pieaugušās pamestības dēļ. Bēgšana bija gandrīz vai ikdienišķa lieta – mēs spriedām par to pēc šāvieniem, kas vakaros tika raidīti uz bēgļiem. Lai gan, manuprāt, visdrīzāk gan šāva gaisā. 
Nometnes militāro apsardzi drīz vien nomainīja ar Iekšlietu daļas apakšvienību. Toreiz mūsu ielā varēja redzēt daudz vīru blūzēsar zilajiem uzplečiem. No tā bija arī savs labums. Šiem zilajiem pienācās atpūta, 75. namā atvēra klubu, kurā rādīja kino, un pusaudžus tur vienmēr laida iekšā par velti. Tādēļ visas kara un pirmo pēckara gadu padomju populārās filmas es noskatījos tieši tur. Vēlāk klubu pārcēla uz pašreizējām kopienas «Evaņģēlija balss» telpām O. Kalpaka ielā 42, kaut gan kopš tā laika tur daudz kas pārbūvēts. Šajā klubā mēs, 9. skolas audzēkņi, 1948. gadā uzstājāmies ar mākslinieciskās pašdarbības koncertu. 
Karību krīzes laikā garām mūsu namiem virzījās smago vilcēju kolonnas ar milzīgām ballistiskām raķetēm, kas devās uz Ziemas ostu, kur tās iekrāva kuģos nosūtīšanai uz Kubu. O. Kalpaka, toreizējā Sarkanarmijas, ielā raķešu straume ieplūda no Pulvera ielas. Taču par to visu mēs varējām tikai nojaust – ziņas par patieso stāvokli pienāca daudz vēlāk. 
Pašreiz šās ielas visdzīvākā daļa ir tās ziemeļu gals – tur atrodas gan liels dzīvojamais masīvs, gan veikali, gan klubs, gan skolas, bet pēckara periodā mūsu ielas gals bija visai maz apdzīvots. Ilgu laiku vienīgais pārtikas veikals visā rajonā bija izvietots 73. nama akmens piebūvē. Viss būtiskākais norisinājās otrajā galā: tika atjaunināta Linoleja rūpnīca, darbojās Eļļas ekstrakcijas rūpnīca, organizēja ražošanu teritorijā, ko vēlāk aizņēma Mašīnbūves rūpnīca un kur līdz tam bija divi atsevišķi uzņēmumi, dārdēja dzelzceļš, aizvien biežāk slēdza pārbrauktuvi, un šis apstāklis kļuva par traucēkli 1945. gada novembrī atjaunotajai tramvaja kustībai. Drīz vien to vairs nelaida pāri dzelzceļa sliedēm, un tad radās divi maršruti: otrais un ceturtais – viens no pilsētas centra līdz pārbrauktuvei, bet otrs – no pārbrauktuves līdz Gaisa tiltam, ar pārsēšanos un skraidelēšanu pāri dzelzceļa sliedēm nesinhronās kustības dēļ. Varas iestādes tolaik sapņoja izveidot viaduktu. Pēc tam, līdz ar tirdzniecības ostas slēgšanu, tas zaudēja aktualitāti. 
Interesantas ainas ielas iedzīvotāji varēja vērot vasaras dienās, kad jūrniekus masveidā laida atvaļinājumā uz pilsētu. Kad līdz nokļūšanai savā daļā Karostā bija palikušas droši vien minūtes desmit vai piecpadsmit, viņi traucās tilta virzienā. Bet tramvaja pakāpieni un buferi šajā laikā bija jūrnieku aplipināti, daži drosminieki bieži vien rāpās pat uz jumta. Viņi visi brauca, protams, par velti, uz valsts rēķina. Tas bija ļoti raksturīgs piecdesmito gadu vidum. Vēlāk acīmredzot to iespaidoja Hruščova veiktā armijas skaitliskā sastāva samazināšana. Kā klusējošs monstrs rēgojas bijušās Mašīnbūves rūpnīcas korpusi. Savulaik tās strādnieki maksimālās slodzes stundās piepildīja visu ielu. Ap 3000 cilvēku. Taču tas bija liels noslēpums, ko neizpauda pat statistika dienesta vajadzībām, to pašu var sacīt arī par ražošanas apjomu. 
Līdz karam piepilsētas autobusi devās ceļā no platformas, kas atradās iepretī pašreizējam ekskursiju birojam Rīgas ielā 3. Tas bija paviljons netīri zaļā krāsā ar skārda jumtu un nelielu telpu dispečeram vai kasierim. Vēlāk šī būve sāka traucēt ielu satiksmei, un arī jaunā tilta projekts acīmredzot tolaik jau atradās darba stadijā, un tad platformu noņēma no pamatiem, novietoja uz diviem baļķiem, un vilcējs aizvilka to pa mūsu bruģēto ielu līdz tiltam pāri Tosmares kanālam. Būdiņa pārtapa par nojumi tramvaja apļveida ceļa galapieturā. 
Starp citu, ar tramvaju notika daudz dažādu pārvērtību. Tas bija viensliežu, tādēļ bija ierīkoti divi izmaiņas ceļi – viens iepretī Piltenes ielai, otrs tur, kur pašreiz atrodas autostāvvieta aiz bijušās Mašīnbūves rūpnīcas žoga. Ir arī skatu karte, kas liecina par to, ka sliežu ceļš, kas atradās ielas pārskaitļu numuru pusē, iepretī 38. namam, pagriezās pretējā virzienā – tā, šķiet, bija vieglāk izdarīt pagriezienu uz pārbrauktuvi. Taču atklātne izdota vēl pirms Pirmā pasaules kara. Vēlāk ceļus nez kādēļ pārvietoja. 
(...)

Kirils Bobrovs

 

2001. gada 3. oktobris „Kurzemes Vārds” 
Siena tirgus bija, ir un būs
(rubrika: tavā un manējā Liepājā)

(…)
Dīvainā kārtā Siena tirgus laukums līdz pat mūsu dienām saglabājies gandrīz neskarts. Pat pirmās Liepājas tramvaja līnijas sliedes vēl stāv savā vietā. Tāpat vairāki nami joprojām ir turpat un tādi paši, kādi bija savos pirmsākumos. Arī Būvvaldes pieminekļu inspektore Dace Arāja to apstiprina – dažu Siena tirgus gruntsgabalu kadastra numuri nav mainījušies kopš 1797. gada. Starp citu, tieši tajā gadā pirmo reizi Liepājas ielu nosaukumi vispār parādās pilsētas plānā. Tajā pašā 1797. gada plānā ierakstītā Siena iela, piemēram, ir viena no nedaudzajām, kas savu nosaukumu tā arī nav mainījusi. Siena tirgus vārds savukārt pirmo reizi rakstos parādās tikai 1885. gadā, taču tas nenozīmē, ka arī pats tirgus uzradās tikai 19. gadsimta beigās. 
(…)

Sarmīte Pujēna

 

2001. gada 12. oktobris „Kurzemes Vārds” 
Vējš kavē kuģus un posta elektrolīnijas

Kārtējā ciklona Kurzemes piekrastei atnestās vētras brāzmas milzu postījumus vakarrīt pilsētai un rajonam nesagādāja. Liepājā nolauzti daži koki. Viens no tiem Dienvidrietumu rajonā krītot bija aizšķērsojis ceļu transportam, arī sarāvis tramvaja vadus Klaipēdas ielā. Tāpēc jau no rīta tur darbojās specializēto dienestu strādnieki. Viņi samērā ātri atbrīvoja intensīvo satiksmes trasi. Taču atjaunoto tramvaja kustību, kā «Kurzemes Vārdu» informēja uzņēmuma «Liepājas tramvajs» inženieris Valdis Bībers, drīz vien atkal pārtrauca negadījums Dzelzceļnieku ielā. Tur elektropiegādes vadu pārrāva lielam trīsžuburu kokam nolūzis zars. Kad šis negadījums novērsts, tramvajniekiem tomēr visu dienu esot bijušas bažas, ka, vējam pastiprinoties, jau aizlūzušais koks var zaudēt vēl kādu zaru un satiksmi pārtraukt atkal. 
(…)

Pēteris Jaunzems

 

2001. gada 19. oktobris „Kurzemes Vārds” 
Neobjektīvie vērtējumi 
(rubrika: sarakste ar lasītājiem)

Jāsaka, ka pēdējā laikā lasītāju paustajā nebija nopietnu problēmu. Taču arī pirmajā acu uzmetienā šķietami mazsvarīgas lietas bieži vien kļūst par strīdu un neizpratnes cēloni. Starp citu, ja runa ir par sūdzībām un aizvainojumiem, tad mēs savos komentāros ne vienmēr atbalstām cietušo pusi. 
Kādu dienu redakciju apmeklēja E. Gausēna kungs. Pa karstām notikuma pēdām. Taču sen novērots, ka šādos gadījumos vispirms jāatdziest, tas ir, jānogaida kaut vai līdz rītam, mierīgi jānovērtē situācija un sevi tās sakarībā. To es arī pateicu apmeklētājam. Taču viņš ne tikai nereaģēja pienācīgā veidā, bet pat salīdzināja redakciju ar uzņēmumu «Liepājas tramvajs», sak, arī tur lika pienākt rīt. Šķiet, šo rindiņu autors rīkojās nepareizi, nācās piekāpties. 
Bet gadījums tieši bija saistīts ar tramvaju kustību, un minētais kungs pirms došanās uz «Kurzemes Vārda» redakciju jau bija apmeklējis tramvajniekus, taču direktora uz vietas nebija. Atgadījums notika galapieturā, Brīvības ielā. Tramvaja vadītāja, pirmkārt, neesot uzņēmusi pasažieri, otrkārt, gandrīz uzbrauca viņam virsū – stāvot uz sliedēm, viņš tik tiešām varēja paklupt un iet bojā. Tas notika 5. oktobrī pulksten 15. 55, tramvaja numurs – 239. Pēc tam Gausēna kungs iesēdās nākamajā, 233. tramvajā, aizbrauca līdz tramvaju parkam, kur dispečere atteicās nosaukt tramvaja vadītājas uzvārdu: «Mēs šādas ziņas nesniedzam!» Iespējams, ka Gausēna kungs ir subjektīvs vai kaut ko pārspīlē, taču dispečerei noteikti jāpasaka: «Tomēr jūs ziņas par tramvaju vadītāju uzvārdiem sniedzat, jā, jā, sniedzat, tikai tobrīd piemirsāt kādu svarīgu apstākli – katrā vagonā uz vadītāja kabīnes durvīm ir attiecīga plāksnīte. Atliek tikai iekāpt vagonā un uzzināt vajadzīgo uzvārdu – un nekādu komercnoslēpumu.» 
(…)

Kirils Bobrovs

 

2001. gada 2. novembris „Kurzemes Vārds”
Latviešu biedrības namam – jauns statuss, liepājniekiem – jauni tarifi
(rubrika: no pilsētas domes sēdes)

Uzņēmumam «Liepājas tramvajs» no Privatizācijas fonda piešķīra aizdevumu 7852 latu apmērā sliežu ceļa remontam, kā arī pagarināja pašvaldības uzņēmumam «Liepājas tramvajs» izsniegtā aizdevuma 2344,97 latu apmērā atmaksas termiņu līdz 2002. gada 26. decembrim.

Sarmīte Pujēna

 

2001. gada 9. novembris „Kurzemes Vārds”
Mazā liepājnieka zīmējums pārtaps apsveikuma kartītē

Tas bija skaists mirklis, kad Pilsētas domē uz kabineta ovālā galda klājās bērnu roku zīmētie ieteikumi Ziemassvētku kartītei. Mazie mākslinieki bija likuši lietā savu fantāziju, savu izpratni par to, kas raksturīgs un svarīgs tieši mūsu pilsētai un tieši ziemas saulgriežu laikam. Visvairāk attēlotie objekti šajos zīmējumos bija Rožu laukums, tramvajs, «Liepājas metalurgs», osta, arī mūsu pilsētas simbols – lauva. Autori zīmējumus bija papildinājuši arī ar jaukiem un sirsnīgiem novēlējumiem. 
(…)

Daina Meistere

 

2001. gada 13. novembris „Kurzemes Vārds”
Būs jauna iela
(rubrika: Liepājas jaunumi)

Deputāti Finansu komitejā konceptuāli atbalstīja jaunas ielas izveidi bijušā veikala «Pērle» apkaimē. Paredzams, ka tā savienos Liedaga, Klaipēdas un Siguldas ielu, ievērojami atslogojot satiksmi Klaipēdas ielā. Tādējādi tiktu likvidēts strupceļš Siguldas ielā. Pilsētas detālplānā, būvējot šo rajonu, šāda iela bija paredzēta, taču netika izbūvēta. Projekta autori arī informēja, ka, realizējot lielveikala «Sala XL» projektu un labiekārtojot bijušā lielveikala «Pērle» apkārtni, par samērā zemām izmaksām sakārtotas komunikācijas – siltumtrase, apgaismojums, labiekārtota lietusūdens savākšanas kanalizācijas sistēma. Tālāk no krustojuma tiks pārvietota tramvaja pietura, kas savukārt mazinās satiksmes negadījumu iespējamību. Jaunās ielas ideju atbalsta arī pilsētas arhitekti klubā «V 10».

 

2001. gada 17. novembris „Kurzemes Vārds”
Vai tramvajam ir perspektīva 
(rubrika: preses stunda pilsētas domē)

«Liepājas tramvaja» direktors Aigars Puks vakar žurnālistiem pastāstīja par pēdējā laikā paveikto, arī par iecerētajiem pasākumiem un perspektīvām. 
Šogad prioritāte bija sliežu ceļu un vagonu salonu remontam, apkures sistēmas renovācijai. Šajā nolūkā ceļu saimniecības brigādei nopirka nepieciešamo tehniku, arī automašīnu, kopsummā par 4500 latiem. Nomainīti gulšņi un sliedes 200 m garumā. Īpaši darbietilpīgs izrādījās posms Rīgas un Kroņu ielas krustojumā, kas izmaksāja ļoti dārgi. Bet kopumā remontiem iztērēti 23 500 latu plus 2000 latu salonu remontam un 5000 latu apkures sistēmas pārbūvei bāzes teritorijā. Toties uzņēmuma turpmākās attīstības perspektīva ir visai neiepriecinoša. Kā vagoni, tā arī sliežu ceļi ir ļoti nolietoti, un, ja nebūs attiecīgo investīciju, vārda tiešā nozīmē varam palikt pie sasistas siles. 
A. Puks sniedza savus aprēķinus par nepieciešamajiem ieguldījumiem uzņēmuma attīstībā 2002. – 2005. gadā, bet, kur lai tos ņem, neviens pasacīt nevar. Atbildot uz jautājumiem, A. Puks uzsvēra, ka, piemēram, salīdzinājumā ar Rīgu vai Daugavpili mūsu Pilsētas domē nav konkrētas struktūras vai speciālista, kas atbildētu par pasažieru transportu, kaut gan daži darbinieki risina atsevišķus jautājumus. 
Direktora sacīto apstiprināja un papildināja uz preses konferenci atnākušais Pilsētas domes Sabiedriskā transporta komisijas priekšsēdētājs Māris Jaunsleinis. Viņš runāja arī par Autobusu parka darbu, jo ritošā sastāva nomaiņas problēma tur nav mazāk aktuāla – autobusu nolietojums vidēji ir 10 – 15 gadu. Bet dotācijas, kuras nesaņem Liepājas sabiedriskā transporta uzņēmumi, nevajadzētu jaukt ar kompensācijām, ko laiku pa laikam tiem piešķir no pilsētas budžeta par atlaidēm dažu kategoriju pasažieru pārvadāšanā. 
(…)

Kirils Bobrovs

 

2001. gada 17. novembris „Kurzemes Vārds”
Jauna braukšanas biļete
(rubrika: Liepājas jaunumi)

Pašvaldības uzņēmums «Liepājas tramvajs» sagatavojis braukšanas mēnešbiļetes jauno paraugu. Tam ir oriģināls dizains, tas būs daudz izskatīgāks par iepriekšējo, uz tā būs emblēma un tramvaja maršruta shēma ar visām pieturām. Bet galvenais droši vien ir tas, ka mēnešbiļete būs daudz drošāk aizsargāta no viltošanas, laminēt to nevar. Jaunā parauga mēnešbiļete būs apgrozībā jau no 1. decembra, taču to joprojām pārdos tikai pašā uzņēmumā.

 

2001. gada 20. novembris „Kurzemes Vārds” 
Lai nepalielinātu tarifu
(rubrika: Liepājas jaunumi)

20 procentu no «Liepājas tramvaja» izdevumiem ir maksa par patērēto elektroenerģiju. Tā kā tiek plānots palielināt elektrības tarifu, tad uzņēmums un, starp citu, arī tā direktors Aigars Puks uzsācis intensīvu kampaņu par elektroenerģijas cenas nemainīgumu pilsētas pasažieru transporta uzņēmumiem. Ar problēmu iepazīstināta Latvijas Pasažieru autopārvadātāju asociācija, kurā iesaistījies arī «Liepājas tramvajs». Attiecīgais pieprasījums jau apspriests Ekonomikas ministrijā un Satiksmes ministrijā, diemžēl bez kādiem rezultātiem. Kā teica A. Puks, rīt šo jautājumu izskatīs Latvijas Lielo pilsētu asociācijas sēdē.

 

2001. gada 24. novembris „Kurzemes Vārds” 
Drūmajā novembrī priecīgā maz
(rubrika: no sestdienas līdz sestdienai)

Aizvadītās nedēļas notikumus komentē Liepājas SEZ SIA «Elme-Messer-Metalurgs» direktors Silvis Fridrihsons
(…)
Šonedēļ ievēroju, ka «Liepājas tramvajs» nācis klajā ar paziņojumu, kas to sagaida tuvākajā nākotnē saistībā ar prognozējamo elektroenerģijas sadārdzinājumu. Vienā ziņā vismaz labi, ka tramvajnieki sāk reaģēt laikus, pirms likums ir pieņemts. Bet skaidrs, ka elektroenerģijas sadārdzināšanās izraisīs gan biļešu cenu paaugstināšanu tramvajā, gan vispār palielinās spriedzi Latvijas tautsaimniecībā. Attiecībā uz «Liepājas tramvaju» jāsaka, ka izmaiņas tā tarifos mūsu pilsētā būtu ļoti nozīmīgas, jo skar gandrīz pusi liepājnieku. 
(…)

 

2001. gada 27. novembris „Kurzemes Vārds” 
Dažas attīstības īpatnības
(rubrika: katrs pats sev ekonomists)

Par to, ka visās valstīs pilsētas transports saņem dotācijas no budžeta, esam dzirdējuši ne vienreiz vien. Taču no šīs patiesības vieglāk nekļūst ne Autobusu parkam, nedz uzņēmumam «Liepājas tramvajs». Pārmetot tiem par kādām neizdarībām, ne vienmēr paturam prātā pašu galveno. Jebkura tehnika, vai tā būtu šujmašīna, televizors, laika gaitā nolietojas un prasa aizvien lielākus izdevumus remontam. Piemēram, autoīpašnieki lieliski zina: jo vecāka mašīna, jo grūtāk iziet tehnisko apskati. Tādēļ bezgalīga tramvaja vagonu vai autobusu atjaunināšana ir ekonomiski neizdevīga, un uzņēmumos to labi zina. Turklāt tramvajniekiem jātērē līdzekļi arī sliežu ceļu un kontakttīkla remontam. Tiek izlietoti prāvi līdzekļi, bet tajā pašā laikā saskaņota darba garantijas kļūst aizvien mazākas. Un, tā kā šis process noris pa slēgtu apli, tad atliek vienīgi palielināt braukšanas maksu. Ja no tā uzlabotos pakalpojumu kvalitāte, tad šāda padārdzināšana būtu kaut kādā veidā pamatota, taču kvalitāte turpina kristies. Lūk, kādēļ mūsu transportnieki joprojām ir lūdzēju lomā. Viņiem vajadzīgs jauns ritošais sastāvs.

Kirils Bobrovs

 

2001. gada 24. decembris „Kurzemes Vārds” 
Donori varēs braukt par puscenu
(rubrika: Liepājas jaunumi)

Donori gaidīja Liepājas domes pēdējo sēdi, kurā, kā katru gadu, vajadzēja pieņem lēmumu, ka tie donori, kas gada laikā devuši 1,2 litrus asiņu, saņem 50 procentu atlaidi braukšanai pilsētas sabiedriskajā transportā. Taču šāda lēmuma nebija. Kas noticis, nezināja paskaidrot arī Centrālās slimnīcas Asins sagatavošanas nodaļas vadītāja Guna Zeme, kas pati bija pārsteigta par notikušo. Donori jautāja: vai pašvaldība viņiem tiešām liegs pat šo mazo priekšrocību? Tagad viņus varam nomierināt – donori nav aizmirsti. Kā sarunā ar «Kurzemes Vārdu» paskaidroja Pilsētas domes Ekonomikas daļas vadītāja Līvija Raģe, aizkavēšanās ar lēmuma pagarināšanu notikusi viņas atvaļinājuma dēļ. Notikusi Finansu komitejas sēde, un 3. janvārī stāsies spēkā lēmums par cenas atlaidēm donoriem. Tas nozīmē, ka jau šā gada beigās, pērkot braukšanas kartītes pēc izvēles autobusā vai tramvajā, donori saņems atlaides.

 

2001. gada 28. decembris „Kurzemes Vārds” 
Kompensēs bezmaksas braucienus ar tramvaju

Sakarā ar to, ka 24. decembrī tehnisku iemeslu dēļ vairākas stundas nekursēja pilsētas tramvajs, visi pilsētas pensionāri ar šo transporta līdzekli par brīvu varēs braukt 1. janvārī. Tādējādi tiks kompensēta 24. decembrī paredzētā, taču neizmantotā domes deputātu dāvana pensionāriem, informē domes izpilddirektors Normunds Niedols. 
24. decembra agrā rītā kāds pagaidām nenoskaidrots autotransporta vadītājs K. Valdemāra un Jūrmalas ielas krustojumā bija aizķēris un sarāvis tramvaja līnijas vadus, kā arī sabojājis vadu kronšteinus. Tikai vēlā pēcpusdienā pašvaldības uzņēmuma «Liepājas tramvajs» remontbrigādes vīriem izdevās bojājumus novērst un atjaunot tramvaja satiksmi, informē uzņēmuma direktors Aigars Puks.
Domes preses dienests masu saziņas līdzekļus jau informēja, ka domes deputāti 24. un 31. decembrī ir paredzējuši iespēju visiem pilsētas pensionāriem bez maksas izmantot pilsētas sabiedrisko transportu. Liepājas dome šo braucienu apmaksai akciju sabiedrībai «Liepājas Autobusu parks» un «Liepājas tramvajs» piešķīrusi 550 latu, kas ir puse no aprēķinātajām izmaksām. Otru pusi sedz pārvadātājs. Domes izpilddirektors N. Niedols uzdevis Pašvaldības policijas Sabiedriskā transporta kustības drošības dienestam svētku laikā kontrolēt pilsētas autobusu un tramvaju kustības atbilstību noteiktajam grafikam.

 

2001. gada 28. decembris „Kurzemes Vārds” 
Samilzumu jūklī negrib gaismas staru pazaudēt

Latvijas Pensionāru federācijas Liepājas Pensionāru apvienības domei pēdējā laikā nācies daudz rosīties, lai atsauktos pilsētas veco ļaužu lūgumiem, ierosinājumiem, priekšlikumiem. Tie galvenokārt saistīti ar sociālajiem jautājumiem, ar daudzu pensionāru dzīves līmeņa pasliktināšanos. 
(…)
Pēdējā laikā pensionāru dome uzklausījusi arī pietiekami daudz veco ļaužu iebildes, ka 70 gadu un vecākiem pensionāriem vairs nav braukšana bez maksas pilsētas maršrutu autobusos, bet atvieglojumi biļešu iegādē attiecas tikai uz pensionāriem, kuru ienākumu līmenis ir 50 un mazāk latu mēnesī. Pensionāru apvienība griezusies ar ierosinājumu Pilsētas domē rast iespēju, lai arī visi, kas vecāki par 70 gadiem, varētu iegādāties autobusu mēneškarti par 1 latu vai pazeminātas maksas biļeti vienam braucienam autobusā par 10 santīmiem. Attiecībā uz mēneškarti tas būtu līdzvērtīgi situācijai, kāda patlaban ir tramvaja maršrutā. Pensionāru apvienības dome uzskata, ka tādējādi palētināto mēneškarti iegādātos pensionāri, kam tā patiešām atmaksātos. Ja mēneškarte būtu pilnīgi par brīvu, tad to ņemtu arī vecie ļaudis, kuriem mēnesī labi ja pāris braucieni nepieciešami. 
(…)

Fricis Plostnieks